Navigate / search

The Wheel of Osheim (The Red Queen’s War #3) by Mark Lawrence

The Wheel of Osheim (The Red Queen's War #3) by Mark Lawrence

Brīdī, kad iznāca Sarkanās karalienes kara sērijas pēdējā grāmata, es nemaz nesteidzos to iegādāties elektroniski. Man bija jāgaida līdz atnāks īpaša grāmatas versija. Citos vākos un paša autora parakstīta. To biju sev pasūtījis jau gada sākumā. Neteikšu, ka bija viegli noturēties tās pāris nedēļas līdz grāmata nonāca manās rokās. Kad viņu beidzot dabūju, sākās dilemma, vai tādas parakstītas grāmatas maz kāds lasa, varbūt jāietin plēvē un jānoslēpj no gaismas stariem nākamajām paaudzēm. Beigu beigās izlēmu, ka lasa, jo es taču desu uz tās negriezīšu!

Džalans priekš gļēvuļa ir paveicis daudz ko. Viņš ir bēdzis no kreditoriem, piedalījies finanšu mahinācijās, cīnījies ar mirušajiem, neveiksmīgi mēģinājis tikt vaļā no sava drauga un biedra Snorri, piemānījis daudzus un mēģinājis aizbēgt no sava likteņa. Cilvēks ar tādu dzīvi vienkārši nevar nenonākt Ellē. Džalan mērķis ir tikt vaļā no Loki atslēgas un dzīvot mierīgu pārtikušu dzīvi. Taču Osheimas rats griežas un pasaulei tuvojas izšķirošais pagrieziena punkts. Tā nu ir sanācis, ka Džalans ir nonācis notikumu centrā, un tieši viņš izlems pasaules likteni.

Sākot lasīt šo grāmatu, es uztraucos par vienu lietu. Vai ar autora nebūs tāpat kā ar Žiguļa rūpnīcu, kurā liec kādu konveijeru gribi, bet beigās no tā noripos žigulis. Satraucos, vai autors beigu beigās nepadarīs Džalanu par kārtējo Jorgu. Lai ar vietām jorgismi pavīd, kopumā Džalanas paliek vecais Džalans. Kurš īsti nesatraucas par rītdienu un izbauda mirkli, būdams cieši pārliecināts, ka no jebkuras problēmas var aizbēgt, ja vien starp tevi un problēmu ir pietiekoši liels attālums. Šajā grāmatā viņam gan nākas krietni pieaugt, un ne visu viņa rīcību vairs var izskaidrot ar stūrī iedzītas žurkas agresivitāti. Viņš ir kļuvis apdomīgāks un sāk novērtēt savs pretiniekus. Elle viņu ir pārmainījusi, nu gandrīz.

paraksts

Vispār jau stāsta struktūra ir diezgan interesanta, pēc otrās grāmatas izlasīšanas es sagaidīju, ka šī sāksies ar Snorri un Džalana episkajiem piedzīvojumiem Ellē, bet nekā nebija. Autors ir izvēlējies stāstīt divus stāstus paralēli. Vispār jau trīs, jo Jorga stāsts arī ir savīts ar šo triloģiju. Tādēļ lasot nākas pārslēgties no galvenā varoņa tagadējiem piedzīvojumiem uz viņa Elles atmiņām. Bet tās smuki iekļaujas galvenā stāsta kontekstā. Šī grāmata ir praktiski veltīta Džalanam un viņa notikumu izvērtējumam. Varbūt uz beigām pāris joki atkārtojas biežāk nekā vēlētos, bet tas nav nekas tāds, kas maitātu stāstu. Iespējams pāris sižeta līnijas varēja izmestu un grāmatu padarīt plānāku. Taču piedzīvojumu te nudien netrūkst, tie nav tādi pašmērķīgi kautiņi, lai izrādītu varoņa diženumu. Tie visi virza centrālo sižeta līniju. Īpaši ziņkārīgiem varu pateikt dažus no piedzīvojumiem – iedegs vienu Cēlāju sauli, bēgs ar kamieli, aizstāvēs pilsētu, padosies vājībām un cīnīsies paši ar savām bailēm.

Nobody ever put anything good in a book.

Centrālais konflikts, pasaules bojāejas noteikti nav nekas unikāls. Unikāls ir fizikas un maģijas sajaukums. Tas, kādēļ uz mūsu pasaules vispār ir parādījusies maģija. Varbūt to var traktēt kā darbu par trako zinātnieku, kurš veic planētai bīstamus eksperimentus. Par to, ka lielie pasaules ļaunumi nerodas paši no sevis, katrs no mums laiku pa laikam piepilina savu žulti, un kopā pasaule ir tāda, kāda tā ir. Par to, ka izmainot realitātes konstantes ir tik daudz blakusefektu, ka viss sāk turēties uz puņķiem. Par to, ka ir situācijas, kurās nav pareizās izvēles. Tas viss te atrodams, un tādēļ Džalanam nākas pieturēties pie vecās labās premisas – labais ļaunais tās visas ir ētikas kategorijas, dzīvē ņem zobenu un slaktē visus, kas stājas tev pretī, pēc kara būs laiks un tad izvērtēsi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Reizēm gadās, ka pasauli izglābt var tikai tāds, kas ir gatavs melot, pielīst un krāpties. Tāds, kurš ir gatavs bēgt un slēpties. Ir ceļi, kurus principiālam un savos spēkos pārliecinātam cilvēkam nav iespējams pievārēt. Izcila triloģija, noteikti iesaku to izlasīt. Ja kāds vēl nezina, tad sērijas pirmā grāmata “Muļķu princis” ir iznācis latviešu valodā.

Понедельник начинается в субботу (НИИЧАВО #1) by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Понедельник начинается в субботу

Man jau sen galvā bija briedis viens lasīšanas plāns. Diemžēl es neesmu tik efektīvs lasītājs, lai visus savus plānus piepildītu, tādēļ nācās viņu visu laiku atlikt. Savulaik biju redzējis smuku grāmatu sēriju, kurā bija apkopoti Strugacku darbi, taču tā arī nekad nesaņēmos to nopirkt. Tagad viņa jau ir retums un maksā dikti dārgi. Bet tad viendien iegājis grāmatu veikalā atklāju, ka tiek pārizdoti Strugacku darbi, sērijas noformējums bija smuks, un cena laba.

Šīs grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Privalovs ir parasts Ļeņingradas programmētājs, kurš nejauši no nāk kādā dīvainā ciematā. Šajā ciematā ir atrodama gan mājiņa uz vistas kājiņas, kaķis pasaku teicējs, ozols, kurā dzīvo nāra, pieckapeika, kuru nevar iztērēt, un pat runājoša līdaka. Te atrodams arī kāds Maģijas un Burvestību zinātniski pētnieciskais institūts. Šajā institūtā tad talantīgajam programmētājam nākas sastapties ar magiem, brīnumdariem un cilvēkiem ar apbrīnojamām spējām. Pasaule ir citādāka nekā tas ikdienā pieņemts, bet neuztraucieties, te nav pretrunas ar materiālistisko pasaules uzskatu. Dažādiem viduslaiku aizspriedumiem un tumsonībām institūtā nav vietas.

Grāmata sarakstīta sešdesmito gadu vidū un sākot lasīt vēl nobrīnījo – tāds fantāzijas darbs, un visi vēl runā, ka fantāzija PSRS bija tēma, kuru nepublicēja. Tikai ielasījies pašā grāmatā es sapratu, ka darbs nebūt nav fantāzija, bet pavisam kas cits. Jā, to var izlasīt kā diezgan pašķidru fantāzijas mēģinājumu, kurā autori salikuši iekšā visus pasaku tēlus, un galvenos institūta darbiniekus apveltījuši ar papīra biezuma tēlu dziļumu. Ja skatās tikai no tāda aspekta darbs būtu visnotaļ pavājš un neievērojams. Tāpēc ir jārokas dziļāk.

Šī dziļāk meklēšana prasa no lasītāja diezgan labas vēstures zināšanas, sevišķi par PSRS aktualitātēm sešdesmitajos gados. Ja šādas zināšanas ir, tad labi varēs redzēt izsmalcinātu komunistiskās un kapitālistiskās iekārtas kritiku. Lai cik tas smieklīgi neizklausītos, tā ir aktuāla arī šodien. Sevišķi tas Vibegallas eksperiments ar trīs patērētāju tipiem. Kad es lasot iebraucu, ko autori ir domājuši, man pavērās pavisam cita perspektīva.

Otra spēcīga tēma ir zinātnes ekskluzivitāte. Jau tajos laikos cilvēki uztraucās par ultraspecializāciju. Katrs zinātnieks kļūst par profesionāli kādā ļoti šaurā nozarē. Lielākā daļa no cilvēkiem ārpus šīs nozares nespēs saprast viņa darba būtību un interpretēt rezultātus. Jo, lai to izdarītu, tev pašam būtu jāvelta visa sava dzīve šīs nozares apgūšanai. Šādas šauri specializētas nozares ir daudz, un cilvēkam no malas viss notiekošais var šķist maģija. Pielietotie termini izklausīties līdzīgi buramvārdi un paši eksperimenti maģiski rituāli. Tādēļ šis maģijas un Burvestību institūts patiesībā ir parasta vidēja institūta modelis, kas atklāj visas tā vājās un stiprās vietas. Te ir departamenti, par kuru darba rezultātiem un pētījumu mērķiem neviens neko nespēj izteikties. Cilvēki, kuri mūždien atrodas atvaļinājumos vai ekspedīcijās, tiek aizstāvētas disertācijas, kuru tēmas neviens nesaprot. Un, protams, paši cienījamie zinātnieki, kuri neko nedara, lai popularizētu savu nozari, jo jebkādi vispārinājumi samazina viņu darba nozīmi un rada nepatiesu priekšstatu.

No otras puses ir preses pārstāvju iemīļoti pētnieki, tas nekas, ka viņu eksperimentiem nav nekādas saimnieciskas nozīmes. Toties viņiem ir viegli dabūt finansējumu, un ar jebkuru nieku viņi var gozēties slavas saulītē. Tas nekas, ka atklājums nav pierādīts, vai eksperimentu neizdodas atkārtot. Savu slavas minūti viņi jau ir dabūjuši.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nemaz nebija tik viegli padomju laikā uzrakstīt humoristiski ironisku zinātnes, komunisma un gaišās nākotnes kritiku. Tā lai to publicētu un cenzori neapstrādātu. Apspriestās tēmas ir aktuālas vēl šodien, un domājams, arī pēc gadiem simts šis darbs nezaudēs savu vērtību. Droši lasiet, ja gribat atbildēt uz jautājumu, vai pietiekami attīstītu tehnoloģiju ir iespējams atšķirt no maģijas. Taču nekādā gadījumā nemēģiniet pabāzt šo grāmatu zem fantāzijas žanra.

Cibola Burn (The Expanse #4) by James S.A. Corey

Cibola Burn (The Expanse #4)

Šo grāmatu es iesāku lasīt tūlīt pēc Abaddon’s gate izlasīšanas. Tai grāmatai beigās bija atrodamas pāris pirmās nodaļas. Izlasīju, iepatikās, bet pilnībā lasīt uzreiz nesāku. Šķita, ka vajadzētu izlasīt citu grāmatu, un šī visu laiku atlikās. Pa īstam pieķēros tikai pēc gandrīz mēneša.

Saules sistēmā ir atvērušies vārti, tagad ar esošajām tehnoloģijām cilvēce var aizlidot uz tūkstošiem zemes tipa planētām, un pirmie kolonisti jau ir devušies ceļā. Vai gan var salīdzināt asteroīdu, kurā trūkst viss – no gaisa līdz ūdenim ar planētu, kura ir piemērota cilvēkiem, bez nekādas terraformēšanas? Skaidrs, ka ne! Saules sistēmas ārējās planētas sāk zaudēt savu pievilcību. Tai pat laikā protomolekulas viena no funkcijām ir saprast, kas noticis ar tās radītājiem un viņu meklēt. Viņa skenē visu šo milzīgo tīklu 130 reizes sekundē līdz kaut ko atrod. Un tad ir laiks detektīvam noskaidrot lietas apstākļus uz vietas.

Šī ir grāmata, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kā būtu, ja Zemes iedzīvotājiem pēkšņi rokās nonāktu ierīce ar kuras palīdzību kolonizēt pusi galaktikas. Kā izveidotos kolonizācijas process un kā sadzīvotu oficiāli augsto valdību apstiprinātie kolonisti ar spontānajiem skvoteriem, kuriem apriebies dzīvot uz kāda no asteroīdiem. Kādi likumi ir spēkā šādā situācijā. Vai tas, ka tu esi te nometies pirmais ko nozīmē, vai arī uzvar stiprākie? Un kā mātes planēta var kontrolēt šos procesus, ja ceļš līdz kolonijai aizņem pusotru gadu.

Cibola-Wallpaper-1920x1200

Uz Jaunās Terras vai Ilus izveidojusies situācija, kas reiz bija novērojama Mežonīgajos rietumos. Šeit ir apmetušies kolonisti, kuri iekārtojuši sev ciematiņu un nodarbojas ar litija ieguvi. Taču valdība tālajā Saules sistēmā ir iznomājusi šo planētu kādai korporācijai un tās kolonisti ierodas, lai pieteiktu savas tiesības uz šo planētu. Sākas konflikts un to risināt tiek nosūtīts Holdens. Holdens kā miera uzturētājs skan dīvaini, jo parasti viņam izdodas izraisīt karus, taču viņš ir gatavs pacensties.

Ar šo grāmatu sērija atkal sāk iet uz augšu, cik nu tas ir iespējams. Autori ir sapratuši, ka pievērsties tikai Holdenam ir diezgan nepateicīgi, un lasītājs varētu nogurt. Tādēļ šeit Holdena apkalpei ir veltīta tikai viena piektdaļa no grāmatas. Te ir terorists Basia, kurš nemaz tā nebija domājis. Zinātniece Elvi, kuru korporācija atsūtījusi izpētīt jaunā īpašuma biosfēru. Drošībnieks Haveloks (jā tas pats no Leviathan wakes), kurš reiz strādājis kopā ar pašu Milleru, bet tagad nodarbojas ar kolonistu apsardzi. Holdens un Izmeklētājs.

abaddon-1280x800

 

Jauno varoņu dzīves stāsti un piedzīvojumi ir interesanti. Vietā, kas tālu atrauta no mātes planētas, ir savi likumi. Autori notikumus veic tripolārā politiskā vidē. Šeit nevienai no pusēm nav spēka pārsvara un piedāvātās izvēles labi analizē cilvēku uzvedību ekstremālās situācijās. Protams, var risināt visu ar spēku, bet kur tu pēc tam liksies, ja atgriezīsies saules sistēmā. Jo viss notiekošais tiek filmēts, un Zeme to redz ar piecu stundu novēlošanos. Jebkura rīcība rada politisku atbalsi un līdz sodam būtu jāgaida vesels pusotrs gads. Šajā stāstā netrūkst psihopātisku fanātiķu abās pusēs. Holdena komandas Amos neskaitās, viņš vienkārši tāds ir. Tādēļ viss sižets ir viena vienīga krīžu risināšana, reizēm ar politiskām, reizēm radikālām metodēm.

CalibansWar_1024x768Wallpaper

Lai lasītājam nebūtu garlaicīgi, autori laiku pa laikam ievieš korekcijas dažādu katastrofu veidā. Bet tas tiek darīts ar prātu un nav vienkārši burkas kratīšana. Šīs katastrofas ir daļa no Izmeklētāja stāsta, un Izmeklētājs ir protomolekulas daļa. Viņa perspektīva sākumā ir pavisam nesaprotama, bet nevajag satraukties, ar laiku viss saliksies savās vietās.

lewiathan 1024x768

Vienīgais mīnuss, ko varu piesaukt, ir personiskā lasīšanas pieredze. Mani uztrauca tikai Holdena komanda, un gan skvoteru, gan kolonistu savstarpējie ķīviņi man bija dziļi vienaldzīgi. Nevarēju identificēties ne ar vienu no šīm frakcijām. Tas iespējams nozaga man kādu dziļāku līdzpārdzīvojumu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt tāpat kā visas pārējās šīs sērijas grāmatas. Branga kosmiskā opera, kurā katras sērijas grāmata spēj atklāt ko jaunu Expanse pasaule un iedvest lasītājam cerību, ka lai vai kā cilvēki vienmēr paliks cilvēki gan šī vārda ļaunākajā, gan labākajā nozīmē.

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Pēc tam, kad biju izlasījis šī paša autora darbu Jack Glass, man tika ieteikts noprovēt arī šo grāmatu, tā arī esot diezgan laba. Ieteikumu ņēmu vērā un grāmatu pasūtīju. Atmiņa gan vairs nav tāda kā jaunībā, un par pasūtīšanas faktu pilnīgi aizmirsu. Tādēļ vienudien mani mājās gaidīja patīkams pārsteigums šīs grāmatas izskatā. Uz vāka nosaukums gan bija uzrakstīts dīvainā fontā, bet par to pārāk nesatraucos. Vispār jau tas fonts nav nejaušs, un patiesais grāmatas nosaukums nudien nav Yellow Blue Tibia.

Padomju Savienība. 1946. gads. Padomju armija nupat ir uzvarējusi Lielajā Tēvijas karā, taču cīņa ir nebeidzama, lai nestu komunismu pasaulē, armijai ir dota vien neliela atelpa. Staļins plāno pāris gadus atkopties un tad iekarot pārējo pasauli. Par šī kara rezultātu nav nekādu šaubu, un tādēļ ir jāgatavojas nākamajam karam, kurš spēs noturēt kopā visu cilvēci. Tādēļ kādā nomaļā valdības dāčā tiek sapulcināti vadošie padomju zinātniskās fantastikas autori. Viņiem ir jāizstrādā scenārijs, kurš ļaus saturēt pasauli kopā, jārada ārējais ienaidnieks. Šis ienaidnieks ir citplanētieši, kuru uzdevums ir iekarot pasauli, rakstniekiem ir jāizstrādā detalizēts plāns, kas simulētu citplanētiešu iebrukumu. Vēl jo vairāk, viņiem ir arī jāizskaidro, kā kosmosā nokļuvusi nekomunistiska rase. Taču projekts pēkšņi tiek pārtraukts, autori palaisti savā vaļā. Viss būtu labi, ja vien pēc četrdesmit gadiem kāds no dzīvi palikušajiem rakstniekiem neievērotu, ka viņu izstrādātais plāns ir sācis piepildīties.

Ja runājam par grāmatu, tad man pēc izlasīšanas radās divējādas sajūtas. No vienas puses sižeta iecerētais vēriens ir iespaidīgs. Retrospektīvi pakārtota daļu no pasaules vēstures lielai konspirācijas teorijai. Šis naratīvs piepilda visu grāmatas pasauli, paķerot līdzi mūsu realitāti un pārinterpretējot pa savam. Centrālais tēls un galvenais stāstītājs ir viens no sešiem autoriem Konstantins Skvoreckis. Viņam pēc Staļina dāčas projekta ir bijusi raiba dzīve, kas nebūt nav mudinājusi saglabāt vien autora karjeru. Zināms laiks pavadīs lēģerī, tad pārtiekot no gadījuma darbiem, Beržņeva laiki pavadīti alkohola miglā.

Viņa dzīvi saputina satikšanās ar vēl vienu no autoriem Janu Frenkeli, kurš mēģina viņam pierādīt, ka citplanētieši ir realitāte, un visas sakritības nav nejaušas. Tad nu sākas viņa cīņa pret padomju aparātu un lielo konspirāciju. Lēnā garā parādās amerikāņi, noslēpumainas slepkavības, taksists, izbijis kodolzinātnieks ar OCD sindromu, KGB darbinieki un pat dažas slepkavības. Ar zinātniskās fantastikas ieceri te viss ir kārtībā, es pat teiktu, ka ideja par mūsu esības fokusu ir visnotaļ oriģināla un interpretācija izcila. Tā dēļ vien ir vērts šo grāmatu lasīt, lai ar vietām ir tāda sajūta, ka līdz ar Skvorecki tu nesaproti absolūti neko.

No otras puses visi notikumi risinās 1986. gadā PSRS teritorijā, un te autors visu ir salaidis grīstē. Tā nu ir nācies, ka arī es šajā laikā esmu dzīvojis PSRS un laikmeta aprakstīšanas kļūdas ir vienkārši drausmīgas. Autors nav izdarījis mājas darbu, viņš ir uzrakstījis grāmatu par PSRS Rietumniekiem, kuri tāpat par šo šņabja un lāču zemi neko daudz nezina. Ja sākumā visādus artefaktus, ka miličus ar kasešu magnetafoniem, kuros ieraksta liecības, es norakstīju uz nelielu kļūdu. Taču kad ceļojuma laikā taksometra šoferis savam auto pirka kreiso dīzeli, es sapratu, autors neko nejēdz par vietu un laiku, par kuru viņš raksta. Maksimums, ko viņš ir izdarījis, ir palasījies Vikipēdiju, vai parunājies ar kādu, kurš ir bijis Maskavā. Tādēļ visi savā starpā runājoties lieto uzrunu Biedrs.

Grāmatas centrālais varonis rakstnieks pārtiek no gadījuma rakstura darbiem, tā vietā lai kā liekēdis, cilvēks bez patstāvīgas darba vietas, sēdētu pēc attiecīgā panta cietumā. Izrādās, ka tai laikā parastā pilsēta slimnīcā ir bijuši tomogrāfi, un sistēmas laistas no plastmasas pakām kā mūsdienās. Nemaz nerunāsim par specdienestu paviršību attiecībā pret ārzemniekiem. Varbūt ja tā neieciklējas, tad nav tik traki, bet ticiet man, ja jūs kaut nedaudz atcerēsieties no šiem laikiem, jums kodīs acīs katrs aprakstošais teikums. Es nemaz negribu runāt par to, ka autoram nav nekādas nojausmas par tādu nieku kā zinātniskās fantastikas žanra uztveres atšķirībām PSRS un ASV.

Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, jo sižeta centrālā ideja ir patiesi unikāla. Taču lasot jāatceras, šī grāmata ir rietumu cilvēka mitoloģiskais skatījums uz PSRS. Autors nav izdarījis neko, lai pietuvinātus stāstu realitātei, un par to viņam liels fui! Slinkums nav attaisnojums, tā ir lasītāja uzskatīšana par pamuļķi.

PS. Ja gribat uzzināt grāmatas patieso nosaukumu, lasiet nosaukuma visus vārdus kopā ar oriģinālo izrunu. Un tad ar uzzināsiet, kā reizēm viena mīlestība var ietekmēt visas pasaules likteni.

Pie Zambezi un Njasa ezera by Arturs Lielais

Pie zambezi un Njasa ezera

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Diemžēl nav īstenojusies sākotnējā iecere izlasīt garlaicīgās vispirms un atstāt interesantās pēc tam. Nu ir sanācis, ka atlikušās nedaudz pāri pa divdesmit. No kurām labas, cerams, būs piecas. Izrādās, ka sataupītie indiāņu stāsti mani nemaz neaizrauj, un ceļojumu apraksti tajos laikos bija nedaudz “sausāki”. Bet ko nu gausties, nācās vien lasīt sava bērnības favorīta autora grāmatu par slaveno Dāvidu Livingstonu.

Autors — latviešu padomju ģeogrāfs un rakstnieks šajā grāmatā attēlojis slavenā angļu ceļotāja Dāvida Livingstona ceļojumus Āfrikā no 1858. gada līdz 1864. gadam. Šajā laikā, vadīdams angļu valdības organizētu ekspedīciju, Livingstons pētīja Zambezi, Sires un Ruvumas upi, atklāja Sirvas un Njasa ezeru, iepazina vēl tuvāk Melnā kontinenta dabas apstākļus, afrikāņu cilšu dzīvi un parašas, pūlējās apkarot vergu tirdzniecību.

Patiesībā ar augstāk minēto anotāciju vajadzētu arī pietikt, lai saprastu, par ko ir šī grāmata. Savulaik Āfrikas izpēte bija ļoti prestiža nodarbošanās. Tā ļāva aizpildīt vienu no pēdējiem lielajiem baltajiem kartes plankumiem. Vismaz cik tālu tas skāra eiropiešus. Tas nozīmēja arī jaunas zemes kolonijām, un šajā gadījumā to, ka briti izgriež pogas portugāļiem. Tas nekas, ka arābiem liela daļa no “atklājumiem” nebija nekādi jaunumi, viņus jau vairs neviens neņēma vērā.

Livingstonam Āfrika bija mūža kaislība, kuras dēļ viņš upurēja savu ģimeni un dzīvi britu salās. Ja ticam viņa dienasgrāmatām, tad bez pirmatklājēja slavas viņam dikti rūpēja Āfrikas pamatiedzīvotāju dvēseles un verdzības problēmas. Pēc viņa uzskatiem ekspedīcija nevar būt tikai ģeoloģiska vai kartogrāfiska, tai ir jābūt arī misijai, kas nes kristietību nepestītajiem ļautiņiem. Šādu prioritāšu sadalīšanas rezultātā viņa ekspedīcijas parasti ievilkās un reizēm nesasniedza sākotnējos mērķus. Misionāri viņam pagadījās tādi slimīgi un mazdūšīgi – nomira vai aizmuka. Šāda mietiņu nospraušana ar misiju palīdzību dikti nepatika zemes īpašniekiem  – Portugālei. Savukārt pret verdzību cienījamajam ceļotājam bija visnotaļ selektīva attieksme, visi slikti, bet angļi labi. Tāda mērena divkosība.

Grāmatu par interesantu var saukt tikai daļēji. Cik tālu tas attiecas uz paša Livingstna žurnāla fragmentiem, tie ir interesanti un saturiski vērtīgi. Taču tie diemžēl tiek atšķaidīti ar gariem un plašiem Āfrikas dabas aprakstiem. Tie izceļas ar poētisku noskaņu un vietām kā dziesmas piedziedājumi atkārtojas vieni un tie paši fakti. Ir diezgan grūti no nopietna hronoloģiski aprakstīta ceļojuma pārslēgties uz dabas apjūsmošanu. Papildus mīnuss ir vispārējā karte, kas atrodas grāmatas iekšvākos, kādam ir bijis slinkums nedaudz piestrādāt un ierakstīt visas grāmatā piesauktās apdzīvotās vietas un maršrutus. Citādi tu atver karti, bet pretī nekā – labi, ka ezeriem un upēm ir nosaukumi pierakstīti.

Taču tas viss ir nieks salīdzinot ar pašu galveno trūkumu – vēsturisko kontekstu. Ja esi Viktorijas laikmeta speciālists un Āfrikas kolonizācijas vēsturi lasījušais, tad grāmata ir pārāk vienkārša, lai viņai būtu vērts veltīt laiku. Taču, ja gribi izlasīt ko vēsturiski izglītojošu, tad arī šī grāmata daudz nepalīdzēs. Būs visnotaļ grūti izprast britu kolonizācijas centienus, Livingstona likstas un vietējo karus, jo autors nemaz nav mēģinājis ielikt šo grāmatu kādā vēsturiskā kontekstā, kas izskaidrotu Livingstona ceļojuma nozīmību. Labi pāris rindās šis tas tiek pieminēts, bet tās pamanīs tikai cilvēks, kas vēsturi jau zina. Lasot modernākas britu vēstures grāmatas es esmu redzējis daudz labāku Livingstona veikuma izklāstus.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta ir aptuveni puse no teksta, kas bagātīgi aizpildīta ar dažādiem dabas aprakstiem. Salīdzinot ar iepriekšējo Āfrikas grāmatu, te nav tik daudz moralizēšanas un kapitālisma alkatības atklāšanas, uzskatīju to par bonusu. Grāmatu iesaku lasīt starplaikos starp cece mušu sišanu un dizentērijas lēkmēm.

Pasaules acs by Roberts Džordans

pasaules_acs

Par Laika Rata sēriju es biju dzirdējis jau desmit gadus atpakaļ. Ļaudis stāstīja, ka tā esot episka un sarakstīta laikos, kad bez Tolkina garadarbiem vēl nekas lāgā neesot bijis atrodams. Arī lasot grāmatas par fantāzijas žanra attīstību, šī sērija tiek piesaukta itin bieži. Par to, ka grāmatai ir cerības iznākt latviešu valodā, es zināju jau kādu gadu, bet gads ir tik ilgi, ka nemaz vairs necerēju. Izdevniecība Zvaigzne ABC man piedāvāja izlasīt šo grāmatu vēl pirms tās nonākšanas veikalu plauktos. Man nudien bija neiespējami atteikties no šāda piedāvājuma, un es piekritu.

Emondāre atrodas pašā pasaules nomalē, plašākā pasaule par šādu ciematu nemaz nenojauš. Karaliste, kuras sastāvā Emondāre ietilpst, uz šejieni nodokļu iekasētājus nav sūtījusi jau vairākas paaudzes. Rands un viņa tēvs Tams nodarbojas ar aitkopību un tabakas audzēšanu, viņi dzīvo nomaļus no ciema un tur ierodas tikai svētkos. Ziema ir bijusi skarba, un pavasaris tā arī nav iestājies. Dodoties uz Emondāri, Rands pamana kādu noslēpumainu jātnieku melnā apmetnī. Rands vēl nezina, ka šī sastapšanās liks atdzīvoties visām senajām leģendām. Atgriezties trollokiem, Mīrddrāliem un arī pašam Melnajam ir šis tas ar Randu kārtojams. Parastā dzīve ir beigusies, un sākas varoņa ceļš.

Par to, ka šī grāmata ir klasiskais varoņa ceļš, var nojaust jau no pirmajām lapaspusēm. Tik pat labi var saredzēt arī to, ka autora daiļradi ir ietekmējuši Tolkina darbi. Sākotnēji pat sižeta struktūra, cik tālu tas aizskar ceļojumu daļu, diezgan kopē autora iedvesmas avotu. Taču nebaidieties – tas ir tikai sākumā, vēlāk autors stāstīs stāstu pa savai modei un gredzenus uz vulkāniem neviens noteikti nenesīs.

Pasaule ir izdevusies labu labā, var jau teikt, ka tipiskie viduslaiki, kur strādā maģija un pāris rases, taču no standarta rūķu elfu atvasinājuma to šķir rūpīgi izstrādātas detalizācija. Te katrai vietai ir savi iedzīvotāji, politika, vēsture un noslēpumi. Šajā grāmatā pagātne tiek savīta ar nākotni, un Džordans ir īsts detalizācijas meistars. Ja lasa nudien rūpīgi, var atrast daudz savstarpēji saistītus notikumus un faktus, kas savu nozīmi iegūs tikai pēc pāris nodaļām vai grāmatas beigās. Šeit ir leģendas, kuras dzirdējuši bezmaz visi, taču par patiesību nojauš vien retais. Pasaules rakstu var lasīt dažādi, un Laika Ratam griežoties, vecie raksti kļūst aizvien blāvāki, un jaunie tajos iepin jau citu nozīmi. Šajā pasaulē neviens nebrīnās par laikmetu nomaiņu, tā ir realitāte, tāpat kā Gaismas cīņa ar Melno. Šī cīņa ir izcīnīta jau daudzas reizes, un ne vienmēr Gaisma ir uzvarējusi.

Lai arī autors mums piedāvā veselus astoņus varoņus, pa īstam stāstu stāsta vien Rands, Nīnēva un Perins, pārējo (nesaukšu vārdus, lai izvairītos no maitekļošanas) stāsti šad tad parādās, bet ne tik bieži. Par tādu īsu izaugsmi var runāt tikai Randa kontekstā, viņam autors ir izmantojis visu savu talantu, lai parādītu kā no parasta aitu gana izaug īsts pasaules likteņa lēmējs. Kā viņu norūda šķēršļi un naidinieku un saulītē paceļ labi ceļabiedri un īsta draudzība. Randa pasaulē viss nav melnbalts. Te ir Melndraugi, Gaismas draugi, Aesu Sedajas un vēl pāris frakcijas. Visas tās meklē vienu kontrolētu pasauli, mērķi var būt visdažādākie, taču metodes bieži vien atšķiras ne pārāk daudz. Pat cīnoties Gaismas pusē var dabūt nelāgu galu no “draugu rokām”. Šīs šaubas par sabiedrotajiem ir labs balansējošs faktors, kas piešķir Randam iespēju domāt par savu rīcību un tās sekām.

Fantāzijas grāmatas es lasu visai daudz, taču tā kā mana aizraušanās ar fantāziju sākās divtūkstošajos gados, tad diezgan daudz no klasiskās fantāzijas zelta fonda man ir palicis nelasīts. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas aizpildīju ļoti lielu robu savās zināšanās. Nācās arī samazināt savu viedokli par pāris citu autoru izdomu, tagad es zinu, no kurienes daudzām citām fantāzijas grāmatu idejām aug kājas.

Runājot par tulkojumu, tas ir izdevies labs. Sākumā šķita nedaudz nepierasti, ka daudzi vārdi ir latviskoti, taču pēc pāris lapaspusēm man gan Melnais, gan Melndraugi tīri labi iederējās, tāpat kā dažu atsevišķu varoņu latviskotās iesaukas, kā leģendārais Vanagspārns. Galu galā tā teksts skan jēdzīgāk nekā, ja tajā būtu atstāti anglicismi.

Grāmatas biezums ir iespaidīgs – veselas astoņsimts lapaspuses, taču no tādiem niekiem lasītāji nekad nav vairījušies. Ja nav nācies lasīt deviņdesmito gadu autoru darbus vai episkās fantāzijas, tad jābrīdina sižeta attīstība spraigums nav īsti tāds, kā esam ieraduši saņemt no jaunākajiem fantāzijas darbiem. Šajā grāmatā uzsvars tiek likts uz pasaules veidošanu, uz varoņa izaugsmi. Piedzīvojumi ir tie, kas atklāj pasauli un veido varoni. Taču viņi nav tik nozīmīgi, lai paši par sevi izvirzītos pirmajā plānā. Izbaudiet pasaules detalizāciju un negaidiet episkas cīņas katrā lapaspusē, galu galā lielam karaspēkam vajag nopietnu apgādi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Episkas sērijas tik pat episka pirmā grāmata, kas ieliek pamatus detalizēti izstrādātai fantāzijas pasaulei. Pasaulei, kuras atbalsis var sajust daudzu citu vēlāk izdoto fantāzijas žanra autoru darbos. Man šī grāmata nozīmēja izlasīt vienu no tiem darbiem, uz kuru saknēm izaudzis fantāzijas žanrs tāds, kādu mēs šodien to pazīstam.

PS. Autoram piemīt viena liela vājība, un tie ir apmetņi. Apmetni šajā grāmatā varonim ir tikpat svarīgs kā acu krāsa. Uzzinot par jaunu personāžu, mēs noteikti uzzināsim arī par viņa apmetni. Apmetnis grāmatā ir pieminēts vairāk nekā 450 reizes. Kad ar kādu no apmetņiem kaut kas atgadīsies, nebrīnies, ka raudāsi līdzi viņa īpašniekam.

Rozes vārds by Umberto Eko

Rozes vārds

Es nevarētu teikt, ka šo grāmatu līdz šim nebūtu lasījis, patiesībā šī bija jau vismaz ceturtā reize. Nav tā, ka mani uz pārlasīšanu mudinātu kāds speciāls dvēseles stāvoklis. Pāris gadus briestu, ka vajag, un tad pienāk brīdis, kad izlasu atkal. Šī ir no tām, kuras pārlasot var atklāt aiz vien jaunus romāna slāņus, tos, kurus iepriekšējās reizēs neuzmanības vai nezināšanas dēļ ir nācies palaist garām nesaprastus. Šoreiz galvenais pamudinājums bija jaunās pārrediģētās versijas izdošana. Nopirku jauno izdevumu, tāpat vien (bija atlaide) savam Eko plauktiņam. Taču sagadījās, ka, nonācis vilcienā, izlasīju savu iesākto grāmatu un nolēmu, kādēļ gan ne – izlasīšu “Rozes vārdu” vēlreiz.

14. gadsimta sākumā benediktiešu klosterī ierodas franciskāņu mūks Viljams un viņa māceklis Adss, lai palīdzētu sagatavot klosteri svarīgai sanāksmei. Diemžēl klosterī ir parādījies kāds, kurš nogalina mūkus. Nogalina pa vienam un neviena nemanīts. Abats lūdz Viljamu izmeklēt šos noziegumus…

Pirmo reizi par šo grāmatu uzzināju mācoties filosofiju pie Igora Šuvajeva. To viņš pieminēja vienā lekcijā garāmejot, kādā sakarā īsti neatminos, varbūt tādēļ, ka pirmajam izdevumam viņš ir sarakstījis pēcvārdu. Lai vai kā – pēc pāris dienām, varbūt nedēļām, grāmatu paņēmu bibliotēkā un izlasīju. Izlasīju un atzinu par labāko no grāmatām, kuru līdz šim man ir nācies lasīt. Pēc šīs pārlasīšanas varu tikai atzīt, ka manas domas nav mainījušās, joprojām labākā grāmata, kuru man nācies lasīt.

“Sapņi jau arī ir raksti, un daudzi raksti nav nekas cits kā sapņi.”

Eko plaukts

Grāmata iemieso visu, ko vien es sagaidu no grāmatām. Pirmkārt tā ir sarakstīta tā, ka teksts ir viegli uztverams jebkādas sagatavotības lasītājam. Gribi izlasīt foršu un salīdzinoši spraigu detektīvromānu A. Kristi stilā – lūdzu! Vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku par laicīgās un garīgās pārstāvjiem viduslaikos, to te droši atradīsi! Varbūt interesē teoloģiski disputi, kas izmanto visu iespējamo retorikas paņēmienu klāstu. Tik pat labi te var atrast pārspriedumus par to, kas atšķir ķecerus no patiesi ticīgajiem. Daudz simbolisma, un galvenais – grāmata par viduslaikiem tāda, kāda tā būtu sarakstīta viduslaikos. Galvenais, ka šie un vēl daudzi citi slāņi viens otram nebūt netraucē. Detektīva cienītājs tos varēs mierīgi panest īpaši nesaspringstot, automātiski izlaižot visus to garos penterus. Savukārt teoloģisko disputu cienītājam abatijas noslēpumu izmeklēšana nudien netraucēs iedziļināties siloģismos.

“Tā bija vieta, kur gadsimtiem ilgi skan paslepus čuksti un netveramus strīdus risina pergamenti, tā bija kā dzīva būtne, kas devusi patvērumu spēkiem, kurus cilvēka prāts nespēj valdīt, kļuvusi par glabātavu mūžam dzīviem noslēpumiem, kuru radītāji un tālāknodevēji visi jau sen miruši.”

Un, protams, abatijas bibliotēka ir grāmatas centrālais tēls, labirints, kurā iekļūt atļauts vien dažiem, kuru var ar loģikas paņēmieniem izzināt no malas, bet šī izziņa nav salīdzināma ar apmeklējuma pieredze. Vieta, kurā glabājas manuskriptu tūkstoši, kas krāti daudzus gadu desmitus. Taču zināšanas var būt bīstamas, viss kas zināms jau sen ir izzināts. Cilvēce virzoties no radīšanas uz Apokalipsi, ir daudz ko pazaudējusi, un viss apkopotais ir vājš pirmo zināšanu atspulgs. Īstam kristietim par to nav ko izmist, jo Bībele un svēto darbi visu pestīšanai vajadzīgo sniegs. Pareizi interpretējot un atšķirot viltu no patiesības. Nav nekā trakāka, ja avis sāk klīst bez ganiem un pašas uzņems tulkot rakstu vietas. Šī bibliotēka ir noslēpumaina vieta, kurai stāstā lemts daudz ko piedzīvot. Es labprāt gribētu šādā bibliotēkā reiz nokļūt. Man dīvainas sagadīšanās dēļ ir bijusi iespēja apmeklēt Melkas klostera bibliotēku. Jā, tā paša Melkas klostera, no kuras nāk Adss. Un, ja abatijas slēgtajā bibliotēkā darbi bija uz pusi tik skaisti kā Melkā, tad nudien tā ir bijusi iespaidīga kolekcija.

Grāmatu nav iespējams novērtēt desmit baļļu sistēmā, jo tad nāktos visām pārējām pārskatīt vērtējumus. Ja neesi vēl lasījis, tad neatliec uz ilgu laiku un sāc pēc iespējas ātrāk, jo Pastardiena vairs nav tālu! Es apzināti nerakstīju neko par teksta struktūru, literārajām paralēlēm, vēstures avotiem, jo par šo grāmatu ir sarakstīti daudzi pētījumi un izcilas recenzijas.

Bet nu salīdzināšu veco un jauno pārstrādāto izdevumu. Teksta ziņā tas tiešām ir nedaudz uzprišināts un daudzie latīņu teksti izravēti. Bet diemžēl, paskaidrojumi, joprojām atrodami grāmatas aizmugurē, tas ir diezgan kaitinoši, “Fuko svārstam” tak varēja salikt apakšā. Un vecajā izdevumā man labāk patika noformējums, gan izmantotie fonti, gan tas, ka dienas bija uzrakstītas lapaspušu malās.

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

Ir jau pagājuši gandrīz veseli četri gadi kopš izlasīju Pārejas triloģijas pirmo un otro grāmatu. Cikla noslēgums iznāca pavisam nesen, un cik es zinu, viņu pārtulkos arī latviešu valodā. Tā kā arī tiem, kuri šo sēriju lasa latviski, būs iespēja uzzināt kā viss beidzās.

Divpadsmit ir iznīcināti, un viņu valdīšanas laiks ir beidzies. Izdzīvojušie var iziet ārpus sienām un atsākt zemju apgūšanu nebaidoties no nakts. Izdzīvojušo skaits ir pāri simts tūkstošiem, un šķiet, ka ar to pietiks, lai Ziemeļameriku atkal civilizētu. Taču kādā tālā metropolē Zero gaida. Gaida brīdi, kad viņš varēs paveikt iesākto līdz galam. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo vampīri ir nemirstīgi. Viņa galvenais ienaidnieks ir Eimija, jo tieši viņa dāvāja cilvēkiem cerību un sacēlās pret viņa iedibināto kārtību. Zero ir pacietīgs.

Nebija jau nekādu šaubu par to, ka es šo grāmatu izlasīšu. Man jau arī gribējās uzzināt, kā tad tas viss beidzās. Un tā kā iepriekšējās grāmatās autors laiku pa laikam parādīja, ka viņš prot rakstīt un dara to diezgan labi, tad nešaubījos, ka arī te vismaz daļa no grāmatas būs labi uzrakstīta. Un šajā es nekļūdījos brīžos, kad grāmatā sākas spraiga darbība, autors nudien pacenšas uzrakstot to aizraujošu un malā nenoliekamu.

Lasot šo grāmatu noteikti uzzināsiet, kā tas viss beidzās, no kurienes radās tie cilvēki, kas pētīja vampīru periodu tālā nākotnē. Būs episkas cilvēku cīņas pret vampīriem gan dienā, gan naktī. Iepriekšējo grāmatu galvenie varoņi nenoliek karoti, bet cīnās par gaišāku nākotni. Eimija atkal nodarbosies ar savu mīļāko nodarbi – cilvēces glābšanu. Pīters būs visām pudelēm par korķi, un dažs labs strādās pie plāna B.

Taču diemžēl stāstā ir brīži, kad nekas praktiski nenotiek, un tajos autors nodarbojas ar mazsvarīgu otrā plāna personāžu dzīves aprakstiem, dabas apskatiem un iekšējām pārdomām. Un tad vēl tie ceļojumi uz paralēlo sapņu realitāti, tie mani ļoti kaitināja. Mēs jau zinām, kuri ir labie un kuri – sliktie, un uzsvērt tos papildus daudzu lapaspušu garuma varbūt nebija vajadzīgs. Grāmatā mierīgi varētu izmest ārā trešdaļu no teksta, un viņa no tā tikai iegūtu. Bet tās ir tikai manas domas.

Protams, mani interesēja Zero, pirmais un galvenais vampīrs. Kas gan bija tas, kas viņam lika iznīcināt visus pasaules iedzīvotājus? Te nu autors pacenties un uzrakstījis Feningam veselu apoloģiju nodaļas garumā. Varam uzzināt par viņa jaunumu un dzīves brīžiem, kas viņu noveduši pie cilvēces ienīšanas. Šī nodaļa bija viena no interesantākajām grāmatā un aiztaupīja ļaunajam varonim fināla monologus. Neteiktu, ka apoloģija bija pārliecinoša, jā, lasītājam ir ļauts iejusties Feninga ādā, bet viņa piedzīvotās pārestības ir smieklīgas salīdzinot ar to, ko viņš nodarīja pasaulei. Taču, jāņem vērā, kas stāsta mums to visu pats Fenings, kuram nav sveša patmīlība un sevis cildināšana.

Autors diemžēl nemāk nobeigt grāmatu, epilogs vien ir uz piecdesmit lapaspusēm. Nē, es nevaru teikt, ka neinteresants, taču atkal parādās jauni tēli un viņu dzīves. Kad tas jālasa uzreiz pēc lielā fināla, tas nedaudz nosit apetīti. Sāk šķist, ka esi iemaldījies jau kādā sērijas ceturtajā grāmatā.

Beigu cīņa, varētu teikt, ir klasisks vampīrgrāmatu noslēgums. Neteikšu, ka tas ir slikti, jo godīgi lasot šo triloģiju mēs visi klusībā cerējām, ka Zero dabūs pa purslām. Vienīgais kas mani pārsteidza bija Pītera liktenis, tas nu gan no autora puses nebija labi darīts. Taču pavisam mani grāmatā nokāva pašas beigas, gribējās grāmatu sviest stūrī (nesviedu, jo lasīju elektroniski un tas verķis varētu saplīst). Tas nu bija nedaudz pa traku!

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un stabila triloģijas noslēdzošā grāmata. Te mēs saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Taču nevajag sagaidīt, ka šīs atbildes būs tieši tādas, kādas mēs paši esam iedomājušies. Autors nebūt neiet vieglākos ceļus un mēģina pārstāstīt standarta vampīrepidēmijas stāstu pa savai modei. Taču, lai salīdzinātu savus uzskatus par to, kā grāmatai jābeidzas ar autora padarīto, nāksies vien grāmatu izlasīt pašiem.

Sharp Ends (First Law World #7) by Joe Abercrombie

Sharp Ends (First Law World #7) by Joe Abercrombie

First Law pasaulei autors ir izvēlējies ļoti pateicīgu vēstures nogriezni. Tajā vēl nav ienākusi industrializācija, tās iedzīvotāji vēl atceras laikus, kad dievi staigāja pa zemes virsu. Magi vēl nav izmiruši, un viens otrs burvis pat ir pārāk žiperīgs savam vecumam. Šis ir laiks, kad var rasties īsti varoņi. Skaidrs, ka varoņi labi izklausās tikai leģendās un atstāstos. Cilvēku atmiņa mīl noklusēt to tumšākos brīžus – slaktiņus, nodevības, brīnumainas veiksmes un neveiksmes. Galvenais, ka beigās par varoņiem tiek pasludināti tie, kuri uzvarēja un līdz ar to pārrakstīja vēsturi pa savam.

Taču ne katram ir lemts būt par varoni. Reizēm ar cenšanos vien nepietiek, reizēm liktenis ir lēmis būt otrā plāna spēlētājam. Bet vai tādēļ šo spēlētāju likteņi būtu mazāk interesanti? Nebūt ne, tieši šiem personāžiem lielākoties tiek veltīta šī grāmata. Varam uzzināt dažādu algotņu, ziemeļnieku, zagļu un citu profesiju pārstāvju likteņus. Visi tie ir sastapti iepriekšējās trīs grāmatās, bet tur viņi ir tikai kā vārds, bez pagātnes, bet kuram tad negribas paraksties tumšos noslēpumos.

Piemēram, Glokta, lasītājs viņu pazīst kā kropli inkvizitoru. Jā, vietām autors atsaucas uz viņa brašo jaunību, taču kāda tā bija palika noslēpums līdz šīs grāmatas iznākšanai. Tas, ka Glokta ir iedomīgs tips, ir zināms tāpat, taču savulaik viņš viens pats mēģināja apturēt Gurkiš armijas iebrukumu.

Vai arī Bethods – ziemeļu cilšu vadonis, kurš gribēja mieru. Izlasot stāstu par viņu man galvā dzima neprātīga konspirācija, kas visu savilka kopā. Man bija absolūti skaidrs, ka pie visām pasaules nelaimēm vainīgs Bajazs un viņa idejas. Taču teorija noturējās līdz parunājos ar otru cilvēku Latvijā, kas šo grāmatu jau ir paspējis izlasīt, lai saprastu, ka esmu palaidis garām vienu “sīkumu”.

Kauns atzīties, bet lielu daļu no otrā plāna varoņiem es pat neatcerējos, jo viņi jau nav īsti varoņi, nācās tos uzmeklēt internetā. Iespējams, ja es būtu traks pasaules cienītājs, es pirms lasītu šo grāmatu pārlasītu visas iepriekšējās, bet uz šādu varoņdarbu es sevi nespēju pierunāt.

Daži mārketinga speciālisti, lai labāk pārdotu šo grāmatu, internetos ir sarakstījuši, ka šī esot laba grāmata, lai iepazītos ar First Law pasauli. Teikšu godīgi, šie cilvēki savā mūžā nav šo grāmatu lasījuši. Izlasot šo grāmatu kā pirmo, Jūs sev nomaitekļosiet pāris iepriekšējo grāmatu sižeta līnijas. Lasiet par notikumiem dīvainā pasaulē, par kuru neko daudz neuzzināsiet. Stāsti šķitīs viduvēji un no kaut kāda lielāka konteksta izrauti. Tādēļ izlasiet no sākuma pirmās sešas, un tas ir to vērts, un tikai tad ķerieties klāt šai.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nevar teikt, ka autors būtu īso stāstu lielmeistars. Šis stāsti paģērē no lasītāja pasaules pārzināšanu, vietumis pat diezgan detalizētu iepriekšējo grāmatu sižeta atcerēšanos. Citādi īsti nevarēs saprast stāsta kontekstu. Tas arī ir viens no lielākajiem trūkumiem, grāmata ir sarakstīta First Law pasaules lasītājiem, un cilvēkam bez priekšzināšanām ir liela iespēja vilties.

Maija grāmatas

Maijs 2016

Maijā es sevi centos pievaldīt, un finālā esmu ticis tikai pie piecpadsmit jaunām grāmatām. Taču izlasījis esmu vien vienpadsmit. Tādēļ sanāk, ka mana bilance ir negatīva, joprojām pērku vairāk nekā spēju izlasīt. Lai to risinātu, ir tikai divas iespējas, vai nu pirkt mazāk, kas būtu racionāli, vai lasīt ātrāk un vairāk, tas gan ir diezgan nereāli. Bet nu pie šī mēneša ieguvumiem.

Sharp Ends (First Law World #7) by Joe Abercrombie – lieki piebilst, es no šīs sērijas esmu izlasījis visas sešas iepriekšējās grāmatas. Domāju, ka latviešu fantāzijas lasītājs būtu ieguvējs, ja kāds tās visas izdotu latviski. Taču šaubos, vai tas jebkad notiks. Sērija ir tik laba, ka stāstu grāmatu pasūtīju papīra versijā, pat sīkāk nepapētot atsauksmes. Nu jau esmu izlasījis un varu droši teikt, bija tā vērts.

Jack Glass by Adam Roberts – reizēm gadās, ka par kādu labu zinātniskās fantastikas darbu uzzinu ar lielu novēlošanos. Šis bija no tiem, izcils stāsts par mūsu iespējamo distopisko nākotni. Cilvēku triljoniem, kas apdzīvo saules sistēmu, bieži vien visu savu dzīvi pavadot burbulī, kura diametrs nepārsniedz pārsimts metru.

Боги Второго Мира (Самый странный нуб #3) by Артём Каменистый – šis ir kādas litRPG sērijas noslēdzošais darbs. Autors ir manā favorītu sarakstā, tāpat kā šī sērija. Izlasīju ar patiesu interesi, patika, bet vai ieteiktu citiem – nezinu.

Forge of Darkness (The Kharkanas Trilogy #1) by Steven Erikson – es pazīstu kādu cilvēku, kurš Malazan ciklā no desmit grāmatām ir pievārējis tikai četras. Šī grāmata arī ietilps Malazan cikla pasaulē un sastāda atsevišķu minitriloģiju. Kādēļ es viņu nopirku? Gadījās tā, ka K. Barona ielas Jānī Roze viņa stāvēja plauktā par dikti pieņemamu cenu. Nevarēju nenopirkt.


The dagger and the coin

The Spider’s War (The Dagger and the Coin #5) by Daniel Abraham – Nu esmu ticis pie šīs sērijas visām piecām grāmatām. Tas it kā būtu labi, taču ir dažas ne tik labas lietas. Pirmā – man viņa vēl jāizlasa. Otrkārt – neskatoties uz cītīgo grāmatu izvēli pasūtīšanas procesa laikā, man sērija sastāv no divu formātu grāmatām. Un par to man sāp sirds.

Blindsight (Firefall #1) by Peter Watts – šis ir mēģinājums atgūt nokavēto zinātniskajā fantastikā, šī sērija skaitoties baigi labā un cilvēki esot gaidījuši turpinājumu veselus astoņus gadus. Kaut kas par citplanētiešiem un zemes iedzīvotāju kontaktu.

Echopraxia (Firefall #2) by Peter Watts – nevarēju nopirkt pirmo, nepajēmis arī otro. Man jau astoņi gadi nebijā jāgaida. Tagad tik jāizlasa un jānovērtē, vai maz bija vērts.

Rat Queens, Vol. 3: Demons (Rat Queens (Collected Editions) #11-15) by Kurtis J. Wiebe – kas gan tas būtu ar kalendāro mēnesi, ja netiktu nopirkts kāds komikss. Šo komiksu šogad jau gandrīz nopirku Singapūrā, taču pārdomāju. Tagad gan nebija iemeslu pārdomāt. Ja patīk Saga cikls, tad patiks arī šis.

Nemesis Games (The Expanse #5) by James S.A. Corey – ar šīs sērijas grāmatu formātu man gan nav nekādas problēmas, visas vienādas un izskatās nudien smuki. Nezinu kādēļ, bet mani piesaista šo grāmatu vāki.

Expanse

I Think You’ll Find It’s a Bit More Complicated Than That by Ben Goldacre – šīs grāmatas autor ar savu “Slikto zinātni” man sevi pierādīja jau pirms daudziem gadiem. Šajā grāmatā viņš ir apkopojis savus rakstus dažādos žurnālos un avīzēs vienā grāmatā. Centrālā ideja – vienkāršots pasaules uzskats un lietu izpratne ne vienmēr vislabāk apraksta reālo pasauli. Taupīšu saldajam ēdienam, kad gribēsies ko populārzinātnisku.

Things to Make and Do in the Fourth Dimension by Matt Parker – katram cilvēkam, kurš krāmējies skolā ar vektoriem, laiku pa laikam uznāk jautājums ko darīt ar tām daudzajām dimensijām. Lai arī es skaidri zinu ko darīt ar ceturto dimensiju, pat ja tā ir telpa nevis laiks, tik un tā nopirku šo grāmatu, lai atsvaidzinātu savas zināšanas un uzzinātu arī ko jaunu.

Our Mathematical Universe: My Quest for the Ultimate Nature of Reality by Max Tegmark – visuma pamatā ir matemātika. Ja neticiet, paskatieties fizikas grāmatā. Vismaz es kaut ko tādu sagaidu no šīs grāmatas.

Bad Pharma by Ben Goldacre – un atkal viena Bena Goldeikra grāmata par sliktajām farmācijas kompānijām. Te lasītājs varēs uzzināt, kādēļ farmācijas kompānijas reizēm ar entuziasmu ražo dažādus homeopātiskus līdzekļu, kādēļ virza tirgū sliktas zāles un kādēļ spēja kritiski domāt ir nepieciešama katram cilvēkam.

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin – kādas vampīrsāgas pēdējā trešā daļa. Grūti pateikt, kādēļ es viņu lasu, jo nemaz jau tik izcils šis darbs nav. Vairāk iet kā pa kalniem, no izcilām vietām līdz pilnīgam sviestam. Ceru, ka vismaz pieliekot sērijai punktu autors būs izspiedis no sevis maksimumu, tāpat kā triloģijas pirmās grāmatās pirmajās simts lapaspusēs.

Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas: 1796. gada izdevuma teksts ar komentāriem by Gothards Fridrichs Stenders – šo grāmatu gribēju jau sen, laiku pa laikam apstaigāju antikvariātus ar cerību, ka beidzot būs. Beidzot bija. Esmu jau viņu lasījis un biju sajūsmā, reti jau gadās lasīt par zemēm, kur pigmeji cīnās ar dzērvēm.

%d bloggers like this: