Navigate / search

Etīde purpura toņos (Sherlock Holmes #1) by Arthur Conan Doyle

etide-purpura-tonos

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatas. Daudz vairs nav palicis, un katru nākamo lasāmo grāmatu kļūst aizvien grūtāk izvēlēties. Šoreiz nenoturējos un paņēmu vien labo grāmatu, kuru taupīju beigām. Es ļoti vēlos beidzot piebeigt šo lasīšanas projektu un pāriet uz brīvo lasīšanas stilu, kurā tev katru gadu nav jāziedo piecdesmit grāmatu lasīšanas laiks šaubīgas kvalitātes darbiem.

Doktors Vatsons ir nolēmis paziņot pasaulei par vairākām Šerloka Holmsa veiktajām izmeklēšanām. Stāstījums norit viņam raksturīgajā manierē, pie Šerloka Holmsa ierodas svešinieks/ svešiniece un abi kungi pēc viņa stāsta noklausīšanos pa galvu pa kaklu metas uz vilcienu, lai novērstu vai atklātu noziegumu. Vatsons parasti ir naivā neziņā par apkārt notiekošo, un neviens no viņa neko īpašu arī nesagaida. Labi, asākos brīžos viņam nākas paņemt līdzi savu uzticamo revolveri no Afganistānas kara laikiem.

Kad Doils šīs grāmatas rakstīja, viņas tika ieskaitītas lubeņu skaitā. Sākumā stāstus publicēja avīzēs, tad apkopoja mazās grāmatiņās un pārdeva dzelzceļa stacijās. Šīs bija “guilty pleasure” grāmatas, kuras nebija augstā literatūra, bet kuras visi lasīja. Intelektuālie lasītājai par šīm grāmatām izteicās kritiski.

Iedomājaties – divi vīri kā tādi Pītera Pena varoņi dzīvo savu puišeļu dzīvi metoties no viena piedzīvojuma otrā. Viņu dzīve ir dīka, un viņi dara tikai to ko vēlas. Holmss, lai ar tiek uzdots par džentelmeni, patiesībā nemaz tāds nav. Īsts džentlmenis taču nepīsies ar šaubīgiem tipiem, vieglas uzvedības sievietēm un atklāti nerunās par morfija lietošanu. Ar Vatsonu lietas ir vēl trakākas, autors laiku pa laikam aizmirst, kur viņš īsti ir savainots, un viņa brūce klīst no muguras uz kājām. Tad vēl mistera Vatsona sievas ir pavisam atsevišķs stāsts, cik var noprast, tās viņam ir veselas divas vai varbūt viena, kurai autors nolaidības dēļ sajaucis vārdus. Taču līdz ko sieva ir atdevusi galus, viņš ir atpakaļ Beikerstrītā.

Arī lasot pašus detektīvgabalus ir labi pievērt acis un pārāk neiedziļināties, ļaut stāstam sevi aizraut un skriet slavenajam detektīvam līdzi. Šajos stāstos ir vēl viena nianse, kas aizrāva tā laika lasītājus un mūsdienu arī. Te runāja par tādām lietām, uz kurām labā sabiedrībā centās pievērt acis, vardarbība ģimenē, piespiedu laulības, ģimenes vēstures skeleti, augstu kungu un kundžu sānsoļi. Tas viss rosināja neizvēlīgā lasītāja iztēli, kuru vairāk interesēja notiekošā skandalozums nevis loģiskums.

Nav jau arī tā, ka visas šīs nesakritības es pats personīgi esmu atklājis, par tām tiek runāts jau sen sevišķi no Doila dzīves laika kritiķu puses. Taču, kur ir tie kritiķi un kur ir Šerloks Holmss. Neskatoties uz doktora Vatsona (cilvēka, kuram vienā stāstā pat paša sieva sajauc vārdu) paviršo stāstījumu Holmss ir mūsdienu kultūras pamatos kā detektīvžanra kanons. Un ne ar ko to no šīs vietas neizšūposi!

Droši lasiet, laba izklaide ir garantēta, ja iedziļināsies katrā stāstā, spēsi sevi nobremzēt un analizēsi notiekoša loģiskumu, tad lasīšana kļūs pavisam jauka. Kaut vai mājkalpotājas, kas var satikties ar slaveno detektīvu brīvi izvēlētā laikā, viņai jāstrādā nemaz nav? Un citām tā laika niansēm, kas tikai samaitātu labu stāstu.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram. Neapšaubāmi viens no detektīvžanra pīlāriem. Un visas nesakritības un paviršības varam norakstīt uz doktora Vatsona vājo literāro talantu. Lasiet droši!

Novembra grāmatas

novembra-gramatas-2016

Nu jau ir pagājis vesels gads kopš esmu uzsācis savas ikmēneša grāmatu iegādes atskaites. Ja agrāk nopirku grāmatu, tad varēju mierīgi nolikt plauktā un aizmirst uz pāris gadiem. Tādējādi īsti nezināju, cik es grāmatas esmu iegādājies, cik no tām izlasījis, un no kurienes tās vispār rodas. Tagad es to zinu, bet šīs ir tādas zināšanas, kas cilvēku ar melanholiskāku prāta uztveri var novest līdz vājprātam, ne sliktāk kā Lavkrafta neizprotami šausmīgi senie monstri.

Cthulhu fhtagn!

Bet pagaidām smadzenes man vēl nav iekaisušas un naktīs nemokos ārprāta murgos, kuros redzami milzīgi grāmatu torņi, un kur no aizmirstu grāmatu lapaspusēm ārā lien dažādi neaprakstāmi šausmīgi radījumi, lai gan varu derēt, ka man plauktos ir atrodams arī Abdula Alhazreda Nekronomikons. Bet nu pārcelsimies atpakaļ uz plāno realitātes slāni, kas pārklāts pāri visām šīm šausmām. Mani grāmatu torņi šomēnes pieauga par veselām vienpadsmit, tas nav nekāds rekords, paplāns mēnesis. Bet nu par katru īsumā.

Beyond the Rift by Peter Watts – šī autora darbi man patīk, un tādēļ nolēmu noprovēt viņa īsos stāstus. Sevišķi tādēļ, ka pirmais bija veltījums Lavkrafta briesmoņiem. Nevar teikt, ka visis stāsti bija izcili, bet daži bija ļoti labi. Cauri gan vīd autora cerība uz labu pasauli, un neviens viņa varonis un antivaronis nemaz nav īsts nelietis.

Rīta zvaigzne (Red Rising #3) by Pīrss Brauns – šī bija ļoti gaidīta grāmata. Dabūju no izdevniecības Prometejs, pat pirms oficiālās iznākšanas, dikti patika. Un visiem iesaku, izlasiet visu triloģiju – izcils revolūcijas stāsts un, protams, ķeskas pa gaisu.

Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas by Lezlija Voltone – arī šo dabūju no izdevniecības Prometejs, neesmu vēl uzrakstījis atsauksmi, bet varu pateikt, ļoti jauka grāmata, daudz maģiskā reālisma, bet autores izteiksmes veids un valoda ir tik laba, ka mani netraucēja fakts, ka šī grāmata ir orientēta uz daiļā dzimuma pārstāvēm.

Orb Sceptre Throne (Malazan Empire #4) by Ian C. Esslemont – jā, malazan sērijas lasīšana man nemaz diez ko ātri nevedas. Bet tas jau nebūs iemesls, lai pa lēto nenopirktu kādu papildsērijas grāmatas eksemplāru. Man nav ne jausmas, par ko te būs un kad izlasīšu.

Sarakstu karuselis by Umberto Eco – šo es speciāli gaidīju, kad būs uz atlaidēm, un sagaidīju, dabūju par nieka naudu un esmu priecīgs, bildes esmu izšķirstījis, sarakstus izlasījis, un tagad mana dzīve ir nedaudz strukturētāka, jo saraksti ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs. Tādēļ šāds grāmatas jātur rokas stiepiena attālumā.

The Kingdom Fungi: The Biology of Mushrooms, Molds, and Lichens by Steven L. Stephenson – uz šo grāmatu acis metu jau kādus pāris gadus, bija lielas cerības. Taču atsauksmes, šķiet, rakstījuši cilvēki, kas pa mežu staigājot siekalojas ap katru sēni un līksmo par viņu klasifikāciju.

Smilšu graudi by Mārtins Baklijs – savā ikmēneša tūrē pa antikvariātiem bezcerīgi meklējot Harija Potera sērijas trūkstošās grāmatas, es nejauši uzgāju šo grāmatu. Nemaz tādu nekad nebiju redzējis, pašķirstīju, palasīju un nopirku. Gan jau arī izlasīšu, jo daļā no nosauktajiem tuksnešiem esmu bijis.

Seveneves by Neal Stephenson – katru reizi pēc šī autora kārtējā darba izlasīšanas es sev saku: “Nekad vairs”. Ir jau interesanti, taču daudz liekvārdības. Un paiet gads un es attopos ar kārtējo autora garadarbu rokās!

Пятое сердце by Dan Simmons – nožēlojami jau, ka nopirku krievu valodā, jo derētu jau lasīt oriģinālā, taču ir atšķirība, vai oriģināls ir kaut kur mistiskā noliktavā vai tavās rokās un veikalā. Nenoturējos, tagad lasu, nudien izcils stāsts par Šerloku Holmsu un viņa detektīva gaitām. Autors ir nopietni izpētījis vēsturi un neskopojas ar uzraktajiem faktiem. Izcili, kā jau tas vēsturiskajos romānos šim autoram pieņemts.

The World Atlas of Coffee: From beans to brewing – coffees explored, explained and enjoy by James Hoffmann – kādā Zvaigznes ABC rīkotā pasākumā mums, grāmatu blogeriem, stāstīja par kafiju, un bija degustācija. Bija arī šī grāmata un pašķirstot bija skaidrs, ka man tādu arī vajag. Nesen MsMarī tviterī iečivināja, ka nu šai esot nopietnas atlaides, tas bija pirkšanas signāls!

Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda – šo saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, vispār jau pats uzprasījos, man dikti patīk šīs autores distopijas. Tās ir patiesi briesmīgas, un briesmīgākais ir tas, ka daļēji tās jau ir mūsu ikdiena. Gribēšu redzēt, ko viņa šoreiz izdomājusi.

The Dragon Reborn (The Wheel of Time #3) by Robert Jordan

the-dragon-reborn

Domāju, ka ja man pietiktu uzņēmības, un es izietu kādu testu, kas noteiktu manu atkarības pakāpi, domāju, ka šai sērijai atbilstu pēc visām divpadsmit pazīmēm. Es apzinos, ka autors raksta visnotaļ nenoslīpēti, viņš vairāk mīl piesaukto apģērbu gabalu likteņus nekā savus varoņus. Mēs neko nezinām par viņu mazgāšanās paradumiem, taču uzstājīgi tiekam informēti par brīžiem, kad kāds apģērba gabals tiek pielīdzināts. Un vēl tas fetišs ar bižu raustīšanu vispār ievērības vērts. Taču pats stāsts ir episks, un pasaule ir brīnumu pārpilna, tādēļ es pie šīs sērijas atgriežos atkal, un šķiet, vaļā netikšu nekad.

Brīdinu uzreiz – tālāk teksts satur Maitekļus, neko nopietnu, bet piekritīsiet – par trešo sērijas grāmatu bez tiem uzrakstīt nav iespējams. Taču, ja paši sēriju lasīt negrasāties, droši lasiet tālāk. Pat ja gatavojaties lasīt visas padsmit, tik un tā lasiet, jo būsim godīgi, kad pēc trīkstūkstoš lapaspusēm nonāksiet līdz šai grāmatai, daudz kas jau no prāta būs pagaisis.

Rands iepriekšējo grāmatu laikā no lauķa ir pārtapis par psihopātisku lauķi, kuram bonusā vēl ir vajāšanas mānija. Nudien kļūt par leģendu piepildītāju nav viegls darbs. Nebaidīšos pateikt – Rands salūzt, viņam visa tā labā un ļaunā cīņa ir apnikusi līdz kaklam, viņš negrib uzņemties atbildību, jo uzskata, ka ir par maz tikai ar to, ka esi veiksmīgi nokārtojis supervaroņa testu, viņš negrib riskēt ar citu cilvēku dzīvībām. Aesu Sedajas viņu mēģina kontrolēt, un Randam tas ir līdz kaklam, viņš dodas pasaulē. Šī vieta mani skumdināja, jā, ir labi vazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni vien nodrošināt, ka vecās akās parādās ūdens un noslēgto laulību skaits palielinās simtkārtīgi. Es biju gaidījis, ka beidzot sāksies trolloku genocīds, tautsaimniecība tiks nodrošināta ar to ilkņiem un melndraugi bailēs klabinās zobus. Nekas no tā nenotiek; Randam ir aizkritis širmis, un viņam nogalēt gadījuma cilvēkus ir mirkļa jautājums. Taču kā jau īstam varonim pienākas, viņu gaida nākamais pārbaudījums un uz to viņš lido kā naktstauriņš uz sveci.

Perins joprojām ir lauku puika, kurš skrien ar vilkiem. No vilkiem gan viņš baidās, jo ir redzējis cilvēkus, kas pilnībā nodevušies vilka pasaulei. Tādēļ no šīs lietas viņš vairās un labprātāk paļaujas uz savu cirvi. Sapnis joprojām ir tas pats – atgriezties ciemā un strādāt par kalēju. Vazāšanās līdzi Aesu Sedaji nenāk par labu viņa raksturam. Perins gan ir labs karotājs. Aina, kurā Perinu vienās apenēs nakts kaujas laikā plecā sakož kaza, bet viņš tik un tā cīnās kā varonis, kamēr Rands pinkšķ zem bērza, man vienmēr paliks atmiņā. Puisim ir iekšā, un ja jāapkauj ducis gaismas bērnu, tad jautājums ir tikai par to, vai cirvis izturēs. Viņš kļuvis arī par sapņu staigātāju vilka formā, un puisis ir nopietnāks varonis par Randu.

Mats – ticis vaļā no vienas ligas tūdaļ nonāk otrā. Izskatās, ka puisis visus status ir salicis iekšā Laimē. Viņam veicas visā un visur, spēlē un dzīvē. Arī viņam patīk slaktēt melndraugus gurnautā un izskatās, ka viņš kaut kur ir izgājis nindzju skolu. Puisim ir plāns saraust piķi un notīties uz labāku vietu. Šādā ziņā viņš ir pilnīgi cilvēcisks. Taču visi labie plāni aiziet pie velna, viņu mēģina noslaktēt, piesienas sveši cilvēki un tad vēl jāglābj nepārspējamais meiču trio Nīnēva, Egvēna un Elaina.

a3ae5e589f5f86a0ab903eae7f37063e

Šīs topošās Aesu Sedajas ir no tām, kuras vienmēr nokļūs nepatikšanās. Manuprāt autors viņas ir speciāli izveidojis par vējgrābslēm. Var tur runāt ko grib par to kā Nīnēva ir bijusi ciema Gudrība. Taču, ja cilvēks visu laiku sevi rausta aiz bizes, tas nav normāli. Egvēne savukārt visu laiku sakārto savu apģērbu, ja nu tas kaut kur sakrokojies. Elaina ir princese, un tā jau pati par sevi ir diagnoze. Meičām ir milzīgs ego un tik pat milzīga tendence nonākt gūstā. Viņas ir jāatbrīvo bezmaz vai katrā nodaļā. Tas gan viņu pašnovērtējumu nemaina, un viņas sev šķiet īsti komandosi. Iespējams, ka autors par sievietēm nemaz lāgā neprot rakstīt, tāpat kā par mīlestību un seksu. Iespējams, ka man vajadzētu ņemt priekšzīmi no Lana un paklusēt.

Bālzamons un viņa brandža ir aktīvi kā nekad. Viņiem ir lielā iespēja, ja visas kārtis tiks izspēlētas pareizi, tad Rands būs vēsture. Melndraugi iegūs savu mūžīgo dzīvību savā sapņu distopijā, un Melnais atkal valdīs pasaulē. Taču, kā jau tas pienāks neliešu barā, katrs deķi velk uz savu pusi – daļa no tuvākajiem Melnā līdzskrējējiem jau ir tikuši ārā no sava ieslodzījuma un sēj naidu visā pasaulē. Taču ir jautājums, cik uzticami viņi ir savam saimniekam. Nemaz nerunāsim par mazajiem pielīdējiem, kas melndraugu pulkā raujas sava pašlabuma dēļ. Tie, kuri mēģina nolēkt no darījuma līdzko uzzina, ka kaut kas arī būs jādara. Tādi tiek apspiesti kā utis. Padans Feins patīkami pārsteidz, viņa spējas dēmoniski smieties un sēt naidu ir praktiski perfektas. Domāju, ka pat Melnajam ar šo izdzimteni būs nopietnas problēmas.

Pasaule joprojām ir perfekta un jo vairāk lasu, jo vairāk viss saslēdzas vienota bildē. Ļaunums ir nemirstīgs, un tā ir šīs pasaules galvenā problēma. Tas vienmēr izlīdīs visnegaidītākajās vietās un mēģinās visu sagandēt. Bet sākas tas, protams, no labiem nodomiem un vēlmi padarīt pasauli vēl labāku. Šādas lietas nekad labi nebeidzas. Lieku 9 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka es jau lasu turpinājumu.

Pa nepazīstamo Mikronēziju by Miloslavs Stingls

pa-nepazistamo-mikroneziju

Skatoties plauktā uz šo grāmatu, mani pārņēma aizdomas, vai “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju maz reiz izlasīšu. Ar iepriekšējiem darbiem autors mani bija pārliecinājis, ka viņa darbos lasāma ir tikai trešdaļa no sarakstītā, pārējā daļa ir tik neinteresanta, ka kalpo kā vislabākās miega zāles. Tomēr saņēmos un lasīju.

Ievērojamais čehu zinātnieks un etnogrāfs Miloslavs Stingls apceļojis Mikronēziju, kura ietilpst 2900 salu un kuru eiropieši vēl nesen pazina visai maz. Autors stāsta par šo salu vēsturi, dabu, saimniecību un jo sevišķi par saliniekiem — viņu dzīvi, tradīcijām, ticējumiem, īpatnībām.

Teikšu uzreiz – šī ir vislabākā no autora grāmatām, kuru man nācies lasīt. Un laba tiešā nozīmē, viņam ir izdevies sarakstīt interesantu visu grāmatu. Biju jau novērojis, ka brīžos, kad autors pievēršas vēstures stāstiem, viņa valoda kļūst raita, viņš spēj izstāstīt pašu svarīgāko un interesantāko nevienu brīdi nezaudējot globālo skatījumu. Līdz šim par Mikronēzijas salu grupas vēsturi biju lasījis dažādos avotos un zināju par to tikai epizodiski, šajā grāmatā autors visu ir salicis hronoloģiski un pavēsta visu, par ko grāmatas sarakstīšanas brīdī bija zināms.

Kur slēpjas šīs grāmatas veiksmes atslēga? Es domāju – autoram šoreiz ir izdevies pieturēties pie galvenā pavisam vienkārša iemesla dēļ. Lielākā daļa no Mikronēzijas salām ir atoli ar visnotaļ mazu platību. Šeit nav daudz ceļu un autoram nav kur izvērsties. To vienu ceļu diez ko daudz neaprakstīsi (viņam ir ļoti pavāji dabas un ceļu apraksti) un nākas pievērsties cilvēkiem un vēsturei. Tas izglābj visu grāmatu.

Grāmatas sākumā daudz uzzinām par Bikini atola cilvēku likteņiem, standarta militārisma nosodījums un līdzjūtība šīs salas iedzīvotājiem, kuri tagad klīst pa arhipelāgu neviena nepieņemti. Pieraduši pie kompensācijām un bez savām mājām. Interesanti, ka nekas nav mainījies arī divtūkstošajos gados, par to var labi izlasīt Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester.

Nodaļas par Nanmadolu ir apbrīnojami informatīvas. Autors izstāsta standarta leģendas par šo no koraļļu blokiem uzbūvēto akmens pilsētu, par platīna zārkiem, otro Nanmadolu un citiem “seno civilizāciju” brīnumiem. Taču atzīst arī to, ka šiem stāstiem nav nekā kopīga ar patiesību, jau tad bija liecības, kas apstiprināja vietējo cilšu iesaisti pilsētas būvniecībā. Jā, darbs bija smags un grūts, taču salās, kur virsaišu vara ir absolūta, tas nebija nekas neiespējams. Tā nu pilsētas uzbūves noslēpums ir palicis par noslēpumu tikai šambaloīdu prātiņos.

Viena nozīmīga lieta, par kuru es Mikronēzijas salu vēsturē neko daudz nezināju, bija japāņu okupācija. Par otrā pasaules kara laiku es vēl zināju, bet par pirmskara periodu, starp diviem periodiem, es gan neko daudz nezināju. Tie pamanījās iznīdēt daudzas vietējo paražas, un neviens īsti tā arī nezina, cik iezemiešu gāja bojā viņu režīma laikā. Jāatzīst arī, ka baltie kolonizatori nebija ne ar ko labāki.

Iezemiešu precību un kopdzīves paražas padomjlaiku grāmatai noteikti garantēja popularitāti. Daudz uzzinām par vietējo daudzsievību, prostitūciju un virsaišu izredzētību. Par to, kā pareizi apprecēties un par to, kā mazās salās tiek ierobežota dzimstība. Ja uz saliņas iegūstamais pārtikas apjoms ir pietiekošs tikai divsimts cilvēkiem, tad nekontrolēta populācijas pieaugšana nav laba lieta. Par bada gadiem, kad cunami noskalo visu no salas un rietumnieku pārticības ietekmi uz vietējo pasaules uztveri. Žēl tikai, ka nevienā vietā netika pieminēts kravas kults, bet varbūt tas nemaz neattiecās uz šo salu grupu.

Bonusā ir interesantas nodaļas par to, kā kļūt bagātam Palau salās. Puišiem savulaik tur it bijusi visnotaļ sarežģīta naudas sistēma, savulaik tur cirkulējušas ap 200 vietējās valūtas, un ir bijuši cilvēki, kas zinājuši maiņas kursus starp tām, par to, kuram kāda nauda piederējusi. Šīs zināšanas, protams, bija par komisijas maksu, un tā bagātie kļuva vēl bagātāki un nabagie nabagāki.

Viens gan ir skaidrs  – uz šīm salām speciāli braukt es neplānoju, es kaut kā nespēju iedomāties, kā es varētu nedēļu nonīkt vietā, kuru var izstaigāt pusdienas laikā. Ja nu vienīgais līdzi paņemot lielu grāmatu apjomu. Bet šai grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un rekomendēju izlasīt par vienu pat mūsdienās mazpazīstamu zemes stūrīti.

The Dark Forest (Remembrance of Earth’s Past #2) by Liu Cixin

the-dark-forest-remembrance-of-earths-past-2-by-liu-cixin

Ar šo rakstnieku es esmu sev atklājis Ķīnas zinātnisko fantastiku. Tā, cik nu varu spriest, pēc pāris izlasītiem darbiem, kas tulkoti angļu valodā. Patlaban iespaids ir labs, zinātniskās fantastikas sadaļa ir tiešām zinātniska un vienīgais, kur varu piesieties konkrētajam autoram, ir iestieptais izklāstījuma veids. Pirmo šīs sērijas grāmatu “The Three Body Problem” izlasīju gada sākumā. Taču šīs nav tādas grāmatas, kuras gribas lasīt vienu pēc otras, viņas prasa pārdomu periodu, galvā pastrīdēties ar autoru un tikai tad ķerties klāt nākamajam.

Citplanētiešu flote ir ceļā uz Saules sistēmu, pēc nieka četrsimts gadiem, ja nekas nemainīsies, cilvēcei pienāks gals. Trisolari ir efektīvi nobloķējuši zemes civilizācijas attīstību ar sofonu barjeru. Kvantu fizikas tālāka izpēte ir apstājusies. Cilvēkiem ir divas izvēles  – samierināties vai arī mēģināt izspiest no pirmssofonu laika zinātnes maksimumu. Cilvēki nolemj nepadoties un cīnīties. Tas nekas, ka Trisolāriem ir pieejama visa informācija par cilvēci tajā pat momentā, kad viņa radusies, cilvēka prātā var paslēpt daudz ko.

Cilvēce izvēlas uzsākt Wallfacer Projektu, projekta mērķis ir izstrādāt plānu, kas ļautu sakaut Trisolarus. Šī plāna ietvaros tiek izvēlēti četri cilvēki, kuriem tiek izdalīti milzīgi resursi. Viņiem neviens neprasīs nekādus paskaidrojumus un akli izpildīs visas prasības. Trīs no viņiem ir rūdīti politiķi un stratēģi, savukārt ceturtais Luo Ji ir parasts sociologs un astronoms. Taču Trisolāriem nez kādēļ tieši viņš šķiet pats bīstamākais.

Ši nu ir no tām grāmatām, kas pēc izlasīšanas liek aizdomāties par cilvēces nākotni un par tās vietu visuma plašumos. Ja pēkšņi apstātos tehnoloģiskais progress, cik daudz mēs spētu no jau esošajām zināšanām izspiest. Autors ir optimistisks un uzskata, ka diezgan daudz. Galvenais ir pareiza resursu pārdale. Iespējams, ka viņam šeit ir taisnība. Kā jau lielas nācijas pārstāvim viņa piedāvātais notikumu scenārijs katram atsevišķam indivīdam nav diez ko jauks. Būs bads, cilvēku skaita samazināšanās, taloni un citi plānotās ekonomikas bonusi. Taču, ja ir kopējā ideja, tad jau var pārciest visu.

Otra lieta, kas izraisa pārdomas, ir komunikācija ar citplanētiešiem. Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, patlaban izskatās, ka mēs atrodamies tumšā mežā. Vieni paši, neesam atklājuši nevienu citplanētieti. Iespējams, ka šajā galaktikā mēs tiešām esam vienīgie, bet varbūt, ka tā ir ar dzīvību pārpilna, taču klusumam ir savs iemesls. Autors ir izvēlējies labu analoģiju, tumšs mežs, kurā visi ir mednieki un reizē arī medījums. Ja kāds iekliegsies, viņu tūdaļ nogalinās, ne jau aiz ļaunuma, bet lai novērstu iespējamos draudus nākotnē. Tādēļ visi sēž un tur muti. Lai arī galaktika ir liela, tās resursi nemaz nav neizsmeļami, un iespējams, ka ir tādi citplanētieši, kas vienkārši preventīvi nogalē visas tās, kuras paceļ balsi. Zemes civilizācija šādā pasaulē ir mazi bērni, kuri tikuši pie kabatas baterijas, labprāt to slēdz iekšā un ārā.

Var jau teikt, ka viss šis pieņēmums nāk no tradicionālā ķīniešu izolacionisma. Varbūt, ka visi nemaz nav ļauni un patiesībā eksistē Galaktiskā brālība, taču šis autora skatījums nudien ir pārdomu vērts. Un es pēc būtības sliecos viņam piekrist.

Visa grāmatas darbība norisinās šo divu pamatpremisu kontekstā. Wallfacer izstrādā savus projektus, Trisolāri dara visu, lai atklātu viņu lielos plānus. Cilvēce spārdās pretī, domas šķeļas. Galvenais tēls Luo Ji ir pārsteigts ar savu jauno statusu un nesaprot, ko darīt. Tik pat pārsteigta ir arī lielākā cilvēces daļa un viņā saredz tikai liekēdi, kas savus resursus izmanto nelietderīgi. Ja godīgi, tad arī es nesapratu nedz Trisolāru uztraukumu, nedz pašu galveno tēlu. Šī nesapratne ilga gandrīz vai visas grāmatas garumā. To gan labi kompensēja viņa dzīves apraksts pāris gadsimtu garumā. Nevar gan teikt, ka viņš būtu ļoti spilgts tēls. Viņa loma tāpat kā pārējiem ir un paliek tikai funkcionāla. Cilvēki ir vajadzīgi, lai dzītu sižetu uz priekšu, un tādēļ autors ir radījis attiecīgus tēlus.

Arī pašas grāmatas lasīšanu nevar saukt par vieglu, vietām viņa ir drausmīgi garlaicīga. Savu artavu lasīšanas procesam piedeva fakts, ka šis ir tulkojums, tādēļ vietām šķita dīvaini dialogi un interesantas runas konstrukcijas. Brīžiem nācās sevi piespiest lasīt tālāk. Bet beigu beigās, kad tiec līdz beigām, visas mocības tiek atsvērtas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors rakstītais dod daudz vielas pārdomām, liek noticēt, ka mežs patiešām ir tumšs un cilvēcei būtu labāk nebļaustīties un nevienam nestāstīt par savu atrašanās vietu. Citas civilizācijas var būt daudz, daudz attīstītākas un nospiedīs mūs, ne jau aiz ļaunuma, bet vienkārši tāpat kā mēs saminot skudru.

Calculating the Cosmos: How Mathematics Unveils the Universe by Ian Stewart

calculating-the-cosmos

Vispār jau ir ļoti, ļoti grūti paiet garām grāmatai ar šādu nosaukumu. Kādu dienu biju nokāpis Jāņa Rozes grāmatnīcas pagrabstāvā un ieraudzīju šo grāmatu. Autoram, neskatoties uz to, ka regulāri sekoju viņa jaunumiem, atkal bija izdevies izdot grāmatu, kuru es biju palaidis garām. Nevar teikt, ka man ar viņa grāmatām būtu labas attiecības. Lielākoties tā esmu novērtējis visnotaļ viduvēji, jo viņam reizēm pietrūkst pacietības visu izskaidrot līdz galam. Taču katrā no viņa grāmatām ir atrodamas pāris nodaļas, kuras atsver visu. Cerot uz šādu nodaļu, grāmatu nopirku.

Matemātika jau no Babilonas laikiem ir bijusi astronomijas un kosmoloģijas dzinējspēks. Balstoties uz Keplera darbu, Ņūtons radīja savu gravitācijas teoriju. Taču arī tā nebija precīza, un divus gadsimtus vēlāk, novērojot planētu orbītu neatbilstību aprēķiniem, Einšteins iedvesmojās savas Vispārējās Relativitātes teorijai. Pirms astoņdesmit gadiem tika atklāts, ka Visums izplešas, un tas radīja Lielā sprādziena teoriju, vēlāk tam klāt pievienojās inflācija, tumšā matērija un tumšā enerģija. Un visiem šiem atklājumiem apakšā slēpjas matemātika un matemātiskie modeļi.

Katru reizi, kad es kādā populārzinātniskajā grāmatā izlasu par to, ka pēc miljards gadiem Jupiters būs izmetis Zemi no orbītas un aiztrieks to vai nu uz sauli vai uz atklātu kosmosu, man ir radies jautājums, kā viņi to paveic? Teorētiski es saprotu, atrisinām vienādojumu sistēmu kvadriljons reizes un gatavs! Taču ir tāda lieta, ka kļūdas sākotnējos datos, kas akumulējas pēc katras iterācijas, nemaz nerunājot par vairāk nekā divu ķermeņu savstarpējo dinamiku, kura jau ir haosa teorijas lauciņā. Autors mani pārliecināja, ka var- galvenais vajag vienkāršot, jo citādi nepietiks nekādas datoru jaudas. Taču analizējot rezultātu pēc būtības, ir jāņem vērā arī visi vienkāršojumi. Un te bieži tiek grēkots, šīs novienkāršotās lietas reti kad tiek pastāstītas.

Piemēram, Mēness rašanās simulācijas. Sākot no pārtveršanas līdz Theias hipotēzei ir balstītas uz vienkāršotiem matemātiskiem modeļiem, kuriem mainot bāzes parametrus mēģina iegūt situāciju, kura atbilstu mūsdienu Zemes Mēness sistēmai. Tā kā nav iespējams simulēt katru daļiņu, kas radusies protozemei saduroties ar kādu citu protoplanētu, tad tiek simulēts tikai neliels daudzums, pieņemot, ka kopējā dinamika no tā nemainās un, lai padarītu lietu vēl vienkāršāku, tad trīsdimensiju telpas vietā tiek ņemta divdimensiju un tā tālāk. Tādēļ nav ko brīnīties, ka pieaugot datoru jaudām mainās arī teorijas un aprēķinu rezultāti.

Šoreiz nodaļa, kuras dēļ bija vērts pirkt grāmatu, bija veltīta Starpplanētu Lielceļiem jeb trajektorijām, ar kuru palīdzību ar minimālu enerģijas daudzumu var aizceļot uz jebkuru Saules sistēmas objektu. Viss, kas vajadzīgs ir jaudīgs dators un spēja saprast, ka reizēm labāk ir nedoties pa taisno, bet izmantot planētu palīdzību. Daudz tiek stāstīts par Lagranža punktiem, par to cik viegli tur ir mainīt orbītu, piesaukti piemēri no dzīves. Viss, kas ir vajadzīgs, ir precizitāte.

Beigās tiek uzbraukts inflācijas modelim, autors iedziļinājies jautājumā un ir izvilcis tā matemātiskās nepilnības, apšaubījis daudzus pamatpieņēmumus. Pats gan vaļsirdīgi atzīstas, ka, iespējams, viņam nav taisnība, bet matemātiku šeit vajadzētu pieslīpēt. Izrādās, ka arī Reliktā starojuma modelis īsti neatbilst novērotajam, bet zinātnē tāpat kā visās citās nozarēs ir neliela inerce un nav lielas vēlmes atmest puslīdz strādājošu modeli, lai pārmestos uz kaut ko jaunu.

Kā kronis visam bija autora argumenti par to, kādēļ tumšā matērija visticamāk ir fikcija, jo tās pamatpieņēmums, ka zvaigznes neriņķo ap galaktikas centru kā prognozēts un tādēļ ir jāpastāv tumšās matērijas mākonim, kurš kā halo apņem visu galaktiku, tādējādi mainot matērijas sadalījumu galaktikā un izskaidrojot zvaigžņu dīvaino kustību. Āķis ir tajā, ka šāds halo neko neizskaidro.

Ja interesē astronomija un kosmoloģija, ja vēlies zināt, kā viņi to visu ir aprēķinājuši, tad noteikti lasiet! Varbūt šī grāmata nav tik saistošā valodā kā darbi, kuri radīti kopā ar Teriju Prečetu, te nav daudz matemātisku vienādojumu un vairāk autors ir pievērsies tieši fizikai. Lielākoties lietas tiek pasniegtas kā gatavi fakti un paģērē no lasītāja nelielas priekšzināšanas. Vietām autora vēstures zināšanas nav pietiekoši dziļas, lai nepielaistu muļķīgas kļūdas. Taču tas viss ir sīkums salīdzinot ar tēmām, kuras autors apskata. Ne viss, ko lasām, ir atklāts līdz galam un neapstrīdami, ir vēl daudz vietas diskusijām. Lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet, nenožēlosiet, es pusaudža gados būtu dvēseli apmainījis pret šo grāmatu!

Blogam desmit!


Laika mašīna

BĪDINĀJUMS!!! VISNOTAĻ NOSTAĻĢISKS IERAKSTS!

Kā jau katru gadu 23. novembrī es rakstu pašslavinošu ierakstu, kurā kārtējo reizi pieminu sava bloga dzimšanas dienu. Arī šis būs par to, kā pirms desmit gadiem kādā rudens dienā tapa mans pirmais bloga ieraksts. Samānījos, nekā tāda nebūs, jo pirmie bloga ieraksti man bija nekādi, to pašu paskatoties ar kritisku aci varu teikt par grāmatu aprakstiem. Ja tu, cilvēks, izlasījis grāmatu esi spējis uzrakstīt tikai vienu rindkopu par to vai pāris teikumus, tad labāk būtu bijis nerakstīt nemaz.

Laiku gan atpakaļ nepagriezīsi, un visu savu blogu ierakstu evolūciju es esmu atstājis necenzētu, nav jau ko pārāk kaunēties no savas pagātnes. Reizēm pats ar interesi pārlasu savu pirmo gadu veikumus, domāju, ko šodien rakstīt citādāk, un reizēm nožēloju, ka neesmu spējis pateikt būtisko. Bet ar pakaļprātu jau visi ir gudri. Reizēm mani pārņem ideja, ka vajadzētu vecos grāmatu aprakstu uzfrišināt līdz normālam līmenim, bet būsim godīgi vismaz pret sevi, jauno ierakstu rakstīšana paņem tik daudz laika, ka pie vecajiem atgriezties nudien negribas. Tādēļ arī viss ir palicis, kā tas reiz ir bijis.

Pa šo laiku ir uzrakstīti 1504 ieraksti, no kuriem lielākā daļa ir grāmatu apskati. Tie jau sen ir pāri tūkstotim, un pēdējā laikā man pat ir bijis slinkums skaitīt tieši cik. Šos aprakstus paralēli publicēju arī goodreads.com, lai gadījumā, ja man apniktu blogot, tie vismaz kaut kur saglabātos. Par blogošanas apnikumu gan es vēl nevaru sūdzēties, lai vai kā nebūtu, lielākoties es varu sagādāt ap trīs grāmatām nedēļā, kurām uzrakstīt atsauksmes.

Šo gadu laikā ir mainījusies arī mana attieksme pret sadarbību ar izdevniecībām. Sākumā es domāju, ka tas ietekmēs manu objektivitāti un uzticamību. Dzīvoju uzskatā, ka latviski neko lasāmu jau neviens neizdod, un to ko izdod, es jau pats esmu nopircis. Atzīšos, pēdējos četrus gadus latviešu izdevniecības izdod daudzas lasīšanas vērtas grāmatas. Pēdējā laikā es grāmatas ņemu tikai no Zvaigznes un Prometeja. Un arī tikai tās, kuras mani interesē. Neskatoties uz to, ka grāmatu saņemu par velti, es rakstu godīgu atsauksmi, tāpat kā visas pārējās. Un to, ka grāmata dabūta no izdevēja, pieminu jau atsauksmes sākumā.

Joprojām vērtēju visas grāmatas desmit baļļu sistēmā. Skaidra lieta, ja objektīvi analizētu ieliktās balles un salīdzinātu grāmatas, tad atklātos, ka vērtējums nemaz nav tik konsekvents, kā gribētos. Bet vairumā gadījumā vērtējums man pašam palīdz atšķirt graudus no sēnalām. Ir interesanti pavērot, kā gadu gaitā mainās mani lasītie žanri. Ja sākumā dominē krievu fantāzija un fantastika, kas atšķaidīta ar labu devu populārzinātnisko grāmatu. Tad tagad esmu nosvēries par labu rietumu fantāzijas cikliem un pārlasu bērnības grāmatas.

Pēdējos trīs gadus es nodarbojos ar “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas pārlasīšanu, no pāri par 140 grāmatām neizlasītas ir palikušas tikai sešas, ja kaut kas negadīsies, tad ceru līdz šī gada beigām šo projektu pabeigt. Tas nudien nebija viegli, jo reizēm nācās piespiesties un lasīt totālu sviestu. Pagaidām vismaz pašam šķiet, ka pie psiholoģiskas dabas traucējumiem šī sērijas lasīšana nav novedusi, bet ārsta zīmi uzrādīt nevarēšu.

Beigās, protams, paldies maniem bloga lasītājiem un komentētājiem! Tāpat ir prieks, ka par grāmatām raksta arī citi blogi. Pēdējā laikā gan izskatās, ka ieraksti par grāmatām nedaudz sākuši iet mazumā, bet tas noteikti ir piesaistīts Saules ciklam, un panikai vēl nav iemesla.

Brīnumainā Havaja by Miloslavs Stingls

brinumaina-havaja

Ja man būtu jāizvēlas viens rakstnieks no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas, kura grāmatas man sagādājušas vislielāko piespiešanos, tad šis būtu saraksta augšgalā. Es pat īsti nevaru pateikt kādēļ, bet viņa grāmatas nelasās. Iespējams pie vainas ir tulkotājs.

Šoreiz cienījamais autors lasītāju aizved uz Havaju salām. Šeit viņš ir pabijis veselas piecas reizes, kas priekš Varšavas pakta valsts cilvēka ir ievērojams skaits, laikam viņa antropologa papīri būs bijuši īpaši stipri. Iespējams viņš dziļi sirdī ir bijis īstens komunists. Tad nu caur viņa novērojumiem lasītājs iepazīstas ar šo salu ģeogrāfiju, ceļu izvietojumu, vēsturi, mitoloģiju, trāpīgiem kapitālistu tūristu novērojumiem un daudzām citām šo salu šķautnēm.

Grāmatas sākums ir vienkāršs savā tiešumā. “Havaju salas ir vissvarīgākā piestātne Klusajā okeānā. Kārlis Markss. Šai seko otra tikpat trāpīga un visaptveroša atziņa “Havaju salas ir pusceļš starp Panamu un Honkongu.” Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Pēc tik dziļdomīgiem izteikumiem ir skaidrs, ka kapitālisma kritikas te netrūks. Autors nekavējas ne mirkli un sākumā aizgrābts stāsta par Havaju salu ģeogrāfiju. Kartes, protams, grāmatā nav atrodamas, tādēļ ir jāļauj iztēlei lidot līdzi autora vārdiem. Taču viņš nav nekāds aprakstu meistars, un lasītāja prāts pēc pāris lapaspusēm neglābjami nomaldās no stāsta un aiziet pa kādu džungļu ceļu. Pat nevar būt īsti drošs, vai tas bija tas ceļš, pa kuru autors brauca vai viens no tiem, par kuriem viņš nebrauca, bet labprāt pastāstīja.

Tad seko pāris nodaļas, kas veltītas ziedu virtenēm. Te tiek piesauktas orhidejas, puķes un daudzi citi vainagiem noderīgi augi. Par to, kā virtenes jānēsā un kā nevajag kautrēties tās pieņemt par dāvanu. Šī lieta acīmredzot ir ļoti svarīga, jo autors nekautrējas vienu un to pašu faktu uzsvērt vairākkārt. Labi vien ir, jo arī šajā grāmatas daļā smadzenes izslēdzas un tāda atkārtošanās palielina iespēju, ka kaut ko beigās atcerēsies.

Par mitoloģiju autors stāsta nestrukturēti, bet vismaz saprotami. To, ka man nav lemts atminēties havajiešu dievu vārdus, es sapratu jau sākumā un tādēļ ļāvos leģendām un svētnīcu apmeklējumiem. Ar svētnīcām bija, paši saprotiet, daudz autora deskriptīvu aprakstu, un īsti nevarēja saprast, ko kurš tur īsti darījis.

Bet ne viss ir zemē metams, polinēziešu vēsture ir sarakstīta ļoti labi. No senajiem līdz jaunajiem laikiem. Gan salu atklāšana, gan vietējās karaļvalsts izveide, gan kolonizācija un visbeidzot Pērlhārbora. Šī sadaļa ir vislabākajā kārtībā, un tā bija grāmatas ceturtdaļa, kura izlasījās ar prieku. Autors pat neaizrāvās ar kapitālistu kritiku vairāk nekā tas bija vajadzīgs, centās atturēties no savas interpretācijas uzspiešanas un kaut kā pamanījies to visu padarīt lasāmu.

Beigās gan seko diezgan garlaicīgas nodaļas par hulu dejām un sērfošanu un vietējo pludmaļu apmeklētāju apģērbu. Anotācijā tika piesaukt bagāts ilustrētais materiāls. Varbūt man gadījies brāķēts eksemplārs, bet tas bija visnotaļ izplūdis un švaki pārkopēts. Gan jau ka pie vainas ir tā laika tipogrāfijas metodes. Varbūt autors vienkārši nemāk fotografēt.

Neskatoties uz pāris labi sarakstītām vietām, grāmata iet kā pa viļņiem. Vietām atslēdz smadzenes, vietām var lasīt ar interesi (tādu vietu gan nav daudz). Marksa, Ļeņina un Darvina pīšana iekšā vietā un nevietā uzskatāma par nodevu sarakstīšanas laikam, bet pēc būtības ir tipiska pielīšana režīmam. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt jau var, bet mūsdienās ir daudz labāk nostrādāti avoti par šo pašu tēmu. Grāmatas beigās, protams, ir pēcvārds, kur lasītājam, ja tam vēl nav dalecis, kāds profesors izskaidro tekošo politisko situāciju, ASV sit nēģerus un Havajieši ir balto kolonizatoru upuri.

Salamina by Rokvels Kents

salamina

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā šis noteikti ir vissavdabīgākais autors. Mākslinieks, kas uz pasauli skatās nedaudz savādāk nekā pārējie. Daudz ceļojis gan Zemes ziemeļos, gan dienvidos. Par piedzīvoto stāsta poētiski ar aizrautību. Ja gribas labu ceļojuma stāstu, tad šis autors ir tieši tas, pēc kura grāmatām sniegties.

Šoreiz autors vēsta par saviem piedzīvojumiem trīsdesmitajos gados, kad viņš uz gadu bija apmeties Grenlandē. Uzbūvējis mājiņu, pieņēmis darbā kalponi ar viņas trīs bērniem. Tā arī ir tā Salamina, kurai par godu grāmata nosaukta. Un tad vienkārši dzīvojis un strādājis. Dalījies priekos un bēdās ar vietējiem. Viņu ir uzmetuši, jo viņš ir vientiesis pat eskimosu skatījumā, viņu uzmet pat dāņu administrācija. Taču Rokvels Kents nav no tiem, kas ņem ļaunā, viņa optimistisko skatu uz dzīves nevar sadragāt nekas.

Tieši šo viņa bezrūpīgo skatījumu apskaudu visvairāk. Nevar teikt, ka viņam nerūp nākotne un ikdiena, šajā jomā viņam viss ir kārtībā. Viņš vienkārši neļauj ikdienišķiem sīkumiem sagandēt sev dienu, un pret visu attiecas kā pašu par sevi saprotamu. Tā vienkārši ir, un ja tur neko nevar mainīt, tad nav arī ko lieki satraukties. Šajā ziņā viņš ir diezgan līdzīgs Grenlandes pamatiedzīvotājiem, tie gan ir daudz bezrūpīgāki un dzīvo tikai šodienai.

Nevar teikt, ka autors Grenlandiešus īpaši slavinātu vai apliktu, viņš vienkārši raksta, kā bija. Viņa apraksti vietām šķiet pārāk tieši, vietām pārāk naivi. Ja ticam viņam, tad lielākā daļa Grenlandiešu ir jautri, izpalīdzīgi un visādi citādi patīkami ļaudis, kas par cigāru aizdos tev savu sievu. Sieva ar’ neiebildīs. Ja tu viņam samaksāsi par nostrādāto darba dienu divu dienu taksi, viņi otrajā dienā neieradīsies. Ja tu viņiem iedosi dāvanu, paldies vari negaidīt, jo tā taču ir tava iniciatīva. Ja tu rīko dejas, tad rēķinies, ka uz tām ieradīsies viss ciems – aicināts vai neaicināts. Ja mēģināsi ar cita sievu nolīst kādā šķūnī, pēc brīža ap šo šķūni būs sapulcējies pamatīgs ziņkārīgo pulks, jo interesantas lietas te ir retums.

Brīžos, kad autors apraksta vietējos mājas, viņš lielākoties lieto izteicienus – smirdoša, tumša ala un iedzīvotājus kā netīrus sušķus, kuri cenšas pārāk nemazgāties. Tas gan neliedz šiem sušķiem pieņemt bāreņus un vecus cilvēkus savā mājā kā pašu ģimeni. Jā, viņi var aizmirst sakopt savu māju un nudien neies kaimiņam palīgā pārjumt jumtu. Taču brīdī, ja kāds slīks, nedomājot metīsies to glābt riskējot ar savu dzīvību. Bet ja sākas sabiedriskie projekti, tad neviens nespēs atturēt viņus no līdzdalības.

Šoreiz salīdzinot ar citām grāmatām autors vairāk raksta par cilvēkiem un mazāk par pašu Grenlandes dabu. Bet ir skaidrs – šī vieta viņam patīk, viņš pat priecājas, ka Grenlande ir slēgtā zona, jo citādi tūristi visu šo skaistumu izpostītu, un kā blakusefekts aizietu arī eskimosu bagātā kultūra. Ir pāris vietas kur eskimosi stāsta savas pasakas, jāatzīst, dīvainākus stāstus es neesmu lasījis. Ir arī izbraucieni ar suņiem, vaļu ķeršana, citu cienu apmeklējumi un dēkas ar svešām sievām.

Pēc struktūras grāmata sastāv no īsiem stāstiem, kuri sakārtoti hronoloģiskā secībā. Daži no viņiem ir par cilvēkiem, citi ir poētiskie apraksti, dažus es vienkārši nesapratu. Grāmata nav no tām, kuru gribēsi izlasīt visu uzreiz neatraujoties. Var mierīgi nolikt arī malā un padarīt citas lietas. Taču reiz sācis lasīt izlasīsi līdz galam, jo darbojošies personāži ir pārāk kolorīti, lai neuzzinātu par viņiem visu.

Ar mierīgu sirdi šai grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt par Grenlandi, kāda tā bija. Jau nedaudz civilizācijas samaitāta ar cukuru, šnabi, kafiju un cigaretēm. Bet cilvēki vēl nebija aizmirsuši savās vecās tradīcijas. Man patika, rakstnieks manuprāt ir nedaudz traks un nedaudz pasists, bet tā jau ir tikai skaudība par to, ka pats nespēju uz dzīvi tā paskatīties. Nudien iesaku izlasīt.

Atraitne janvārī by Andris Kolbergs

artaine-janvari

Par šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es zināju jau no bērnu dienām. Lasīt gan nemēģināju, un tam bija daži iemesli. Pirmais bija vāks, kas netieši liecināja par ziemošanu lauku sētās mājās ar sliktu siltumizolāciju. Otrais – mani mulsināja nosaukums. “Atraitne janvārī” – ko tas vispār nozīmē? Domāju, ka sieviete ir plānojusi kļūt par atraitni tieši janvārī – krimiķis taču, vai arī iespējams viņa ir atraitne tikai uz janvāra mēnesi un pēc tam apprecēsies vēlreiz. Tagad pēc izlasīšanas varu teikt, ka daļēji pareiza ir pirmā ideja.

Grāmatas anotācija ir tik izsmeļoša, ka tā ir jācitē vārds vārdā:

“Šoreiz autors izseko kādas jaunas meitenes morālai degradācijai – sākot no neskaidras “skaistas” dzīves tīkojumiem līdz pat nozieguma izdarīšanai. Autors meistarīgi atsedz to ļaužu slāni, kas rada augsni noziedzības eksistencei mūsu sabiedrībā.”

Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tas viss te patiešām ir. Ir meitene vārdā Margrita, kurai patīk staigāt pa restorāniem, kurai ir uzradies sponsors ar daudz blatiem. Šķiet, viss ir vislabākajā kārtībā, ja vien vienu dien ar sponsoru neatgadītos ķibele un viņš nenonāktu aiz restēm. Tad nu sanāk kulties vien pa dzīvi pašai. Diez ko par labu fabrikas meitenei nenāk arī baumas, kas vēsta, ka viss viņas brūtgāna piķis ir palicis pie viņas. Morāle pēc būtības ir sekojoša- ja reiz tu strādā ledusskapju rūpnīcā kvalitātes kontrolē, tad tur arī labāk paliec, nav ko meklēt dzīvē vieglus ceļus. Vieglie ceļi noved līdz restorāniem, prostitūcijai un šaubīgiem paziņām. Beigās no šī muklāja ārā vairs netiksi un tad jau arī pašai būs uzspļaut biedru tiesām un citiem niekiem. Jāatzīst, ka Magritai nudien neveicās, lielākoties jau pašas stulbuma un neuzņēmības dēļ.

Gundars ir ļaunais tēls, kurš lielākoties ir vainīgs Margritas nelaimēs. Zagtu mantu uzpircējs – amatieris, kurš, padzirdējis par Margritas rocību, nolemj precēties. Kad viņa gaisa pilis sabrūk, viņš kļūst par cilvēku, kurš sit savu sievu un vaino to visās savās nelaimēs. Arī šim puisim kā īstam padomju noziedzniekam pieklājas nav pilns rublis un izsities viņš ir tikai alkonautu sabiedrībā. Nopietni vīri viņu pa pilnu neņem. Puisi moka tik daudzi mazvērtības kompleksi, ka nekas cits neatliek, kā gandēt dzīvi sev un apkārtējiem.

Gvido savukārt ir inženieris, kuram sanāk kļūt par nolaupītāju upuri. Viņam galvenā dilemma ir vai nu palikt dzīvam pašam vai arī piedalīties nozieguma plānošanā. Labi zīmē uz rūtiņu papīra, un kā stratēģis būtu vērā ņemams bandas papildinājums. Taču viņš ir labais tēls, kuram vienkārši nav paveicies.

Sižets ir interesants, par padomju laika noziedzību, tā laika populārajām piramīdu shēmām ar dzīvokļiem. Par mazajiem žuļikiem, kuri apzog baznīcas un nosperto iemaina pret pudeli. Par zagļiem ar lielām ambīcijām, vēlmi ierakstīt sevi vēsturē un vienkārši tādiem, kas ātri vēlas kļūt bagāti. Autors stāsta hronoloģiski par visiem, to dzīvi un tad lēnām lasītājs var saprast, kā tad viņi visi ir nonākuši tur kur atrodas patlaban. Īstā nozieguma kā tāda nemaz nav, tas parādās tikai grāmatas pēdējās lapaspusēs un visu laiku potenciālajiem noziedzniekiem ir iespēja atgriezties uz pareizā ceļa. Līdz ar to nav arī izmeklētāja, jo šim jau nebūtu ko izmeklēt. Lasītājam atliek vien pašam izvēlēties, kurus nosodīt, atzīt par kaitniekiem un parazītiem, autors te priekšā neko neteiks.

Grāmatas beigas bija vislabākās, ne jau tādēļ, ka viņa beidzās, bet gan kā viņa beidzās. Mūsdienās populārais Mārtins var tikai nervozi pīpēt, tāds grimdārks ka maz neliekas. Lieku 9 no 10 ballēm, man patika gan izklāstījuma veids, gan tas kā autors atrisināja sižetu, nudien negaidīju tādu notikumu pavērsienu, kā ar cirvi pa pieri.

%d bloggers like this: