Tātad, reiz dzīvoja divi studenti Jānis un Pēteris. Abi bija ļoti spējīgi matemātikā un visu semestri pelnīja tikai desmitniekus. Bet tā nu sagadījās, ka eksāmena dienā viņi bija nedaudz aizdzērušies pavisam citā pilsētā, kas atradās patālu no augstskolas. Tā viņi eksāmens nokavēja. Tomēr abi studenti nemeta plinti krūmos, un devās pie matemātikas profesora. Sak, braucām uz eksāmenu, bet, še tev, mašīnai pāršauj riepa un nekādi netikām. Varbūt ir iespējams eksāmenu nokārtot tagad? Profesors padomā un saka: „Kāpēc gan ne!”.

Studenti tiek nosēdināti katrs savā auditorijā un saņem eksāmena uzdevumus. Lapas viena puse satur uzdevumu piecu punktu vērtībā, bet uz lapas otras puses uzrakstīts jautājums deviņdesmit piecu punktu vērtībā – Kura automašīnas riepa pārsprāga? Kāda ir varbūtība, ka abi studenti atbildēs vienu un to pašu?

Grāmatā mums tiek vēstīts par bēdīgo brāļu Grosbartu stāstu. Izlasot grāmatu gan īsti nevarēs saprast, kam bija vairāk bēdu, brāļiem Grosbartiem vai pasaulei, kurai jāpiecieš brāļus jāpiecieš. Tātad brāļi Hēgelis un Manfrīds ir divdesmit piecus gadus veci jaunekļi. Viņus ir uzaudzinājis tēvocis un apmācījis arī Grosbartu ģimenes arodā, proti kapu aplaupīšanā. Savā dzīvē viņi jau ir apceļojuši visu Eiropu, izaudzējuši bārdas, lai attaisnotu savu uzvārdu. Neviens dēmons vai ragana nestāv ne tuvu brāļiem Grosbartiem, viņiem nav ko nožēlot, jo viņi ir tikai ierocis Marijas gribas piepildīšanai zemes virsū. Brāļu mērķis ir sasniegt Ēģipti (paši to sauc par Giptlandi) un veikt visu laiku lielāko kapu izlaupīšanu. Ģimenē valda uzskats, ka tieši uz turieni ir devies viņu vecaistēvs.

Teikšu uzreiz, cilvēkiem ar knapiem nerviem grāmatu labāk nelasīt. Cilvēki tiek slaktēti pa labi un pa kreisi, sastopams gan ekto gan ekso kanibālisms, viduslaiki tiek attēloti visdrūmākajos toņos. Katrā mežā ir pa dēmonam, naktīs apkārt klīst mēra dēmoni vai vienkārši dēmoni, katrā nomaļā miteklī mīt pa raganai un jūrās vēl sastopamas nāras. Tomēr visbīstamākie no visiem ir paši cilvēki, kas par drēbju kārtu nogalinās vientuļu ceļinieku un bagātākam vīram, iespējams, uzbruks viss ciems. Tad nu šādā pasaulē brāļi dodas uz aizjūras zemēm. Ceļojums sākas ar ideju iegūt pārtiku un zirgu, problēma atrisinās vienkārši. Brāļiem ir kaimiņš Heinrihs, kas viņus bērnībā iekaustījis ar lāpstu. Tad nu vīri par rāceņu maisu un zirgu noslepkavo visu zemnieka ģimeni.

Manā skatījumā grāmata ir par diviem totāliem atsaldeņiem (krievu Brat filma nestāv ne klāt), kuru prātus nomākusi ideja par savu izredzētību un bezgrēcību. Viņi nogalinās katru, kas stāsies viņiem ceļā vai apšaubīs viņu ticību. Daļa grāmatas tiek veltīta teoloģiskām diskusijām jeb kāpēc Marija ir pārāka par pašu Dievu. Nekādas dziļās tēzes gan tur neatradīsim, jo spriedumi ir vien pašu brāļu apgalvojumi, kurus labāk neapstrīdēt. Brāļu dzīves uztver vislabāk raksturo šis citāts:

„Why me, why them, why, why, why? Cause you’s a cunt, that’s why. Cause Her Will is inscrutable, and what’s more, none a our fucking trade. We truck in the flesh, and doing as She commands, showing mercy and acceptin fate for just that stead a raisin them questions what would get you burnt quick you wasn’t wearin robes. Gotta believe in a world without answers, a fate without explanation or apology, or you’s the cunniest a the cunts and you’s gonna get your precious answer in the fires below!”

Grāmatu es ierindotu tādā kā viduslaiku bojevika kategorijā. Uz dziļu viduslaiku atainojumu šī grāmata nevarētu pretendēt, bet tas arī sižetam nav īpaši vajadzīgs. Lielākais grāmatas saturs tiek veltīts kaujas situāciju aprakstam, kur kurš stāv, kas kam sit un ko cirvis vai zobens nocērt. Tas lasīšanu nedaudz padarīja vientuļu. Grāmatai praktiski ir tikai viena sižeta līnija brāļi Grosbarti, otra Tā veltīta Heinriha atriebes meklējumiem ir fragmentāra un tāda neattīstīta.

Grāmatu nopirku, kad izlasīju anotāciju, un, saņēmis pa pastu, tūdaļ ķēros pie lasīšanas. Lai arī vēstījums ir drūms un asiņains, grāmata tomēr aizrauj. Dodu 9 no 10 ballēm, domāju, ka pēc pāris gadiem atradīšu laiku, lai šo daiļdarbu izlasītu vēlreiz.

Autora mājas lapa.

Un ja vēlaties uzzināt nedaudz savādāku skatījumu uz šo grāmatu, iesaku apmeklēt šo blogu.

Jau labu laiku man bija vēlme izlasīt kādu grāmatu par dirižabļiem. Lielākās problēmas sagādāja tieši grāmatas atrašana. Lielākā daļa no grāmatām, kas veltītas dirižabļiem, vēlas mums pavēstīt par Hindenburga bēdīgo galu. Tā nu rakos un meklēju, līdz atradu šo 1981. gadā izdotu grāmatu, kurā pēc autora vārdiem cilvēks var atrast visu dirižabļu vēsturi no pirmsākumiem līdz Hindenburgam.

Vārds dirižablis ir nācis no franču valodas. Un tā tulkojums ir visai vienkāršs – vadāms, iesākumā cilvēki vēl lika klāt vārdu balons, bet ar laiku atmeta. Pirmo daudz maz vadāmu dirižabli uzbūvēja Brazīlietis Alberto Santos-Dumont, kas 1901. gadā pat vinnēja 75’000 franku balvu, jo spēja aizlidot no 3,5 jūdzes attālas vietas līdz Eifeļa tornim un atpakaļ. Ap 1900. gadu tika testēts Grāfa Cepelīna pirmais prototips LZ1, tomēr tas neguva cerētos panākumus, un Grāfs Cepelīns finansējumu meklēja, gan vācot ziedojumus, gan ieķīlājot sievas īpašumus Latvijā. Tomēr viņa idejas triumfēja Graph Zeppelin formā, kas, manuprāt, ir visu laiku slavenākais dirižablis. Galu galā aplidoja apkārt pasaulei, pārlidoja Ziemeļpolu un spēja nodrošināt regulārus reisus ar Ameriku.

Grāmatā vesela nodaļa ir veltīta dirižabļiem Pirmā Pasaules kara laikā. Angļi dirižabļus lielākoties izmantoja izlūkošanas operācijās, lai atrastu ienaidnieka zemūdenes. Vācieši savukārt ķērās lietai klāt nopietnāk un izmantoja dirižabļus, lai bombardētu Londonu. Skaudra lieta, ka šāds agregāts, kas ir pārsimts metru garumā un pildīts ar ūdeņradi nav diez kāds pretinieks lidmašīnām, kas šauj sprāgstošas lodes. Nodaļa pilna ar nogāztu dirižabļu rāmju fotogrāfijām.

Ir nodaļas, kas veltītas amerikāņu un britu centieniem uzbūvēt ideālu dirižabli. Briti uzbūvēja divus nopietnus gaisakuģus R100 un R101. R100 bija veiksmes stāsts, bet R101 savā lidojumā uz Indiju eksplodēja un nogāzās kādā Francijas mežā ar visiem deputātiem. Detalizēti aprakstīts arī dirižabļa Norge lidojums uz Ziemeļpolu. Ir aprakstīts arī bēdīgais itāļu mēģinājums sasniegt Ziemeļpolu ar savu dirižabli Italia. Grāmatu noslēdz Hindenburgs, izgatavošana, lidojumi un katastrofa. (Bez tā grāmata par dirižabļiem nemaz nevar iztikt).

Grāmata ir ļoti informatīva, bagātīgi ilustrēta un viegli lasāma. Tiešām dod skaidru un izsmeļošu priekšstatu par dirižabļiem, kurus būvēja Francijā, Itālijā, Lielbritānijā, Vācijā un ASV. Citu valstu dirižabļi praktiski netiek apskatīti. Pamatīgi apskatīti dirižabļu konstruēšanas veidi, veidi kā izvairīties no statiskās strāvas, kā pareizi izvietot gāzes balonus. Pamatīgi apskatīta arī dirižabļa vadība, balasta risinājumi un svara sadalīšana. Ja godīgi, man nav īsti skaidrs, vai citās valstīs maz dirižabļu programmas eksistēja. Kopumā grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm. Tiešām ir vērta tos 0.80 GBP, ko par viņu iztērēju. Gribētos kādreiz dzīvē izbraukt ar īstu dirižabli.

Anglijā rit deviņpadsmitais gadsimts, slaveno britu burvju sasniegumi ir nogrimuši aizmirstībā. Karalis Krauklis ir vairs tikai leģenda, par kuru šaubās pat maģijas teorētiķi. Aureāti jeb Zelta laikmeta burvji ir piemirsti, un viņu darbi nav saglabājušies. Argentieši tiek uzskatīti vairāk par šarlatānien un aureātu darbu pārstāstītājiem nekā par īstiem burvjiem. Tagad ir saglabājušās tikai pāris džentelmeņu biedrības, kas brīvajā laikā nodarbojas ar maģijas teoriju. Burvju praktiķu nav vispār. Bet tad pēkšņi izrādās, ka viens praktizējošs burvis tomēr vēl ir atrodams, un tas ir misters Norels. Viņš prot likt statujām runāt, un viņam ir vesela bibliotēka ar burvju grāmatām, viņš vēlas kalpot Anglijai un nest tās slavu pasaulē. Lai iemantotu valdības labvēlību, viņš atdzīvina ministra sievu. Viņam ir savs ieskats par to, kādiem ir jābūt burvjiem un burvestībām. Tomēr ilgi tas tā nevar turpināties, parādās vēl viens burvis misters Streindžs. Streindža uzskati ir diametrāli pretēji, bet tas netraucē viņam kļūt par Norela mācekli.

Šo grāmatu biju nolēmis izlasīt pēc Lasītājas piezīmju bloga rakstiņa, kurā bloga autore visai labvēlīgi izsakās par šo daiļdarbu. Iesākumā šo grāmatu dabūju savās rokās e-grāmatas formā. Diemžēl tā nebija diez ko labi nostrādāta un visas zemsvītras piezīmes bija sajukušas vienā jūklī (šai grāmatai zemsvītras piezīmēm ir liela nozīme), tas padarīja e-grāmatu diezgan nelasāmu. Tā nu lasīšana atlikās uz nenoteiktu laiku, tad uzzināju, ka grāmata izdota latviešu valodā. Jau nākamajā dienā biju grāmatbodē un grāmatu iegādājos.

Grāmata ir ļoti interesanta alternatīvā vēsture. Tā apskata Angliju, kurā burvji un burvestības ir realitāte, elfu ceļi nav tikai pasakas un, nedod Dievs, kādam nokļūt elfu pakalnā. Grāmata mani lika atcerēties bērnību, kad viena no manām mīļākajām grāmatām bija britu pasakas, arī tajās bija papilnam ļaunu elfu, kas to vien tīkoja kā nozagt kādu cilvēka bērnu, kuram likt berzt katlus, kamēr uz zemes paiet simts gadi. Pats grāmatas sižets ris lēnu garu, bet par brīnumu man tā nebūt nelikās gumijas stiepšana. Grāmata piebāzta ar tik daudz izdomātiem faktiem un nostāstiem, ka pēc kāda laika jau esi aizmirsis, ka uzrakstītais ir izdomājumus. Un tas vien ir tā vērts, lai grāmatai dotu 10 no 10 ballēm. Ak jā, grāmatā visi ir vairāk vai mazāk džentelmeņi un tāpēc asas vārdu pārmaiņas un bojevika cienīgus skatus lasītājs var negaidīt.

PS. Tulkotāja gan manuprāt ir pāris vietās nedaudz pārcentusies, lietojot, manuprāt, pašas izdomātus vārdus. Piemēram, kas tas par vārdu – zavests. Cik nopratu, tas tiek lietots kā sinonīms vārdam burvestība, acu apmāns, ilūzija vai mirāža. Bet kura no šim nozīmēm ir domāta, tā arī nesapratu. Lieki piebilst, ka latviešu valodā šādu vārdu dzirdu pirmo reizi. Iespējams, ka pie vainas ir mana kurzemnieku izcelsme, un mani mulsina visi vārdi ar galotnēm.

Šogad intelektuālo jautājumu sēriju sāksim ar žanra klasiku. Iedomāsimies, ka vecaistēvs Jezups noilgojies pēc agrāko laiku pulksteņrāža, nu tā ar ceijeriem (mūsdienu valodā pulksteni ar pulksteņrādītājiem). Tomēr vecums nenāk viens, un bodē nopirktajam pulkstenim gan stundas, gan minūšu rādītāji ir vienāda garuma. Nu nekas, Jezups nodomāja, cik tad bieži es kļūdīšos?

Tad nu jautājums, ja Jezupam nebūtu ne jausmas par rītiem un vakariem, cik reizes diennaktī Jezupam būtu iespējams nonākt situācijā, kad nebūtu viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu: Cik ir Pulkstenis?

Kārtējā grāmata, kas veltīta elementārdaļiņu fizikai. Pareizāk gan būtu teikt, vienam no pazīstamākajiem viņas instrumentiem. Aparātu, kurš var aizņemt pārdesmit kilometrus garus tuneļus, mūsdienās nemaz nav tik daudz, un katrs bērns zina, kas ir Lielais Hadronu Paātrinātājs. Grāmata mūs soli pa solim aizved no elementārdaļiņu izpētes pirmsākumiem līdz Lielajam Hadronu Paātrinātājam, kurš iespējams jau šogad liks sadurties 7 TeV protoniem un, iespējams, atklās Higgsa bozonu.

Šo grāmatiņu nopirku tās iznākšanas dienā, bet izlasīšana gan visu laiku atlikās. Strukturējums, kā jau populārzinātniskai vēstures grāmatai. Iesākumā lasītāju iepazīstina ar apskatāmās jomas pamatlietām, pa ceļam izklāstot pamatlietu atklājēju biogrāfijas. Tā kā šī man bija jau kāda desmitā grāmata šajā tēmā, tad iesākums šķita tāds neinteresants. Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu līdz ciklotronam, tādēļ grāmata man sākās, tā teikt, tikai ar 75. lapaspusi, kur sākas nodaļa, veltīta daļiņu paātrinātājiem. Izlasījis nodaļu par ciklotronu, radās pat ideja uzbūvēt ko tādu pašam mājās intereses pēc, bet diemžēl nevaru atcerēties, kuram esmu aizdevis savu astoņtonnīgo magnētu. Tas projektu nedaudz aizkavē, lai gan pirmais ciklotrons uz bildes un pēc apraksta izskatās līdzīgs modificētai reņģu bundžai. Pēc ciklotrona sekoja lineārie daļiņu paātrinātāji, tad palasījos par sinhrotroniem un beidzot arī par pašiem „kollaideriem”.

Grāmatai ir viens manuprāt būtisks mīnuss, tajā viss ir tikai un vienīgi par Rietumu pasaules sasniegumiem šajā jomā. Biju gaidījis, ka, iespējams, kaut kas tiks pastāstīts par PSRS sasniegumiem, ja tādi ir. Tomēr nekā tāda nebija. Bija tikai Tevatrons, Super Proton Synchrotron un ASV nedzīvi dzimušais Superconducting Super Collider projekts.

Par plusu savukārt var nosaukt grāmatas pēdējās trīs nodaļas, kas mums izskaidro, kādēļ ir vērts iztērēt vairākus miljardus eiro šāda agregāta uzbūvēšanai, tā vietā, lai visu šo naudu novirzītu, teiksim Āfrikas badacietējiem. Tātad galvenās cerības tiek liktas uz Tumšās matērijas noslēpumu atklāšanu, Higgsa bozona novērošanu, Papildus dimensiju atklāšana un mikroskopisku melno caurumu radīšanai. Tas viss mums dotu papildus informāciju par mūsu Visuma uzbūvi.

Pāris lapaspuses tiek veltītas arī dažādu „pasaules galu” vēstošu praviešu apgalvojumu kritikai. Piemēram LHC var radīs mikroskopiskus melnos caurumu, kas iznīcinās Zemi. Cilvēks, kas kaut cik lasījis par astronomiju zinās, ka Zemi regulāri bombardē kosmiskie stari, kuru daļiņu enerģija ir daudz lielāka par LHC griestiem, ja mikroskopiskie, melnie caurumi būtu tik briesmīgi, tad mūsu nemaz nebūtu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tas dēļ augstāk minētā tikai rietumnieciskā piesitiena.

Šī grāmata ir tiešs Metro 2033 turpinājums. Darbība joprojām norisinās Maskavas metropolitēna stacijās. Ir pagājis gads kopš iepriekšējiem notikumiem, bet briesmas nav pazudušas. Šoreiz nezināma problēma ir pārņēmusi Tulas un Serpuhovskajas stacijas. Cilvēki, kas dodas uz turieni, vairs neatgriežas. Sevastopoles stacijas iedzīvotājiem šāda blokāde nozīmē lēnu nāvi, tādēļ tiek sūtīta ekspedīcija, kuras uzdevums ir noskaidrot problēmas cēloni. Ekspedīcijā ietilpst trīs cilvēki, viņu vada leģendārai Hanters.

No grāmatas sagaidīju vismaz tādu pašu līmeni kā no pirmās, diemžēl velti. Šī grāmata man šķita tāds kā filozofisks savārstījums. Galvenie varoņi kaut ko dara, virzās uz kaut kādu mērķi, kas katram ir savs. Hanters cenšas glābt cilvēci, viņa līdzgaitnieks Homērs vēlas kļūt nemirstīgs uzrakstot poēmu. Trešā ceļabiedrene Saša sižetā lāgā neiederas. Autors vairakkārt cenšas no viņas tikt vaļā, bet piebeigt nespēj, tā nu nabadzīte klundurē līdzi sižetam. Tas viss atstāj tāda nesaprotama jucekļa iespaidu un lasīšanu padara diezgan neinteresantu. Protams, nevar izslēgt, ka vienkārši nespēju izprast grāmatas dziļo domu. Nedaudz visu atdzīvina pāris jauku mutantu un dažas visai interesantas metro leģendas – Leģenda par „Smaragda pilsētu” un Leģenda par nocietinātu pilsētu „Tālajos Ziemeļos” .

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, šī jau ir viduvēja līmeņa post apokaliptiskā žanra darbs. Dekorācijas ir labas, bet saturs tāds – nekāds. Cerams, ka autors saņemsies un „Метро 2035” būs izcils. Lasīt ir vērts tikai tiem, kas lasījuši pirmo „Metro 2033” grāmatu. Domāju, ka arī viņiem nāksies nedaudz vilties.

Tātad ir tālais 2033. gads, cilvēce ir pārcietusi trešo pasaules karu, kura rezultātā lielākā daļa zemeslodes ir kļuvusi neapdzīvojama. Paglābušies cilvēki ir tikai, iespējams, pasaulē vislielākajā atom- patversmē – Maskavas metro. Cilvēki tur dzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadus, iedzīvotāju skaits ir sarucis līdz pārdesmit tūkstošiem un skaitu samazināt palīdz dažādas slimības, briesmoņi mutanti un, protams, paši cilvēki. Tad nu šādos apstākļos VDNH stacijai parādās problēma – „melnie cilvēki”. Tie ir mutanti, kas līdzinās cilvēkiem, sazinās telepātiski un nez kādēļ lien uz VDNH staciju. Ar problēmu galā netiek pat atsūtītais Ordeņa kareivis Hanters un galvenajam varonim vārdā Artjoms nākas doties uz leģendām apvīto Polisu, lai meklētu glābiņu no šīs situācijas.

Kopumā kārtējais postapokaliptiskais, kvests ar „bojevika” piešprici. Galvenais, kas izceļ šo grāmatu ir Maskavas metro, tās stacijas kā neatkarīgas republikas un atšķirīgā cilvēku dzīve tajās. Sanāk kā tāds ceļojums kopā ar galveno varoni pavisam svešā pasaulē. Jo vairāk laika Artjoms pavada savā ceļojumā pa metro, jo skaidrāk viņš apzinās, ka VDNH piemeklētā liksta nemaz nav unikāla. Problēmas ir gandrīz visās metro stacijās, vienā nevar aizvērt hermētiskos vārtus, un naktī to apciemo augšzemes iemītnieki. Polises apdzīvotāji, kas sadalījušies kastās un pievērsušies misticismam, lielāko daļu savu resursu veltot, lai atrastu Grāmatu. Stacijas, kuras vispār nav apdzīvojamas, jo tajās jau dzīvo radījumi, kurus cilvēka prāts nevar aptvert.

Man ir nācies Maskavas metro pavadīt diezgan ilgu laiku, lielākoties braukājot pa to sava prieka pēc, lai aplūkotu pēc iespējas vairāk stacijas. Bija interesanti salīdzināt savus iespaidus ar grāmatā lasīto. Tur, starp citu, arī ieraudzīju pāris cilvēkus lasām šo grāmatu. Nav slikta, arī izveidojusies nolemtības atmosfēra, kurā šad tad pavīd pa cerības stariņam. Šos stariņus gan bieži apdzēš paši cilvēki. Kopumā labs darbs, vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Protams, sižets ir jau manīts citos darbos, stalkeri jau ir sevi pierādījuši un sižets „aizej tur nezin kur” visiem ir zināms no bērnu kājas. Bet šeit tas viss ir sabalansēts un lasāms.

Tātad kārtējā vilcienā lasāmā fantasy lubene no Ivanoviča klāsta. Jāatzīst, autora rakstīšanas spējas ir fenomenālas, šai viņam patlaban procesā ir četras sērijas, kur katrā viņš gada laikā izdod pāris grāmatas. Diemžēl kvantitāte nebūt nenozīmē kvalitāti.

Tātad turpinās tēva Semjona un viņa bērnu piedzīvojumi paralēlajā pasaulē, kur valda zobeni un maģija. Iekārtojis savu dēlu Aleksandru karalistē Mrak par karali, viņš dodas tālāk uz Ērkšķrožu (Koļučije Rozi) karalisti, lai izpestītu savu mīļoto vidējo dēlu no likstas un iegūtu varu arī šajā pasaules stūrī. Un tagad pieturamies pie krēsliem, viņa dēlēns, redz, nonācis seksuālā verdzībā, nomainījis jau četras saimnieces un ir ieguvis labu slavu. Izrādās, šāds verdzības institūts pastāv Ērkšķrožu karaļvalsts matriarhātā. Īsumā puiša likstas izskatās pēc kāda copy paste pornofilmas scenārija. Tētukam, protams, šāda lieta nepatīk un viņš cenšas situāciju labot, veicot graujošu pagrīdes darbu visā karalistes teritorijā (vairāk gan iznīcinot stratēģiskus objektus) .

Kopumā grāmata totāls sviests, lasīt var tikai vairs aiz sportiskas intereses. Tāds kā lēts kvests, sižetu par sapiņķerētu saukt nevar, skaidrs, ka labie uzvarēs un ļaunie nomirs, kad paskatīsies uz sliktajiem. Varoņiem var klāties ļoti, ļoti slikti, bet vari būt drošs veiksmīga sakritība no nekurienes izglābs visus, un dzīvos viņi laimīgi un bagāti. Pretinieki arī ar īpašu prātu neizceļas, ļaunie mīl vareni izrunāties pirms konfrontācijas, tādējādi dodot labajiem laiku notēmēt ieročus. Tradicionāli Semjons laiku pa laikam dabū level-up, ja pirmajās grāmatās 30 līmenis skaitījās kruti, tad tagad skaidrs, ka arī 200 drīz nebūs griesti.

Grāmatai dodu tradicionālās 5 no 10 ballēm, tipisks popkorns, nekādas literārās vērtības.

Izskatās, ka būšu kļuvis par Simon Winchester fanu, nejauši atklājās, ka manā grāmtu plauktā atrodas veselas trīs viņa sarakstītās grāmatas. Vienu, kas stāstīja par vienu no lielākajiem vulkāna izvirdumiem cilvēces vēsturē, es jau šeit apskatīju. Šī gan ir par citu tēmu – par Oksfordas angļu vārdnīcas (OED) sastādīšanu.

Nopircis šo grāmatu, domāju, ka tajā sīki un smalki tiks apstāstīta metode, ar kuras palīdzību izveidota viena no lielākajām vārdnīcām pasaulē. Tā kā valoda nav statiska lieta, bet mainās līdzi tās lietotājiem, tad vārdnīcas sastādīšana nav beigusies vēl šodien. Jo ko gan citu par vārdnīcu varētu uzrakstīt, izrādās, ka vārdnīcas vēsture ir pietiekoši bagāta, lai būtu arī citi apskates vērti notikumi. Grāmata ir par attiecībām starp James Murray – OED redaktoru un William Minor – amerikāņu civilā kara veterānu, kas par apzinātas slepkavības izdarīšanu ieslodzīts trako namā (Broadmoor Asylum for the Criminally Insane). Tā kā William Minor ir daudz brīvā laika, tad viņš labprāt piedalās OED sastādīšanā un dara to tik profesionāli, ka redaktoram rodas vēlme iepazīties ar šo intelektuālo cilvēku, kas labi orientējas vārdu nozīmēs, un kuram pieder laba bibliotēka.

Kopumā stāstījums ir labs un aizraujošs, mēs uzzinām gan par iepriekšējiem vārdnīcu sastādīšanas mēģinājumiem (Richard Trench projekts), gan par vārdnīcas sastādīšanas metodi un, protams, par abu iesaistīto personu dzīves gājumu. Lielākā grāmatas daļa tika veltīta William Minor, jo cilvēku ar šizofrēniju aprakstīt ir daudz interesantāk nekā akadēmiķi. Tā nu mēs uzzinām gan par viņa nakts ceļojumiem uz Konstantinopoles bordeļiem, gan par liliputiem, kas katru nakti slēpjas zem viņa gultas. Lai arī apraksts ir saistošs, tomēr priekš nonfiction grāmatas par daudz autora pieņēmumu. Šie pieņēmumi izpaužas, kā abu galveno grāmatas varoņu motivācijas izskaidrošana, gan jaukie pārbraucienu apraksti un iekšējās sarunas. Tas nozaga nedaudz nozaga ticamības momentu.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, īsti par vēsturisku šo darbu nosaukt nevarētu, bet sarakstīts gana interesanti. Iesaku lasīt tiem, kurus interesē slavenu vai vienkārši interesantu cilvēku dzīvesstāsti.