Navigate / search

Our Mathematical Universe: My Quest for the Ultimate Nature of Reality by Max Tegmark

Our Mathematical Universe My Quest for the Ultimate Nature of Reality by Max Tegmark

Pēdējā laikā mani sāk nomākt iekšējie pārmetumi. Ja paskatās uz izlasīto, sanāk, ka mani lasīšanas paradumi pēdējo piecu gadu laikā ir kardināli mainījušies. Esmu gandrīz pilnībā pārgājis uz fantastikas un fantāzijas žanru. Populārzinātniskās grāmatas tiek pamestas novārtā. No vienas puses – cik reizes vari lasīt vienu un to pašu. Beigās jau bija nonācis pie tā, ka par tematu (vismaz vēsturisko aspektu) es zinu labāk par autoru. Populārzinātniskās grāmatas es pērku joprojām, bet ar lasīšanu neveicas tik labi kā vēlētos. Šī ar gaidīja savu kārtu jau no maija.

Šīs grāmatas galvenais uzdevums ir ātri iepazīstināt lasītāju ar mūsdienu kosmoloģijas pamatiem, nedaudz apstāstīt svarīgāko kvantu fizikā un tad pierādīt, ka patiesībā mūsu visums ir matemātiska struktūra ar visām no tā izrietošajām sekām. Grāmatā izlasītais garantēti laiku pa laikam noraus jumtu un liks aizdomāties par mūsu vietu pasaulē, agrāk vai vēlāk piespiežot lasītāju padoties multiversu vilinājumam.

Nav jau tā, ka grāmatas par multiversiem būtu retums, bet tik skaidri un saprotami uzrakstīta gadās reti. Ja man kāds tagad prasītu grāmatu par zinātnes vēsturi un iespējamo nākotni, es bez šaubīšanās viņam dotu šo. Ja arī neko daudz vairāk, tad vismaz iemācīsies patstāvīgi noteikt Zemes diametru. Taču nevajag satraukties, autors savus secinājumus būvē uz stipriem pamatiem, un lasītājam tiek pavēstītas visas galvenās nianses. Ja esi baigais populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad vari pirmās sešas nodaļas izlaist. Es gan to nerekomendētu, jo tajās ir atrodama nozīmīga pievienotā vērtība. Proti, autors daudz nodarbojies ar eksperimentu datu apstrādi. Parasti autori pavēsta par teoriju nemaz neiedziļinoties, kā tika apstrādāti eksperimenta laikā iegūtie dati, un kādēļ tieši šī interpretācija ir vislabākā. Autors par šo bieži aizmirsto teoriju pierādīšanas aspektu raksta visai daudz un ar entuziasmu.

Vispār visa grāmatā jūtams arī pats autors – viņa karjera un dzīve. Viņš nekautrējas stāstīt par savu zinātnieka dzīvi, par to kā viņam dažreiz ir izdevies atklāt jau atklātas lietas. Par to cik vīlies viņš juties uzzinot, ka tas nav nekas jauns, un par to, cik šādas vilšanās ir vajadzīgas, ja vēlies kļūt par īstu zinātnieku. Domājams, ka viņa grāmatas pusaudžu lasītājus varētu nosvērt par labu fizikas studēšanai. Šajā grāmatā, lasot par dažādu problēmu matemātiskajiem modeļiem, tie tiek pasniegti tik saistošā veidā, ka šķiet, ka viss ir saprotams bez īpašas piepūles.

Centrālais temats ir multiversi. Vispār izšķir veselus četrus to veidus. Viņi visi izriet kā sekas no jau pierādītām fizikas teorijām. Un ar pierādījumiem ir tā, ka tu nevari izvēlēties tikai tās sekas, kuras tev ir pieņemamas. Vai nu ņem visu vai neko. Tad nu lasītājs var uzzināt, ka gadījumā, ja tu vienu brīdi attopies kā vecākais planētas iedzīvotājs, tad tev būtu prātīgi pieņemt, ka eksistē trešā līmeņa multiversi. Savukārt, ja pieņem, ka mūsu visuma inflācijas teorija atbilst patiesībai, tad ļoti, ļoti tālu, kaut kur eksistē identiska Zemes kopija ar visiem tās iedzīvotāju un tādu pašu vēsturi. Un visi iespējamie starpstāvokļi un katrs no tiem bezgalīgi daudzās kopijās. Ar bezgalības tiešām ir prātam neaptveramas.

Un pašās beigās autors izvirza savu teoriju, ka visu visumu pamatā ir matemātiskas struktūras, kas variē no vienkāršām līdz sarežģītām. Iespējams, ka Hilberta telpa ir piebāzta pilna ar visdažādākajām konfigurācijām. Un mūsu Visums ir tāds tikai tādēļ, ka tāda ir viena no bezgalīgi daudzajām matemātiskajām struktūrām ar visām savām simetrijām.

Lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt visiem, pat ja līdz šim neesi par fiziku un kosmoloģiju interesējies tik cik melns aiz naga. Izlasi, nenožēlosi, pavērs jaunus zināšanu apvāršņus un spriedumi kā būtu, ja būtu izskatīsies daudz saprotamāki. Galvenais uzzināsiet, ka pārbaudīt vai lasītājs patiesībā nav “Bolcmaņa smadzenes”.

Harry Potter and the Philosopher’s Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

Harry Potter and the Philosopher's Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay

Šomēnes grāmatblogeru vidū aizsākās akcija #harryreadalong. Tās mērķis ir, lasot vienu grāmatu mēnesī, izlasīt visu Harijam Poteram veltīto grāmatu sēriju. Nav jau tā, ka es viņas jau nebūtu lasījis, bet labas lietas der laiku pa laikam pārlasīt. Man šis pasākums beidzot deva iespēju pieķerties ilustrētajam Harija Potera pirmās grāmatas izdevumam. Šogad iznāks nākamā grāmata ar ilustrācijām, un ļoti ceru, ka tas turpināsies līdz pat sērijas beigām.

Domāju, ka lieki būtu īsumā stāstīt par puisēnu, kurš izdzīvoja. Vairāk vai mazāk grāmatā notiekošais ir zināms visiem. Nerunāšu arī par to, kādēļ lasītājus pievelk ekskluzīvu privātskolu apraksti. Un par to, ka šī grāmatu sērija ir tik populāra, ka Roulinga no pārdotāko britu rakstnieku torņa nobīdīja pašu Teriju Prečetu. Tādēļ ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem, bez ievada.

Lasot stāstu trešo reizi, nācās secināt, ka pēc būtības tā ir diezgan bērnišķīga. Galu galā visu notikumu centrā atrodas bērni. Tas ir kārtējais stāsts, kurā, lai savestu pasauli kārtībā, ir nepieciešami bērni. Pieaugušie ir pārāk aizņemti un tuvredzīgi, lai šīs problēmas vispār pamanītu. Tad nu uz skatuves uznāk Harijs, Rons un Hermione. Viņiem gan šajā, gan pārējās grāmatās nāksies daudz ko izciest, lai atrisinātu burvju pasaules Voldemorta problēmu. Ar Voldemortu te tiek identificēti praktiski visi iespējamie burvju netikumi. Un to ir tik daudz – varaskāre, pārākuma apziņa, vēlme uzvarēt neizvēloties līdzekļus un laiku pa laikam piežmiegt oponentus. Kā jau tas pienākas absolūtam ļaunumam, viņš ir praktiski neiznīcināms, viņu var nobāzt kaut kur bēniņos, bet ne uz ilgu laiku.

Autore šajā grāmatā vēl nav lāga izkopusi savus talantus, un lasot cītīgi, var nemaz nebrīnīties, ka viņai pirms grāmatas izdošanas ir atteikušas daudzas izdevniecības. Būsim godīgi, grāmatas par draudzību nav nekas unikāls un jauns. Taču tajā visā ir kaut kas tāds, kas parauj līdzi lasītājus, mani ieskaitot. No grāmatas ir grūti atrauties. Domāju, ka viņai ir izdevies atrast to smalko balansu, kurā piedzīvojumi nenomāc varoņus un varoņu apraksti neaizsedz piedzīvojumu. Izveidotā burvju pasaule ir krāšņa un daudzpusīga. Vispār jau viņa neatšķiras no vientiešu pasaules, bet te ir nedaudz citādi noteikumi un nav nekā neiespējama.

Maģijas sistēma te ir vecum vecā ar burvju nūjiņu un vārdiem, kas izmaina realitāti. Tā arī īsti nevar saprast, kas ir tas, kas nosaka – ir burvju asinis vai nav. Bet kurš katrs nespēj par tādu kļūt. Kaut kā bija palicis atmiņā, ka liels laiks tiek veltīts burvju mācību procesam, bet tagad lasot, nācās secināt, ka praktiski nekas daudz jau te atspoguļots netiek.

Lieku 9 no 10 ballēm, ļoti, ļoti aizraujoša, nedaudz klišejiska. Tomēr es saprotu, kādēļ tā visiem tik ļoti patīk. Galu galā burvju skola – tas taču ir tik forši! Domāju, ka uz pasaules vairs neatrodas neviens, kuram šī sērija vēl būtu jāiesaka. Skaidra lieta, ka nākammēnes es lasīšu sērijas turpinājumu.

PS. Ilustrētajai grāmatas versijai bildes nudien ir foršas.

Возвращение к вершинам (Пограничная река #6) by Артём Каменистый

Возвращение к вершинам

Pateicoties savam vājajam raksturam es vienkārši nevarēju paiet garām autora jaunākajai grāmatai. Tas ir nieks, ka iepriekšējo nevarēju nosaukt par izcilu. Man vienkārši ļoti patīk popodancu stāsti. Pēc iegādes manā plauktā nelasīta viņa ilgi nenoturējās.

Rogovs un viņa biedri atrodas pasaulē, par kuras attālumu līdz zemei var izteikt tikai minējumus. Taču kaut kā jādzīvo! Izdzīvot ir ļoti grūti, sevišķi, ja apmetnes tuvumā atrodami ne tikai parasti cilvēkēdāji, bet arī daudz organizētāki radījumi, kurus vietējie sauc par haitiem. Galvenā problēma ir metāla trūkums. Nav atrodama praktiski nekāda rūda, un tādēļ Rogovs nolemj atgriezties kalnos uz pilsētu, kurā atrodama armatūra un daudz citu labumu.

Sākšu ar labo – lasās dikti ātri, un piedzīvojumi nemaz neļauj lasītājam novērsties uz filosofiskām pārdomām. Tādēļ ir vieglāk pieciest faktu, ka autors atkārtojas ne tikai apakšžanra ietvaros, bet arī atražo pats sevi. Viņš to dara pietiekoši kvalitatīvi, lai lasītājs neapvainotos. Ņemot vērā, ka šī ir sērijas sestā grāmata, var tikai apskaust autora spēju neaiziet pa notikumu eskalācijas taciņu. Pasaule, lai ar sen iepazīta un apstaigāta, joprojām glabā pietiekoši daudz noslēpumus.

Runājot par sižetu, ir grūti atbildēt uz jautājumu, kāds tad īsti ir šīs grāmatas mērķis. Viss notiekošais ir tāds kā kvestu apkopojums. Ir skaidri zināms, ka mūsējiem nekas slikts nenotiks, un vīri cīnās par taisnu lietu. Izskatās, ka autoram ir tādas pašas problēmas kā Rogovam, viņš iet apļiem, jo nevar izlemt ko darīt tālāk. Ir jau saprotams, viņš nevar uzreiz dibināt kolhozu, kā tas notika sērijas pirmajās četrās grāmatās, tas jau būtu nedaudz pa traku. Tādēļ ir nolemts jaunos kolhozniekus parādīt kā neefektīvus gurķus, kuri ieslīgst nelielā korumpētībā un neizceļas ar stratēģisko rezervi. Iespējams, ka visa šī grāmata ir veltīta tam, lai atvilktu nopietnu līderi, jo ar pirmo nekas nesanāca.

Rogovs kā tēls nemaz nenojauš, ka viņu izmanto kā izsūtāmo zēnu. Nekompetentam vadītājam nav labāka atraduma kā paklausīgs un efektīvs izpildītājs. Ja sāk pārāk aizstāvēt savas idejas vai nedod dievs cīnīties par vispārēju taisnību, tādu vislabāk aizsūtīt tālākā ekspedīcijā – vispārēja labuma vārdā. Tie godīgie uz ko tādu parasti pavelkas. Cilvēki labi, bet vadība slikta, tā arī nav nekāda žanra novitāte, bet priecē, ka autors izvēlas tādu sarežģītāku pārvaldes organizācijas ceļu. Nevis izvēlas standarta ģēnijs -monarhs vai sadists – imperators.

Pēc šīs grāmatas ir visnotaļ grūti prognozēt turpmāko notikumu attīstības vektoru. Jā ir zināms, ko varoņi darīs nākošajā darbā, beigās uz to atrodams mājiens ar mietu. Šķiet, ka uzzināsim vēl kādu šīs pusmaģiskās pasaules aspektu. Bet tā kā autors mīl katrā likt pa trīs lieliem piedzīvojumiem, tad pārējos ir grūti prognozēt. Gribas cerēt, ka viņi beidzot satiks varoņus no pirmajām četrām grāmatām un savilks kopā abas sižeta līnijas.

Ņemot vērā žanra specifiku, iesaku lasīt varu tikai tā cienītājiem. Labi un kvalitatīvi sarakstīts darbs, kuram par labu nāktu neliela mērķtiecība. Lieku 7 no 10 ballēm, laba izklaide ir garantēta un pie grāmatas pavadītās pāris stundas noteikti nenožēlosiet.

The City & the City by China Miéville

The City & the City by China Miéville

Čainas Mjevila grāmatas man lielākoties patīk. Nevaru pat atcerēties kādu, kas nu nepavisam nepatiktu. Autors pārsteidz ar savu fantāzijas lidojumu un spēju atsevišķas problēmas apskatīt no tik dīvaina skatupunkta, ka grūti iedomāties, no kurienes viņš vispār ņem šādas idejas. Šo grāmatu es nopirku kādā Singapūras vai Dubajas grāmatu veikalā, īsti vairs neatminos. Grāmata plauktā stāvēja kādu laiku un gaidīja savu kārtu.

Beszel pilsētā inspektors Tiadors Borlu izmeklē kādu slepkavību. Pilsētā tiek atrasts ārzemju studentes līķis. Slepkavība sākumā šķiet pavisam ikdienišķa, problēmas sākas ar mirušās identitātes noskaidrošanu un turpmākā notikumu gaita atklāj aizvien dīvainākas lietas. Inspektoram Borlu nākas meklēt blakus pilsētas Ul Qoma detektīvu palīdzību, jo noziegums, šķiet, ir pastrādāts tieši tur.

Vispār ir grūti pateikt ko jēdzīgu par šo grāmatu, neatstāstot visu notikumu gaitu vai neizplūstot globālos pārspriedumos. Vienu var pateikt droši – izcils detektīvs, kas noris sašķeltā sabiedrībā. Beszel un Ul Qoma ir atsevišķas pilsētas tikai uz paīra. Patiesībā viņas atrodas viena otrā. Viena un tā pati iela var piederēt abām pilsētām. Arī ēkas pilsētās atrodas viena otrai blakus, un tādu īstu vienas pilsētas anklāvu nemaz ēkas un iedzīvotājus. Abu pilsētu rezidenti var iet viens otram blakus un apzināti neredzēt viens otru. Tas tiek iedresēts no bērnības, jo Pārkāpums (Breach) tiek bargi sodīts. Tu nedrīksti speciāli lūkoties uz kaimiņpilsētu, tas ir sodāms Pārkāpums, tādēļ neredzēšana ir būtiska dzīves daļa. Kas sevī ietver arī nedzirdēšanu un nesaošanu? Sabīsties no kaimiņpilsētas mašīnas trokšņa – tas ir Pārkāpums! Par Pārkāpumu soda, kas notiek ar sodītājiem, neviens nezina, bet par to labāk skaļi nerunāt.

Šī ir visdīvainākā pilsēta, kādu man ir gadījies iepazīt. Var jau redzēt, ka Berlīne un Jeruzaleme ir ņemta par pamatu, taču visas nianses ir uzpūstas līdz absurdumam. Par to, ka, šķērsojot robežu, tu ieej un izej pa vienām un tām pašām durvīm, taču ieej Tu no Beszel, bet iznāc Ul Qoma. Un attiecīgi neredzi vairs savu dzimto pilsētu, bet redzi ko jaunu un svešu. Tas šķiet dīvaini tikai pirmajā acu uzmetienā, jo grāmata jau rosina padomāt par paša dzīvi. Cik daudz ir tādu lietu, kuras mēs labprāt neredzam, pat neizliekamies, ka neredzam, bet apzināti ignorējam? Tie var būt attiecīgi sabiedrības slāņi vai kādas rases pārstāvji, tie var būt veseli pilsētas rajoni. Un neredzam mēs to visu pat ne tāpēc, ka tas būtu ar likumu noteikts Pārkāpums, mēs to izvēlamies paši. Jo reizēm ieraudzīto ir neiespējami atredzēt, un tad tu esi pazudis cilvēks.

Visa stāsta daļa par divām pilsētām vienā, dažādiem ekstrēmiem tās elementiem un iespējamo kontroles mehānismu ir ļoti pamācoša un interesanta. Nekas tā nenodrošina pastāvošās kārtības nodrošināšanu kā apzinīgi, tradīcijām uzticīgi pilsoņi. Tādi kas baidās no slepenā spēka, kas nodrošina Pārkāpēju sodīšanu. Kas saviem bērniem māca neredzēt blakus esošos, ja vien tie izskatās citādi un pieder citiem. Ir arī nedaudz par to, kā tas ir pēkšņi redzēt pilnīgu, visu neko neatredzot, un kā tas izmaina pasaules skatījumu.

Arī detektīvs pats par sevi ir kvalitatīvi sarakstīts – gan Brolu, gan viņa blakus pilsētas kolēģis Qussim Dhatt ir tipiski skarbie varoņi. VIņi rīkojas likuma ietvaros, taču neievēro to burtiski. Viņus vairāk uztrauc kopējais labums un problēmas saknes atrašana, nevis ķert ciet pirmo aizdomās turamo. Detektīvs ir visa stāsta pamats, uz kura bāzes lasītājs tiek lēnām iepazīstināts ar šo pilsētu pilsētā. Jeb, kā domā galīgi aptrakuši konspirāciju teoriju piekritēji, ka vienā telpā eksistē veselas trīs pilsētas. Atvērtā pasaulē nav jēgas censties atminēt vainīgo, var to darīt kā prāta vingrinājumu, bet uz lielām sekmēm neceriet. Taču atrisinājums būs loģisks un skaidri saprotams.

Vienu vārdu sakot – lasiet, nenožēlosiet! 10 no 10 ballēm. Sen nebija nekas tik oriģināls lasīts par visnotaļ nozīmīgu tēmu- daļēju savas apkārtnes un līdzcilvēku izcenzēšanu, svešā ignorēšanu un nespēju paskatīties uz lietām kopumā.

The King’s Blood (The Dagger and the Coin #2) by Daniel Abraham

The King's Blood

Man mājās grāmatu plauktā stāv veselas piecas šīs sērijas grāmatas. Noliktas redzamā vietā, lai es par viņām neaizmirstu. Autors man jau sen ir atzīts kā lasāms – kopš Expanse cikla grāmatu izlasīšanas. Arī pirmā sērijas grāmata bija daudzsološa.

Pirms daudzām paaudzēm pasaulē valdīja drakoni, taču katrai valdīšanai pienāk gals, un nu pasaulē valda cilvēki. Pareizāk sakot, veselas trīspadsmit rases. Taču nav tā, ka senie dievi vēl senāki par drakoniem būtu cilvēkus aizmirsuši, viņiem vienkārši nav dota iespēja atgriezties. Taču brīdī, kad šī iespēja parādīsies, viņi pacels savus karogus un atkal iekaros visu pasauli. Pagaidām pasaulē briest viens nopietns karš, kur tikko valdnieku zaudējusi karaliste mēģina tikt gala ar saviem kaimiņiem. Tikai daži nojauš, ko nozīmē zirnekļa tempļa karoga parādīšanās. Visas pasaules liktenis nu gulstas uz veca karavīra un vēl vecāka aktiera pleciem.

Tātad sižeta līnija ir izkristalizējusies līdz vecajai labajai – senie dievi, kurus visi aizmirsuši, beidzot ir sasparojusies kārtējo reizi pārvērst visu pasauli asiņainā ellē. Pretī var stāties tikai pāris varoņi, kuri pateicoties augstākajiem spēkiem nav izteikti labi vai ļauni, un arī viņu pretinieki rīkojas labu motīvu vadīti. Un te uz skatuves uznāk Geders.

Geders ir grāmatu tārps, kura lielākais sapnis ir caurām dienām sēdēt bibliotēkā, tulkot spekulatīvas noveles un mēģināt aizrakties līdz patiesajam drakonu aiziešanas iemeslam. Vēl vēlams būtu nedaudz naudas bibliotēkas iekārtošanai un pieeja šādām tādām retām grāmatām. Taču tā vietā viņš ir iecelts par prinča aizgādni, daudzi viņu uzskata par derīgu idiotu, kuru virzīt un vadīt. Geders ir sasniedzis varas virsotnes un atklāj, ka hobijiem viņam atliek arvien mazāk laika. Viņa aizbilstamo princi daudzi mēģina novākt, un tas puisi sadusmo. Viņš padodas vilinājumam nodibināt mieru visā pasaulē, likvidēt visas nesaskaņas utt.

Grāmata izcili parāda, kā šāda visnotaļ laba iecere noved pie diezgan iespaidīga rezultāta. Vēl iespaidītāku to padara fakts, ka Geders cenšas vadīties pēc gudru cilvēku grāmatām. Nav maznozīmīgi arī tas, ka viņam ir iespēja noteikt, vai cilvēks runā patiesību vai tikai melo. Iespējams ar laiku viņš atklās arī Gebelsa domu, ka bieži atkārtoti meli kļūst par patiesību, bet tas vēl nav šajā grāmatā. Lai vai kā, šajā sērijā es būšu #teamGeder. Par mieru visā pasaulē, pat ja tas nozīmē pārgriezt rīkles lielai daļai pasaules iedzīvotājiem.

Nav jau tā, ka Geders te būtu vienīgais varonis vai antivaronis. Citrina nodarbojas ar banku lietām, un iespējams, dažs labs lasītājs uzzinās, kādēļ ātro kredītu ņemt nav prāta darbs. Markuss joprojām rūgst un padosies impulsīvajām idejām, kuras nenoved pie laba gala. Clara mēģinās saglābt savu ģimeni. Dažs labs dosies karā, cits pīs intrigas, bet visi kopā viņi audīs sižeta deķi un parādīs, cik ļoti maz ir vajadzīgs, lai pasaule izmainītos līdz nepazīšanai.

Pats Martins par šo sēriju ir izteicies atzinīgi, un tas arī nedaudz palasot ir pilnīgi saprotams. Atliek vien atcerēties Vanai pilsētas likteni. Šī grāmata arī neiepaliek, kad sākas vardarbība. Lai ar’ kādas rases pārstāvis neņemtu rokās nazi, viņš vienmēr atradīs tam pielietojumu. Visi notikumi norit it kā plaukstošā pasaulē, un šķiet, ka viss ir kārtībā, vietām karo, vietām tirgojas, bet kopumā situācija ir stabila. Taču ļaunums, kurš mostas, dzīvē ienāk nevienam nemanot. Tikai lasītājs redz visu kopainu un var tikai šausmās saķert galvu gaidot turpmākos notikumu.

Ļoti labs sērijas turpinājums, kas pilnīgi piepilda sērijas otrās grāmatas funkciju. Nu jau standarta fantāzijas grāmatu manierē nobendējot pāris galvenos varoņu, iezīmējot atlikušajiem mērķi, iepazīstinot ar dažādiem grāmatas pasaules smalkumiem un vēsturi. Lieku 9 no 10 ballēm – iesaku izlasīt visiem, nudien būs tā vērts!

Harry Potter and the Cursed Child – Parts I & II (Harry Potter #8) by J.K. Rowling, Jack Thorne, John Tiffany

Harry Potter and the Cursed Child

Tā nu ir sanācis, ka arī es esmu lasījis Harija Potera sēriju divas reizes noteikti. Nevaru teikt, ka esmu šīs sērijas aizrautīgs fans, taču novērtēju to kā ļoti labu. Sērijai sen, sen atpakaļ tika pielikts punkts. Taču no agrāku laiku rakstnieku piemēriem jau varēja pieredzēt, ka labam naudu pelnošam stāstam nav lemts apstāties pašam no sevis vai tik triviāla iemesla dēļ, ka rakstniece, redz, visu esot pateikusi. Skaidrs, ka turpinājumam, lai ar’ kādam, bija jābūt. Par to, ka grāmata būs dižpārdoklis, liecināja kaut vai tas, ka nākamajā dienā pēc izdošanas tā bija pieejama manā piemājas grāmatu bodē. Skaidrs, ka nopirku un sāku lasīt.

Man jāatzīstas vienā bērnu dienu vājībā – man savulaik dikti patika lasīt lugas. Esmu izlasījis visas Blaumaņa un Raiņa lugas, vismaz tās, kas ronamas kopotajos rakstos. Papildus lasīju visādas lugu antoloģijas skolēniem. Tas, ka grāmata sarakstīta lugas formā, man nemaz neuztrauca. Lugu lasot galvenais ir atcerēties, ka tās pilnai uztverei vajag arī aktieri un dekorācijas. Lugas dialogi ir tikai stāsta asaka, uz kuras miesu uzliek režisors un aktieri. Tāpēc nav jēgas runāt par tēlu plakanumu un emociju trūkumu, šajos trūkumos pie vainas visbiežāk ir paša lasītāja iztēle. Tāpēc uzreiz var ķerties klāt pie paša stāsta.

Brīdinājums – turpmākais teksts satur MAITEKĻUS. Ja iepriekšējos desmit un vairāk gadus esi atradies komas stāvoklī un neko par Hariju Poteru (zēnu, kurš izdzīvoja) neesi dzirdējis, tad tālāk nelasi. Harijs Poters ir apprecējies, strādā Maģijas ministrijā un ir trīs bērnu tēvs. Divi viņam padevušies normāli un cerības attaisnojoši, bet trešais Albuss ir tāds, kāds ir, mācās vāji, skola nepatīk un konfliktē ar ģimeni. Te uzreiz jāatzīmē, ka arī kā tēvs Harijs nav diez ko izcils, acīmredzot gurķa rullēšana ministrijā viņam ir tik hroniska, ka savus dīkdieņa paradumus viņš velk līdzi uz mājām.  Vēl trakāk -Albusa labākais draugs Skorpio ir Drako Malfoja dēls. Tas Harijam rada papildus problēmas. Lai nebūtu jāizsakās pavisam necenzēti – pateikšu īsi – stāsta Harijs ir pavisam dīvains tēvs.

Albuss ar Skorpio ir visnotaļ normāli puikas ar savām problēmām, kur galvenā ir vecāku cerību neattaisnošana. Taču tas nenozīmē, ka viņiem nav ideju, kādai ir jābūt pareizai pasaulei. Labi vien ir, ka tieši viņi ir lugas galvenie varoņi, jo padevušies nudien sakarīgi, pietiekoši naivi savam vecumam. Pārņemti ar vēlmi padarīt pasauli labāku un rīkoties nepadomājuši. Viņi vāra vienas ziepes pēc otrām, un sižets, kurš no sākuma rit visai gausi, uz beigām uzņem nopietnus apgriezienus, kur notikumi rit mērkaķa ātrumā. Autoru kolektīvam, lai arī kurš ko te būtu rakstījis, vislabāk padodas pusaudžu un bērnu personāžu izveidošana. Tie ir dzīvelīgi un aizraujoši, savukārt pieaugušie ir garlaicīgi un standarta tipi, kas rīkojas pēc vienkārša algoritma un katrs spēlē kādu noteiktu lomu.

Visskumjākais visā šajā lugā ir tas, ka tā ir dažādu “Kas būtu, ja būtu” scenāriju kompilāciju. Kā būtu, ja Voldemorts uzvarētu – lūdzu – šeit viens no iespējamajiem scenārijiem. Un kā būtu, ja Rons neapprecētu Hermioni – redz, kur arī tāds scenārijs. Un kā būtu, ja Harijs varētu novērst savu vecāku nāvi … Visu laiku tādā garā, grāmatas esmu lasījis daudz un šādu scenāriju attīstības variantu apskatīšana man šķiet lasītāju iztēles iegrožošana. Ja jau atstāji sēriju ar atvērtām beigām, tad nav ko mēģināt kanonizēt noteiktus varbūtējo notikumu attīstības scenārijus. Tagad lasītājs, kuram pašam slinkums darbināt smadzenes, tiek nodrošināts ar “pareizajiem” scenārijiem. Es personīgi biju nedaudz pārsteigts, ka tik nodrāztu sižeta līniju vispār ir ielikuši kā centrālo grāmatas sižetā. Bet ja tā distancējas no personīgajām sajūtām, tad tas ir tikai loģiski. Lugā nav vērts uzsākt neko jaunu un turpināt stāstu, savukārt uzticamajam lasītājam iespējams būs patīkami aplūkot dažādos iespējamos scenārijus. Tas ļauj īpaši neiejaukties pamatsērijā un nopelnīt un notikumu atgremošanu. Pa lielam uzvar visi, un neviens neaiziet tukšā. Nepatīkams ir vienīgi fakts, ka daži no nākotnes scenārijiem tagad ietilpst oficiālajā Harija Potera kanonā. Nu un vēl tas, ka šīs grāmata izraisīs bailes no ceļošanas laikā un visu pasākumu atliks vēl uz piecdesmit gadiem.

Vēl skarbāk bija tas, ka viss sižets ir vairāk vai mazāk iepriekš paredzams. Ļaunais tēls stāv kā bilde pļavā un ir skaidrs uzreiz. Ja esi lasījis par ceļošanu laikā, arī kaut kur citus, tad visi spriedumi un secinājumi par šāda pasākuma dabu būs jau dzirdēti un pašsaprotami.

Iespējams, ka dzīvu aktieru izpildījumā (it kā varētu būt arī miruši aktieri) viss izskatās daudz labāk, bet šādi luga nopelna viduvēja darba statusu un lieku 6 no 10 ballēm. Īstam Poteriādes fanam tā būs neliela morfija deva, lai izturētu vēl pāris gadu. Iespējamo vilšanos ar laiku noslāpēs attaisnojuma un dziļākas jēgas meklējumi. Šīs grāmatas iznākšana noteikti ir Voldemorta roku darbs, lai jauktu prātus vientiešiem.

A History of the World in 12 Maps by Jerry Brotton

A History of the World in 12 Maps by Jerry Brotton

Ar šo grāmatu bija pavisam viegli, nebija pat pašam jāizvēlas. Blogeru Ziemassvētkos saņēmu šo grāmatu no Spīganas, viņa gan uztraucās, ka dāvinot man kaķi maisā, jo pat nemaz grāmatu neesot lasījusi. Pasteidzoties notikumiem priekšā, varu pateikt, ka grāmata bija ļoti labi izvēlēta. Parasti es iedāvinātās grāmatas cenšos izlasīt pēc iespējas ātrāk, lai gada beigās nebūtu jāsarauj, taču šogad nolēmu viņas izstiept pa visu gadu. Sagaidīt brīdi, kad ir pavisam grūti izvēlēties nākamo lasāmvielu un tad paņemt ko iedāvinātu, jo jāizlasa būs tik un tā.

Var droši teikt, ka cilvēks ir centies saprast savu vietu pasaulē jau no pašiem pirmsākumiem. Taču droši par kartēm kā tādām var sākt runāt tikai no senās Babilonas laikiem. Tieši no šī perioda ir saglabājies priekšmets, kuru var nosaukt par karti. Modernā ģeogrāfija aizsākās Ptolemaja laikos, un beidzas viss ar kartēm, kuru izveidošanai tiek izmantoti zemes mākslīgie pavadoņi. Karte tāda, kādu mēs pazīstam tagad, neradās uzreiz, lai cik tas loģiski nešķistu. Sākumā karte bija vairāk mākslas objekts, kurš parādīja cilvēka vietu visumā, un pareiza vietu attēlošana bija tikai papildus bonuss. Galvenais bija atšķirt pazīstamo no svešā un parādīt, ka Debesis ir tikpat reālas kā Elle.

Pirms sākt lasīt grāmatu es biju visnotaļ augstās domās par savām zināšanām kartogrāfijas vēsturē. Jā, es zināju faktus, cilvēkus un kā viss agrāk tika attēlots. Taču es nekad nebiju aizdomājies par karti kā kompleksu objektu, kuru reizē rada cilvēki un to zināšanas un to, kādas zināšanas tā dod noteiktiem sabiedrības pārstāvjiem. Kā šī savstarpējā mijiedarbība lēnām, bet neapturami maina pasauli un līdz ar to pašas kartes. Kādreiz un tagad kartes jau nezīmēja tāpat vien prieka pēc, tās parasti tika veidotas kādas iedeoloģijas kontekstā. Ideoloģija variēja katrā vēstures posmā, ja kādreiz centrālā ideja bija reliģija, tad ar laiku tā izauga kā nācijas apzināšanās, vai kā pēdējos laikos – kā tirdzniecības iespēja.

Savulaik kartogrāfijas kā tādas nebija, un līdz pat viduslaikiem bija grūti saprast, kas tad tā īsti ir zinātne vai māksla. Vairāk vai mazāk karšu sastādītāji centās ietvert abus šos elementus. Tad nu laiku gaitā lēnām kartes nonāca līdz mūsdienu veidolam. Autors gan uzskata, ka nekas vēl nav beidzies. Izmainītā realitāte ļauj kartēm uzlikt daudz vairāk informācijas slāņus par vienkāršu ģeogrāfisko vietu uzskaitījumu. Ja kāds netic, var uzspēlēt Pokemon Go un pārliecināties, ka karte jau sen vairs nav pie sienas piekarināma lieta, kurā viss ir noteikts un piefiksēts. Nedaudz ir aizskarts arī senais kartogrāfu sapnis – izveidot karti mērogā 1:1. Mūsdienās tas teorētiski būtu iespējams, taču pat šādai kartei piemistu visu karšu vaina, tā atspoguļotu pasauli neprecīzi, jo būtu fiksēta noteiktā laika sprīdī.

Lasīšana gan nav no vieglajām, autoram reizēm neizdodas labi ietērpt savu domu skaidrā teikuma struktūrā. Neliegšos, ka laiku pa laikam viņa man palīdzēja labi aizmigt, jo smadzenes vienkārši nespēja tikt galā ar informācijas gūzmu. Tāpat laiku pa laikam nācās apstāties lasīšanā un jauniegūto informāciju iekārtot jau agrāk rakstīto darbu gaismā. Piemēram, Umberto Eko Bodolīno es atklāju veselu līdz šim nepamanītu šķautni. Man jau vairāk patiktu, ja autoram tekstā pieminot kartes viņš uz tām atsauktos precīzi, jo citādi brīžiem ir jāmeklē tās klātpievienotajās bildēs.

Lieku 10 no 10 ballēm. Jā, ir nedaudz pasausa, varbūt vietām autors pārāk brīvi interpretē vēsturisko kontekstu sava darba vajadzībām, taču ieguvums atliku likām pārspēj visus mīnusus. Izlasot šo grāmatu noteikti iegūsiet padziļinātu priekšstatu par kartogrāfiju. Noteikti radīsies vēlme iegādāties vismaz kādu seno karšu atlasu, lai paskatītos uz pasauli no cita laikmeta skatupunkta. Iespējams, tagad vērojot kādu karti pievērsīsiet uzmanību ne tikai pašam vietām , bet arī izmantotajai projekcijai un pielietotajam mērogam. Noteikti iesaku izlasīt!

Пикник на обочине by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Пикник на обочине

Šo grāmatu man nemaz nevajadzēja pārlasīt, jo esmu to darījis tik bieži, ka sižeta attīstību es puslīdz zinu no galvas, un nekādi atklājumi mani vairs negaidīja. Bet laiku pa laikam pienāk brīdis, kad gribas izlasīt kaut ko patiešām kvalitatīvu un pārbaudītu.

Kādu dienu uz Zemes sāka notikt dīvainas lietas, mazas pilsētiņas tuvumā parādījās Zona. Kas to radīja, vēl nav īsti skaidrs, ir dažas teorijas. Un pati populārākā apgalvo, ka šeit zemi ir apmeklējuši citplanētieši. Kādēļ viņi ir atstājuši Zonu aiz sevis, kas piebārstīta ar dažādiem artefaktiem, nav īsti skaidrs. Vēl vairāk -nav skaidrs, kādēļ viņi neatbildēja uz cilvēku mēģinājumiem kontaktēties. Ciniķi runā, ka cilvēki jau ar’ dodoties piknikā nepievērš lielu uzmanību skudrām un vabolēm. Izballējas, atstāj aiz sevis atkritumus un dodas tālāk. Lai vai kā, Zona ir īpašs objekts, kas glabā daudzas un dažādas bagātības, tikai to iegūšana nudien nav viegla un ir risku pilna. Ir radīts speciāls Institūts artefaktu izpētei, kuram ANO ir piešķīrusi monopolu Zonas pieejai. Pastāv arī melnais tirgus, kuram materiālus piegādā Stalkeri. Cilvēki, kuri nebaidās bez atļaujas līst iekšā Zonā un iznest no tās citplanētiešu atstātās lietas.

Kas tikai par šo stāstu nav sarakstīts, uz tā bāzes ir izveidojies vesels piedzīvojumu fantastikas apakšžanrs, kur darbu kvalitāte gan variē, bet Stalkeru pasaule ir vairāk vai mazāk vienota. Pēc šī darba motīviem ir uzņemta filma, un vispār ja neesi lasījis šo darbu, tad esi palaidis galām vienu no zinātniskās fantastikas centrālajiem stāstiem.

Neskatoties uz grāmatas plānu aptverto tēmu, apjoms ir milzīgs. Sākot no, vai cilvēcei būtu labums no citplanētiešu apmeklējuma līdz sociālekonomiskai Zonas ietekmei uz apkārtējiem cilvēkiem. Autori nesteidzas ar atbilžu došanu un moralizēšanu, dzīve ir tāda kā ir. Katram ir pašam tiesības izlemt, ko ar to darīt.

“Domāšana nav izklaide bet pienākums”

Grāmatas galvenais varonis Redriks Šuharts ir stalkers, viņš Zonā veiksmīgi ir pabijis daudzas reizes, kas pats par sevi ir brīnums. Viņa dzīvē pienāk brīdis, kad viņam ir iespēja izšķirties – turpināt nelegāļa gaitas vai tomēr pieslieties Institūtam. Viņš objektīvu apstākļu dēļ izvēlas pirmo variantu, jo tā ir vieglāk uzturēt ģimeni. Tad nu lasītājam nākas kokā ar Redriku doties uz Zonu vai sēdēt bārā un dzert. Autori ļoti labi ir ilustrējuši piezonas atmosfēru, kurā apgrozās uzņēmīgi ļautiņi, zeļ melnais tirgus, kur kāda neveiksme ir cita veiksme. Redriks neko citu nemaz neprot kā tikai riskēt un cerēt, ka nākamais gājiens uz Zonu nebūs pēdējais. Viņa dzīves modelis ir vienkāršs izdzīvot, pārdot mantu un daļu nodzert. Jo citu jau ko Zonas tuvumā nav īsti ko darīt. Tā nu viņš vada savu dzīvi līdz lielajai iespējai.

Ar varoņiem gan jāsaprot, ka te autori neaizrausies ar to motivāciju un dziļām pārdomām. Viņi nāk un iet, jo Zona paņem savu tiesu. Tāpat Stalkerus neinteresē, kur paliek viņu guvums un var necerēt uz izciliem atklājumiem zinātnē un kosmosa apgūšana. Ja kaut kas tāds arī notiek, tad tas paliek ārpus šī stāsta. Varoņi ir ieslīguši ikdienišķā bezizejā, no kuras neaizmuksi, un tā lēnām viņus saēd. Grāmatas notikumi ar laiku arī ievelk pašu lasītāju šajā drūmajā vietā.

Labas grāmatas galvenais uzdevums ir sniegt lasītājam dozētu informāciju, lai ierosinātu lasītāja iztēli, ja tas izdarīs, tad lasītājs lielāko daļu no darba padarīs pats. Šeit informācijas dozēšana ir ļoti meistarīga. Piemēram, citplanētiešu artefakti, no Redrika uzzinām par daudziem no viņiem, daļu pat redzam darbībā. Bet kas ir šie priekšmeti un/vai parādības? Tiešas atbildes mums nav, jo pats Redriks par to neko nezina. Vispār jau viņu uztrauc tikai tas, cik dzīvībai bīstams ir konkrēts objekts. Bet Zonā bīstams var būt jebkas. Tad nu lasītājam pašam nākas minēt, kā katrs no priekšmetiem kalpojis citplanētiešiem. Lielākoties praktiskais pielietojums tiem ir salīdzināms ar to, kā akmens laikmeta cilvēks atradis bibliotēku, to dedzina un priecājas par siltumu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, lasiet un domājiet, ko Jūs izvēlēties brīdī, kad kāds būs gatavs piepildīt vienu Jūsu visslēptāko vēlēšanos, lai nesanāktu kā Redrikam.

Pilsēta bez dvēseles (Miss Peregrine’s Peculiar Children #2) by Rensoms Rigss

Pilsēta bez dvēseles

Gandrīz divarpus gadus atpakaļ es izlasīju grāmatu “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tajā Kairnholmas salā dzīvoja kāda Miss Peregrīne un desmit brīnumbērnu, grāmata man patika, un tādēļ, redzot tās turpinājumu iztulkotu latviski, es ļoti gribēju uzzināt Džeikoba turpmākos piedzīvojumus. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

1940. gada septembrī Miss Peregrīnes brīnumbērnu pasaule ir sagruvusi, viņiem nākas bēgt no savas salas un atbildēt uz jautājumu – ko darīt tālāk? Pasauli plosa parastam cilvēkiem neredzams karš, kurā vienā pusē cīnās imbrīnes un brīnumbērni, bet otrā tukšpauri un slepkavnieciskas nebūtnes. Bērniem ir tikai viena iespēja doties uz Londonu, lai atrastu veidu kā atgriezt savu direktori cilvēku ādā. Kara laika Londona viņus nesagaida ar vieglu pastaigu, te viņiem uz pēdām min gan tukšpauri, gan kara ikdiena.

Ja tā godīgi, tad pēc šī salīdzinoši ilgā laika sprīža pēc pirmās grāmatas izlasīšanas maz ko atcerējos. Pilnīgi vēlējos, lai autors kaut kur sākumā būtu uzrakstījis nelielu sinopsi ar iepriekšējiem notikumiem. Tādas nebija, taču, ja jums ar atmiņu ir tikpat švaki kā man, nesatraucaties, izlasiet pirmās piecdesmit lapaspuses, un viss atnāks atpakaļ. Tā kā esmu redzējis angliski jau izdotu visu triloģiju, zinu, ka šī ir otrā grāmata, un arī sagaidīju no tās otrajai grāmatai raksturīgus notikumus.

Šeit varoņi vairs dīki nesēž uz vietas un neiepazīstina ar alternatīvo pasauli, viņiem ir jāizdzīvo līdz beigu lielajai konfrontācijai ar visa ļaunuma sakni. Taču neviens jau nav dzimis varonis, pat ne Džeikobs -tukšpauru un nebūtņu bieds, viņiem ir jānorūda raksturs. Tādēļ autors viņiem liek iet grūtu ceļu, sagrauj ilūzijas un aprok sapņus. Bērni, ja par tādiem var saukt cilvēkus, kuri tuvojas jau astotajam gadu desmitam, taču izskatās kā bērni, mācās saprast cits citu, pielāgoties jaunajai pasaulei un mēģina atbildēt uz galveno jautājumu – slēpties vai cīnīties.

No tēliem joprojām izstrādāts ir tikai Džeikobs, pārējie bērni lielākoties izmet pa kādai deklaratīvai fāzei, un lasītājam īsti nav ar ko identificēties. Pat Emma, Džeikoba lielā mīlestība, piedalās tikai dialogos, un godīgi sakot, mēs par viņu uzzinām tikai bērnības biogrāfiju. Grāmatas sižetam tas gan daudz netraucē, jo te galvenais varonis tomēr ir piedzīvojums. Un šīs mantas te ir atliku likām.

Piedzīvojumu sadaļā Hjū ar savām bitēm ir mans varonis, tas puika ir īsts netradicionālo slepkavību meistars. Bez bitēm te vēl ir pakaļdzīšanās vilcienā, nonākšana gūsta, bēgšana pa kanalizāciju, cīņa pussagruvušā mājā, cīņa ledus cietoksnī, nokāpšana katakombās un, protams, baložu ķeršana. Runājošs suns visā šajā pasaulē šķiet tik iederīgs, ka pat neizraisa izbrīnu. Piedzīvojumi izvēlē mūsu varoņi ir pasīvi dalībnieki. Ļaunie tēli ir tie, kas diktē savus noteikumus, labajiem atliek tikai mukt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Galvenais ļaundaris ir tipisks savas sugas pārstāvis. Ja mūsu pasaulē ļaundari parasti ir tādi, kuri nemāk apstāties vai kuriem nav viss kārtībā ar galvu, tad te ļaundaris ir visa sliktākā iemiesojums. Varaskārs psihopāts, kura dienas lielāko daļu paņem eksperimenti ar brīnumbērniem, ļauna smiešanās un savas varenības sasniegšanas plānošana. Ļoti gaidu viņa beigu monologu trešās grāmatas beigās. Šajā grāmatā viņš radīja nudien baisu iespaidu, un cerams, ka turpinās savu melno darbu pasaules iekarošanā. Te varētu parunāt par to, cik ļoti autori un lasītāji nenovērtē antivaroņu plānošanas spējas. Pasaules sagrābšana nudien nav pastaiga ziedošā pļavā, tā palasa rūpīgu plānošanu, cilvēku, nebūtņu un tukšpauru rīcības koordināciju, resursu sadalīšanu. Lasītājs reti kad iedomājas, no kurienes pēkšņi parādās ļaunā pakalpiņi, lai kārtējo reizi mēģinātu nožmiegt Džeikobu un viņa draugus. Neviens aiz ļaunajiem smiekliem neredz ļaunuļa pārgurumu, jo viņa diena un nakts ir piebāzta ar darāmajiem darbiem.

Grāmatā atrodamās fotogrāfijas joprojām ir izcils stāsta papildināšanas veids. Mēs katrs ieejot antikvariātā esam redzējuši to cilvēku, kurš rakņājas pa vecām pastkartēm un fotogrāfijām, tad, lūk, autors arī ir no tās šlakas. Viņa izlasītās fotogrāfijas tik organiski ievijas stāstā, ka ir grūti noticēt, ka tās nav speciāli uzņemtas šim stāstam. Fotogrāfijas nedaudz nogludina arī augstākminēto tēlu neizstrādātību, jo katram no tiem grāmatā ir atrodama bilde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Interesanti un aizraujoši sarakstīta, stāstam pievienotās fotogrāfijas palīdz lasītājam iedzīvoties notiekošajā. Noteikti iesaku izlasīt gan šo, gan iepriekšējo grāmatu. Uzzināsiet, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Jo mēs citādo lielākoties esam gatavi nostumt malā un pie izdevības aizmirst pavisam.

Jūlija grāmatas

JUly 2016

Šomēnes es biju nolēmis ierobežot savus grāmatu pirkšanas apjomus. Jāatzīst, ka pirmā nedēļa padevās diezgan laba, jo nebiju Latvijā. Taču pēc tam visi plāni izplēnēja, un beigās attapos ar divdesmit divām grāmatām uz rokām. Lai ar esmu izlasījis piecpadsmit, tik un tā sanāk septiņu grāmatu pārpalikums. Bet nu par katru sīkāk.

Saga, Volume 6 (Saga #6) by Brian K. Vaughan, Fiona Staples – Šis ir viens no tiem komiksiem, kuru es cītīgi lasu. Izdod gan viņus tikai divus pa gadu, un tādēļ lasīšana sanāk diezgan saraustīta. Piedevām bookdepository ir sācis dzīt grāmatas uz Latviju ar kājām, un tās nāk šurpu gandrīz mēnesi.

Пикник на обочине by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий – šī ir daļa no mana Strugacku projekta, varētu teikt, ka viens no labākajiem zinātniskās fantastikas stāstiem ever. Stalkeri, Zona, citplanētieši un vienkārši cilvēku dzīve.

Tarakāni (Harry Hole #2) by Jū Nesbē – šo paņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, jo nevar tak sēriju atstāt pusratā, un tas nekas, ka grāmatas nav izdotas pēc kārtas. Labāka nekā pirmā grāmata, un norvēģu detektīvam Taizemē neklājas viegli.

Children of Time by Adrian Tchaikovsky – šo es nopirku tikai tādēļ, ka redzēju, ka Andris lasa šo grāmatu. Jau labu laiku gribēju iepazīties ar šī autora daiļradi, taču kaut kā nebija iemesla. Nu jau esmu grāmatu izlasījis, nudien izcila!

Lopu ekspresis by Toms Kreicbergs – šī grāmata vēl nemaz nav iznākusi, bet jau atrodas uz mana lasītāja. Jāsaka paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kas man deva iespēju izlasīt grāmatu pirms tās iznākšanas. Laba grāmata, kas savelk kopā dažādus vēstures posmus un cilvēkus. No Volstrītas līdz Sibīrijai.

The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson – šī grāmata ir tik laba, ka izlēmu viņu nopirkt cietajos vākos un krāsainiem burtiem. Vienkārši nevarēju atturēties. Nudien īsts bestiārijs vislabākajā šī vārda nozīmē. Ja vēl nav nācies izlasīt, tad ķerieties vien klāt! Atrodams praktiski viss no cilvēka līdz plakantārpiem.

The Bombing War by Richard Overy – nopirku Jāņa Rozes grāmatnīcā, sen nav lasīts par karu un par bumbošanu vispār, tikai tik, cik citās grāmatās šim pasākumam veltītajās nodaļās. Nezinu, kad pienāks lasīšanas brīdis, taču plauktā pie citām izdevniecības Penguin Books grāmatām izskatās labi.

Сказка о Тройке (НИИЧАВО #2) by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий – šo nopirku, lai papildinātu Strugacku grāmatu sēriju. Tagad man būs rezerve, lai brīžos, kad vēlēšos izlasīt ko labu, man būtu no kā izvēlēties.

Трудно быть богом (The Noon Universe #5) by Arkady Strugatsky, Борис Стругацкий – arī Strugacku grāmatu projekts, daudz jau nepirkto nemaz vairs nav palicis. Par ko ir šajā grāmatā, nemaz neatceros.

Cracking the Egyptian Code: The Revolutionary Life of Jean-Francois Champollion by Andrew Robinson – arī nopirku Jāņa Rozes grāmatnīcā. Bērnībā mani kā topošo arheologu dikti interesēja ēģiptiešu hieroglifi un to atšifrēšana, no pāris grāmatām esmu sasmēlies šo un to, bet par pašu šifrētāju nemaz tik daudz nezinu, tikai to, ka esot bijis kā traks uz valodām.

Улитка на склоне by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий – un atkal Strugacku darbu sērijas papildinājums, plauktā izskatās smuki, tikai paši plaukti ir pamaz.

The Dark Forest (Remembrance of Earth’s Past #2) by Liu Cixin – šo grāmatu gan gatavojos izlasīt visai drīz, jo tūlīt tūlīt iznāks trešā grāmata angļu valodā, un būs labs iemesls izlasīt visu sēriju uzreiz. Ceru, ka cilvēki spēs sadot iekšās citplanētiešiem un tie sapratīs, ka viņiem nav cerību.

За миллиард лет до конца света by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий – un atkal Strugacki, arī šī ir lasīta, un arī par šo es neko neatminos. Mierinu sevi ar domu, ka biju par jaunu šai grāmatai iepriekšējās lasīšanas reizē, bet varbūt, ka viņiem ir arī tādi stāsti, kuri nemaz atmiņā neaizķeras?

Путь на Амальтею. Далекая Радуга by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий – lai ar izdevēji ir centušies no katra stāsta izspiest grāmatu, reizēm stāsti ir tik īsi, ka ietilpināt var veselus divus vienā grāmatā.

Eddas Dziesmas by Uldis Bērziņš – ja Uldis no Baltais Runcis nebūtu tik labi par šo grāmatu atsaucies (ieskaitot miljons ekrānšāviņu publicēšanu instagramā), es diez vai grāmatu jebkad nopirktu. Bija arī forša cena uz atlaidēm. Kad lasīšu, nezinu, varbūt pēc nedēļas, varbūt pensijā.

Misbehaving: The Making of Behavioural Economics by Richard H. Thaler – šomēnes sanāca patīrīt populārzinātniskās grāmatas Jāņa Rozes veikala plauktos. Bet kā gan es, cilvēks, kurš divus gadus mācījies mikro un makroekonomiku, varētu paiet garām grāmatai, kura man dotu dziļāku ieskatu Higgsa un Slucka teorijās?

Paper: Paging Through History by Mark Kurlansky – ar papīru man ikdienā sanāk diezgan liela saskarsme no grāmatām līdz tualetei, tādēļ būtu grēks neuzzināt arī ko vairāk. Domāju, ka zinu jau daudz ko, bet pazīstot autoru no citiem darbiem, zinu, ka šis spēj uzrakt šo to interesantu. Ceru tikai, ka nebūs kā grāmatā par Mencu un te nebūs daudz recepšu kā pagatavot garšīgu papīru.

Debesu iekarotājs by Fēlikss Baumgartners –tā nu ir sanācis, ka pa ceļam uz mājām man ir diezgan viegli pieejami veseli četri grāmatu veikali un tos es apmeklēju visai bieži. Šo nopirku tikai tādēļ, ka speciāli gaidīju brīdi, kad grāmatai būs atlaide, jo nebija tā, ka velētos izlasīt tūlīt.

How to Pass as Human by Nic Kelman – šo man Andris uzdāvināja vārda dienā. Tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Domāju, ka tā man nudien palīdzēs kļūt par īstu cilvēku J

Pilsēta bez dvēseles (Miss Peregrine’s Peculiar Children #2) by Ransom Riggs – paņēmu no Zvaigznes ABC, jo dikti gribu uzzināt, kā viss turpināsies. Pirms trīs gadiem izlasīju pirmo, tagad lasu otro. Nevaru teikt, ka daudz atceros, bet lēnām šis tas atmiņā uzpeld. Bildes noteikti ir labas.

At the Mountains of Madness: A Graphic Novel by I.N.J. Culbard , H.P. Lovecraft – šīs grāmatas iegādi es arī biju apsvēris vairākus gadus, taču cena 18+ eiro likās nedaudz pa sālītu. Un ko tu domājies – piektdien ieeju grāmatu veikalā, un skat, cena astoņi eiro. Kā reiz teica Roberto : “Sapņi piepildās” pirku vien nost. Lovkrafta nekad nevar būt par daudz.

Harry Potter and the Cursed Child – Parts I & II (Harry Potter #8) by J.K. Rowling – nevar teikt , ka Jūrmala būtu atpalikusi pilsēta, jo šo grāmatu es tās iznākšanas rītā nopirku vietējā Jāņa Rozes grāmatnīcā.

%d bloggers like this: