Navigate / search

Visa dzīvība zaļo by Clifford D. Simak, Klifords Saimaks

visa-dziviba-zalok-saimaks

Turpinās mans Fantastikas pasaulē sērijas projekts. Šoreiz lasīšanai izvēlējos vienu sava favorītautora darbu, par kuru neko daudz neatcerējos. Varu derēt, ka esmu lasījis šo mazpilsētas stāstu pāris reizes, bet ļoti, ļoti sen.

Kādā mazā ASV pilsētiņā kādu dienu sāk notikt dīvainas lietas. Neredzams kupols, kas norobežo pilsētiņas iedzīvotājus no apkārtējās pasaules. Bankrotējušam apdrošināšanas aģentam Berdam ofisā uz galda pēkšņi parādās telefons bez vadiem un ciparnīcas. Paceļot klausuli Breds saņem iedāvājumu būt par pārstāvi. Kam un kādēļ ir nepieciešams pārstāvis, viņš tā arī nesaprot. Tam visam ir sakars ar puķēm, kuras reiz no meža uz savu dārzu atnesa Breda tēvs.

Ja cilvēks ir Bībeles zinātājs un atminēsies, ka grāmata angliski saucas “All Flesh is Grass”, tad viņš uzreiz atminēsies Jesajas grāmatas 40:6 “Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!”, un līdz ar to pats sev daļēji nomaitekļos visu grāmatas saturu. Taču tādu cilvēku diez vai būs daudz.

Stāsts ir tipisks Saimaka darbs, viņa darbos cilvēces vēstures pagrieziena punkti vienmēr noris mazā lauku miestiņā, kur lēmumus nākas pieņemt pavisam viduvējiem cilvēkiem. Šeit lēmums nav no vienkāršākajiem  – ārpuszemes civilizācija vēlas nodibināt kontaktus ar cilvēci. Ir veikts rūpīgs sagatavošanās darbs, bet ir lietas, kuras viņas nespēj izprast, un tādēļ ir nepieciešamas emisārs cilvēks. Lai arī Breds ir lauķis – parastais, bez īpašas izglītības, viņš tomēr spēj apjaust notiekošā nozīmīgumu. Viņš neko nezina par saviem darba devējiem, ir skaidrs tikai viens – viņi, ja labi gribētu, varētu iekarot zemi, taču nez kādēļ viņi izvēlas sadarbību. Varbūt aiz tā kaut kas slēpjas, mūsdienās teiktu “maigā vara”, infiltrācija un pakļaušana bez drastiskiem paņēmieniem? Breds nebūt neatmet ideju, kuru piedāvā militāristi. Noslaucīt ciematiņu ar visu citplanētiešu priekšposteni no zemes un aizmirst par visu ideju. Iespējams, pareizākā ideja ir agresija.

Tai pat laikā par galveno tēlu nevar sacīt, ka viņš ir labi noslīpēts. Lai ar uz pasauli skatāmies viņa acīm, nevar teikt, ka viņa “iekšējā” pasaule būtu ļoti bagāta. Viņš ir standarta labais cilvēks. Samierinājies ar savu vietu pasaulē, dzīvē neklājas pārāk spoži un pat brīdī, kad viņš saņem lielo iespēju, viss aiziet grīstē. Viņam ir jākļūst par varoni, bet viņš nemaz to nevēlas.

Šīm pārdomām grāmatā ir veltītas diezgan daudzas lapaspuses. Mūsdienu darbiem, kas veltīti Kontaktiem, īsti līdzi nevelk, bet jāatceras, ka savulaik šis bija viens no žanra pamatlicējiem. Tomēr pamatidejas ieskicētas ļoti labi. Ne velti pats Stīvens Kings nav kautrējies veselas divas reizes izmantot ideju – pilsētiņa zem kupola. Kā grāmata lasījās ļoti raiti, neskatoties uz autora spēju gari un plaši izplūst dabas aprakstos, savulaik bērnībā man augsti kotējās citplanētu apraksti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies atgriezties pie saknēm, izlasīt darbu, kurš atstājis ietekmi uz daudziem autoriem, tad šis ir viens no tiem, kurš lasāmā sarakstā jāiekļauj obligāti!

Petaura medības (Pirx the Pilot) by Stanisław Lem

Peataura medības

Izskatās, ka šogad sākšu ar pamatīgu “vecās” fantastikas ieskrējienu. No vienas puses jau gribas pabeigt Fantastikas pasaulē sēriju pēc iespējas ātrāk. Taču vēl vairāk motivē tas, ka šī sērija satur patiešām kvalitatīvus darbus, kuri aptver lielu daļu no žanra klasikas. Šo grāmatu līdz šim biju lasījis tikai krievu valodā, jo latviski, kā jau lielākā daļa no Lema grāmatām, tās nebija atrodamas pat komisijas grāmatu plauktā.

Pilots Pirkss ir parasts cilvēks – vidējais, viņš mācībās ne ar ko īpašu nav izcēlies, nav uzrādījis neticamus rezultātus, nav arī pārāk par sevi pārliecināts, un ar meitenēm viņam ar neveicas. Taču tas viņam netraucē sapņot par zvaigznēm un mācīties par kosmosa kuģa pilotu. Šajā stāstu krājumā ir ietverti stāsti, kas parāda kā Pirkss no zaļknābja kursanta izauga par īstu kosmosa iekarotāju. Labi lielākoties tie ir patruļlidojumi, kuros aiz garlaicības var nomirt, taču laiku pa laikam notiek arī kaut kas interesants.

Grāmata sarakstīta laikā, kad šķita, ka kosmoss ir rokas stiepiena attālumā. Drīz būs kosmiskie kuģi ar atomdzinējiem, kuru plazmas strūklas spēs nogādāt cilvēkus jebkurā saules sistēmas nostūrī. Kur lidojums uz Mēness būs aptuveni tas pats, kas pārbrauciens ar tālsatiksmes autobusu un kosmosa kuģu maršruti būs tik pārpildīti, ka vajadzēs speciālu dispečerdienestu. Diemžēl šis sapnis tā arī nekļuva par realitāti, cilvēce jau gadus četrdesmit šajā jomā mīņājas uz vietas, nav īsti stimula un vēlmes. Tādēļ Priksa pasaule vismaz pagaidām ir palikusi nesasniegta nākotne. Jā, autors nav pamanījies paredzēt internetu, bet viņam ir visnotaļ laba ideja par stimulatoriem, kosmosa dzinējiem un citu planētu kolonizēšanu.

Var teikt, ka šis stāstu krājums ir par to, kā kļūt par īstu cilvēku. Pirksa izaugsme ir acīm redzama, lai gan dziļi iekšā viņš vienmēr paliek tas naivais kursants, kāds viņš ir pirmajā stāstā. Viņam patīk visu prātīgi apdomāt pirms pieņemt lēmumus, daži pat uzskata, ka viņš nedomā vispār. Taču, kā lasītājs redzēs, pat kosmiskajos kuģos skriešana pa priekšu vilcienam ne pie kā laba nenoved. Pirksam patīk darbs, kuru viņš veic un dara to apzinīgi. Tāds tipisks nākotnes cilvēks, priekšzīmīgs un atbildīgs.  Parastie cilvēki jau nesaprot pilotu grūto maizi, viņus īpaši neinteresē, kā viņus nogādā uz Marsu vai Mēnesi, neapzinās to, cik šis pasākums patiesībā ir risku un briesmu pilns. Ne visi kosmiskie kuģi ir izcilā tehniskā stāvoklī, un bieži vien ir situācijas, ka tāds lido ar reaktoru, kurš kuru katru brīdi var uziet gaisā.

Noteikti gribu uzteikt kādu grāmatas tēlu, kuru tulkotājs pārtulkojis kā Ēzeļu Pļaviņa. Man ir aizdomas, ka krājumā krievu valodā varēja izlasīt, kā instruktors pie šāda vārda ir ticis, bet te tā ir vienkārši smieklīga iesauka bez paskaidrojuma. Autors ir jāuzsaka par izvairīšanos no gaišās nākotnes popularizēšanas, te nav runa par komunisma uzvaru, krievi kotējas augstu, bet tas netraucē viņiem sadaroties ar amerikāņiem. Angļi gan nemaz nav modē; kā likums stūrgalvīgi cilvēki, kas nedomā racionāli.

Šī ir no tām jaukajām grāmatām, kurās rakstītais nekad nenoveco, tiekšanās pēc zvaigznēm un optimistiskais nākotnes skatījums. Tāda , kas parāda, ka galvenais noteicējs vienmēr būs cilvēks, un tehnoloģijas būs tikai pēc tam. Tāds mēģinājums ieskicēt jaunos izpētes horizontus un to, ka šie pētnieki lielākoties būs tādi paši cilvēki kā lasītājs. Neiztrūkst arī autoram raksturīgā vieglā ironija par jauno pasauli. Grāmatas pelnījusi 8 no 10 ballēm. Žēl, ka te nav iekļauti visi stāsti, piemēram, tas par citplanētiešu artefaktu, kuru Pirkss nejauši pamana savā patruļlidojumā. Bet mēs jau zinām, ka Pirkss vispār sakaras ar dīvainām lietām.

Mutants-59: Plastmasu ēdājs by Kits Pedlers, Džerijs Deiviss

Plastmasu ēdājs

Turpinu savu Fantastikas pasaulē sērijas izlasīšanas projektu. Šis solās būt daudz interesantāks, jo liela daļa no grāmatām ne tikai ir palikušas atmiņā kā labas no bērnu dienām, bet pārlasot joprojām tur savu līmeni. Atceros, kā apmēram desmit gadu vecumā izlasīju šo grāmatu pirmoreiz, tehnogēnās katastrofas apmēri mani pārsteidza un lika aizdomāties.

Londonā kāds biologs – entuziasts, nolēmis atrisināt piesārņojuma problēmu, viņš meklē baktēriju, kura spētu sadalīt plastmasu. Nelaimīgas sakritības rezultātā pētnieks mirst un viņa izgudrojums nonāk brīvībā. Mūsdienu civilizācija uz plastmasu balstās daudz vairāk nekā jebkad, un šķietami nekaitīga baktērija spēj nodarīt lielu postu. Taču to neviens nepamana, pirms Londonā nesāk notikt grūti izskaidrojamas katastrofas.

Šī nu ir īsta bioloģiskā laika bumba. Grāmata ir aktuāla arī mūsdienās; specializētie organismi, nanoroboti nav nekas jauns un nebija nekāda atklāsme arī pirms četrdesmit gadiem. To, ka organismu bioloģiskajai uzlabošanai var būt sekas, saprata jau tajā laikā. Es te nerunāju par anti ĢMO, bet par to, ka radot unikālu organisma ekosistēmā ir vērts padomāt par tā kontroles mehānismiem. Plastmasas ēdājs šajā grāmatā bija perfekta problēmas ilustrācija. Cilvēks jau diendienā nemaz tā daudz neaizdomājas par plastmasas izplatību savā dzīvē. Un tādēļ plastmasas ēdājs kā veco Rimi maisiņu notīrītājs varētu šķist efektīvāks par atkritumu šķirošanu. Šis ir tieši tāds stāsts.

Grāmata pēc būtības ir dažādu katastrofu norišu apraksts, kurā autori, nebaidīšos no šī vārda, ar prieku apslaktē tūkstošiem nosacītos londoniešus. Gandrīz kā nopietnā bojevikā saduras milzu mašīnas, kuras ved cianīdu, ripo dzelzs trubas un pūlis samin vājākos. Metro vagoni tuneļos sprāgst vienā laidā, un cilvēki pārvēršas pelnos. Kā zombiju filmās ir ieviesta totāla karantīna, kura nepalīdz. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, un vienīgā cerība ir uz galveno varoni Džerardu.

Džerards nāk no Kanādas, un katram muļķim ir skaidrs, ka īstens britu glābējs var būt tikai no bijušās kolonijas. Viņš ir šķīries no sievas un brīvs cilvēks. Taču jaunā darbavieta viņam nepatīk. Tās vadītājs viņa acīs ir zaudējis jebkādu cieņu. Īsts mežonīgais kapitālists, kurš izgudro labas lietas, taču tai pat laikā nedomā par atbildību, kas jāuzņemas izgudrotājam. Viss grāmatas centrālais temats ir – izgudrotājiem jābūt atbildīgiem par saviem izgudrojumiem. Ja šādas atbildības nav, ja izgudrotājs ir gatavs iet pāri līķiem, lai tikai sakaustu vēl vairāk piķi, tad tas nav ētiski un pie laba gala tas nenovedīs. Šī sadaļa gan bija aiz matiem pievilkta, jo arī man radās jautājums, tāpat kā Džerarda šefam, kā es, izgudrojot jaunu inovatīvu plastmasu, varu paredzēt, ka kaut kur kāds pustraks vientuļnieks ir radījis baktēriju, kura ēdīs tieši manu produktu. Te vietām autori cenšas sajaukt cēloņus ar sekām.

Bet nu atpakaļ pie kanādieša, nekā daudz jau par viņu nevar pateikt, romāns ir vairāk piedzīvojums nevis mīlas stāsts. Tādēļ varonis ir drošsirdīgs kartona gabals, kas ar pilnu krūti metas iekšā piedzīvojumos un viņam acīs iekrīt sava šefa sieva. Tad nu mums vienā persona ir zinātnieks, dumpinieks, ugunsdzēsējs un akrobāts. Izcila kombinācija, sevišķi, ja ar gāzes degli jālaužas ārā no Londonas metro dziļumiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, tēma ir aktuāla, par zinātnes atbildību citu cilvēku priekšā, veiksmīgi aprakstītas tehnogēniskās katastrofas, labs piedzīvojums. No varoņiem neko daudz gan nevajag gaidīt, viņi ir tikai zobratiņi. Nu un beigas bija ar ironiju. Šajā sērijā šī ir droši lasāma.

Death’s End (Remembrance of Earth’s Past #3) by Liu Cixin

deaths-end-remembrance-of-earths-past-3-by-liu-cixin

Nepagāja ne gads un es izlasīju visu triloģiju. Pirmās divas sērijas grāmatu nopirku elektronisku un to man ir nācies daudzas reizes nožēlot. Šī nu ir tā sērija, kuru labprāt gribētu redzēt savā grāmatu plauktā fiziskā formā, ja ne cietajos vākos tad lielformāta mīkstajos gan. Toreiz Singapūrā nenopirku un tagad man tas kremt. Pēc katras grāmatas izlasīšanas man bija jāsaņemas, jo autrs spiež ne tika daudz uz sižeta plašumu kā uz dziļumu. Daudzas lietas saproti, tikai vēlāk.

Zemes iedzīvotāji ir apturējuši Trisolāru eskalāciju un nu dzīvo mierā, droši par savu nākotni. Trisolāri ir padevušies un palīdz cilvēkiem attīstīt tehnoloģijas. Un tā vien izskatās, ka abas civilizācijas dzīvos mierā un saticībā. Taču galaktika joprojām ir “tumšais mežs” un briesmas var nākt no jebkuras vietas. Cheng Xin ir kosmosa kuģu inženiere, kura dzimusi 21. gadsimtā un piedalījusies vienā Krīzes ēras projektā. Kā to darīja daudzi tajā laikā hibernetizējas un atmostas brīdī, kad Trisolāru jautājums ir atrisināts. Tagad tik atliek noskaidrot vai cilvēki sasniegs zvaigznes vai arī nomirs uz savas planētas.

Salīdzinot ar iepriekšējām grāmatām, šajā notikumi risinās “mērkaķa ātrumā”. Autors ir nolēmis atmest ar roku cietajai zinātniskajai fantastikai un dot lasītājam īstenu “kosmisko operu”. Nav jau tā ka šī apakšžanra elementi nebija iepriekšējās grāmatās, arī tur cilvēces liktenis bija piesaistīts atsevišķiem cilvēkiem. Taču šeit autors fokusējas uz vienu viedu ķīniešu meiteni Cheng Xin. Viņas rokās ir cilvēces glābšana. Ir nācies lasīt daudzus šīs grāmatas un triloģijas slavinājumus par mērogu un “negaidīto” sižeta atrisinājumu. Man tomēr negribētos piekrist, vismaz es autora idejās neko unikālu (iepriekš neredzētu) nesaskatīju. Šī pēdējā grāmata cieta no kosmisko operu standartproblēmām.

Pirmais ir notikumu globalizācija, lai izskatītos nopietnāk, reti kurš autors spēj atturēties no Zemes likteņa izvilkšanu starpgalaktiskajā kontekstā. Otrais – agrāk vai vēlāk autors ir ierakstījis sevi stūrī un nezina ko pasākt, tas parasti beidzas ar klavieru lietu. Tās vairāk netiek izstumtas pa kluso no krūmiem, bet vienkārši krīt no debesīm. Pirmajās divās grāmatās autors no šādiem risinājumiem vairījās, bet te viņam bija pieticis meistarības. Trešais gaismas ātrums, var jau teikt, ka neviens nezina, kas notiktu, bet patiesībā nemaz tā nav. Autors ar šo lietu daudz grēko, reizēm skrupulozi atķeksējot visas lietas frame dragging un citas štelles, bet reizēm aiziet pašplūsmā ignorējot pat vienkāršākos relativitātes principus. Es nemaz nerunāšu par dimensionalitātes problēmām. Tas vispār bija technobabble. Taču kā saka tautā: “Gudri di**t nav malku cirst” un visu augstāk minēto var norakstīt uz manām personīgajām īpatnībām. Beigās tik pieminēšu, ka līdzīgus sižetus esmu lasījis deviņdesmito beigu Golovačeva ķieģeļos.

Neskatoties uz visu to stāsts ir patiešām kvalitatīvi sarakstīts, un pēc sižeta vēstījuma stila man patika vislabāk no visas triloģijas. Te nekas nebija iestiepts un iztika bez lielām atkāpēm. Cilvēci glāba ar visu sirdi un dvēseli. Šī nudien bija grāmata, no kuras ir grūti atrauties un absolūti neparedzama, jo autors jebkurā brīdī varēja gan situāciju glābt gan sačakarēt visneiedomājamākajā veidā. Tā ka mierīgi varēja neiespringt un ļauties piedzīvojumam. Visu stāstu caurstrāvoja man visnotaļ neierasts pasaules uzskats, par to, ka vislabāk likteņus ir izlemt vienam līderim nevis, kaut vai ekspertu grupai. Tas tāds no tēmas – vadonis zinās vislabāk un pārējie lai pieņem to kā ir. Tad nu galvenā varone Cheng Xin atvelk pēc pilnas programmas. Viņa nopietni aizdomājas par “tumšā meža” problēmu un pieņem lēmumus, kādus neteikšu izlasiet paši. Vienīgais tā arī nesaprotu, ko autors ar visu viņas rīcību gribēja mums pateikt.

Mans secinājums izlasot šo triloģiju ir sekojošs. Ja vēlies būt veiksmīga civilizācija visuma kontekstā, tad tev ir jāiznīcina visi konkurenti. Ja ir izdevība kādu pierakt grāvmalā nebremzē dari to. Ja ir jāizvēlas viens likteņlēmējs (vai Zobenaturētājs šajā gadījumā) ir jāņem visagresīvākais kāds vien atrodams, tāds no kura baidās ne tikai citi, bet arī paši. Visām tehnoloģijām ir jābūt vērstām uz agresiju un tādā garā. Citādi viss var beigties slikti un ja mežoni nosit ar atombumbu, var jau filosofēt, ka tas zināmā veidā ir pretinieka respekts pret tevi, bet patiesībā tu esi zaudētājs un pazudīsi no galaktiskās kartes.

Kopumā pelnītas 9 no 10 ballēm. Autors ir noslīpējis savu rakstīšanas stilu un savā veidā izaudzis Varbūt nedaudz par daudz fatālisma un nespēja uzrakstīt beigas bez – es varētu uzrakstīt te vēl septiņas grāmatas, bet tā kā redaktori man neļauj, tad visu sabāzīšu pēdējās pārsimts lapaspusēs. Beigas visu nedaudz sagandēja, lai ar atbilst žanra kanoniem nedaudz pavilka uz leju.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums by Mihails Jemcevs, Jeremejs Parnovs

pulkveza-foseta-pedejais-celojums-by-mihails-jemcevs-jeremejs-parnovs

Šogad esmu nolēmis izlasīt sēriju Fantastikas pasaulē. Bērnu dienās šīs bija manas mīļākās grāmatas, pārlasīju tās neskaitāmas reizes. Kopš pēdējās lielās pārlasīšanas būs pagājuši vismaz divdesmit gadi, tādēļ sīkumi ir aizmirsušies, un var droši ķerties klāt atkal. Fosets man mājās grāmatu plauktā nebija, nācās ņemt no bibliotēkas. Pirmo savu eksemplāru atradu skatoties grāmatu veikala komisijas plauktā, nezinu kādēļ, bet tur šīs sērijas grāmatas bija atrodamas vienmēr.

Šajā stāstu krājumā ietilpst pieci stāsti, kuri lielākoties ir mēģinājumi uztaustīt zinātniskās fantastikas žanru. Autoriem tas lāga nav izdevies, ja ir gadījusies laba ideja, tad tā tiek norakta garās filozofiskās pārdomās. Un to lielākais pluss ir salīdzinoši mazais apjoms. Bet nu par katru pēc kārtas.

Locis Kids – ir par kādu okeanogrāfu, kurš Otrā pasaules kara laikā ir spiests pāris gadus pavadīt uz nomaļas Galapagu salas. Te viņš ar speciālu ierīci klausās jūras iemītnieku ultraskaņu balsīs un nododas zinātniskajam darbam. Sākumā autors, lai atgādinātu lasītājam par sarežģīto starptautisko stāvokli, tiek aplaupīts. Bandīti, protams, ir fašisti un tie ir īsti maitas gabali. Beigu vārdos autoram izdodas parādīt arī amerikāņu imperiālistu īsto seju. Un tā teikt no ideoloģijas viedokļa stāsts ir izcils piemērs pūstošā kapitālisma ilustrēšanai. Taču mūsdienu lasītājam šādas lietas nav pārāk aktuālas un ar pliku aizjūru romantiku (kur iguānas sauc par leguānām) nepaņemsi. Lieku 4 no 10 ballēm.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums – šis ir stāsts, kurš mani savulaik ieinteresēja par zudušās pilsētas Z. meklējumiem. Šis stāsts ir vairāk vēsturisko notikumu atstāsts par Foseta pēdējo ceļojumu Dienvidamerikas džungļos, par ekspedīcijām, kuras to meklēja. Un pašās beigās neliels fantastikai pielīdzināms iespējamā tālāko notikumu attīstība. Tagad Foseta jautājumā esmu informētāks nekā pusaudža gados, un jāatzīst, ka autors ir veiksmīgi izveidojis stāstu balstoties uz vēsturiskajiem dokumentiem. Galvenais varonis ir mikrobiologs, kas džungļos ierodas jaunu mikroorganismu meklējumos, tas sola spožu karjeru, bet sagandē privāto dzīvi. Viņa pirmās ekspedīcijas rezultāti ir daudzsološi, bet diemžēl iet bojā. Viņam nākas doties uz džungļiem atkal. Lai atrastu civilizācijas neskartus mikrobus, viņam nākas doties pa Foseta pēdām. Labs vēstures, populārās zinātnes un leģendas sajaukums. Joprojām patīk stāstījuma stils un esmu labās domās par šo stāstu 10 no 10 ballēm.

De Profundis – pilnīgs sviests, par kuru nav iespējams izstāstīt nesamaitekļojot. Cilvēks nonāk ārpus visuma un iesaistās filozofiskās diskusijās ar sava kosmosa kuģa mākslīgo intelektu. Tas ir tieši tik garlaicīgi, kā tas izklausās, absurda salu kulšana. Pelnītas 1 no 10 ballēm.

Sniega pika – kas gan var būt labāks doktora disertācijas aizstāvēšanā kā laika mašīnas demonstrācija? Ideja laba, bet realizācija ir tāda paša kā galvenā varoņa jūras ķemmīšu bundžas atvēršana  – eļļains pleķis uz biksēm. Autors īsti nav izlēmis, ko viņš vēlētos pateikt, ka pagātni labāk nemainīt, bet tai pat laikā viņš to maina! Un beigas vispār sanākušas neloģiskas. 3 no 10 ballēm.

Figūras plaknē – tāds pavājš Flatland atgremojums. Visas izmaiņas ir nedaudz vienkāršāki secinājumi un citplanētu vide. Vislabākais ir stāsta īsais formāts. Ja lasītājs ir pievārējis pamatskolas ģeometrijas kursu, viņam būtu par ko ar autoriem parunāt. 3 no 10 ballēm.

Kopumā, ja nebūtu Foseta ceļojums, kas drīzāk ir vēsturisks stāsts nevis fantastika, grāmata būtu norakstāma kā makulatūra. Galvenie varoņi nevienā citā stāstā nav nekas vairāk kā ideju paudēji, cilvēki bez personības, tikai kartona figūras. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem patīk Dienvidamerikas džungļu izpētes vēsture un zudušas pilsētas.

Pandora’s Star (Commonwealth Saga #1) by Peter F. Hamilton

pandoras-star-commonwealth-saga-1-by-peter-f-hamilton

Pie šīs grāmatas nonācu tīri nejauši. Poseidons bija izlicis sava grāmatplaukta bildes, un nenoturējos, apjūsmoju abus Hamiltona ķieģeļus. Poseidons bija tik laipns, ka piedāvaja man viņus iedot izlasīšanai. Par to viņam liels paldies! Hamiltona darbus jau biju lasījis un zināju, ja vēlies kosmisko operu detalizetā pasaulē, kur dažas atkāpes par pastorālām ainavām neatpaliek no mūsu paša Upīša, tad šis ir tas, kas vajadzīgs. Paildus ir vismaz desmit varoņi, kas risina vienu un to pašu problēmu.

Rit 2380. Gads; cilvēce ir kolonizējusi ap sešimt planētām. Peteicoties tārpeju tehnoloģijām, uz citu planētu var nokļūt vienkārši iesēžoties vilcienā. Zeme joprojām pārvalda Starpzvaigžņu Savienību. Cilvēki ir ieguvuši mūžīgu dzīvi, jo ir pieejama atjaunošanās procedūra, un šķiet, ka viss ir kārtībā.

Kad astronoms Dudlejs Bose novēro kādas tālas zvaignes pazušanu Daisona sfērā, Sabiedrība nolemj nosūtīt izpētes ekspedīciju. Tārpejas tik tālu nesniedzas, un nākas uzbūvēt kosmosa kuģi, kurš spēj lidot ātrāk par gaismu. Par tā kapteini tiek iecelts Vilsons Kime, izbijis NASA astronauts, vienīgais cilvēks pasaulē, kurš kaut ko sajēdz no kosmiskajiem ceļojumiem.

Grāmata, kā jau tas autoram ierasts, sastāv no vairākiem stāstiem, kas savijas kopā tikai pašas grāmatas beigās. Pati lasīšana nav nekāda bērnu spēle, lai iešūpotos, ir jāizlasa vismaz 300 lapaspuses. Pēc būtības ir jāizlasa mūsdienu standarta plānā grāmata tikai, lai apjaustu visa notiekošā apmērus. Tāda nopietna darbība sākas tikai ap piecsimto lapaspusi, un tikai tad tu sproti visa iepriekšrakstītā globālo sižetu. Man pret šādu grāmatas struktūru nav nekādu iebildumu un mierīgajā notikumu periodā izbaudīju autora radīto pasauli.

Viens no centrālajiem stāstiem ir Detektīves stāsts – Paula Maijo vairāk nekā simts gadus risina vienu lietu. Viņa mēģina notvert Bredliju Džonsonu Guardians of Selfhood vadītāju. Viņš sludina, ka Sabiedrības varas struktūrās ir iefiltrējie Starflyer – citplanētietis ar mērķi iznīcināt Zemes civilizāciju. Viņa cīņas metodes ir terorista cienīgas, un viņš ir gatavs darīt visu, lai aizstāvētu cilvēci. Lieki piebilst, ka viņa idejas izklausās pēc trakā murgiem. Taču Paulai neveicas ar Džonsona notveršanu, lai ar ir vislabākā Sabiedrības izmeklētāja, tā vien šķiet, ka Džonsonam ir informatory augstos amatos. Ši ir visnotaļ interesanta grāmatas stāsta daļa, nedaudz gan atkārtojas ar mūžīgajiem notveršanas mēģinājumiem, tie gan katrs lasās kā īss trilerītis.

Stāsts par Kontaktu – Sabiedrība ar citplanētiešiem ir kontaktējusies jau daudzas reizes, lielākoties tas ir pierādījis tikai to, ka saprāts nenozīmē vienādu loģiku. Sastaptās rases labākajā gadījumā ir mīklainas, kuras nodarbojas ar savām lietām un kuru pasaules uzskats ir kardināli atšķirīgs no cilvēku. Vismīklainākie ir Silfēni, tādi kā Visuma elfi, kuri pārvietojas pa galaktiku pa saviem ceļiem. Ja cilvēks māk uz pasauli skatīties nedaudz savādāk, arī viņš spēj pa meža taku nonākt uz citas planētas. Taču šie ir nenozīmīgi kontakti. Galvenais ir Vilsona ekspedīcija uz Daisona sfēru, kur Sabiedrība beidzot sastop īsteni agresīvu civilizāciju. MorningLightMountain pasaule ir visnotaļ oriģināla, un par to ieteiktu izlasīt katram pašam. Var visnotaļ labi saprast, kādēļ viņa reakcija uz Kontaktu ir agresija, viņa pamatimperatīvi un vēsture nemaz neatstāj citu iespēju.

Ozija ceļojums – šis bija vinteresantākais stāsts, par Oziju tārpeju izgudrotāja ceļojumu pa Silfenu takām. Tāda atraušanās no Sabiedrības problēmām, mēģinājumi izprast šo noslēpumaino civilizāciju tās dzīves ciklu, saprast cilvēces vietu Galaktikā. Vienkārši superīgs ceļojumu apraksts ar piedzīvojumiem un nedaudz sevis meklējumiem. Šī stāsta daļas lasīju ar vislielāko entuziasmu.

Protams, ir vēl Politiķa stāsts – par Sabiedrības politikas aizkulisēm un Lielo ģimeņu savstarpējo darījumu slēgšanu un visnotaļ globālām politikas aizkulisēm. Ir Jaunā Kaujinieka stāsts, kurš parāda pasauli no Guardians of Selfhood puses, te gan lielākoties ir sekss un kurjera pakalpojumi, bet nav slikti.

Pēdējā Marksista stāsts ir par vienu pagrīdnieku, kurš cīnās pret kapitālismu. Adams Elvins visu dzīvi ir cīnījies par taisnību. Taču tas nav radis atbalsi līdzcilvēkos, viņš ir viens no meklētākajiem noziedzniekiem, tikai Džonsons ir vēl slavenāks. Nav brīnums, ka šie puiši savstarpēji sadarbojas, jo dažas intereses viņiem ir kopīgas. Adams netic Džonsona ideoloģijai, taču, ja var dabūt fondus savai cīņai, viņš ir gatavs pieciest pustrako muldēšanu.

Centrālā grāmatas tēma ir cilvēces spēja apvienoties pret kopēju ienaidnieku. Par to, ka cilvēci vada kaut kas vairāk par alkatību un bailēm. Cilvēce un tieši tas dod viņai cerības gaidāmajai cīņai ar agresoriem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt iesaku gan tikai tiem, kurus nebaida biezas ķieģeļa lieluma grāmata ar lēnu sižeta attīstību. Taču tiem, kas saprot kosmisko operu būtību un labi izstrādātu pasauli, šī būs īsta medusmaize.

Lasāmo grāmatu saraksts 2017. gadam

Megafons

Nospriedu šogad sastādīt sev lasāmo grāmatu sarakstu. Tas, lai strukturētu savu lasīšanas plānu. Vienmēr esmu apskaudis (ar balto skaudību) cilvēkus, kuri spēj izveidot šādus sarakstus un pieturēties pie tiem. Baltais runcis šajā jomā ir pietuvojies diezgan tuvu perfekcionismam. Man parasti lasīšanas plāni sastādās galvā un sabrūk otrajā dienā, izvēloties jaunu lasāmo grāmatu. Šogad esmu apņēmies izlasīt 150 grāmatas, tas ir diezgan optimistisks plāns. Mans galvenais mērķis ir kārtējo reizi pārsist 60’000 lapaspušu apjomu.

Sākšu ar obligāti izlasāmām grāmatām – tās ir Ziemassvētkos iedāvinātās.

  • 14 mezgli līdz Griničai by Olli Jalonen
  • Mīlestības vēstule ķīļu rakstā by Tomāšs Zmeškals
  • Malvilas pils by Robert Merle
  • How to Pass as Human by Nic Kelman
  • All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology
  • Головоломка by Franck Thilliez
  • Хазарский словарь by Milorad Pavić

Mans centrālais šī gada mērķis ir Fantastikas pasaulē sērijas izlasīšana.

  • Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums by M. Jemcevs, J. Parnovs
  • Petaura medības by Staņislavs Lems
  • Kaleidoskops by Rejs Bredberijs
  • Lilita by Lidija Obuhova
  • Marsiešu hronikas by Rejs Bredberijs
  • Ceturtais ledus laikmets by Kobo Abe
  • Viesis no bezgalības by Gregorijs Martinovs
  • Pans Satiruss by Ričards Vormsers
  • Signāls no kosmosa by Kurts Zandners
  • Kosmosa tirgoņi by Frederiks Pols, Sirils M. Kornblats
  • Ekspedīcija uz Zemi by Stāstu krājums
  • Einšteina smadzenes by Jozefs Nesvadba
  • Nākotnes piezīmes by Nikolajs Amosovs
  • Visa dzīvība zaļo by Klifords Saimaks
  • Kad būs uzvarēts laiks by Stāstu krājums
  • Andromēda by Freds Hoils, Džons Eliots
  • Delfīnu sala by Artūrs Klārks
  • Tālā Varavīksne by Arkādijs un Boriss Strukacki
  • Pasauļu karš by Herberts Džordžs Velss
  • Iedomīgais robots by Henrijs Katners
  • Profesora Dovela galva. Nogrimušo Kuģu sala by Aleksandrs Beļajevs
  • Ciemos fantāzijas zemē by Stāstu krājums
  • Zaigojošā pasaule by Aleksandrs Grīns
  • Šis tas par velti by Roberts Šeklijs
  • Fantastiskā sāga by Harijs Harisons
  • Pieneņu vīns by Rejs Bredberijs
  • Andromedas celms by Maikls Kraitons
  • Cilvēcīgais dzīvnieks by Robērs Merls
  • Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi by Staņislavs Lems
  • 451 grāds pēc Fārenheita by Rejs Bredberijs
  • Pirmie cilvēki uz Mēness by Herberts Džordžs Velss
  • Mutants – 59, plastmasu ēdājs by Kits Pedlers, Džerijs Deiviss
  • Starp diviem laikmetiem by Džeks Finnejs
  • Sargasi kosmosā by Endrū Nortone
  • Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu
  • Civilizācijas skatlogs by Stāstu krājums
  • Pārbaudes akmens by Eriks Frenks Rasels
  • Zvaigžņu karuselis by Fredriks Brauns, Viljams Tenns
  • Meteora medības by Žils Verns
  • Paši dievi by Aizeks Azimovs
  • Uguns cikls by Hals Klements
  • Malvilas pils by Robērs Merls
  • Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

Daudzas no šīm grāmatām ir patiešām interesantas, un domāju, ka man grūtības neradīs.

Tagad no izdevniecību plānotajām grāmatām:

Prometejs – izlasīšu visas izdevniecības izdotās grāmatas – zemāk minētās un tās, kuras iespējams, vēl iznāks:

  • Burvju karalis by Levs Grosmans
  • Six of Crows by Leigh Bardugo

Zvaigzne ABC noteikti gribēšu izlasīt:

  • Latviešu autoru F&F stāstu krājums Piena ceļa dvēseles
  • Hanija by Silvana de Mari
  • Tas by Stīvens Kings
  • Sarkankrūtītis by Jū Nesbē
  • Slāpes by Jū Nesbē

Beidzot izlasīšu “Mēs. Latvija, XX gadsimts sērijas” grāmatas, kuras esmu tikai nopircis un izlasījis precīzi vienu.

  • Gaiļu kalna ēnā by Osvalds Zebris
  • 18 by Pauls Bankovskis
  • Svina garša by Māris Bērziņš
  • Bogene by Gundega Repše
  • Mātes piens by Nora Ikstena
  • Stikli by Inga Gaile
  • Istaba by Laima Kota

Tālāk man ir mērķis piebeigt pāris iesāktās sērijas. Tādas man gadu gaitā ir uzkrājušās desmitiem, ja ne simts, ne visas ir vērts turpināt, un reizēm ir vērts laikus nolekt no vilciena, lai nemocītu sevi un citus.

  • Babylon’s Ashes (The Expanse #6) by James S.A. Corey
  • Persepolis Rising (The Expanse #7) by James S.A. Corey
  • The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis
  • Pandora’s Star (Commonwealth Saga #1) by Peter F. Hamilton
  • Judas Unchained (Commonwealth Saga #2) by Peter F. Hamilton
  • Death’s End (Remembrance of Earth’s Past #3) by Liu Cixin
  • The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin
  • Arm of the Sphinx (The Books of Babel #2) by Josiah Bancroft
  • City of Miracles (The Divine Cities #3) by Robert Jackson Bennett
  • Echopraxia (Firefall #2) by Peter Watts
  • The Tyrant’s Law (The Dagger and the Coin #3) by Daniel Abraham
  • The Widow’s House (The Dagger and the Coin #4) by Daniel Abraham
  • The Spider’s War (The Dagger and the Coin #5) by Daniel Abraham
  • The Shepherd’s Crown (Discworld #41) by Terry Pratchett
  • The Shadow Rising (Wheel of Time, #4) by Robert Jordan
  • The Fires of Heaven (Wheel of Time, #5) by Robert Jordan
  • Lord of Chaos (Wheel of Time, #6) by Robert Jordan
  • The Daylight War (Demon Cycle, #3) by Peter V. Brett
  • The Skull Throne (The Demon Cycle #4) by Peter V. Brett

Iesākt pāris jaunas sērijas, kā gan bez tā, citādi, kur radīsies nožēla par savām neizdarībām un nepabeigtajām astēm?

  • Iron Gold (Iron Gold #1) by Pierce Brown
  • Red Sister (Book of the Ancestor #1) by Mark Lawrence
  • Sleeping Giants (Themis Files #1) by Sylvain Neuvel
  • Empire in Black and Gold (Shadows of the Apt, #1) by Adrian Tchaikovsky
  • Dragonfly Falling (Shadows of the Apt, #2) by Adrian Tchaikovsky
  • A Crown for Cold Silver (The Crimson Empire #1) by Alex Marshall
  • The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard, #1) by Scott Lynch
  • Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard, #2) by Scott Lynch
  • The Republic of Thieves (Gentleman Bastard, #3) by Scott Lynch

Palasīšos arī atsevišķas grāmatas, kuras vismaz pagaidām vēl neietilpst nevienā sērijā.

  • The Last Days of New Paris by China Miéville
  • Созерцатель by Алексей Пехов
  • Uprooted by Naomi Novik
  • The Goblin Emperor by Katherine Addison
  • Central Station by Lavie Tidhar
  • The Abominable by Dan Simmons
  • The Sudden Appearance of Hope by Claire North
  • Stouners by John Williams
  • Seveneves by Neal Stephenson
  • Stūrgalvības hronikas by Jāns Kross

Nevar jau lasīt spekulatīvo literatūru vien, turpināšu pāšizglītoties un izlasīšu arī šo to populārzinātnisku.

  • Weapons of Math Destruction: How Big Data Increases Inequality and Threatens Democracy by Cathy O’Neil
  • 15 Million Degrees: A Journey to the Centre of the Sun by Lucie Green
  • The Silk Roads: A New History of the World by Peter Frankopan
  • The Gene: An Intimate History by Siddhartha Mukherjee
  • Grunt: The Curious Science of Humans at War by Mary Roach
  • A Brief History of Mathematical Thought: Key concepts and where they come from by Luke Heaton
  • Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas: 1796. gada izdevuma teksts ar komentāriem by Gothards Fridrichs Stenders
  • Things to Make and Do in the Fourth Dimension by Matt Parker
  • Chasing the Sun: The Epic Story of the Star That Gives Us Life by Richard Cohen
  • To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg

Atlikušās trīsdesmit astoņas rezervēšu savām mirkļa vājībām un iegribām. Redzēs, kas sanāks.

Decembra grāmatas (2016)

decembris-2016

Jau vairāk nekā gadu katra mēneša beigās apkopoju savus ieguvumus grāmatu plauktam. Jāatzīst, ka grāmatu iegāde man veicas labāk par lasīšanu. Decembrī esmu iztērējies uz 25 jaunām grāmatām. Izlasījis esmu vien desmit. Pārpalikums plauktā – piecpadsmit, es nemaz nerunāju par tām, kuras pasūtītas un vēl līdz manam plauktam Ziemassvētku un Jaunā gada dēļ nemaz nepaspēja nonākt. Bet nu par katru pēc kārtas.

A City Dreaming by Daniel Polansky – šo man blogeru Ziemassvētkos uzdāvināja Andris. Tā kā viņš to izdarīja ļoti savlaicīgi, es Ziemassvētkos savu dāvanu jau biju izlasījis. Trakoti laba urbānā fantāzija, daudz īsu stāstiņu, visi labi, pat tie, kas sastāv tikai no pāris rindkopām. Galu galā visiem, pat burvjiem, gadās pāris periodi gadā, kad nekas nenotiek. Ieliku 10 no 10 ballēm.

Hogfather (Discworld #20) by Terry Pratchett – šis ir mans mēģinājums daļu Prečeta savākt angliski un cietajos vākos. Bija gan pārtraukums uz pāris gadiem, tagad domāju lēnām pāris grāmatas mēnesī un dabūt visas smukas un vienādas. Šī ir par Diskzemes Ziemassvētkiem, ja negribas lasīt, var noskatīties filmu.

Reaper Man (Discworld #11) by Terry Pratchett – kā jau teicu – pāris mēnesī, nav nekādas kārtības kā es viņas pērku, paņemu, kas ar lielāko atlaidi, un labi. Lasījis esmu visu Diskzemi, izcili darbi, kā viens, tā otrs.

The View from the Cheap Seats: Selected Non-fiction by Neil Gaiman – Geimens ir man dikti iemīļots rakstnieks, un pēc ilgas svārstīšanās (15 sekundēm) nolēmu nopirkt viņa esejas ar dažādām tēmām, neesmu pat atšķīris. Starp citu, tagad var dabūt ļoti skaisti noformētus viņa Amerikāņu dievus un Anansi Boys, knapi turos.

Ask the Past: Timeless Advice from Old Books by Elizabeth Archibald – šī ir tā doku grāmata, ja ko nezini, paskaties vēsturē. Kā piesist kanti skuķim, talkā nāks sešpadsmitais gadsimts. Jāuzlūdz uz deju, iepriekš noslaukot puņķus, censties nekasīties un nepalaist gāzes. Savukārt septiņpadsmitā gada padoms, kā sarunāties paģērē no sarunas dalībniekiem nekustināt rokas un kājas, nešķobīt seju, neuzraut uzacis, pokerfeiss. Kā gan es šo varētu nenopirkt!

Centuries of Change: Which Century Saw the Most Change and Why it Matters to Us by Ian Mortimer – šī pretendē uz gadsimtu savstarpēju salīdzināšanu. Kādēļ – nezinu, bet nosaukums ieintriģēja, gan jau būs laba, ja vien autors nenodarbosies ar ūdens liešanu.

Children of Earth and Sky by Guy Gavriel Kay –šo autoru nekad neesmu lasījis, bet tik daudzi viņu slavē, ka nolēmu pamēģināt. Ķieģelis ir pamatīgs, bet esot tā vērts. Lai nu tā būtu, fantāzija galu galā ir mans mīļākais žanrs.

The Last Days of New Paris by China Miéville – Čainas jaunākā grāmata, protams, bija jāņem, cik saprotu, te būs par alternatīvo Parīzi, sociālām problēmām, un pats stāsts nebūs viegla pastaiga parkā. Čaina savos stāstos pamanās sabāzt iekšā nopietnas tēmas un tikpat nopietnu to analīzi. Lieku lielas cerības.

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian TregillisAlķīmijas karu triloģijas pēdējā noslēdzošā grāmata. Un es vēl neesmu izlasījis kā beigsies Jax piedzīvojumi. Robotu sacelšanās viduslaiku pasaulē, tas ir ko vērts. Šeit ir patiešām nopietns stīmpanks, bet holandiešu nevis angļu.

The Tales Of Bauchelain and Korbal Broach by Steven Erikson – ja cilvēks no Malazāņu sērijas ir izlasījis tikai četras no grāmatām, tad kādēļ gan viņam neinvestēt papildus sērijās? Šādu šķēršļu nav, sevišķi, ja šo stāstu galvenie varoņi ir vispretīgākie nekromanti, kuriem neviens darbs nav neiespējams.

Star Wars Legends Epic Collection: Rise of the Sith, Vol. 1 by Scott Allie – nolēmu paplašināt savus komiksu krājumus. Un tā kā patlaban aizrāvos ar Lego Star Wars spēlēšanu, nolēmu palasīt arī pa kādam komiksam.

Pandora’s Star (Commonwealth Saga #1) by Peter F. Hamilton – šo grāmatu nebiju plānojis iegādāties, jo Poseidons man aizdeva nopietnus ķieģeļus cietajos vākos. Diemžēl lasīšanas procesā viens ķieģelis sāka izrādīt tendenci uz ārā jukšanu. Kurš gan vēlētos saņemt atpakaļ izjukušu grāmatu? Nopirku elektroniski, jo pirmās 500 lapaspuses pārliecināja, ka ir vērts.

Judas Unchained (Commonwealth Saga #2) by Peter F. Hamilton – šīs stāsts ir tieši tāds pats. Man laiku pa laikam patīk atslodzei izlasīt kādu kosmisko operu, un Hamiltons ir īsts meistars šajā žanrā. Ja nerausties no vismaz desmit varoņu skata punktiem, tad šāda grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai aizvestu tevi 300 gadus tālā nākotnē.

Gulliver’s Travels by Jonathan Swift – man visu laiku bija vēlme izlasīt Gulivera ceļojumus, kā nekā vismaz divdesmit deviņi gadi pagājuši no pēdējās reizes. Gribēju dabūt sev 1959. gada izdevumu “pieaugušajiem”, bet pēc antikvariātu apstaigāšanas nācās secināt, ka tādas mantas nav. Ņēmu oriģinālā angliski.

14 mezgli līdz Griničai by Olli Jalonen – šo man blogeru Ziemassvētkos iedāvināja Fledis. Man ir kauns, ka neesmu izlasījis viņa pērnā gada grāmatu “Mīlestība ķīļrakstu zīmēs”. To es esmu mēģinājis lasīt vismaz reizes trīs, bet nekas nav sanācis. Mēģināšu vēl. Šī grāmata ir par ceļošanu, un es jau jūtu, ka man patiks.

All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology – savukārt šī man tika no Lasītājas. Antoloģijā ietilpst tādu autoru darbi, kuri vēl nav kļuvuši populārai. Lasītāja izteica cerību, ka vismaz kāds būs labs. Diezgan drošs apgalvojums, jo antoloģijās vismaz viens darbs ir izcils.

Головоломка by Franck Thilliez – šī man tika no Doronikes, viņa man piesolīja kvestu. Nopirku krievu valodā, jo franču mēlē lasīt protu, tikai neko nesaprotu. Pēc anotācijas izskatījās interesanta un uzvedināja mani uz domām, cik gan daudz labu grāmatu es nepalaižu garām, par viņām vienkārši neuzzinot.

Istaba by Laima Kota – tā kā esmu nopircis visas iepriekšējās sērijas grāmatas un izlasījis veselu vienu, tad nospriedu, kādēļ ne un ņēmu arī jauno. Neapskatījos par ko viņa ir, un arī par autori dzirdu pirmo reizi. Lai piedod man latviešu autori, ja vien tā nav klasika un, ja autors neraksta zinātnisko fantastiku un/vai fantāziju, es viņus reti kad atpazīstu. Visa cerība uz šo sēriju.

Slikts sākums (A Series of Unfortunate Events #1) by Lemony Snicket – protams, filmu es esmu redzējis, un tajā redzētais man patika. Es pat varoņu vārdus atminos pēc divpadsmit gadiem.

Rāpuļu istaba (A Series of Unfortunate Events #2) by Lemony Snicket – šīs sērijas iepirkšanu apsveru jau labu laiku. Bija brīdis, kad jānī rozē varēja dabūt angliski, bet tad es tā arī nesaņēmos.

Plašais logs (A Series of Unfortunate Events #3) by Lemony Snicket – un tīri nejauši uzzināju, ka šīs grāmatas vismaz pirmās sešas ir iznākušas latviski. Nolēmu iegādāties vismaz tās.

Nožēlojamā kokzāģētava (A Series of Unfortunate Events #4) by Lemony Snicket – ibook.lv atradu tās pie sava uzticamā grāmatu dīlera labasrokas, un pēc pāris stundām tās jau bija manā īpašumā.

Bargā skola (A Series of Unfortunate Events #5) by Lemony Snicket –ideālā stāvoklī, gandrīz kā jaunas, šķiet, ka iepriekšējais īpašnieks tās pat nekad nav lasījis.

Viltus lifts (A Series of Unfortunate Events #6) by Lemony Snicket – tagad viņas plauktā gaida savu kārtu.

Хазарский словарь by Milorad Pavić – šo man iedāvināja Sibilla. Grāmata tikai saucās vārdnīca, patiesībā tas ir diezgan interesanti strukturēts darbs. Šai vārdnīcai esot divas versijas sieviešu un vīriešu, savulaik izdota arī latviski, taču, apstaigājis antikvariātus, sapratu, ka prātīgāk būs pirkt krieviski. Protams, ka veikalā mani no sākuma aizdzina uz vārdnīcu plauktu, tad atradu kādu zinošāku pārdevēju, kurai parādīju vēlamo grāmatu uz bildes. Viņa gan saskuma un teica, ka papīra vākos diemžēl neesot, esot tikai jaunais smukais – cietajos. Teicu, lai dod vien to pašu vīriešu versiju.

The Book by Keith Houston

the-book-by-keith-houston

Vienu dienu iegāju grāmatnīcā un skatos – plauktā stāv grāmata par grāmatām! Vienkārši bija neiespējami atstāt viņu nenopirktu. Dikti jau nu smuki bija noformēta, skaisti iesieta un arī nosaukums The Book bija iespaidīgs. Nopirku atstiepu mājās un pāris mēnešus lasīšanu atliku.

Grāmatas, kādas mēs tās pazīstam, tagad nemaz nav tik sens izgudrojums, tām ir knapi 2000 gadi, un salīdzinot ar rakstīšanas izgudrošanu, cilvēkiem ir vajadzējis diezgan daudz laika, lai līdz tām nonāktu. Autors grāmatu ir sadalījis četrās daļās.

Lapaspuse – mūsdienās grāmata tiek iespiesta uz papīra, kurš lielākoties pat pie nevīžīgas apiešanās spēs izturēt vismaz simts gadus. Tagad sekos pāris interesantas lietas, ko izzināju no šīs nodaļas. Taču papīrs ir jaunlaiku mode, agrāk valdīja papiruss un pergaments. Autors apskata visu šo materiālu vēsturi. Papirusu visplašāk lietoja Nīlas reģionā (akmens un māls arī bija neslikti papirusa substitūti, bet ar zīmēm iekalts monuments, lai ar cik smuks neizskatītos, lielākoties nav lāga piemērots ikdienas lietošanai). Senā Ēģipte papirusu pat eksportēja un ieviesa zināmu standartizāciju. Taču reiz tirdzniecības karu laikā papirusa piegādes apsīka un helēņi no Pergamas parādījās ar saviem ādas izstrādājumiem – pergamentu. No tā laika papirusa dienas bija skaitītas, ne jau dēļ pergamenta praktiskuma, bet piegādes trūkuma. Katrs jau zina, ka pergamentam ir spalvas un miesas puse un ka vislabākais pergaments sanāk no priekšlaicīgi dzimušu lopiņu ādas. Taču pats galvenais, kas ir jāzina, papīra rūpnieciskās ražošanas attīstību aizkavēja linu apakšveļas lupatu trūkums, bija laiki, kad vecas apenes bija stratēģisks valsts resurss. Papīra izgudrošanu sev piedēvē ķīnieši, radīdami leģendu, kuru promoutēja pats “izgudrotājs”, tas bija einuhs ar politiskām ambīcijām un meistarīgs apvērsumu organizētājs, beigu beigās viņš bija spiest “nomirt no raizēm”.

Teksts – šī nodaļa veltīta tintei, iespiedmašīnām un burtiem. Te ir gan manuskriptu pārrakstītāju un inkunābulu veidotāji, viņu tintes un darba vietas. Lai pārrakstītu grāmatu, nevajadzēja pat prast lasīt vai zināt valodu. Jo tādi rakstītpratēji un valodu zinātāji mēdz labā grāmatā pierakstīt klāt par to, cik sūdīgs darbs ir grāmatu pārrakstīšana, kā salst rokas un kājas. Gūtenbergs te tiek aprakstīts no visām pusēm, uzņēmīgs cilvēks, kurš biznesu uzsāka tirgojot svētceļniekiem spogulīšus, un kā viņš ar savu Bībeli ielika industrijai ne tikai pamatus, bet arī standartus. Tikai tad sekoja linotipi, ofsetspiedes un citas štelles, to vēsture te atrodama sīki un smalki aprakstīta. Galvenais, kas man palika atmiņā, grāmatu izdošanas lielākā problēma bija malu pielīdzināšana un fontu noformēšana. Pats tehniskais process uz kājām tika nostādīts ātri, bet ņemšanās ar atstarpēm vēl bija problēma pērnā gadsimta sākumā.

Ilustrācijas – mūsdienās grūti iedomāties, ka reiz bildes grāmatās bija nopietna lieta. Ilustrēta grāmata nozīmēja, ka kādam bija jāpārzīmē ne tikai burti, bet arī jāzīmē bildes. Pirmie ar šo lietu aizrāvās senie ēģiptieši. Ne visi cilvēki bija lasītpratēji, un ko tev līdzēs “Nāves grāmata” kapā līdz ielikta, ja tu no viņas neko nesapratīsi? Bet tā nebija nekāda joka lieta, dvēselei, lai tiktu pie tiesas, bija jāiziet neskaitāms kvestu daudzums. Tad nu izlīdzējās ar bagātīgi ilustrētiem materiāliem. Klosteros mūki lielākoties smuki zīmēja tikai pirmos burtus, un līdz iespiešanas tehnikas radīšanai neviens ar ilustrēšanu pārāk neaizrāvās. Tikai ar litogrāfijas un fotogrāfijas rašanos bildes grāmatā kļuva izplatīta parādība.

Forma – te nu ir skaidrs, ka īstas nojēgas, kādēļ grāmata izskatās tieši šādi un nevis savādāk, nevienam nav. Ir daudz teoriju, kuras atradušas netiešus apstiprinājumus. Viena ideja ir par agrīnajiem piezīmju blociņiem, kastītēm, kas piepildītas ar vasku, uz kura ātri piefiksēt svarīgas lietas. Citi domā, ka tā ir papirusu tīstokļu evolūcijas rezultāts, pirmā atrastā grāmata ir veidota no papirusa. Starp citu, to atrada miskastē. Taču kad lieta aizgāja, grāmata savu formu praktiski nav mainījusi no viduslaikiem. Ir mainījušās ievākošanas metodes, burtnīcu kopā sašūšanas veidi, un teiksim godīgi, mūsdienās izdevēji pārāk daudz paļaujas uz līmi, tā lielākoties ne velna netur kopā.

Īsumā, bagātīgs grāmatu faktu klāsts, kas izklāstīts interesantā un saistošā veidā. Autors nav skopojies un savu grāmatu ir padarījis par parauggrāmatu, piemeklēts smuks fonts, katram grāmatas aspektam tiek dots tā nosaukums, gaumīgs noformējums un foršs papīrs. Īstam grāmatmīlim vismaz viena šāda grāmata par grāmatām ir jāizlasa! Es rekomendētu sākt ar šo – 10 no 10 ballēm.

The Fifth Season (The Broken Earth #1) by N.K. Jemisin

the-fifth-season-the-broken-earth-1-by-n-k-jemisin

Parasti jau es daudzas balvas ieguvušām grāmatām nez kāpēc metu lielu līkumu. Tādēļ arī nekad neesmu apņēmies izlasīt visas Hugo balvu ieguvušās grāmatas. Arī ar šo autori man pēc pirmās grāmatas neizveidojās nekā kopīga, un viņas darbus cītīgi esmu ignorējis. Taču vienu dienu meklēju sev ko jaunu no fantāzijas, apskatīju vērtējumus goodrīdos un sapratu, ka būtu grēks to palaist garām nelasītu.

Pasaulei ir pienācis gals, šoreiz pa īstam. Cilvēce kā tāda nepastāv jau vairākus gadu tūkstošus. Kaut kas ekosistēmā un planētas orbītā ir sagājis grīstē, tagad uz planētas ir pieci gadalaiki – pavasaris, vasara, rudens, ziema un nāve. Piektajā gadalaikā cilvēces izdzīvošana karājas mata gala. To var izraisīt jebkas – supervulkāna izvirdums, vecu sen noglabātu bio un kodolatkritumu nonākšana ekosistēmā. Šajos laika sprīžos, kas var ilgt gadu simtus, ir tikai viens noteikums – katrs pats par sevi. Apmetņu vārti ir slēgti svešiniekiem, un arī tiem, kas palikuši iekšpusē, izdzīvošana nav garantēta.

Sākas stāsts visnotaļ skarbi. Autore piedāvā lasītājam iztēloties sevi par māti, kura tikko atklājusi, ka viņas vīrs ir nositis viņu dēlu. Vispār jau dotās sabiedrības apstākļos pelnīti, jo puika ir izrādījies orogens. Orogenus neviens necieš, attālākas kopienas tādus nolinčo uz vietas. Tāds palaists savā vaļā var mierīgi izraisīt lokālu kataklizmu, kas paņemtu tūkstošiem dzīvības. Proti orogens var manipulēt ar zemes spēkiem, izraisīt un noslāpēt zemestrīces, piestartēt vulkānu. Pasaules tektoniskie procesi jau tāpat ir sagājuši sviestā, lai ļautu to darbībā iejaukties naturālam orogenam.

Pasaulē ir vietas, kurās orogenus piecieš un viņu spējas izmanto. Sanzed impērija ir atradusi veidus, kā viņus kontrolēt, pēc būtības ļaut tiem vārīties pašiem savā sulā, sevi kontrolēt un justies sabiedrībai noderīgiem. Jā, tas ir standarta stāsts par ksenofobiju, rasismu un vēstures pārrakstīšanu. Cilvēkiem tikai šķiet, ka viņi dzīvo pēc seniem akmenī kaltiem likumiem. Šie likumu ir mainīti daudzas reizes, un šīs izmaiņas nav ietekmējušas cilvēces izdzīvošanu. Damaja ir meitenīte, kurai parādījušās orogena spējas. Vecāki par to paziņo Impērijas birokrātiem un drošības pēc šo tur pusbadā šķūnī. Orogens jau nav īsti cilvēks, un kurš gan grib briesmoni mājās. Sienite ir orogenu akadēmiju beigusi speciāliste, viņa dodas pirmajā uzdevumā un saskaras ar līdzcilvēku patieso attieksmi. Viņai ir iepotēts, ka orogeni ir samaitāta cilvēces daļa, un tas, ka viņai tiek atļauts dzīvot ir privilēģija, kas jānopelna. Essun ir bēguļojoša orogena, tieši viņas dēls mirst grāmatas sākumā.

Varones un viņu pārdzīvotais nudien ir labs veids kā iepazīstināt lasītāju ar šo dīvaino pasauli. Atbilde uz jautājumu, kā šie trīs vēstījumi saslēgsies kopā vienotā sižeta līnijā, rūpīgam lasītājam atklāsies jau pirmajā grāmatas ceturtdaļā. Taču, ja lasīsi uz fikso, garantēsi sev WTF momentus vienā laidā. Vienīgais mīnuss ir tas, ka autore pārāk mēģina lasītajam uzspiest iedzīvošanos šo sieviešu ādās, tādējādi padarot viņu pārdzīvojumus lasītājam personiskus. Bet uz mani tas kaut kā nenostrādāja (varbūt tādēļ, ka neesmu sieviete) un nedaudz kaitināja. Viņām nākas bieži izdarīt izvēli starp slikto un ļoti slikto. Ne vienmēr izvēle ir pareiza, bet nosodīt viņas arī īsti nav par ko.

Grāmatas atmosfēra nudien ir drūma. Laiku pa laikam parādās pa kādam dzīvespriecīgam momentam, bet pēc kāda laika lasītājs saprot, ka “nekas labs nav uz ilgu laiku”. Tā kā stāstīts tiek no orogenu skatu punkta, pasaule ir pilnīgi sajāta. Arī paši orogeniem tiek skalotas smadzenes jau no bērnības. Talantīgie tiek bīdīti uz augšu, bet grūtāk apmācāmie pazūd. Tas viss kopā tiešām rada sprādzienbīstamu situāciju, kuras rezultātu autore mums pavēsta jau grāmatas prologā.

Pasaules centrālo problēmu es atkodu diezgan ātri un tādēļ grāmatas nobeiguma atklāsmi sev nozagu pats. Lai gan daļai no lasītājiem ir risks nesaprast, ka tā ir problēmas sakne arī pēc izlasīšanas. Pasaule ir izveidota brīnišķīgi, man vienmēr ir patikušas tādas postapokaliptiskās pasaules, kurās atrodamas daudzu senāku civilizāciju paliekas. Tās visas ir gājušas bojā varbūt piektajā gadalaikā, bet varbūt jau agrāk. Te ir tik daudz kultūrvēsturisko slāņu, artefaktu un pat pavisam cilvēkiem svešas rases. Vieni no tiem Akmensēdāji. Tie var pieņemt cilvēka formu un izskatās pēc dzīvām statujām. Kas viņi ir un kādi ir, to mērķi neviens nezina. Tādēļ oficiāli tie ir pasludināti par pasakām un tiek ignorēti. Bet ir artefakti, kurus nav iespējams ignorēt, akmens obeliski, kas redzami debesīs, tie virzās par sev vien zināmām trajektorijām un to nozīmi neviens vairs neatceras. Šķiet, ka šie obeliski būs triloģijas centrālā mīkla.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šī patiešām ir pelnījusi visas piešķirtās balvas un nominācijas. Ja vēlies spēcīgus varoņus, detalizētu postapokaliptisku pasauli un piedzīvot īstu globālo kataklizmu, tad droši ķerieties vien šai klāt, nenožēlosiet.

%d bloggers like this: