Navigate / search

Piedzīvojumu stāsti by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Piedzīvojumu stāsti

Turpinu lasīt vareno “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz nebija grūti izvēlēties nākamo grāmatu. Ar cienījamo autoru darbiem es jau esmu iepazinies daudz grāmatu garumā. Puišiem patīk rakstīt alternatīvās vēstures žanrā, viņi labu stāstu ar faktiem nemaitā un dara visu, lai stiprinātu darbaļaužu uzskatus par laimības zemi, kurā viņi dzīvo.

Šī grāmata ir stāstu krājums, kas sevī ietver stāstus: Biedrs mauzeris; “Tobago” maina kursu un Dzīvoklis bez numura. Par pirmajiem diviem es jau esmu uzrakstījis savas pārdomas un atlicis ir tikai Dzīvoklis bez numura, kuram tad arī tiks veltīts šis apskats. Visi šie trīs stāsti aptver Latvijas vēsturi laika posmā no cara laikiem līdz vāciešu okupācijas beigām. Visu triloģiju raksturo autoru atainotā darbaļaužu cīņa par labāku pasauli, kapitālistu iznīcināšanu un vienīgās pareizās – komunistiskās partijas slavinājums.

Rit 1942. gads; fašistiskā Vācija nodevīgi iebrukusi draudzīgajā Padomju Savienībā un okupējusi daļu no tās teritorijas, tai skaitā arī Rīgu. Rīgā Gestapo plosās uz nebēdu, pa dienu ķer ļaudis un pa naktīm viņus šauj nost. Gestapo priekšniekam Haraldam Raup-Dīmensam nav nekas pret valsts ienaidnieku ieslodzīšanu un mēģinājumiem izspiest no tiem informāciju. Taču ir kāda problēma, kura viņam neliek mieru – Žanis. Šis padomju aģents ir nenotverams, šķiet, ka viņš ir saistīts ar pagrīdes tipogrāfiju, kas laiku pa laikam nodrukā skrejlapas ar režīmu nomelnojošiem tekstiem un aicinājumiem darba ļaudis nepadoties. Nelīdz ne vietējie aizsargu okšķeri, nedz notverto komunistu pratināšanas.

Pats Žanis īstajā vārdā Jānis Daugavietis pagrīdnieku lomu uzņēmās pats. Jā, viņu tam izvirzīja partija, atkāpjoties uz aizmuguri. Jānis palika, lai cīnītos, lai atbalstītu tos, kas nepaspēja aizmukt un sagatavotu augsni padomju varas neizbēgamajai atnākšanai. Viņš ir vientuļais vilks, kas komunistiskos ideālus tur augstāk par parastajām cilvēku vājībām. Viņam daudzus gadus izdodas veiksmīgi izvairīties no fašistu lamatām. Jā, reizēm tādēļ ir nācies upurēt daudzus biedrus, bet lielā lieta ir svarīgāka par atsevišķu cilvēku dzīvībām. Īstam komunistam no nāves jau nav jābaidās, jo viņa darbi dzīvos mūžīgi biedru atmiņās.

Kopumā grāmata ir izcils pagrīdnieku dzīves atainojums, vismaz tāds, kas pēc visiem punktiem atbilst partijas līnijai. Pagrīdes tipogrāfija, kas ar sentēvu metodēm izgatavo uz cīņu mudinošas skrejlapas. Asinskārīgi gestapovieši, kuri vairāk kā divus gadus cenšas atklāt iespiedējus. Fašistu roklaižas, Ķīši un viņam līdzīgie nedasistie buržuji, kuri cīnās pret strādnieku tautu.

Par Rīgas ieņemšanu autors gan bija izvēlējies izmantot oficiālo Padomju propagandas versiju, lai dramatizētu situāciju. Tādēļ nododot visu darba sarakstīšanas pamatuzdevumu, čakarēt lasītājam smadzenes veidot oficiālu leģendu tā zemapziņā. Bonusā “neuzbāzīgi” varam uzzināt to, ka angļi un amerikāņi nemaz pret Hitleru negrib cīnīties un ir uz vienu roku pret PSRS, bet viņu darba tauta tos rūpniekiem un valstsvīriem par nepatiku ir piespiedusi karā iesaistīties.

Visam šim rasolam var ar mierīgu sirdi likt 2 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu tiem, kurus interesē padomjlaiku propaganda, tā lielā dzēšgumija, ar kuras palīdzību reālo vēsturi aizstāja ar izdomātu analogu.

Abaddon’s Gate (The Expanse #3) by James S.A. Corey

Abaddon's Gate

Sērija ir labs kosmiskās operas piemērs. Katra no sērijas grāmatām beidzas loģiski un tā, ka turpinājumu var arī nelasīt. Apnika sērija, nekas, var neuztraukties un mest mieru, te nav nekādu klifangeru, kas dzītu nabaga lasītāju uz veikalu pēc nākamās grāmatas. Globāli pasaule attīstās, bet katra grāmata ir pati par sevi, atsevišķs piedzīvojums, kas ir daļa no lielās vēstures.

Jau daudzas paaudzes Mēness, Marss un Asteroīdu josla ir cilvēces izpētes robeža. Līdz šim brīdim., kad citplanētu artefakts, pabeidzis savus augšanu uz Venēras, dodas Urāna orbītas virzienā un atver vārtus. Kas ir aiz šiem vārtiem, neviens vēl nezina. Lai to noskaidrotu, uz vārtiem dodas visas lielākās cilvēces frakcijas, šķiet, ka briest jauns karš. Šis artefakts reizē ir gan risks, gan iespēja, un frakcijai, kura pār to pārņems kontroli, iespējams, pavērsies rožaina nākotne. Taču viņi nemaz neapjauš, ka ne jau ārējais ienaidnieks ir viņu galvenais drauds.

Džims Holdens šoreiz cenšas turēties no Saules sistēmas centrālajiem notikumiem pa gabalu, viņam visa šī protomolekulas padarīšana neko labu nesola. Tādēļ viņš ir paņēmis pasūtījumu, kas Riconanti aizvedīs iespējami tālāk. Taču ne visiem plāniem ir lemts piepildīties. Ka saka Millers, pirms ej iekšā istabā pārbaudi aizdurvis un stūrus, citādi var atgadīties jebkas.

Tas, ka kosmiskajā operā visi pasaules likteņi ir atkarīgi no pāris tēliem izbrīnu neizraisa. Arī tēlu izveides ziņā autori pēdējā laikā vairs neslinko un no kartona tēliem tie izveidojas par nopietniem varoņiem. Arī šīs grāmatas notikumi tiek stāstīti no daudzu varoņu skatpunktiem. Tādēļ nemaz nevar teikt, ka Džims te būtu galvenais varonis. Sižets ir visnotaļ dinamisks un sevī ietver daudzus individuālus stāstus.

Džims grib izglābt pasauli, taču viņam traucē ne vien viņa paša pirmrindnieka sindroms, bet arī personīgais ienaidnieks. Džims nemaz nenojauš, cik daudziem cilvēkiem viņš ir iegriezis savas karjeras gaitā, bet nu ir uzradusies Klarissa, kura ir gatava uz visu, lai iznīcinātu Džimu fiziski un nomelnotu viņa labo slavu. Holdenam par to nav ne jausmas, viņu vairāk uztrauc Millers, kurš, lai gan gājis bojā, tomēr laiku pa laikam parādās viņam un izsaka dīvains frāzes.

Klarissa ir stāsta galvenā ļaundare. Viņas dzīves mērķis ir Džima Holdena iznīcināšana, un lai to izdarītu, viņai netrūkst nedz resursu, nedz izdomas. Šīs varones skatpunkts grāmatā ienesa dzīvību un lika aizdomāties par tēmu, cik tālu cilvēks ir gatavs iet atriebības dēļ.

Anna ir garīdzniece, kura uz Vārtiem dodas kā emisārs. Citplanētiešu parādīšanās diezgan aizķer reliģiju un tādēļ ir uz vietas jānoskaidro lietas apstākļi. Viņa nav vienīgā garīdzniece, un cilvēkiem, kuri daudz lasa, ir skaidrs, ka, parādoties melnsvārčiem, cilvēku savstarpējās attiecības parasti aiziet pa pieskati. Nedaudz nomaitekļošu, šoreiz tas arī nav izņēmums.

Vēl sastapsim pustraku paaudžu kuģa kapteini, kas pārliecināts par savu izredzētību, tikpat grēknožēlojošu garīdznieku, kas mīlētu caur savu upuri izglābt pasauli, pensionētu kosmosa kareivi, kurš kļuvis par drošībnieku un citplanētu saprātu, kurš uz pasauli skatās no pavisam citas perspektīvas.

Centrālais temats ir kontakts. Par to, kas notiks kontakta brīdī. Vai cilvēce būs vienota, kā viņi izturēsies pret citplanētu artefaktu? Vai viņi būs kā bērni, kas baidīsies no visa nesaprotamā, vai arī centīsies to izpētīt un izmantot. Visā ciklā kopumā autors daudz no cilvēces nesagaida, viņaprāt cilvēki dabūjot rokās šādu tehnoloģiju sākumā to mēģinās izmantot kā ieroci. Ja artefakts būs liels, tad iegūt kontroli pār to, ja nepieciešams – ar kara palīdzību. Sadarbība un kooperācija, tā lai paliek naivajiem. Pasaulē, kurā ir trīs aktīvi spēlētāji, ir diezgan nereāli saglabāt līdzsvaru, un izskatās, ka, atrodot šo artefaktu, Saules sistēmas miera laiki piedzīvo pēdējās dienas.

Otra lieta ir pats saprāts, ar kuru cilvēki nonāks kontaktā, vai tā būs zonde, varbūt tikai biorobots ar konkrēti iestādītu programmu, iespējams, pilnvērtīgs citplanētiešu rases pārstāvis. Kā ar tādu komunicēt, kā noskaidrot tā mērķus? Vai priecāties par saprāta brāļiem, vai spert tos gaisā, cerams, ka neviens cits uz šo pusi vairs nebrauks. Visas šīs problēmas vairāk vai mazāk aktīvi tiek apriestas un praktiski risinātas grāmatas fonā, un paskatoties no malas rezultāts nav iepriecinošs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nopietns turpinājums iepriekšējiem darbiem, un sēriju var droši likt lasāmās zinātniskās fantastikas plauktā. Autoram uzslavas par to, ka sērijā jau trešā grāmata, bet viņa varoņi joprojām vēl sastopami Saules sistēmā. Parasti ap šo laiku standarta kosmiskajās operās problēmas globalizējas līdz multiversu līmenim.

Прерванный рейс by Леонид Медведовский

Прерванный рейс

Izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatu nolēmu izcelt no plaukta vienu no atlikušajiem padomju detektīviem. Ja jāsaka godīgi, tad ne jau tādēļ, ka ļoti gribētos lasīt, bet gan tādēļ, ka vajag. Par laimi vajag izrādījās ļoti plāns, un izlasījās dienas laikā.

Ir pagājis neliels laika sprīdis kopš pēdējoreiz sastapām Dmitriju Agejevu, nu jau jaunais milicis ir pārcelts uz sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Kādu rītu kāds autobusa šoferis šķērsojis pontonu tiltu pār Daugavu un, meklējot ūdeni, ar kuru atdzesēt pārkarsušo radiatoru, upē atrod aizdomīgu čemodānu. Izvilkuši to ar vietējiem makšķerniekiem viņi atrod pusi no sievietes līķa. Kas ir nogalinātā, milicija nespēj noteikt, vienīgie pavedieni ir čemodāns, zīmējums ar zivtiņām un slimnīcā nozagta palags. Sākums neizskatās daudzsološs, taču jaunajam milicim noziegums ir jāatšķetina.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tad te autors ir izpaudies jau daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Aprakstītais kriminālizmeklēšanas process ir pietuvināts realitātei. No vienas puses tas ir kā mīnuss, jo nav vairs slēgtā istaba, kur Agatas Kristi stilā ar sarunām vien var atrast vainīgo. Te ir vesela pilsēta un visa Padomju Savienība, kurā meklēt vainīgo. Izmeklēšana nav tikai vainīgo vajāšana un atšaudīšanās. Te ir daudzi pavedieni, kas aizved neceļos, liecinieki, kuri neko paši lāgā neatceras. Un sākot risināt noziegumu, vienmēr atradīsies sīki likumpārkāpumi, kuri reizēm pieder pie atrisinājumu, bet reizēm ne. Šeit neviens neskrien pa galvu pa kaklu, ja vajag, sēž nedēļām ilgi pārskatot desmit gadus vecus slimnīcas mazvērtīgā inventāra norakstīšanas aktus. Šajā ziņā grāmata nudien ir ļoti labi sarakstīta, taču zinot autora maizes darbu, tas arī nav nekāds brīnums.

Savukārt grāmatas centrālais sižets un nozieguma sastāvs mūsdienās nemaz nav tik viennozīmīgi vērtējams. Galu galā esam jau kapitālistiskajā sabiedrībā un tādas lietas kā deficīts ir visnotaļ sen aizmirsts pagātnes vārds. Šeit importa prece, deficīts, valūta un kontrabanda ir centrālā problēma. Mūsdienās var teikt, ka valsts pati šādu problēmu ir mākslīgi radījusi ar savu plānveida ekonomiku, tai pat laikā nepietiekami nodrošinot savus pilsoņus ar alternatīvām. Skaidrs, ka negodprātīgie sabiedrības elementi uz šā rēķina mēģinās iedzīvoties. Skatoties kopumā uz astoņdesmito gadu krimiķiem LPSR nākas secināt, ka liela nelaimes sakne ir bijuši jūrnieki. Tie draņķa gabali savu valūtu un bonas tērē ne vien savām vajadzībām, bet pat cenšas spekulēt, apgrozot parastam padomju pilsonim neaptveramas summas. Arī tās summas mūsdienās nešķiet vairs nekas nopietns, nu padomā, 500 Kanādas dolāri. Taču cilvēki reizēm nosit arī pudeles dēļ, tā ka nekas mainījies pēc būtības nav.

Spekulants nerodas pats no sevis, te autors noteikti pats sev nezinot ir replicējis Adamsa Smita neredzamo roku. Cilvēkiem patīk mantas, kuras uz vietas dabūt nevar, pat ja tas ir tikai krekliņš ar Pizas torni. Plānveida ekonomikā tādas izvirtības nav paredzētas, jo atrautu materiālus no militārās rūpniecības, tādēļ pilsoņiem nākas samierināties, vai būt gatavam maksāt nopietnu cenu par importu. Pieprasījums rada piedāvājumu un jūrnieki pavelkoties uz lielo rubli sāk vest kontrabandu, sapinas ar noziedzniekiem un no kalna lejā. No kuģa līdz etapam ir tikai pāris soļu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, varu teikt, ka neskatoties uz visnotaļ nemūsdienīgo nozieguma cēloni, stāsts ir lasāms un kvalitatīvi uzrakstīts. Cēlonis patiesībā ir mūsdienīgs iedzīvošanās, bet iedzīvošanās veids spekulācija sen ir kļuvusi par cienījamu nodarbi.

Marko Polo brīnumainie ceļojumi by Vilijs Meinks

Marko polo

Grāmatu taupīju saldajam ēdienam. No bērnu dienām bija palikušas ļoti labas atmiņas. Neko daudz neatcerējos, tikai pārgājienu pa tuksnesi un lielā Hana mūžīgās medības. Nolēmu, ka “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas procesā ir pienācis laiks šim darbam.

Venēcijas tirgotāju dēls Marko Polo dodas līdzi savam tēvam un onkulim tālā ceļā uz teiksmaino Hana zemi. Lai līdz tai nokļūtu ir jāpārvar daudz briesmu un dabas šķēršļu. Kalni, tuksneši, laupītāji un mantkārīgi vietvalži. Taču nekas nespēs atturēt tirgotājus no peļņas, un viņi dodas ceļā, lai vairotu savu bagātību un nogādātu Hanam ziņu no Pāvesta. Mūki, kas devās viņiem līdzi, nobijās un ceļotājus pameta, taču Marko un viņa radinieki ceļu turpināja un nepadevās briesmu priekšā. Viņi ne tikai nodeva Hanam vēsti, bet arī palika kalpot Hana galmā daudzus gadus.

Atmiņās man nez kādēļ šķita, ka šī grāmata ir Marko Polo ceļojumu izklāsts tādā kā Artura Lielā stilā. Taču patiesībā autors bija “pacenties” daudz pamatīgāk. No Marko Polo te ir palicis tikai viņa vārds un ceļojums. Autors uz tā bāzes ir uzbūvējis visnotaļ garlaicīgu romānu. Sakot “garlaicīgs romāns” es nudien nepārspīlēju, ir grūti sakoncentrēties, lai izlasītu vairāk kā piecdesmit lapaspuses no vietas. Bija grūti piespiesties, no sākuma es vēl cerēju, ka vienkārši esmu nelaikā paņēmis ne to grāmatu, bet, sīkāk pārdomājis, nospriedu, ka garlaicīgums grāmatā ir iebūvēts.

Ir viena liela problēm – pašus oriģinālos Marko Polo ceļojumus es nekad neesmu lasījis. Ir nācies lasīt citātus, atsauces citos darbos, bet tā no vāka līdz vākam nekad. Ja tie brīži, kad notiek piedzīvojumi, ir vēl tīri nekas, tad varoņu iekšējās pasaules apraksti stipri iepaliek no mūsdienu standartvaroņa. Tie ir izveidoti kā ideju nesēji un idejas ir visnotaļ VDR autoram atbilstošas šķiru cīņa. Marko radinieki ir tirgoņi, un tur nekas nevar līdzēt, tie citu cilvēku ikdienā iekšā nejaucas un meklē tikai peļņas iespējas. Marko ir savādāks – viņa dzīvē ir epizode, kad viņš no verdzības izpērk kādu meiteni. Viņu no ceļa noved draugs Mateo, kuģa kapteinis. Tas tāds lāga dvēsele un apspiesto aizstāvis. No tā laika arī Marko nedaudz sāk satraukties par apspiestajiem. Nonācis Hana valstī (Ķīna) viņš ar skumjām vēro ķīniešus zem tatāru jūga un dara visu iespējamo, lai to atvieglotu pie reizes pelnot naudu.

Daļa grāmatas tiek veltīta vietējai ķīniešu pagrīdei, kura apgādā laukus ar šķēpu uzgaļiem, kritizē esošo iekārtu un dumpojas pret vienu no Hana uzticības personām Ahmedu. Nezinu kādēļ, bet stāstam cauri vijas ideja Hans ir labs, bet viņa pārvaldnieki – maitas. Šī sadaļa noteikti ir laikmeta nodeva, jo izskatās ar varu uzbāzta kopējai stāsta līnijai, lai parādītu, ka pat feodālismā ļaudis sapņoja par komunismu. Tā nu kalējam Vanam nācās svīst un kalt šķēpa uzgaļus, aklā stabulnieka pavadībā. Autoram patīk laiku pa laikam iemest arī pa kādai leģendai, domāju, ja pārbaudītu to autentiskumu un izcelsmi, sanāktu īsts vēstures kokteilis, bet ko lai zina, iespējams, man tikai tā šķiet.

Vēl episkāk ir tas, ka grāmatas iekšvākos atrodamā karte īsti neiet kopā ar grāmatas tekstu. Vietas kartē un tekstā bieži vien nes savādākus nosaukumus. Nav jau tā, ka Marko pērtos par simts ciemiem, lielākoties tās ir bezvārda vietas, bet galvenos pieturas punktus jau varēja salāgot, kaut vai pedantiskuma pēc vien.

Nolikt jau nav nekāda māksla, bet ko es varu pateikt labu par šo darbu? Labākās vietas ir pārgājiens tuksnesī, un kuģojums uz Ceilonu. Tas pat ir diezgan pabiezs, lai plānums būtu uzskatāms par bonusu. Romantiskā līnija ar Ašimu, lai ar’ meksikāņu seriāla cienīga vispārīgos vilcienos aprakstīta diezgan pašvaki.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm. Vai viņu es ieteiktu kādam lasīt? Visticamāk, ka nē. Ar tik izsmalcinātiem ieteikumiem var tikai pazaudēt draugus.

Kāvu vārtos by Lennarts Meri

Kāvu vārtos

Joprojām cenšos izpildīt savu mērķi izlasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas līdz šī gada augustam. Daudz jau vairs nav palicis ne grāmatu, nedz atlikušo nedēļu ziņā. Šī grāmata manā kolekcijā parādījās viena no pirmajām, un izlasīt es viņu plānoju jau pāris gadus atpakaļ, taču nekad nesanāca.

Grāmatas autors šo grāmatu sarakstījis laikā, kad viņš vēl nebija Igaunijas prezidents, bet parasts literāts, kas ceļoja pa lielās Padomju Savienības ziemeļu teritorijām. Ceļoja kā jau tajos laikos literātiem pieņemts, uzsēžoties uz astes pazīstamiem kuģu kapteiņiem vai diedelējot vietu tālo ziemeļu lidmašīnas reisos. Viņa sākotnējais plāns ir ar kuģi nokuģot visu Ziemeļu jūras ceļu. Savulaik PSRS komplektēja kuģu karavānas, kas veda produktus un materiālus uz tālajiem ziemeļiem, izmantojot visīsāko jūras ceļu. Priekšā ledlauzis, aiz tā kuģi un uz priekšu. Tirdzniecības kuģi pielāgoti speciāli ledus apstākļiem, un viss brauciens notiek ar zināmu komfortu. Izņemot brīžus, kad kuģi iestrēgst ledū un gaida apstākļu uzlabošanos.

Grāmatā autors mēģina izpausties uzreiz veselās trijās sižeta līnijās. Pirmā un pati galvenā ir viņa ceļojuma līnija. Tajā viņš stāsta personiskos novērojumus, sarunas ar cilvēkiem, pārdomas ar vietām. Autors labprāt tiekas ar tālo ziemeļu ļaudīm, jūt līdzi viņu liktenim. Saprot, ka no civilizācijas nekur neaizmuksi, bet tai pašā laikā gaužoties, ka pazūd veselu tautu vēstures slānis. Etnogrāfi uz nomalēm nebrauc un vietās, kur tūkstošiem gadu dzīvojušas čukču ciltis, parādās desmitiem Taisno, Līko un citu upju. Šos nosaukumus devuši ģeologi, bet īstos vārdus neviens nav parūpējies saglabāt. Papildus viņš meklē ziemeļos igauņus, tie šad tad tur parādās, un tad viņiem ir par ko runāt. Vispār bija skumji lasīt par čukču kultūras izzušanu. Mūsu stereotips par čukčiem nav diez ko glaimojošs. Taču patiesībā šī tauta labu laiku ir turējusies pret cara Krievijas iekarojumiem, un viņu kultūra ir diezgan bagāta. Taču kā jau viss, kas lielākoties balstās uz mutvārdu tradīciju, daudz kas ir zudis. Tādēļ lasītājam nākas uzzināt par mūsdienīgo čukču kultūras elementiem kā Kurinātāju deja un Cīņa pret nesaimnieciskumu.

Otra nozīmīga sižeta līnija ir vēstures izklāsts no pirmajiem kazakiem, Kuka, Beringa un citiem polārpētniekiem. Neskatoties uz visnotaļ garo krasta līniju, līdz deviņpadsmitajam gadsimtam cilvēki tur centās nerādīties. Te nu gan igauņi ir atstājuši paliekošas pēdas. Starp citu Ainažu jūrskolas audzēkņiem arī bija liela nozīme polāro apgabalu apgūšanai. Šī ir grāmatas interesantākā daļa, lai gan ļoti maza pēc apjoma. Ja neskaita stāstu par to, kā Čukotkas pussalā atnāca komunisms. Šim stāstam gan tiek veltītas daudzas lapaspuses, un netiek aizmirsts pat Artūrs Bērziņš.

Trešā daļa ir dažādas autora pašsacerētas vēsturiskas ainiņas, kas lielākoties notiek Igaunijā un kalpo kā pavērsiena punkti polārajā pētniecībā. Nezinu, uz tiem es vispār nespēju pavilkties. Autors tiešām ir centies, lai parādītu cik svarīga Igaunija ir bijusi Ziemeļu ceļu ekspedīciju organizēšanā un ierosināšanā. Arī viņš pats reiz centies izveidot vienu plašu etnogrāfiskās izpētes ekspedīciju, bet tā izčākstējusi vēl nesākusies.

Grāmata, izņemot vēstures daļas, ir apbrīnojami nogurdinoša sava sociālā reālisma aprakstā. Ja vēlies aizmigt bez modernās medicīnas palīdzības, tad noteikti rekomendēju šo darbu. Mierīgi sēžot viņu nav iespējams izlasīt vairāk kā pārdesmit lapaspuses no vietas. Smadzenes vienkārši atslēdzas, un lasītājs jau guļ. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var, kaut vai vēstures dēļ vien. Neizslēdzu, ka atradīsies cilvēki, kuriem autora rakstības stils ies pie dūšas daudz labāk nekā man. Un galu galā, iespējams, tulkojums ir pavisam čābīgs.

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kārtējā apstāšanās pie “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu plaukta mani nedaudz sabaidīja, ja es tā turpināšu, tad ar šo sēriju divu gadu laikā nekādi netikšu cauri. Tādēļ tika pieņemts lēmums sasparoties un motivācijas labad tika upurēta viena no labajām atlikušajām grāmatām. Padomjlaiku bērnam Žils Verns bija piedzīvojumu stāstu lielmeistars. Tas nekas, ka vēlāk dzīvei ritot un lasītājam pieaugot, tu viņa darbos sāc pamanīt enciklopēdiju izrakstus, futūrismu, kas nemaz nav futūrisms, tas viss nāk pēc tam. Laikā, kad esi grāmatas mērķauditorija, Žils Verns spēj dot tieši to ko no viņa sagaidi – episku piedzīvojumu.

Ko darīt cilvēkam, kas ir vīlies savas zemes pētniekos? Kā viņam rīkoties, kad atverot avīzi redz kārtējo amerikāņu vai franču pētnieku sasniegumu? Varētu jau doties pats, taču ja iepriekšējās divas reizes ir bijušas tik neveiksmīgas, ka neviens nav gatavs ar tevi braukt vienos ratos? Kapteinim Haterasam nākas ķerties pie viltības. Viņš organizē ekspedīciju, neatklājot tās finansētājus. Nauda ir liela, galamērķis netiek izpausts. Galvenais, lai matroži būtu atturībnieki.

Katrai Žila Verna grāmatai var atrast centrālo tēmu, par kuru autors ir vēlies izstāstīt. Šīs grāmatas centrālā ass ir Franklina bēdīgi slavenā ekspedīcija, no kuras neatgriezās nedz Erebuss nedz Terors. Īsto ekspedīcijas dalībnieku likteni izdevās noskaidrot tikai pavisam nesen. Verna laikā par to bija pieejamas tikai pāris informācijas drumstalas. Tādēļ esiet gatavi, ja kaut kur runās trīs matroži, vai ar runu uzstāsies doktors Kolbonijs, viss agri vai vēlu novedīs līdz Franklina ekspedīcijai.

Visus notikumus mums nākas uzzināt no Kolbonija stāstiem, viņš ir ekspedīcijas mediķis un zinātnieks. Strādā arī par komandas psihologu. Nav nekāds joks vest uz kuģa spirtu mucās tai pat laikā liekot ievērot sauso likumu. Matroži pieprasa šmigu gandrīz tūlīt pēc iziešanas no ostas. Kā jau vienmēr stāsta varoņi ir tikai ideju izkārtnes. Haterass ir ar savu mērķi apsēsts fanātiķis, kuru īpaši neuztrauc pārējo liktenis un ko darīt pēc mērķa sasniegšanas. Ziemeļpols ir viņa pasaules centrs, un visa viņa dzīve ir pakārtota tam. (Labi, mūsu visu pārējo arī, bet mēs to neuztveram tik sakāpināti). Viņš ir tipisks trakais ceļotājs ar degošu sirdi un kvēlojošām acīm. Lielākā vājība ir mesties peldēties, ietinoties britu karogā.

Dakteris Kolbonijs ir cilvēks – enciklopēdija, kuru satrauc Haterasa apsēstība un māc šaubas par ekspedīcijas labvēlīgu iznākumu. Taču viņš ir zinātnieks un mērīs temperatūru pat  tad, ja būs jāmirst bada nāvē. Viņš pie jebkuras izdevības izplūdīs garos vēstures un dabzinātņu faktu uzskaitījumos un gūs no tā patiesu prieku. Šokēja, ka autors nav iekļāvis savu standarta tēlu – cilvēku, kuram patīk nogalināt dzīvniekus. Te viņi par tādiem strādā uz pusslodzi.

Matroži un kapteiņa pirmais palīgs ir dumpīga nīkuļu banda, kurus izrādās ir iedvesmojusi tikai lielā nauda! Viņi nudien negrib atstiept kājas ideālu dēļ. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka šie ir vajadzīgi tikai sižeta pavērsienam. Vēl ir Džonsons, cilvēks, kurš spēj pazaudēt visnozīmīgākās lietas visatbildīgākajos brīžos. Kad viņš pakāsa šķiltavas, es nodomāju: “Pad..sa kuģi un nu pad..sa šķiltavas.”. Bet viņš ir nepieciešamais vientiesis, kuram jāuzklausa Kolbonija atklāsmes grāmatas beigu daļā.

Zinātniskā sadaļa ir laikmeta garam atbilstoša un tur nebūtu lāga ko piesieties. Daļa zinātnieki nudien bija pārliecināti, ka Ziemeļpola tuvumā atrodas vaļēja jūra un, tehniski izlaužoties cauri ledājiem, tikšana uz polu būtu viegls pasākums. Tādēļ kuģim, kas pielādēts ar pulveri un petardēm, lai spridzinātu ledu, problēmām nevajadzētu būt. Dažas lietas gan izraisīja smieklus. Piemēram, leduslāču koordinētā darbība, varētu padomāt, ka viņiem tur ir kāda arktiskā civilizācija. Žēl ir arī ekspedīcijas dalībnieki, kuriem nākas ciest badu tikai tādēļ, ka viņi nemācās no savām kļūdām. Un dakterim Kolbonijam nav nekādas nojēgas par skorbuta patiesajiem cēloņiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, grāmata piedāvā piedzīvojumu, un autors to realizē visnotaļ veiksmīgi. Var jau vīpsnāt, ka sižeta pamatā ir reālu ekspedīciju dalībnieku kauli, bet tas tajos laikos bija tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenās atziņas šajā grāmatā arī nav peļamas. Laba komanda spēj atrast izeju arī kritiskās situācijās, un nav lāga, ja esi apsēsts ar vienu ideju. Šī ir viena no tām bērnības grāmatām, kuru droši var pārlasīt.

Mežonīgie detektīvi by Roberto Bolaño

Mežonīgie detektīvi

Es diezgan ilgi svārstījos par to, vai lasīt vai tomēr nelasīt šo grāmatu. Cik nu biju redzējis internetā citātus no šīs grāmatas, tie parasti bija par seksu vai piparotu teicienu virkne. Lasīt 600+ lapaspušu grāmatu par meksikāņu literātu seksuālajiem piedzīvojumiem mani pārāk nevilka. Taču papētījis papildinformāciju par autoru un izlasījis pāris normālas atsauces sapratu, ka ir jālasa. Kaut vai tādēļ vien, lai paplašinātu savas zināšanas par meksikāņu literatūru. Grāmatu saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

“Mežonīgie detektīvi” ir sarežģītas struktūras polifonisks darbs, kas vienlaikus ir stāsts par neiespējamiem meklējumiem (galvenie varoņi dzen pēdas Meksikas plašumos pazudušai dzejniecei), viltus detektīvs un viltus trilleris, ironisks vēstījums par septiņdesmito gadu literatūras avangarda kustībām, Bildungsroman, alkohola un narkotiku miglā tītu klejojumu apraksts, Meksikas un visas Latīņamerikas politikas un vēstures mozaīka un autobiogrāfisks sacerējums…

Par struktūru anotācijā nudien nav samelots, reti kad gadās lasīt šādu grāmatu mozaīku un nedusmoties uz autoru. Grāmata nosacīti sastāv no trīs daļām – viena ir par kādu jaunu meksikāņu dzejnieku vārdā Huans Garsija Madero, kurš, apvienojot jurisprudences studijas ar savu kaislību pret dzeju, nejauši kļūst par viscerālo reālistu. Tas tāds dzejnieku grupas nosaukums Meksikā septiņdesmitajos, kuru mērķis bija satriekt pīšļos esošos dzejniekus – autoritāšu un ministriju roklaižas un pacelt dzeju jaunā kvalitātē. Te viņš sastop Arturo Belano un Ulisu Limu, viscereālo reālistu idejas nesējus un propagandētājus. Tas ir nieks, ka par viņiem ir slikta slava un no grupas neviens nemaz neko īsti nav sarakstījis, kur nu vēl publicējies. Idejai saknes atrodamas divdesmito gadu stridentismā, kuras spožākā pārstāve bija kāda dzejniece Serseja. Pēc tam viņa pazuda Sonoras tuksnešos uz neatgriešanos.

Šī grāmatas daļa ir jaunā autora tīksmināšanās par savu ekskluzivitāti, par to, ka viņš pieņemts kā dzejnieks starp citiem dzejniekiem. Un ne jau šādā universitātes profesoru pakaļskrējēju grupā, bet visrevolucionārākajām no iespējamajām. Te katrs vismaz vārdos ir maoists vai trockists un saprot, ka revolūcijai ir jāsākas arī dzejā. Nenoliedzami šis pasākums, lai arī nograuj viņa mācību plānus, toties būtiski bagātina seksuālo dzīvi. Šeit autors apraksta meksikāņa dzejnieka grūto ikdienas dzīvi, kas sastāv no: dzert, drāzties, klaiņot, dzert un drāzties periodiem. Laiku pa laikam grupā notiek šķelšanās, rindu tīrīšana un mūžīga vaidēšana par to, ka viņi nekad netiek publicēti. Taču autors to visu pasniedz kā pašu par sevi saprotamu lietu, un tā kā aprakstītais labi iekļāvās manos stereotipos par dzejniekiem, tad viss šķita ticami. Sevišķi ticami bija tie momenti, kur avangardisti nosodīja citus dzejniekus, neuztraucoties par tādu lietu, ka neviens no viņiem nebija lasījis to darbus.

Otrā daļa, visbiezākā no visām aizņem dažādu literātu, dzejnieku un vienkāršu cilvēku atmiņas par Arturo Belano, reizēm par Ulisu Limu. Tās sakārtotas hronoloģiski, satur daudz atsauču viena uz otru. Reizēm viens un tas pats atgadījums tiek apskatītas no daudziem skatu punktiem. Autors ir pacenties un šajā daļā ir atsaucies, šķiet uz pārsimts meksikāņu dzejniekiem. Taču nevajag satraukties, tas viss tikai izklausās sarežģīti, patiesībā autors savus tēlus ir izveidojis labi un viņu atsevišķie stāsti organiski iekļaujas lielajā metastāstā par viscerālo reālistu līderu patieso dabu. Ja pirmajā daļā mēs viņus redzam kā slavas oreola apņemtus epizodiskus tēlus, tad šeit varam kopā ar daudziem labvēļiem un nelabvēļiem mazgāt viņu netīro veļu. Šādas lietas lasītājam vienmēr patīk, sevišķi, ja autors uzreiz nebliež ārā visu, bet lēnām pilina pilienu pa pilienam uz faktu stalaktīta. Reizēm kaut kas noiet greizi, un viss iepriekš uzzinātais izrādās interpretējams dažādi, tomēr beigu beigās var gūt labu priekšstatu par Arturo Belano un Ulisu Limu. Bonusā vēl iegūstam informāciju par dažādiem kompleksiem nomocītiem otrā plāna varoņiem. Par to, kā viņi dzīvē izsitušies vai nogrimuši, un kas tad īsti beigās sanāca ar to viscerālo reālismu. Manuprāt, tieši šajā daļā parādās autora rakstīšanas talants, jo, lai cik rindiņas katram varonim netiktu atvēlētas, tie atstāj noslīpētu tēlu iespaidu.

Trešā daļa ir tā, kuru var saukt gan par trilleri gan par detektīvu. Šeit jaunais dzejnieks Arturo Belano, Uliss Lima un kāda mauķele Lupe, bēg no sutenera un pie reizes meklē Serseju. Te var atrast visu ko. Gan ceļojumu, gan piedzīvojumus, gan dažādus ar dzeju saistītus terminus, gan ar Mehiko ielu slengu saistītus izteicienus. Tas laikam, lai parādītu, ka katram sabiedrības slānim ir savs slengs un ar to, ka tu zini viena slenga definīcijas vien nepadara tevi par labāku cilvēku.

Vai es šo grāmatu es ieteiktu lasīt citiem? Domāju, ka jā. Cilvēkam ir jābūt gatavam lasīt grāmatu, kurai īsti nevar paredzēt turpmāko sižetu, kur viss notiekošais nav smuki sakārtots pa plauktiņiem un saprast visu kopainu tikai tad, kad esi izlasījis visu grāmatu, laiciņu apdomājis un salcis visu mozaīku kopā bildē. Jābūt arī gatavam, ka katram šī bilde izskatīsies nedaudz savādāka.

Es nevaru apgalvot, ka viss ko grāmatā izlasīju, man patika, taču teksts ir sarakstīts un iztulkots kvalitatīvi ar glancīti. Sākumā ir jāpierod, ka dzejnieki ir tieši, egoistiski un parupji ļaudis. Tāpat es neapgalvoju, ka es sapratu visus romāna slāņus, jo man nav ne jausmas par meksikāņu dzejnieku strāvojumiem septiņdesmitajos gados. Varu derēt, ka tie, kas šajā lietā kaut ko saprot, ir vai nu pārskaitušies vai pārsmējušies. Manas zināšanas sniedzās tikai vēsturē un revolūciju jautājumos. Grāmata viennozīmīgi ir no tām, kas paliks atmiņā uz visu mūžu un garantēs vielu pārdomām vēl daudzus mēnešus pēc tās izlasīšanas. Lieku 9 no 10 ballēm, tagad nedaudz atvilkšu elpu un tad ķeršos klāt slavenajam 2666, kuru autors tā arī nepaspēja pabeigt.

The Library at Mount Char by Scott Hawkins

The Library at Mount Char by Scott Hawkins

Par šo grāmatu es zināju jau sen, neprasiet tikai no kurienes. Aizdomas krīt uz kādu krievu žurnālu, kurš veltīts fantastikai, tajā šī grāmata ir saslavēta visos iespējamos veidos. Man gan pašam viņa lasāmo sarakstā nomētājās veselu pusgadu. Apmeklējot Singapūras grāmatu veikalu es viņu gandrīz nopirku, bet tad izšķīros par labu bookdepository piedāvājumam. Pēc saņemšanas (vēl divas nedēļas pagāja gaidot viņas atnākšanu), ķēros klāt nekavējoties.

Karolīna daudz ko neatšķiras no pārējiem cilvēkiem, kas atrodami viņas tuvumā. Viņa labprāt smēķē cigaretes un ne tikai. Viņa prot lietot telefonu un pat atceras, ka vajag apģērbties. Galu galā reiz taču viņa bija Amerikāniete, un pēc būtības tāda ir arī palikusi. Tas gan bija sen laikā pirms adopcijas dienas. Dienas, kad viņus adoptēja Tēvs un ieveda tos savā Bibliotēkā. Tēvs spēj darīt interesantas lietas – atdzīvināt mirušos, atšķirt tumsu no gaismas. Galvenais ir viņam paklausīt, jo citādi sekas var būt briesmīgas. Taču ja tevi audzina Pelapi labākajās tradīcijās, tad tas viss ir saprotams. Un vēl Tēvs liek saviem bērniem mācīties, katram ir atvēlēts iemācīties noteiktu zināšanu kopumu no Tēva bibliotēkas. Ir tikai jāatceras, tu drīksti lasīt tikai tās grāmatas, kas atrodamas tavā katalogā. Tēvs, iespējams, ir pats Dievs, taču nu Tēvs ir pazudis. Viņu nevar atrast ne tagadnē, nedz nākotnē, un viņa skolēni ir uztraukušies.

Par šo grāmatu es neesmu spējīgs objektīvi pastāstīt, tik ļoti man viņa patika. Pirmais un lielākais grāmatas pluss ir tās pamatuzstādījums, kā būtu, ja mums līdzās dzīvotu kaut kas dieviem līdzīgs, kaut kas tāds, par ko mēs nemaz nenojaušam. Šīs radības cilvēki nemaz pārāk neuztrauktu, jo mērogs nav tas. Labi, ja tu esi tāds radījums kā Barijs, kuram pat cilvēku pārņemšana savā kontrolē liktos vērā ņemam panākums. Niecība – ko lai vairāk saka? Q-33 North vai Hercogs vismaz ir ar ambīcijām, bet tie ir aizgājušo laikmetu relikti; Tēvs ir tagadne un nākotne.

Otrais ir dieviem līdzīgo būtņu savstarpējās cīņas, kad uz spēles ir likts visums. Viņu plāni un stratēģijas nebūt nav lineāra padarīšana, tas ir kaut kas līdzīgs n-dimensionālam šaham. Kad izlasīsiet grāmatu sapratīsiet, visa tā ņemšanās ir vienas vienīgas lietas dēļ, kas parastam cilvēkam šķitīs nevajadzīgi sarežģīta un smieklīga vienlaikus. Tā dēļ vien ir vērts lasīt šo grāmatu.

Trešais – tēli. Bez Karolīnas, lingvistes, kura prot visas valodas, kuras reiz ir bijušas un tās, kuras vēl tikai būs. Te ir Stīvs – izbijis kramplauzis un viņa lauvas. Tā ir viena no interesantākajām kombinācijām, kuru es pēdējā laikā esmu lasījis. Stīvs patiesi rūpējas par saviem komandas biedriem interesantās situācijās, kurās viņi nonāk. Taču nelieciet komiskajam aizmiglot acis, Stīvam ir paredzēts spožs liktenis, iespējams, ka mēs katrs pa savam viņu redzam katru dienu. Un tad vēl Ervīns, kurš nav Tēva māceklis, taču ir apsēsts ar pienākumu un rezultātu. Viņš ir profesionāls karavīrs un ir gatavs nolikt galvu par savu tēvzemi, vai vismaz censties, lai viņa ienaidnieki to izdarītu. Arī viņam patīk domāt ārpus standarta rāmjiem, grāmatā viņš lasītāju pārsteigs ne reizi vien.

Ceturtais sižets, tas ir tik aizraujošs, ka nemaz negribas grāmatu nolikt malā. Tas ir sapīts tik meistarīgi, ka, netiekot līdz beigām, tu nemaz nesaproti, kas tur īsti notiek. Taču izlasot līdz galam, visi mozaīkas gabali sakrīt vienā bildē un var tikai apstulbis pētīt, kā viss tas salicies kopā. Nenoliedzami ir viela pārdomām, tāpat kā tam picas izvadātājam, kuru izsauca Stīvs vajadzības spiests.

Grāmata izlasās vienā rāvienā. Izlasot nemaz nav tā, ka gribētos turpinājumu, tā tiek pabeigta tieši laikā un pareizajā vietā. Lasītājs pretī saņem iespēju padomāt par lietu dabu, un salikt visu izlasīto pa plauktiņu. Pārdomāt darba centrālo tēmu – Vai viegli būt dievam? Un cerēt, ka autors neapstāsies, bet aplaimos lasītājus ar vēl kādu grāmatu, jo potenciāls viņam ir labu labais.

Lieku 10 no 10 ballēm, lasiet obligāti. Sen nekas tik atspirdzinošs fantastikas žanrā nebūs redzēts.  Ļoti, ļoti ceru, ka kāda izdevniecība attapsies un izdos šo brīnišķīgo grāmatu arī latviešu valodā, lai aplaimotu arī visus latviski lasošos.

Aprīļa grāmatas

Aprīļa grāmatas

Izmantojot mūsdienu tehniskos līdzekļus, grāmatu uzskaite ir kļuvusi triviāla. Tagad katru savu pirkumu ievadu goodreads un, skat, mēneša beigās, varu precīzi pateikt, kādas grāmatas esmu iepircis. Šis mēnesis ir bijis knapš; klāt nākušas vien sešpadsmit grāmatas. Tas gan bija apzināts solis, jo esmu sev nosolījies mazāk pirkt un vairāk lasīt jau nopirkto. Izlasītas gan ir tikai vienpadsmit, esmu slinkojis. Bet nu par pašām grāmatām.

The Library at Mount Char by Scott Hawkins – šī nu ir no tām, kura iz jāizlasa ikvienam. Pats nupat, nupat izlasīju, un tas bija vienreizējs stāsts. Ja meklē analoģijas, tad labs Geimana, Kinga un Makkamona stilu sajaukums, bet vispār jau autora stils ir unikāls. Nezinu, vai par viņu vispār būs iespējams pastāstīt nesamaitekļojot visu tekstu.

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre – melnais humors un daudz nāves. Bet ne jau pati par sevi, bet kā dzīves sastāvdaļa. Šī noteikti būs no tām grāmatām, kuru es pēc kāda laika noteikti pārlasīšu. Var droši lasīt, ja vien nebaida melnais humors un nāves tēmas cilāšana. Cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Šī grāmata noteikti ir viens no pakāpieniem, kā ar to vienkārši sadzīvot.

The Dragon’s Path (The Dagger and the Coin #1) by Daniel Abraham – Spēcīgs sērijas sākums. Ostaps Benders teiktu “Ledus ir sakustējies”, lieku lielas cerības uz turpinājumiem. No anotācijām uz grāmatu vākiem es esmu sapratis – ies vēl jautrāk. Noteikti iesaku lasīt, Geders vien ir tā vērts.

The King’s Blood (The Dagger and the Coin #2) by Daniel Abraham – ceru uz lieliem Gedera nedarbiem, gribu redzēt vai pamodīsies vecie dievi, jo aizgājuši jau viņi nekur nav. Iespējams izlasīšu vēl maijā.

The Tyrant’s Law (The Dagger and the Coin #3) by Daniel Abraham – varu pateikt tikai to pašu, ko jau teicu par iepriekšējo. Pa ausu galam ir dzirdēts, ka Geders ir sanācis kā viens no spēcīgākajiem antivaroņiem ever.

Abaddon’s Gate (The Expanse #3) by James S.A. Corey – Expanse sērijas trešo grāmatu dabūju, bet laiku izlasīšanai vēl neesmu atradis. Domāju, ka te pienāks Saules sistēmas kā tādas gals, bet kas to lai zina.

Cibola Burn (The Expanse #4) by James S.A. Corey – par šo es neko daudz nezinu, tikai tik, ka abas pirmās bija izcilas, domāju, ka kosmiskajai operai ceturto grāmatu deviņu grāmatu ciklā ir grūti samaitāt.

The Invisible Library (The Invisible Library #1) by Genevieve Cogman – nopirku tikai nosaukuma dēļ. Nav ne jausmas par sižetu un saturu, zinu tikai to, ka autors ir labs.

The Masked City (The Invisible Library #2) by Genevieve Cogman – nepirksi jau sērijas pirmo grāmatu vienu pašu. Ja iepatīkas, kur uzreiz rausi nākamo? Lai tādu lietu novērstu, pie reizes ņēmu arī šo.

Gaiļu kalna ēnā (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #1) by Osvalds Zebris – pagaidām izskatās, ka pērku kolekcijai, atšķirībā no dažiem citiem sērijas darbiem par šo sajūsmas spiedzienus neesmu dzirdējis. Bet gan jau būs lasāma.

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis – arī par šo neesmu dzirdējis cildinājumus, kauns jau teikt, līdz šim no autora arī neko neesmu lasījis. Daži saka, ka lasās kā īsts pasūtījuma darbs. Neko darīt, gan jau izlasīšu arī es, lai uzzinātu, kā ir patiesībā.

Stikli (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4) by Inga Gaile – arī grāmata kolekcijai, par šo gan dzirdētas labas atsauksmes.

Hellblazer, Vol. 3: The Fear Machine (Hellblazer New Editions #3) by Jamie Delano – pāris reizes gadā Jānī Rozē ir komiksu pievedums, lielākoties tas atstāj manā makā nelielu robu. Pirmās divas sērijas grāmatas man jau bija, tagad dabūju nākamo.

Hellblazer, Vol. 4: The Family Man (Hellblazer New Editions #4) by Jamie Delano, Grant Morrison, Neil Gaiman – Konstantīns vispār ir pilnīgs kretīns, un būt par viņa draugu neieteiktu nevienam. Taču viņa piedzīvojumu lasīšana ir viena aizraujoša padarīšana.

Mežonīgie detektīvi by Roberto Bolaño – paņēmu no izdevniecības Zvaigzne, jāielauzās meksikāņu literatūrā. Nevar būt, ka viņi to vien ražotu kā seriālus. Grāmata ir pabieza un no pāris citātiem, ko esmu redzējis, varētu spriest, ka tur ir vienas vienīgas rupeklības, tie kas ir izlasījuši un sapratuši gan apgalvo, ka tā esot par poēziju.

2666 by Roberto Bolaño – dienā, kad tiku pie pirmās, ievēroju, ka veikalā ir atlaide arī šim ķieģelim. Domāju, ja jau asu vienu, tad kādēļ, lai neizlasītu otro, un nopirku. Pagaidām esmu apmierināts, jo izdevās viņu veiksmīgi pārstiept mājās un atrast vietu plauktā.

Maijā plānoju turpināt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Palikušas vien nedaudz pāri divdesmit grāmatām, un līdz augustam vajadzētu tās piebeigt, lai varētu sākt jaunus projektus. Pa vidam lasīšu kādu no Expanse un The Dagger and the Coin sērijas grāmatām.

The Half-Made World (The Half-Made World #1) by Felix Gilman

The Half-Made World

Par to, ka šī grāmata ir laba, es uzzināju no žurnāla, kur tas skaitās kā viens no labākajiem stīmpanka gabaliem, un to esot noteikti vērts izlasīt. Ieliku savā izlasāmo sarakstā, tad pēc kāda laika aizlienēju grāmatu un sāku lasīt. Man jau patīk pasaule, kurā dominē tvaika dzinēji ar nelielu maģijas piešprici.

Pasaule nemaz nav tik vienkārša vieta, kā tas varētu šķist. Tikai cilvēks definē to ap sevi, ja pasauli atstāj viņas pašas ziņā, tad viņa ir haosa un nenoteiktības pilna. Grāmatas pasaule ir gatava tikai pa pusei. Gatavo pusi plosa karš starp Guns un Line. Line pasauli pakļauj ar industrializācijas palīdzību, padarot cilvēkus par industrijas vergiem un virzoties uz priekšu, apgūstot aizvien lielāku pasaules daļu. Guns – ir teroristi, viņi ir praktiski neuzvarami pistoļvīri, kas pakļauj cilvēkus ar iebiedēšanas palīdzību. Šādā pasaulē neviens nevar palikt neitrāls. Pirms daudziem gadiem bija tāda Sarkanā Republika, kas centās cīnīties pret abiem spēkiem, gandrīz uzvarēja, taču par to neviens vairs neatceras. Rietumos, kur zeme vēl ir neizpētīta atrodas kāda klīnika, kura dziedina Line ieroču salauztos prātus, šīs iestādes palātā guļ kāds vecs Sarkanā Republikas ģenerālis, kura prātā, iespējams, var atrast noslēpumu, ar kura palīdzību būtu iespējams uzvarēt gan Line, gan Guns.

Grāmata ir kārtējā variācija par Amerikas mežonīgo rietumu kolonizēšanu. Guns ir tipiski kovboji, kuru mērķis ir saglabāt no likumiem un kārtības brīvu pasauli. Turēt to haosā, cik vien ilgi iespējams. Normālajiem cilvēkiem viņi neko daudz nevar piedāvāt, tik vien kā mirt Guns un Line pārstāvju kaujās. Pistoļvīriem piemīt superspējas, jo viņi jau nav parasti cilvēki, viņiem ir revolveris, kas ir kādas senas dievības atribūts. Kad tāds iemiesojas cilvēkā, cilvēks kļūst neuzvarams, nu gandrīz. Guns dieviem cilvēks ir tikai līdzeklis, lai sētu haosu pasaulē. Krīdmors ir viens no šādiem pistoļvīriem. Viņa dzīve lielākoties ir sastāvējusi no episkām cīņām, kas mijas ar bēguļošanu no Line vīriem. Taču tagad viņam ir dots uzdevums, iefiltrēties klīnikā, kuru apsargā kāds neatkarīgs pasaules gars un izdabūt no turienes veco ģenerāli. Viņam jau visa tā pistoļvīru padarīšana īsti nevelk, taču viņš jau ir vecs vīrs, kuram, pat ja izdotos dzīvam tikt vaļā no Guns bandas, atliktu tikai novecot un nomirt. Kas tad ies mainīt salīdzinošu jaunību pret miršanu no vecuma? Tā nu viņš pilda saimnieku pavēles, pie iespējas nedaudz tās modificējot pa savam lāgam.

Line un viņu pārstāvošas Lokomatīves gan zina ko darīt ar pasauli! Viņas pārveido pasauli pa savam, radot kārtību. Pakalnus nolīdzina un ielejas aizber. Pāri paliek tikai stacijas un Line kalpi, kuri apdzīvo stacijas un klausa Lokomatīvju pavēlēm. Reizēm gadās, ka Guns iznīcina pa Lokomatīvei, taču tās ir nemirstīgas un pēc pāris gadiem vienmēr atgriežas, lai turpinātu industrializāciju un kārtības ieviešanu. Lowry ir parasts stacijas strādnieks, kas apstākļus sakritības dēļ saņem uzdevumu sagūstīt veco pustrako ģenerāli. Lokomatīves īsti nav svarīgs konkrēts cilvēks, viņām galvenais ir funkciju pildīšana.

Tam visam pa vidu ir kāds normālais cilvēks – Liv Alverhyusen, psiholoģijas doktore, kura ir nolēmusi pieņemt darbu kādā attālā pasaules klīnikā. Aiziet no Universitātes un apskatīt pasauli. Viņai visos grāmatas notikumos būs centrālā loma. Viņa ir dzīvojusi jau attīstītajos Austrumos un par mežonīgajiem Rietumiem ir lasījusi tikai grāmatās, kuru gan interesē nomales notikumi. Tādēļ ceļojums viņai šķiet visnotaļ laba pārmaiņa dzīvē. Lasītājs grāmatas laikā varēs novērot, kā lēnām izzudīs viņas idealizētais pasaules skatījums un kā tās vietā ienāks skarbā realitāte.

Kāds tad ir šīs ar maģiju un tehnoloģijām pārsātinātās grāmatas centrālais vēstījums? Nu tas, kas tieši neskar jaunu teritoriju apgūšanas vēsturi, pamatiedzīvotāju apspiešanu un brīvpilsētu asimilāciju. Manuprāt, tas ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kas ir atbildīgs par cilvēces vēsturi, kariem, teroristiem, netaisnībām, genocīdiem un citām sliktām lietām. Viegli ir vainot pārdabiskas būtnes, sak, dēmoni vada vienu cilvēces daļu, tehnoloģija pamudina otrus un beigās sanāk asinis līdz ceļiem. Patiesībā pie visiem darbiem un nedarbiem līdzatbildīgs ir katrs indivīds ar saviem ideāliem un mērķiem. Tas, kā viņš izvēlas vai neizvēlas tos īstenot. Tie, kas grib slavu un sēt haosu, dodas pie pistoļvīriem, tiem, kuriem labāk patīk skrūvītes loma mašīnā, ir uzticami Line kalpi. Bet tie, kuri atrodas pa vidum, tiem atliek vien piekrist esošajai kārtībai.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ļoti labs stīmpanka piemērs, spraigs un aizraujošs sižets, kuram apakšā atrodamas daudzas paralēles ar mūsu pasaules vēsturi un pārdomas par sabiedrības attīstības scenārijiem.

%d bloggers like this: