Navigate / search

Восемнадцать с плюсом by Артем Каменистый

Skat, pagāja vien četri mēneši un es atkal tiku pie jaunas smadzeņu košļeņu devas. Var teikt, ka grāmata man patrāpījās tieši laikā, jo kā reiz nesen biju nolēmis kārtējo reizi iziet Diablo 3, un šī grāmata šādai nodarbei labi iet komplektā.

Galvenajam varonim joprojām ir mērķis tikt uz tāltālo klāsteri pie savas iemīļotās. Šis nav nekāds nieka uzdevums un prasa nopietnu sagatavošanos. Es pat teiktu, ka šī ir sērijas otrā grāmata par šo gatavošanos. Ar maziem līmeņiem melnajiem klāsteriem cauri netiks, tādēļ nākas iespringt uz levelapiem. Šajā jomā Čīterim nav līdzīgu, viņam veiksme ir uzkačāta līdz astronomiskiem līmeņiem un tādēļ pieredze pati krīt rokās.

Sižets te pēc būtības ir viens vienīgs kvests, kurš savā sarežģītībā nepārspēj mūsdienu industrijas standartu. Atnes to – nosit šito. Papildus spriedzei galvenais varonis ir ticis pie ietekmīgiem ienaidniekiem un tie viņu cenšas nomušīt. Neteikšu, ka īpaši veiksmīgi, jo Čītera pusē ir visa spēles sistēma. Autors arī īsti nespiež uz lasītāja smadzeņu čakarēšanau, viņš nodarbojas ar to, kas viņam padodas vislabāk – kauju un pasaules aprakstiem. Pasaules apguvē mēs esam atkarīgi no Čītera, sistēma jauniņajiem apgriež intelektu un viņš bieži vien nesaprot pat acīmredzamo. Var jau teikt, ka autors sev ir atstājis labu iespēju visu vēl izmainīt, sak, spēlētāja uztveres līmenis kļuva citāds un viss tagad ir tā.

Kauju aprakstos viss ir kārtībā – autors prot uzturēt spriedzi, neieslīgstot liekvārtīdā, tāpēc pēc izlasīšanas sajūtas tādas pašas it kā pats būtu to bosu nomočījis. Kaujas notiek pietiekami bieži, lai noturētu lasītāja uzmanību un gribētos vēl. Protams, teikt, ka šī grāmatu sērija reiz nonāks literārā fonda klasikā, būtu nepamatoti. Ne visām grāmatām ir uzdevums lasītājā izraisīt dziļas eksistenciālas pārdomas ar pavadošo filosofisko traktējumu. Te nav nekādi mājieni uz Sokrātu vai Aristoteli, šī grāmata ir veltīta lasītāja izklaidei, bez cerībām, ka pēc pārdesmit gadiem to kāds vēl atcerēsies.

Ja esi īstens lit RPG fans, tad droši var lasīt. Līmenis ir virs vidējā, un autors sevi jau ir pierādījis ar iepriekšējām grāmatām. Izrausi cauri vienā vakarā un vajadzēs vēl. Ja tev šis žanrs ir kaut kas jauns un RPG spēles neesi spēlējis, tad visticamāk es pat neieteiktu sākt lasīt, varbūtība, ka tik specifisks žanrs uzreiz aizķers, ir minimāla. Lieku 8 no 10 ballēm.

Strange Weather by Joe Hill

Šo grāmatu man pērnā gada (2017) blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Andris. Viņš jau zina, ka es esmu liels Stīvena Kinga cienītājs, un Kinga dēla darbs nudien ir laba ideja. Diemžēl grāmatai bija jāgaida vesels gads līdz izlasīšanai. Varētu jau runāt par taupīšanu un citiem štruntiem, bet, godīgi sakot, šogad man lasīšana nudien nevedas.

Nebiju ieskatījies satura rādītājā un nemaz nenojautu, ka te ir četri stāsti  nevis viena novele. Kam negadās? Tādēļ sākot lasīt pirmo stāstu Snapshot domāju, ka uz šāda materiāla izstiept tēmu kā Kinga Tommyknockers diez vai izdosies. Stāsts ir žanra standarta risinājums, kurā bērnības atmiņas tiek sajauktas ar tagadni, un viss pēc būtības ir par atmiņu. Jā, ir Feniķietis ar savu kameru, kas nozog cilvēku atmiņas, bet patiesībā jau nav kamerā, bet pašā cilvēkā. Tāds interesants skats uz to, kas mēs esam, ko mēs atceramies un vai maz ir vajadzīgs pārdabisks radījums, lai no mūsu prātiem izgaistu būtiskas atmiņas. Par to, kā mūsdienās tas viss ir mainījies, par to, kā datori mums ļauj atcerēties un saglabāt praktiski visu. Izcils stāsts, kas liek aizdomāties. 10 no 10 ballēm.

Loaded – par amerikāņu apsēstību ar ieročiem. Es teiktu, ka tā ir vairāk tāda iekšēja tēma, ko man īsti līdz galam nekad nesaprast. Tēli ir sarakstīti labi, tādi, kas iespiežas atmiņā. Taču es neteiktu, ka stāsts man patiktu. Tehniski nav kur piesieties. 8 no 10 ballēm.

Aloft – par mākoņiem un mīlestību, par to, kā reizēm ir sajūtas, kuras vajag palaist prom. Daudz alegoriju un alūziju visnotaļ interesantā situācijā. Īsumā – galvenais varonis, lecot ar izpletni savas nesen mirušās draudzenes piemiņai, nonāk uz dīvaina mākoņa, kurš nelaiž viņu prom. Ir standarta bailes no augstuma un izdzīvošana, bet mākonis nav parasts, tas izpilda pilnīgi visas vēlmes. Ir tikai problēma tikt no viņa prom. Nu un pārējais ir atkarīgs no katra lasītāja iztēles. Galvenā doma ir par to, ka dzīvē ir lietas, no kurām labāk laisties prom un nedzīvot fantāzijās. Ir izcili pasniegta – 9 no 10 ballēm.

Rain – atspoguļo mūsdienu pasaules bailes, teroristi ir izstrādājuši ieroci, kas liek līt stikla lietum. Tipiska pēcapokalipses pasaule mums pavēsta par pirmo stikla lietu un pēdējo īsto lietu. Par pasauli, kas izmainās pāris dienu laikā, par to, kas patiesībā satur kopā sabiedrību. Nedaudz mājienu par terorisma finansētājiem, par bezatbildīgām korporācijām un humoram pastardienas kults, kurš nevēlas kārtējo reizi kļūdīties. Spilgti galvenie varoņi, labs settings un arī pastaiga pa pēclietus pasauli bija laba. 9 no 10 ballēm.

Ja gribas ko dikti līdzīgu Stīvenam Kingam, bet ne tik brutālu tad šī grāmata būs pašā laikā. Priecājos, ka neapstājos pēc otrā stāsta, jo pēdējie atbilda manai gaumei.

Central Station by Lavie Tidhar

Šo grāmatu es aizpērn dabūju dāvanā no Andra vārda dienā. Teikšu godīgi, izlasījis aizmugures vāka anotāciju, nolēmu atlikt uz vēlāku laiku. Iespējams, ka vēlākais laiks nekad nebūtu pienācis, ja vien es nebūtu izlasījis kādā žurnālā recenziju. Tikai tad es sapratu, ka plauktā marinēju bezmaz vai šedevru.

Telavivu ir kļuvusi par piepilsētu kosmosa stacijai. Stacija, kas savieno cilvēkus ar planētām dominē un ietekmē apkārtni. Taču cilvēki turpina savu dzīvi, lielākoties tās ir atsevišķas diasporas, kurām nav nekādas daļas par kosmosu, viņiem ir sava pasaule, un ar to pietiek.

Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem, kas katrs veltīts savam tēlam, lielākoties stāstījumi ir saistīti, taču nevar teikt, ka te tiktu ievērota kaut kāda globālā stāsta struktūra un mērķis. Katrs nākamais balstās uz iepriekšējiem, bet tai pat laikā ir paši par sevi. Pasaule ir tā teikt tipiskā gandrīz distopiskā nākotne. Cilvēce vairs nedzīvo tikai reālajā pasaulē vien, daļa no reālās pasaules ir arī virtuāla. Lieki piebilst, ka virtuālā pasaule ir tā, kur pelna naudu. Pasaule ir pārbāzta ar šo pasauļu kompozītiem, taču neviens tam nepievērš uzmanību, jo visiem taču ir implanti, kas ļauj pieslēgties virtuālajai realitātei no jebkuras Saules sistēmas vietas.

Tā nu lasītājs var palasīt par dakteri Borisu Čongu, kas atgriezies no tālajām planētām, uz kakla nesdams Marsa simbiotu, viņš mēģina aizbēgt no ģimenes lāsta. Viņa vectēvs reiz aizgājis pie Orākula ar vēlmi, lai viņu vienmēr atcerētos. Nu visi viņa pēcnācēji sinhronizē atmiņas reālajā laikā. Borisa tēvs savu un svešu atmiņu pārmākts mēģina atrast tajā visā savu dzīvi. Karmela reiz vēlējās apmeklēt Zemi, taču ceļā uz to viņa ir kļuvusi par datu vampīru, kādā no kariem šādi vampīri bija ierocis, praktiski viņi skaitās iznīcināti, taču daļa laiku pa laikam parādās. Karmelai nepaveicās un viņu inficēja. Daudz lielāks jautājums ir, kā viņa izkļuva cauri karantīnai.

Un tad vēl Citi, mākslīgais pašreplicējošais intelekts, ko reiz mākslīgā intelekta tiesību aizstāvji atbrīvoja no slēgtajiem serveriem un kura personības tagad pēc būtības valda pasaulē. Daža iesaistās cieši, citi Citi lido uz tālām zvaigznēm, daļa ir fona troksnis Sarunās. Cilvēki reizēm viņus jauc ar dieviem un ir piemirsuši, ka Citi tomēr pamatā ir tikai algoritmi.

Pāris personāži vispār robežojas ar maģiju un misticismu. Vecais atkritumu savācējs Ibrahims Pamesto lietu Kungs ir tik sena pilsētas sastāvdaļa, ka atrodams, katra iedzīvotāju bērnības atmiņās. Viņa adoptētais dēls Ismaēls, kuru ne vienmēr visi var redzēt sevī atkārto Mozus atrašanas stāstu. Eliezers mākslinieks, kurš iespējams nemaz nav cilvēks, viņam nav nekas pretī laiku pa laikam uzradīt kādu dievu un tie vienmēr ir svētki, kas ieskandina pārmaiņas.

Savdabīgs notikumu un cilvēku kaleidoskops, pasaulē, kur reālais un virtuālais ir nešķirami. Ja patīk interesantas idejas un nemeklē katrā darbā aizraujošu pakaļdzīšanos, tad iesaku izlasīt, ja ne labāk, tad citādāk! 9 no 10 ballēm.

Grey Sister (Book of the Ancestor #2) by Mark Lawrence

Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.

Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.

Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.

Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.

Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.

Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.

Bruņutehnika Baltijā (1915-1941) by Modris Esserts

Vispār jau mani hobiji nav tikai grāmatu lasīšana vien. Laiku pa laikam man parādās citas lietas bez grāmatām. Man ir bijis dzīvē periods, kad man patika līmēt un krāsot tanku modelīšus. Un ja līmē, tad jau jāzina ar ko nodarbojies un tagad man pažobelē stāv puskubikmetrs ar tanku literatūru. Informācija par dažādu tanku piekares un sajūgu īpatnībām nekad nevar būt par daudz, tādēļ es ne mirkli nešaubījos un tiku pie šīs grāmatas.

Latvijas armija izmantoja bruņumašīnas jau Neatkarības kara laikā 1919. un 1920. gadā, bet vēlāk pēckara laikā notika sistemātiski bruņutehnikas iepirkumi ārzemēs, vienlaikus meklējot Latvijas ģeogrāfiskajiem apstākļiem un militārajai koncepcijai atbilstošākos bruņutehnikas modeļus. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar Latvijas Republikas bruņutehnikas apskatu un analīzi, bet aplūko arī situāciju šajā jomā pirms Latvijas valsts izveides – Pirmā pasaules kara (Krievijas-Vācijas) frontē Baltijā, kā arī ieskicē Latvijas bruņutehnikas likteni pēc Latvijas okupācijas 1940. un 1941. gadā.

Šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad grāmatas anotācija nemelo. Tas viss tiešām šajā grāmatā ir aprakstīts – no laikiem, kad karavīri bruņu mašīnas jauca ar kara laika virtuvēm, līdz Ulmaņlaikiem, kad kārtējo reizi iepirkums ievilkās tik ilgi, ka bruņutehniku kara rezultātā tā arī nepiegādāja. Beigu beigās viss pirmskara (Otrā pasaules kara) bruņutehnikas uzskaitījums aizņem vien šo salīdzinoši nelielo grāmatu. Lai nebūtu jāgaužas, ka Latvijas bruņotie spēki savulaik neko daudz ar bruņutehniku neaizrāvās. Manuprāt, tirgū nebija jau tai laikā arī nekas ņemams, vācieši savus aparātus Panzer III netirgoja, Carden-Loyd licences ražojumi ar’ nebija nekas dižs, vidējo tanku laikmets vēl īsti nebija sācies, bet vieglo tanku laiks pa lielam jau bija pagājis.

Par grāmatu varu teikt tikai to labāko, autors drēbi pazīsts, un šī grāmata katram vēstures entuziastam kalpos kā bagātīgas informācijas avots. Te var līdz niansēm uzzināt katras Latvijas bruņumašīnas biogrāfiju, krāsojumu attiecīgajā periodā (šī lieta modelētājiem ir dikti svarīga un pēc krāsas jebkurš uzreiz sapratīs, kuru laika periodu modelis reprezentē), tehniskos parametrus, un reizēm pat šofera vārdu, kas to iebraucis grāvī. Tas pats sakāms par tankiem, es ar biju no tiem, kas domāja, ka latviešu armijā tanki praktiski nebija sastopami. Pluss autoram arī par Rīgas tanka mīta apgāšanu un patiesās situācija izvērstu izklāstu. Netiek aizmirsti arī galvenie bruņutehnikas vēstures momenti mūsu kaimiņvalstīs, kas visu ieliek kontekstā, parādot, ka nebūt nebijām nekādi atpakaļrāpuļi.

Īsumā, ja patīk militārā vēsture, un Baltijas valstu bruņu tehnika līdz Otrā pasaules kara sākumam ir baltais plankums, tad droši lasiet! 10 no 10 ballēm, domājams, ka patlaban šis ir pilnīgākais šīs tēmas apkopojums, kas pieejams plašam lasītāju lokam.

Norwegian Wood: Chopping, Stacking, and Drying Wood the Scandinavian Way by Lars Mytting

Kādu dienu ar savu kolēģi runāju par grāmatām, lēnā garā nonācām pie šīs. Ideja palasīt par kokiem no norvēģu skatījuma mani ieinteresēja. Kolēģis atnesa grāmatu, pabeidzu lasīt to, ko jau biju iesācis, un devos iekšā mežā.

Šis ir parasts stāsts par malku, kas iekarojis pasauli, vismaz tā uz vāciņa raksta reklāmas speciālisti. Grāmatas autors apceļojis Norvēģiju, lai apciemotu tos, kas cērt, skalda un kurina. Katrā novadā ir savas tradīcijas. Kā jau katram darbam, tas nav tikai fizisks spēka pielietojums, tam ir vesela filosofija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzēm.

Gandrīz katrs no mums bērnībā ir pāris ziemas gājis mežā un piedalījies malkas sagādāšanā. Es gan nekad augstāk par žagaru dedzinātāju un čokera aplicēju neesmu uzkalpojies. Mājiniekiem pietika prāta man nedot rokās motorzāģi. Lasot šo grāmatu biju šokēts, cik daudz es patiesībā zinu par malkas sagatavošanu. Protams, tā var likties lielība, taču lielākoties viss, kas notiek Norvēģijā, notiek arī Latvijā. Kokus lielākoties cērtam ziemā, līdz pavasarim saskalda un tad liekam žāvēties. Viss pārējais ir tikai detaļas.

Šo grāmatu nevarētu saukt par mežcirtēju rokasgrāmatu, šī sadaļa aizņem aptuvenu trešdaļu. Autors mīl ieslīgt poētiskās un kulturālās detaļās. Stāsta par piejūras malkas žāvēšanas īpašībām, par labākiem malkas krāvumiem, par liesmām aiz plīts durtiņām un Ziemassvētku meža talkām. Un tad pēkšņi divdesmit dažādu cirvju apraksti vai pārdesmit malkas skaldīšanas metodes, vai motorzāģu salīdzinošā analīze, tā gan vairāk no vēsturiskā aspekta.

Jāpiezīmē, ka sadaļa par modernajām malkas plītīm bija interesanta, bet ne tik interesanta kā izklāsts, kādēļ reizēm malku nevar izžāvēt –turi vai gadiem un nekas nemainās, plītī čūkst. Izrādās, ka tādas pagales no sākuma nav ātri izžuvušas un tajās paspējusi ieviesties sēne, kas uztur pagalē savu mikroklimatu. Pie tam sausai pagalei var izpūst cauri (nezinu, būs kādreiz jāpamēģina). Malkas pirkšana ar ir vesela zinātne – vismaz Norvēģijā. Autors iesaka no pārdevēja paņemt paraugu un, ja neuzticies mitruma mērītājiem, izkaltēt pāris pagales plītī, lai noskaidrotu patieso malkas mitrumu (bija gan piebilde, ka tas jādara sievas prombūtnes laikā).

Vislielāko interesi man izraisīja autora ieteikums uz malkas skaldīšanas kluča uzlikt vecu auto riepu, tas ļaus katru reizi neliekties pēc malkas pagales, bet vēsā mierā turpināt skaldīšanu.

Vienīgās muļķības, kas mani pārsteidz,a bija autora uzskats, ka no malkas nākošais siltums ir fizikāli atšķirīgs no elektriskā radiatora. Nezinu, cik tas bija domāts nopietni, cik alegoriski, bet radās priekšstats, ka autors īsti neizprot termodinamiku.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, gluži praktiskas lietas mijas ar apcerēm un galīgām muļķībām, taču, ja iesāk lasīt, nolikt malā ir grūti. Ja interesē malkas sagāde ne tikai 100 padomu veidā, bet ar nelielām atkāpēm, iesaku izlasīt.

Otrais Fonds (Foundation (Publication Order) #3) by Isaac Asimov

Būtu diezgan neticami, ja es, izlasījis triloģijas pirmās divas grāmatas, nepieķertos trešajai. No lasīšanas mani neatturēja pat fakts, ka šo sēriju jau esmu reiz lasījis. Atmiņā bija atlicis vien tas, ka triloģija bija varen iespaidīga gan savā vērienā, gan idejā. Pie grāmatas tiku aizvakar un, skat, nedēļa vēl nav beigusies, un tā jau izlasīta!

Galaktikas vēsture ir nonākusi kārtējā bifurkācijas punktā, Hari Seldona plāns kārtējo reizi tiek pakļauts pārbaudei. Ja viss tiktu atstāts pašplūsmā. nekas nerealizētos, bet ir cilvēki, kuri nudien nav gatavi cilvēci iemest 30’000 gadu ilgā tumsas laikmetā, tādēļ tika dibināts Fonds, kas nestu gaismas dzirksti nākotnē. Taču pastāv leģenda par Otro Fondu, fondu, kas orientēts nevis uz fundamentālo zināšanu saglabāšanu, bet manipulēšanu ar cilvēku psiholoģiju. Nu ir pienācis brīdis, kad jāizšķiras. Fonda liktenis nonāk četrpadsmit gadus vecās Arkādijas Darellas rokās, un viņai nākas glabāt biedējošu noslēpumu. Kamēr zinātnieki gatavojas pēdējai cīņai ar Mūli, Pirmā Fonda izdzīvojušie censoņi sāk savus izmisīgos meklējumus. Arī viņi vēlas iznīcināt otro Fondu… pirms tas ir iznīcinājis viņus.

Triloģijas pēdējā grāmata autoram ir izdevusies, tas ir kā spainis ar trīs dibeniem, kad šķiet, ka viss beidzot ir skaidrs izrādās, ka nekas nav skaidrs. Nav skaidrs, kurš ir vadītājs un kurš vadāmais. Otrais fonds ir tik netverams, ka arī lasītājam viss tiek atklāts pašās beigās kā milzīga Galaktiska sazvērestība, kuras pirmsākumi tika ielikti jau gadu simteni pirms grāmatas notikumiem. Šī nav grāmata, kuru var lasīt atsevišķi, autors gan ir ap desmit lapaspusēm veltījis iepriekšējo grāmatu notikumu apstāstiem, bet ar to būs par maz.

Ja runājam par tēliem, tad izņemto Hari Seldona plāniem tie ir visnotaļ neizteiksmīgi un pārlieku viens no otra neatšķiras. Viņos ir ieskicētas tikai pamata rakstura iezīmes, bet mēs jau zinām, ka Azomovam vienmēr galvenais ir bijis Plāns. Plānā cilvēki ir homogēna grupa, kura, izņemot retus gadījumus, labi padodas statistiskai prognozei. Tādēļ lielākoties varoņi atšķiras tikai ar vārdiem un ieņemamajiem amatiem. Bet neticēsit – stāstam tas nudien nenāk par sliktu. Lasītājam būtu grūti noticēt tik plaša mēroga manipulācijām ar cilvēkiem, ja viņi tiem būtu ļoti pieķērušies. Plānā visi ir statisti, figūras, kuras var upurēt gaišās determiniskās nākotnes vārdā.

Ja nu kas kaitināja, tad galveno varoņu beigu dialogi, kur viss tika pasniegts uz karotes un autors bija nolēmis neļaut lasītājam noklīst no kanoniskās patiesās ainas. Jāatceras, ka laikos, kad grāmata tika sarakstīta, tas bija normālas grāmatas nobeigums un nebija mode visu atstāt uz jautājuma zīmes.

10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visu triloģiju, klasiskā zinātniskā fantastika, kas nekad nenovecos un vienmēr atradīs savus lasītājus. Grūti ir atrast kaut ko labāku par Azimova darbiem, kas sarakstīti laikā, kad cilvēki skatījās nākotnē caur zinātniskā progresa prizmu.

Rocket Men: The Daring Odyssey of Apollo 8 and the Astronauts Who Made Man’s First Journey to the Moon by Robert Kurson

Reizi nedēļā es klausos podkāstu The Sceptics Guide to the Universe, vienā no epizodēm noklausījos interviju ar šīs grāmatas autoru. Nospriedu, ka izklausījās labi, Audible man bija šāds tāds kredīts, nopirku grāmatu un sāku klausīties.
Autors ir nolēmis pastāstīt par kādu mazāk zināmu NASA mēness programmas misiju. Apollo 8 bija visriskantākā un pārdrošākā, cilvēces pirmais ceļojums uz Mēnesi, kas ielika pamatus cilvēka izkāpšanai uz Mēness. Grāmatā tiek apskatīta Apollo programma un trīs Apollo 8 misijas astronautu dzīves – Franks Bormans, Džims Louvels un Bils Anders.

Sākšu ar pozitīvo – tās grāmatas daļas, kuras veltītas Apollo programmai ir aizraujošas un interesantas, faktu pārbagātas. Jā, arī man Mēness programma vairāk asociējās ar cilvēku izkāpšanu uz tā, un arī man viss iepriekšējā sagatavošanās darba informācijas apjoms bija ietilpināms pāris rindkopās. Šeit varēja izlasīt visus sīkumus un saprast Mēness sacensību starp PSRS un ASV.

Taču neskatoties uz faktiem, grāmatā bija daudzas lietas, kas mani personīgi kaitināja. Pirmais – autors rada mākslīgu ilūziju, ka visi misijas dalībnieki un to ģimenes atceras notiekošo līdz vismazākajam sīkumam. Viņš nekautrējas pat ielikt domas to galvās. Ja ir atrodama kāda melodramatiska klišeja, nodrāzta frāze, tad šajā grāmatā tā būs divreiz. Sākumā tas šķita nedaudz dīvaini populārzinātniskai grāmatai, bet ar laiku sāka traucēt lasīšanai. Grāmatā ir stāsts par trīs astronautiem, taču neskatoties uz autora vēlmi runāt no pirmās personas, viņam nav izdevies padarīt katra balsi atšķirīgu unikālu. Rezultātā, izlasot grāmatu man galvā izveidojās pamatīga putra un, ja Bormans nebūtu pievēmis Apollo 8 moduli, es viņu nespētu atšķirt no Andersa.

Iespējams, pie vainas bija tas, ka grāmatu klausījos nevis lasīju. Tādā gadījumā es visticamāk astronautu un viņu ģimeņu privātajai dzīvei veltītās nodaļas būtu šķīris pāri, tādējādi izvairoties no ūdens liešanas un mākslīgas paralēlo sižeta līnijas veidošanas. Būtu secinājis, ka grāmatu var saīsināt par divām trešdaļām un tā neko daudz nezaudētu, vismaz neviens neuzzinātu, ka autoram nevedas tēlu veidošana un viņam tie visi iznāk vienādi. Taču klausoties, man grāmatas centrālais stāstījums tā atšķaidījās, ka reizēm piemirsu, par ko īsti ir tas stāsts.

Ja vēlies uzzināt visu par trīs Apollo 8 misijas astronautiem, sākot no mašīnām, kas viņiem piederēja, līdz tam ko domāja viņu sievas stāvoklī raugoties uz vīra lidmašīnu lidlaukā, ja šķiet, ka angļu valodas idiomas ir piemirsušās un tās vajadzētu atkārtot, ja patīk lasīt klišejiskus jūsmojumus, tad droši ņemiet un lasiet. Visādi citādi turaties pa gabalu! 5 no 10 ballēm.

Tumšmute: Pasauļu sprādziens (Tumšmute 2) by Šeins Hegartijs

Šī gada sākumā es izlasīju Tumšmutes sēriijas pirmo grāmatu. Patika autora oriģinālais skatījums uz briesmoņiem, nelielā humora deva. Pirmā grāmata beidzās, kā jau pirmajām pienākas – ar klifhangeri, tādēļ nekur nevarēju sprukt – nācās vien lasīt arī otro. Brīdinājums, ja neesi lasījis pirmo “Tumšmuti”, tad labāk tālāk nelasi, jo nav iespējams uzrakstīt par otro grāmatu bez pirmās maitekļošanas. (Otrās grāmatas apraksta likums)

Tumšmutes ciems ir pēdējā vieta pasaulē, kurā joprojām iebrūk par leģendām dēvētas mītiskās būtnes. Taču ciemā vairs nav Hugo Lieliskā – vienīgā leģendu mednieka, kurš spētu ar tām cīnīties. Ak vai! – ciema drošību tagad uzmana Hugo divpadsmit gadus vecais dēls Fins, kurš pat bruņas pareizi uzvilkt neprot. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, Fins ir apņēmības pilns doties uz baismo leģendu pasauli, ko dēvē par Apsēsto pusi, lai pārvestu mājās tēvu. Kā jums liekas: vai tas beigsies ar katastrofu? Bet varbūt tomēr ne?

Šoreiz lasītājiem ir tas gods tapt iepazīstinātiem ar Apsēsto pusi, leģendu mājvietu, pasauli, kurā viss smird pēc puvuma, kur cilvēks un cīsiņš ir sinonīmi, kur ir īstas lidojošas spalvainās čūskas, kur slejas baltais kaulu tornis, vieta kur vaboļu fermu blīvums ir vislielākais, kur bezkārpaina seja ir neglītuma etalons. Neapgalvošu, ka pasaule ir ļoti oriģināla, bet grāmatas sāls jau nav oriģinalitātē. Tā ir sarakstīta pusaudžiem padsmit gadu vecumā un galvenais uzsvars tiek likts uz bērnu un vecāku attiecībām. Ir lietas, kad lielie cilvēki netiek galā, un reizēm var gadīties tā, ka nākas glābt paša tēvu. Uz šīm jūtām tad autors spiež, cik var, radot aizraujošu piedzīvojumu stāstu.

Arī šī izlasās ātri, autors neļauj lasītājam atrauties no teksta. Acīmredzot viņš zina, cik grūti ir noturēt mazā lasītāja uzmanību, un cik viegli to pazaudēt. Tādēļ laiku pa laikam ir episkas kaujas un smieklīgi dialogi. Varoņiem savā ceļā uz pasaules glābšanu nākas pazaudēt mazsvarīgas lietas – skolas grāmatas, mācību burtnīcas un pildspalvas, tai pat laikā saglabājot svarīgās. Lai visu padarītu pavisam dramatisku, lasot laiku pa laikam tiek dots mājiens, ka viss šis ir tikai pupu mizas un īstais ļaunums ir tepat aiz stūra, viņš tikai vēl nav ievilcis elpu saviem pavisam “ļaunajiem smiekliem”.

Fins un Emija ir uzrakstīti tieši tik vispārīgi, lai ar tie varētu identificēties katrs mazais lasītājs. Katrs bērns zina, ka viņš saviem vecākiem sagādā vienu vienīgu vilšanos, censties var, cik grib, bet nekad nebūs pa īstam labi. Ja būs kāds bērns, kas derētu visām vecāku prasībām, tas noteikti būs piedzimis ne tajā ģimenē. Šī neiederēšanās vecāku iedomātajā ideālajā pasaulē ir viens no sērijas stūrakmeņiem.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, aizraujoša, ļaunais un labais netiek banalizēts, pasauli var izglābt, bet var arī neizglābt, viss ir iespējams. Labs turpinājums, neesmu īsti vairs mērķauditorijā, bet labi izstāstītu stāstu spēju novērtēt.

The Reindeer People: Living with Animals and Spirits in Siberia by Piers Vitebsky

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja. Skaidra lieta, ka par tādas eksistenci nemaz iepriekš nenojautu, jo citādi jau būtu izlasījis. Grāmatu sadabūju jau ziemā, bet nolēmu, ka ziemā lasīt par ziemu ir visnotaļ nepiedienīgi un atliku uz vēlāku laiku. Rudenī vairs nebija kur likties – nācās lasīt.

Sahas republikā dzīvo Evenu tauta, radniecīgi evenkiem (tā nez kādēļ raksta daudzos uzziņas avotos), viņu nav daudz. Šīs tautas galvenais rūpals ir pieradināto ziemeļbriežu audzēšana un gaļas tirgošana. Grāmatas autors divdesmit gadu laikā ir apkopojis plašu materiālu par šo tautu, novērojot paražas un piedaloties ikdienas darbos. Nedaudz baidījos, jo lasīt 500 lapaspušu biezu antropoloģijas darbu var būt visnotaļ nogurdinoši. Taču jau pēc pirmajām lapām bija skaidrs, šis vairāk ir piedzīvojuma un ceļojuma apraksts.

Iesākumā lasītājs tiek iepazīstināts ar ziemeļbriežu pieradināšanu, mūsdienās vari čurāt uz sūnām, cik gribi, bet nekas nesanāks. Tagadējie pieradinātie ziemeļbrieži savvaļā vairs nav sastopami. Bet tie, kas ir savvaļas, tie ir kaut kādi ne tie paši. Par to, kā kādreiz ziemeļbrieži bija populāri pat Ķīnā, bet laika gaitā, klimata pārmaiņu rezultātā tie tika izspiesti uz taigas un tundras apgabaliem. Visi ziemeļbrieži nemaz nav vienādi, un no dienvidu daļas atvest briedis nosals jau pirmajā ziemeļu ziemā.

Eveni pievēršana civilizācijai bija visnotaļ asiņaina, cara laikos viņus pakļāva, bet padomju laikos iznīcināja viņu kultūru. Briežkopība pēc savas būtības ir intensīvas lopkopības rezultāts. Savulaik vietējie neganīja desmitiem tūkstošu briežu ganāmpulkus, viņi migrēja tiem līdzi, viņi valdīja tikai pār saviem pāris učakiem (brieži kurus izmanto jāšanai un nastu nešanai). Padomju vara izveidoja kolhozus, apšāva šamaņus un izveidoja ganāmpulkus pēc zinātniskiem principiem. Jāatzīmē, ka padomju varas gados tas viss strādāja pateicoties dotācijām.

Autors savus novērojumus sāka perestroikas laikā, un tad jau viss sāka iet uz leju. Nevienam vairs nebija nekādas daļas gar briežkopjiem un to apgādi. Jaunieši nevēlējās mūžu veltīt klaiņojumiem tundrā, bet īstas alternatīvas ar’ nav. Nākas vien dzert un kauties ar nažiem. Tautā, kurā ir vien divdesmit tūkstoši iedzīvotāju, ir grūti tikt pie sievas, jo neviena vairs nevēlas dzīvot taigā.

Laba bija sadaļa par sapņiem un nāvi, par to, ka slikts sapnis jāizstāsta uzreiz, bet labs – nevienam, lai neaizbaidītu veiksmi. Par to, ka esot jaunā vietā no šnabja pudeles pirmo šļuku jādod ugunij. Ja to nedara, tad mocīs slikti sapņi. To gan var no rīta labot ugunī ielejot tīru spirtu. Bet ja tev naktī sapņos rādās sieviete un dzen tevi prom, ir laiks kravāt mantas. Paši upes gari ir uz tevi apvainojušies. Arī tad, ja tev pēkšņi sāk veikties medībās un zveja, ir ziepes. Gars katram cilvēkam mūžā ir nomērījis veiksmes mēru. Ja tā pēkšņi sāk nākt katrus dienu, tad arī nāve ir tuvu. Bet reizēm tā nemaz nav, un Gars vienkārši ir nolēmis tevi apdāvināt. Zīlēšana uz brieža lāpstiņas ir nopietna futuroloģija, tikpat nopietna kā uguns vērošana. Nekas nav vienkārši, brieži var nomirt tavā vietā, vai arī signalizējot par kāda nāvi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ja vēlies palasīt par dzīvi vienā no zemeslodes attālākajiem nostūriem, tad droši var ņemt šo grāmatu. Mazajā briežkopju kolhozā intrigas netrūkst.

%d bloggers like this: