Navigate / search

Lūška by Татьяна Толстая

Šo grāmatu pirmoreiz izlasīju pirms diviem gadiem, pirms pašas pandēmijas – patika, ļoti patika. Vēl nodomāju, žēl, ka tā lasāma tikai krieviski un diez vai tulkotājam izdotos pārnest visu tās kolorītu mūsu mēlē. Tas būtu tikpat kā mēģināt pēc neīstu ugurķēnu saēšanās mēģināt saprast koceni. Tādēļ biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju par izdevniecības Prometejs (Lai slava viņiem!) plāniem izdot šo grāmatu latviski. Nācās izlasīt vēlreiz latviski, pat neskatoties uz to, ka man vēl mājās ir palikušas nelasītas grāmatas un Benedikta izmisums man vēl nedraud.

Reizēm naktī tu pamodies klusumā un satraukts uzdod sev jautājumu: “Kāpēc nevar dzirdēt peles?”. To, ka tu esi sācis dzīvot garīgu dzīvi tādā pusnomodā nemaz uzreiz nevar apjēgt, jo cilvēku jau velk atpakaļ pie saknēm. Šī grāmata pilnībā ataino mīlīša dzīvi no apsviedīga Fjodrkuzmičas iedzīvotāja Benedikta līdz patiesam garīgās dzīves dzīvotājam. Benedikts ir cilvēks ar gaišu galvu un arī Seku viņam nav. Māmuļa piedzimusi pirms Sprādziena un šai saulē nodzīvoja 233 gadus. Par laimi viņa tēvs bija jau pēcsprādziena bērns un izaudzināja Benediktu par kārtīgu vīru. Nu tādu, kurš zina, ka sabiedrības pamatā ir pele. No tās gan zupu var izvārīt, kažoku uzšūt un peļu tauku sveces gaismā kādu tāšu gāmatiņu izlasīt.

Pasaule ir mainījusies – ir noticis Sprādziens, un viss iepriekšējais ir aizslaucīts mēslainē. Fjodrkuzmiča ir patiess jaunās civilizācijas šūpulis, kurā valda Fjodrs Kuzmičs, lai slava viņam! Mīlīši dara savas ikdienas lietas un rātni izpilda virspavēlniecibas Ukazus, jo kurš gan vēlas, lai pēc viņa atbrauktu Sanitāri? Sanitāri ir vajadzīgi, viņi cīnās pret tautas atpalicību un neizglītotību. Vai tirgus dienā mīlīši nevar no murzām pa pāris pelēm nopirkt uz tāšu grāmatiņas, kuras sacerējis pats Fjodrs Kuzmičš, lai ilgs viņa mūžs, vai Fjodrs Kuzmičš , lai slava viņam, nerūpējas lai tautas prāti kļūtu gaišāki? Rūpējas – grāmatas galvenais varonis Benedikts ir viens no šiem pārrakstītājiem. Bet ko dara mīlīši? Viņi grāmatas, kas nāk no pirmSprādziena laikiem, pūdē zem lāvas, ierok mitrā bedrē, plēš ārā lapas tin papirosus un izmanto kā vāciņus cibām. Grāmatu vairs nebūs, autori ir miruši un nekad vairs neviens neuzrakstīts “Armēnijas zvīņspārņu” piekto izdevumu. Atpalikušajai tautai to nekad nesaprast, un tādēļ ir ukazi un Sanitāri.

Grāmata ir distopija un, manuprāt, tā zināmā mērā sasaucas ar apjukumu, kas tautā valdīja pēc PSRS sabrukuma, kad cilvēki bija uz īsu brīdi atstāti bez ukaziem un Sanitāriem, varēja uzreiz manīt, ka mīlīši paši par sevi nemaz dzīvot nemāk. Cilvēkiem tika dota iespēja lasīt visu, ko vien viņi vēlas, un atklājās brīnumu lietas. Mums visiem kaut kādā mērā piemīt Benedikta kaite, caur kuru izlasītais tiek uztvers burtiski un teksta interpretācija nemaz nav tik biežs viesis lasīšanas procesā, pa lielam ir viss viens, vai lasa Ziemeļu vēstnesi vai Pinumus, nenotiek nekādas sistematizācijas un jauno zināšanu ielikšanu kādā lielākā pasaules uztveres kopainā. Es padsmit gadu vecumā noteikti biju īsts Benedikts, kuram galvenais bija, lasāmais nevis tā kvalitāte. Tādēļ labi sapratu viņa sāpi, brīdī, kad lasāmais aptrūkās, arī man dzīvē ir nācies vērsties uz nosacīto “stepi”, kur bez čečeniem ir atrodamas arī jaunas grāmatu krātuves.

Ja no lasīšanas viedokļa tad otro reizi pārlasot, man tāpat kā pirmajā reizē, pirmā grāmatas puse izrāvās vienā paņēmienā, jo tur jau viss tā idilliski ar humoru, mīlīši jautrojas, dzīvo savu dzīvi un tu tāds pāri visiem smejies par viņu aprobežotību, viegli lasīt. Pēc kāzām gan, kad autore sāk ķerties klāt nopietnām tēmām un tu kā lasītājs sāc apjaust, ka arī pats nemaz neesi tāds murza kā sevi saskati, tad kļūst nedaudz grūtāk. Jo kuram gan ir viegli sevi pārlauzt un iedomāties tādu ķecerību, ka pele varbūt nemaz nav sabiedrības pamats.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, teicams lasāmais. Liels paldies jāsaka arī tās tulkotājam Arvim Kolmanim, kurš ir izdarījis visu iespējamo, lai to lasītājs varētu uztvert tāpat kā oriģinālu!

Un ja gribas izlasīt pavisam profesionālu recenziju par šo grāmatu iesaku to meklēt šeit.

Shards of Earth (The Final Architecture #1) by Adrian Tchaikovsky

Nevarēju noturēties, neizlasot šo grāmatu. Patiesību sakot, es uzreiz izlasu visas viņa grāmatas, kad par tām uzzinu. Laika bērni manuprāt joprojām ir nepārspēti, bet gan jau autoram izdosies uzrakstīt ko vēl labāku un tādēļ ir vērts mēģināt.

Karš ir beidzies un tā varoņi aizmirsti. Pēc Berlenhofas Arhitekti pazuda un atstāja cilvēci bez ienaidnieka un pašus ar savām problēmām. Nav vajadzīgi pat četrdesmit gadi, lai kādreizējie sabiedrotie sāktu savā starpā dalīt Galaktiku. Un nav jau tā, ka cilvēce būtu vienīgie pretinieki, vēl jau ir Hegemonija, un pavisam trakie apgalvo, ka Arhitekti nekur nav pazuduši un viņi uzbruks atkal.

Kosmisko operu es atpazīšu no pirmā acu uzmetiena un šī ir tieši tāda visā savā apakšžanra godībā. Visas pasaules, varbūt pat realitātes, liktenis ir atkarīgs no “Vulture God” komandas. Ja viņi kaut ko salaidīs dēlī, par cilvēci varēs aizmirst. Komanda ikdienā nodarbojas ar glābšanas operācijām vai arī vecu vraku atgūšanu. Par naudu, protams. Viss ir puslīdz normā līdz “Vulture God” no sava kārtējā uzdevuma neatvelk kaut ko tādu, kas liek nodrebēt visai galaktikai.

Idris- Berenhofas varonis, cilvēks, kurš uzvarēja karā, tagad darbojas kā navigators, jo izrādās, ka tās īpašās spējas, kuras viņam palīdzēja komunicēt ar Arhitektiem, ir ļoti labas, lai orientētos netelpā, ar viņa palīdzību “vulture God” var uzņemties uzdevumus, kuru atrodas tālu no Originator sākotnējiem netelpas tuneļiem. Solace – arī ir kara veterāne, taču atšķirībā no idris viņa pieder Partheni, sieviešu karotājrasei, ko senos laikos, kad Zemi Arhitekti vēl nebija transformējuši ziedā, izveidoja zinātnieku komūna, kas vēlējās radīt perfektus cilvēkus un perfektu sabiedrību, atstājot tikai labo un atmetot pārējo. Kris ir advokāte, kas reiz kādā nažu duelī novāca nepareizo cilvēku, viss pēc likumiem, bet asinsatriebība, viņa pārstāv Idris intereses, jo tādu pilotu kā viņš visā galaktikā ir tikai divi, un brīvs no tiem nav neviens. Kittering ir krabjveidīgas rases pārstāvi/-e, kura nodrošina kontraktu slēgšanu, cenas noteikšanu un citus ekonomiskus jautājumus. Visus neuzskaitīšu. Skaidrs, ka ar šādu daudzšķautnainu komandu ir diezgan viegli radīt gan spriedzi komandā, gan galaktikā.

Pasaule, kā jau autoram ierasts, ir episka, pilna ar visdažādākajiem sīkumiem, atsaucēm uz aizseniem laikiem, notikumiem, kuri paši būtu grāmatas vērti. Centrālais jautājums, protams, ir Arhitekti, kādēļ viņi iznīcina visu dzīvo, kādi motīvi viņus vada un kā vispār saprast mēness lieluma radības, kas paralēli eksistē gan laiktelpā, gan netelpā. Un tad vēl tas Pirmscivilizācijas (Originators) jautājums, kas viņi ir tādi, kuri sabūvējuši ceļus starp zvaigžņu sistēmām un paši izčibējuši? Šo to jau grāmatas gaitā uzzināsim, bet ne visu, ne velti šī ir tikai pirmā daļa.

Grāmatas izlasīšanai gan vajadzēja veselus divus piegājienus, pirmajā reizē tiku līdz pusei un tad nomainījās lasāmais, atpakaļ spēju atgriezties tikai pēc diviem mēnešiem, un ņemot vērā grāmatas sākuma episkumu, atsāku lasīt no paša sākuma. Jāatzīst, ka autora idejas par planetoīdiem slepkavām nav nekas jauns. Fred Saberhagen ar savu Berserkera sēriju ir pamatīgi izpētījis šo tēmu, un paši neatkarīgie pārvadātāji neizbēgami liek atcerēties Nortones “Saules karalienes” ciklu.

Ja vēlies izlasīt gruntīgu kosmiskās operas sākumu, kuru sarakstījis labs rakstnieks, tad silti iesaku 9 no 10 ballēm.

Stāsti by Hovards Filipss Lavkrafts

Sākšu uzreiz ar atrunu, ka ne vien šīs grāmatas izdevniecība pieder vienam manam labam draugam, bet arī es pats esmu bijis nedaudz iesaistīts grāmatas tukošanas procesā, tādēļ visu rakstīto uztveriet, ņemot vērā iepriekšminēto informāciju.

Vai kādreiz veroties Mēnesī tā pilnajā spozmē, tu esi sajutis, cik ļauni tas lūkojas pretī, un kā šī sajūta tevi nelaiž vaļā dienām? Un tad tu nododies šaubām, kurš Senais tas bija, kas pievērsa savu šaušalīgo uzmanību tavai niecīgajai radībai … Kā piemēram, kādēļ Ziemasvētku eglīšu mantiņas reizēm pašas no sevis sāk izdot skaņas, kas skan kā stabulēšana un ieklausoties dzirdi “Tekeli-li! Tekel-li!”? Kādēļ jūras ciema krastā zivis tirgojošās tantiņas vienmēr pat karstākajā vasaras dienā nēsā ap kaklu šalli un jo tālāk no pilsētas tu atrodies, jo mazāk tu saproti viņu valodu? Kādēļ veco mājvietu vietā visilgāk saglabājas ābeļdārzi un aizaugušas akas? Tikai apgāda “Prometejs” izdotais Lavkrafta stāstu krājums spēs tev sniegt atbildi uz šo un uz daudziem citiem jautājumiem, ko tu savā prātā nemaz nespēj pats noformulēt un uzdot.

Šajā stāstu krājumā ir apkopoti daži un, iespējams, labākie no Lavkrafta stāstiem – Dagons, Ktulu aicinājums, Krāsa no kosmosa, Danvičas šausmas, Čukstētājs tumsā, Ārprāta kalnos un Ēna pār Insmūtu. Lvakrafta daiļrades pazinējs pamanīs, ka te nav neviena Sapņu cikla stāsta, bet, būsim godīgi, ar tiem var piepildīt atsevišķu stāstu krājumu.
Pats ar Lavkraftu iepazinos deviņdesmito gadu vidū izlasot stāstu “Krāsa no kosmosa” krievu valodā. Neteikšu, ka tas mani baigi pārsteidza, jo viss jau šķita kut kur lasīts un redzēts. Tajos tālajos laikos, kad lasīju visu, kam virsū uzrakstīti burti, es vēl nebiju nonācis līdz atziņai, ka rakstnieki mēdz aizņemties idejas no saviem priekštečiem, un šausmu literatūrā Lavkrafts ir gan pats aizņēmies, bet vēl vairāk ir aizņēmušies no viņa. Pilnībā visus viņa stāstus izlasīju tikai divtūkstošo sākumā un tad jau es spēju ar pirkstu parādīt, kurš autors ko no viņa ir aizlienējis. Lavkrafta stāsti nav zaudējuši ietekmi arī šodien, laiku pa laikam parādās pa antoloģijai, kurās apkopoti mūsdienu autoru stāsti, kuri norit Lavkrafta mitosa pasaulē, tomēr nekas nevar aizstāt arī paša oriģināla lasīšanu. Un nu par dažiem krājuma stāstiem:

Šajā krājumā mans favorīts ir “Ārprāta kalni”. Šai stāstā autors ir noslēpis visas šausmas vienā no pēdējiem baltajiem plankumiem , kas vēl atlicis uz Zemes Antarktīdā. Zinātnieku ekspedīcija tur atrod ne tikai senu civilizāciju paliekas, bet arī vēl senākus šausmīgus notikumus, kas nav zaudējuši savu spēku un to vien gaida, lai apdraudētu mūsu civilizāciju. Jebkura jauna zinātnes nozare paver durvis atklājumiem un šajā stāstā gods atvērt Pandoras lādi tiek uzticēts arheoloģijai un polārpētniecībai. Neliela, bet labi finansēta ekspedīcija piedzīvo patiesu ārprātu vēl neatklātajā kontinentā, un izdzīvojušie vēlas, lai par viņu atklājumiem neviens nekad neuzzinātu. Episks stāsts, kurš ietekmēs literatūru, kinematogrāfiju un datorspēles vēl ilgi. 10 no 10 ballēm.

Čukstētājs tumsā” – Karkosa un Hastūrs te ir pieminēti tikai kā vārdi šausmonīgos rituālos, par kuru patieso dabu mēs varam nojaust tikai no trakā arāba Nekronomikona un Pnekotiskajiem manuskriptiem. Bet stāsts ir labs, pa Senajiem, kas mums līdzās dzīvo jau no senseniem laikiem. Par to, kā cilvēces izplešanās ASV mežonīgajos apgabalos ir radījusi sadursmi starp Senajiem un cilvēkiem. Zinātnieki kā vienmēr ir apbrīnojami naivi un lētticīgi, vietējais novadpētnieks izpilda episku last stand pret citdimensiju ordām, viņa liktenis paliek neskaidrs. Viņa līdzinātājs paliek, lai pastāstītu stāstu. Plutona atklāšana ir liela kļūda. 10 no 10 ballēm.

Ktulu aicinājums”– interesants vecmeistara stāsts, kas radīja Ktulu, un šeit ir par viņa atgriešanos. Kaut kur Jaunzēlandes krastu tuvumā parādās ne vairāk ne mazāk R’ljē pilsēta, tas viss sapīts kopā ar sapņiem un dīvainiem kultiem, stāsts ir pa pirmo. 9 no 10 ballēm. Jābrīdina, ka šis stāsts pēc mūsdienu standartiem ir ļoti rasistisks un autors nudien neslēpj savus uzskatus par kanakiem un citiem jaukteņiem. Neatkarīgi no stāsta novēroju, ka Jaunzēlandes cilvēkiem Kutulu nav svešs un mans t-krekls ar uzrakstu Obey Cthulhu zinātāju vidū tika uzņemts ar atzinību gan lielveikalā, gan vulkānu piekājē. “Ktulu fhtagn”, “Ktulu fhtagn

Šis nu ir stāstu krājums, kuru es noteikti ieteiktu izlasīt katram šausmu stāstu cienītājam, jā, iespējams viņi ir nedaudz atšālējušies, jo grūti jau stāstam noturēties pretī gandrīz simts atklājumu gadiem. Ja godīgi ir arī nedaudz dīvaini, ka vajadzēja gaidīt tik ilgu laiku, lai kāds tik apjomīgu Lavkrafta darbu krājumu izdotu latviešu valodā.

The Bonehunters (Malazan Book of the Fallen #6) by Steven Erikson

Reiz tālajā 2017. gadā es izlasīju grāmatu Midnight Tides un sajutos nedaudz vīlies, šķita, ka autors pārāk savas grāmatas iestiepj, nevajadzīgi novilcina sižetu un varbūt pat lasītājiem neko īsti jaunu nepastāsta. Vīlos un sesto sērijas grāmatu nemaz nesāku lasīt.

Šajos mēra laikos es nolēmu, ka nevar jau būt tik traki, un kaut kas jau tai Malaz sērijā ir, pirmajās grāmatās jau noteikti. Pēc četru gadu lasīšanas pārtraukuma būtu neprāts ķerties klāt sestajai grāmatai. Tā nu palēnām lasīju visu sēriju no jauna un secināju, ka es pirms četriem gadiem esmu domājis īstermiņā un katru grāmatu uztvēris kā nelielu piedzīvojumu. Taču, šo sēriju lasot, ir jādomā ilgtermiņā, nav jāuztraucas par kādu sižeta līniju, kuru līdz galam nesaproti. Tas lielākoties būs svarīgi pēc četrsimt lapaspusēm.

Ir grūti rakstīt, par šo grāmatu nemaitekļojot visu iepriekšējo grāmatu saturu. Malazāņu Impērija ir nonākusi problēmas priekšā, ar kuru saskaras katra ekspansija. Pēc sākotnējām uzvarām tā sāk plīst un jukt pa visām vīlēm. Ģeopolitika vairs neeksistē, jo nav vairs ko iekarot, taču iekšpolitiskās problēmas ir samilzušas un tās nevar atrisināt mierīgā ceļā. Četrpadsmitā armija atgriežas mājās pēc Genabakis  kampaņas noslēguma, bet viņus neviens mājās negaida.

Šajā grāmatā beidzot savijas kopā visu iepriekšējo grāmatu sižeta pavedieni un beidzot lasītājs var nedaudz pakāpties atpakaļ un novērtēt visu autora ieceri kopumā. Malazāņu pasaule nudien ir nonākusi uz jauna laikmeta sliekšņa un uz jauno pasaules kārtības ierīkošanu ir ieradušies daudzi spēlētāji. Dievi, jau aizmirsti izbijušo pasauļu varenie un, protams, cilvēki. Katrs velk deķi uz savu pusi, cenšas pagrābt vairāk sev, senie kulti nolemj, ka nu ir īstais laiks izteikt savas pretenzijas. Un kā nu bez paša Chained God, kurš beidzot ir saskatījis iespējas nomest savas važas un kļūt līdzvērtīgs un pat pārāks par citiem dieviem.

Pat tiekot līdz sestajam ķieģelim, šajā sērijā mani nebeidz pārsteigt autora radītā pasaule, tās vēsture ir pilna ar sīkām niansēm un katras nodaļas īsais ievadiņš (parasti kāds vēsturnieku citāts ar periodu) atklāj daudz vairāk nekā tas būtu piedienīgi pāris teikumiem. Nudien nesaprotu, kā autors spēj dabūt to gatavu! Šajā grāmatā mani iepriecināja Karsas sižeta līnijas turpinājums izskatās, ka viņa sižeta līnija drīz spēs konkurēt ar paša Kalama stāstu. Šajā grāmatā Kalamam vēl nav par ko uztraukties.

Pirmajā lasīšanas reizē es biju dikti pikts, ka man līdz galam nav izdevies atkost maģijas sistēmu, vismaz to es secinu pārlasot atsauksmes. Jāatzīst, ka arī patlaban man visa tā haosa, holdu un varrenu sistēma uzdzen šermuļus, bet kaut kāda kārtība tai visā tomēr ir. Vienīgais, kas patiesi mani satrauc ir, vai šajā sērijā kāds vispār ir spējīgs nomirt pa īstam. Tā ka gar zemi, beigts un aiz Hūda (Hood) vārtiem. Patlaban šķiet, ka izslavētā Hūda valstība ir kaut kas tikpat īsts kā mums paradīze vai elle.

Ja pieiet tā dikti nopietni, tad Crippled God kultā var saskatīt kristietības kritikas mēģinājumus. Par to, ko nozīmēt būt dievam un to, ka, sapinoties ar cilvēkiem, jebkurš dievs sevi paliek zem sitiena. Visam ir noteikumi un ārpus tiem nestāv neviens pat ne dievi. Visa šī sērija pēc būtības ir dievu un cilvēku vingrinājums kā interpretējot esošo noteikumu  un likumu kopumu tos pārkāpt tā, lai iegūtu vairāk nekā zaudētu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labākā ko šajā sērijā esmu lasījis. Daudz kas tiek atklāts, bet vēl vairāk tiek apslēpts. Lasot šo sēriju ir jābūt gatavam vienlaicīgi sekot līdzi pārdesmit lielākām un mazākām sižeta līnijām, dažas caurvij visu grāmatu, dažām ir lemts palikt tikai vienas grāmatas ietvaros. Bet viņas visas ir svarīgas, pat Fidlera.

Малк. И когда ты её нашёл; Школа Пепла (Мир бесчисленных островов #2-3) by Виталий Зыков

Šo sēriju es iesāku lasīt pirms pusotra gada un pārāk lielā sajūsmā nebiju. Tomēr brīdī, kad uzreiz lasāmo grāmatu plaukts bija izsīcis, ķēros pie šīs sērijas turpinājumiem.

Mūsdienās bieži nākas sastapties ar visnotaļ interesantu maga stāsta paveidu, kuru lasot nevari lāga saprast, vai tas ir kāds ekonomikas simulator, vai vienkārši grāmatvedība literārā valodā. Malks nav izņēmums, viņš nāk no nabadzīgas ģimenes (no laukiem), bet apmācība maksā bargu naudu. Tad nu lielākā grāmatas daļa tiek veltīta ne tik daudz sižeta attīstībai cik peļņas iespējām Borejas kultūras galvaspilsētā. Labi, ka peļņas iespējas viņam ne tikai uzlabo ekonomisko stāvokli, bet netieši palīdz savu spēju attīstībā. Malka sapnis ir iestāties slepenajā dienestā un šķiet, ka viņam viss izdosies. Ar vecajiem draugiem Malkam gan neiet, tie viņu pa lielam ir uzmetuši un vēl mēģina viņu atrunāt no Adepta līmeņa sasniegšanas. Bet Malkam paveicas, viņš dabū ne tikai adepta līmeni, bet arī nosūtījumu uz īstu magu skolu!

Sižets ir spraigs un lasīšana nudien nav garlaicīga. Malks ir nepatikšanu magnēts, viņam ir personīgais Ienaidnieks, kas vēlas aprīt viņa dvēseli (jo tā bija norunāts pirms viņa dzimšanas), viņš ir sanīdies ar pāris augstmaņu namiem un pat Pelnu skolā viņš tiek iepīts starptautiska mēroga skandālā. Maģijas attīstības sistēma ir visnotaļ interesanta un magi šeit nebūt nav visuvareni, viņus ierobežo personīgās “manas” rezerves. Tā nu lasītājs kopā ar galveno varoni trenējas maģijā un laiku pa laikam novērš kādu lokālu vai globālu krīzi.

Pasaule ir smalki izveidota, tai ir vēsture. Laiku pa laikam lasītājs dabū pa informācijas kripatiņai un sāk saprast, kā tad cilvēkiem izdevās izrauties no dēmonu kundzības. Un ne viss ir bijis tā kā tas tiek mācīts skolās. Lēnām var sākt apjaus Borejas un Avalonas starptautiskās attiecības. Boreja pa lielam vēlas iznīcināt visus atlikušos dēmonus, Avalona ir kolaboracionisti, kas maģiju vērtē augstāk par brīvību (skaidra lieta, ka viņi vadošā kliķe ir pārdevusies dēmoniem (daļa no Borejas namiem ir tādi paši dēmonu pakaļlaižas)), un tam visam pa vidu ir Malks ar savu neafišēto slepenā aģenta statusu un naudas problēmām. Laiku pa laikam lasītājam tiek piedāvāts pa bossfaitam un te arī atklājas autora patiesais talants, divkauju un masu batāliju apraksts.

Grāmatām lieku 7 no 10 ballēm, cerams ar laiku sižeta līnija uzlabosies un nenāksies tik daudz lasīt par maga iesācēja peļņas iespējām. Noteikti izlasīšu arī nākošās sērijas grāmatas.

Шаман. Похищенные (Шаман #1) by Константин Калбазов

Tā kā visas labās man zināmās “popodancu” (fantāzijas žanrs, kur mūsdienu cilvēks nonāk paralēlajā pasaulē) sērijas esmu izlasījis, nolēmu piemeklēt sev ko jaunu un vēl nezināmu. Beigu beigās izvēle krita uz šī autora grāmatu sēriju Šamanis.

Igors attopas piekalnītē, šķiet, ka tikai nolicies nosnausties, lai gan ne sitams nevar atcerēties, kādēļ viņš būtu pieņēmis šādu lēmumu. Palēnām viņš nonāk pie secinājuma, ka viņš vairs nav Essentuki apkaimē, bet pavisam citā pasaulē. Par laimi viņš nav gluži tukšām rokām, viņam bez velosipēda un mugursomas ir pneimatiskā šautene “Ataman”, kuras lodes kalibrs ir 6.35 un stobra galā uzmontēts skaņas slāpētājs. Noderēs arī universālais revolveris ”Groza” ar divdesmit padomjlaika patronām rezervē. Un te pēkšni parādās kaut kādi čabani zirgos ar arbaletiem un berdankām pie sedliem, tikai tai aizslēgs tāds dīvains pagriezts 90 grādu leņķī!

Ja nopietni, tad grāmatas centrālajam sižetam nav ne vainas, Igors nonācis tādos kā mežonīgajos rietumos, kur tādi paši kā viņš ir izveidojuši savu pašpārvaldi. Regulāri karo ar vietējiem kalnu iedzīvotājiem, uztur tirdzniecības sakarus ar vietējiem zemkopjiem. Pašiem ir sava pilsēta un kņaziste. Kaut kur citā kontinentā esot pat kaut kādas attīstītākas civilizācijas paliekas, bet tās uz šo pusi īpaši neraujas, jo te kara rezultātā notikusi kaut kāda kataklizma. Igors meklē vietu sabiedrībā un viņam izdodas izsisties. Vēl vairāk  – vietējiem ir aizdomas, ka viņi patiesībā atrodas kaut kādā realitātes šovā, jo regulāri tiek atrastas novērošanas kameras un laiku pa laikam pat retranslējošās stacijas.

Viss būtu super, taču autors ir apsēsts ar ieroču aprakstiem, un tas nokauj visu ielasīšanos sižeta līnijā. Lūk, galvenais varonis dodas pirkt gāzģeneratora automašīnu, būtu nopircis – i labi, bet nē, davai, parunāsim par stiprinājumiem “gatlingu” uzstādīšanai. Protams, tie nav īstie zemes gatlingi, bet vietējo speciālistu ražojums, un tad nu lasītājam nākas uzzināt lodes kalibru, dūmu pulvera mīnusus, kurus var kompensēt ar automašīnas mobilitāti, ātršāvību, apkopes nianses un cenas vietējā valūtā. Un tā par katru stroķi, satiek dejās meiču – runājam par šaujamajiem. Redzam kādu ar vietējo automātu – aprakstām tā tehnisko specifikāciju. Kāds uzbrūk – lūdzu, katra šaujamā distance, uzbrucēja pozīcijas, pēc šāviena skaņas noteikts ierocis un tā apraksts. Gan jau, ka īsts ieroču entuziasts par visu šo ir sajūsmā, un tā kā autors labi kotējas, tad tādu ir ne mazums. Mani šie infodumpi nedaudz nogurdināja un beigās sāku tos ignorēt.

Par varoņa izaugsmi nevar sūdzēties, viņam jaunā pasaule piestāv kā labi uzšūts uzvalks, jau uz zemes viņš bija labs ieroču speciālists, te viņš var izvērsties, atpakaļ neatskatoties. No pilnīga iesācēja kļūst par respektablu un nozīmīgu personu vietējā kņazistē, bada maizē nedzīvo un vispār ir, D&D terminos runājot, lawful good.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja spēj atslēgties no, manuprāt, nevajadzīgas faktoloģijas gūzmas un sekot tikai sižeta pavērsieniem, tad pasaule ir daudzsološa un prasmīgi izveidota, arī sižets lai arī ne oriģināls, bet labi pārdomāts. Lasīt gan es ieteiktu ieroču entuziastiem un cilvēkiem, kuri spēj atstāt neinteresantās vietas nelasītas.

After the End of the World (Carter & Lovecraft #2) by Jonathan L. Howard

Pagāja nieka divi gadi līdz saņēmos izlasīt grāmatu sērijas Carter & Lovecraft turpinājumu. Patiesībā es cerēju, ka autors uzrakstīs pa šo laiku vismaz trešo grāmatu un tad es varētu izlasīt uzreiz visus turpinājumus. Taču laiks gāja, un trešā grāmata neparādījās, nolēmu lasīt to, kas ir.

Te būs maitekļi tiem, kas nav vēl lasījuši pirmo daļu. Jaunā realitāte, kurā attapušies Krāters un Lovkrafta, nudien nav līdzīga viņu oriģinālajai pasaulei. Pasaules suprevara ir Trešais Reihs, Otrais pasaules karš noritēja pēc pavisam cita scenārija, virs Maskavas tika detonēta atombumba un nu ir Fāterlande no Berlīnes līdz Vladivostokai, neviens nezina par to, kas notiek bijušajā PSRS teritorijā. ASV joprojām pieturas pie neitralitātes politikas un nav nekāda pasaules līdere.

Jaunā Arkhamas versija ir daudz interesantāka nekā mūsu realitātes. Šeit pārdabiskais, mītiskais un šausminošais vairs nav tikai leģendas, te tas ir atrodams katrā tumšākā stūrī. Kārters un Lovkrafta ar to sastopas diezgan ātri, un nav jau tā, ka tas viņiem būtu kāds baigais noslēpums. Sākumā izskatījās, ka šī grāmata būs zinātniskās fantastikas gultnē, jo centrālā sižeta līnija ir par Nulles Punkta Enerģiju un zinātnieku grupu, kas nodarbojas ar tā izpēti. Taču, kad parādās aukstās zvaigznes, tiek piesaukts Algols, tad zinātājam viss top skaidrs, tā ir tikai kārtējā dekorācija. Šeit zinātnieki reizē ir arī kultisti, Dižvācijas slepenie dienesti ne vienmēr darbojas fāterlandes labā.

ŠĪ grāmata, līdzīgi kā iepriekšējā, ir detektīva un trillera sajaukums, kas pasniegts Lovkrafta pasaules mērcītē. Cilvēkiem tikai šķiet ka viņi ir pasaules valdnieki, bet patiesībā viņi ir tikai putekļu īsto pasauļu valdnieku acīs. Grāmatas galvenie varoņi grib atgriezties savā pasaules variantā, bet, tā kā ēst arī vajag, tad sākotnējā fāzē, katrs nodarbojas ar to, ar ko nodarbojušies vienmēr, Kārters ir privātdetektīvs un Lovkrafta – grāmatu veikala īpašniece. Kādudien Kārteram parādās ļoti labs darba piedāvājums no gestapo pārstāvja un viņš nolemj to pieņemt. Lovkrafta savā grāmatnicas seifā atrod Nekronomikonu un nolemj nedaudz palasīties. Šī ir no tām grāmatām, kas lasītāju piesaista ar sižeta pavērsieniem un neļauj atslābināt uzmanību, pie reizes inkorporējot piecdesmito gadu populāro SciFi žanra tēmu, Nacisti uz Mēness, Antarktīdā un kosmosā. Brīdī, kad uzrodas Tules organizācijas pārstāvji, tad vispār norauj jumtu, gandrīz kā Hell Boy komiksos, uzreiz ir skaidrs, ka pasaules kārtībai tūlīt tiks pielikts punkti.

Karš Debesīs vienmēr slikti atsaucas uz parastajiem Zemes iedzīvotājiem, šoreiz nav savādāk, bet par laimi ir divi Zemes iedzīvotāji, kuri no šīm lietām kaut ko sajēdz un spēj ietekmēt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Liquid Rules: The Delightful and Dangerous Substances That Flow Through Our Lives by Mark Miodownik

Šī grāmata, man šķiet, ir uzstādījusi rekordu laika ziņā, kuru tā pavadījusi kā aizsākta, bet nepabeigta. Sāku lasīt aptuveni pirms diviem gadiem un kaut kā nevarēju izlasīt tālāk par pāris nodaļām. Tā nu viņa man plauktā par savu nepabeigtību atgādināja labu laiku, līdz es saņēmos pamēģināt vēlreiz.

Grāmatas autors ir apņēmies izstāstīt visu par šķidrumiem un izdarīt to strukturēti. Grāmata tiek pasniegta kā lidojums no Londonas uz Sanfrancisko, kurā autors pievērš uzmanību šķidrumiem, ar kuriem nākas sastapties. Tas paver iespēju pastāstīt lasītājam par dažādu šķidrumu īpašībām, kas savukārt ļauj lasītājam apzināties to, ka pasaule ir brīnumu pilna.

Bet nu par to, ko lasītājs var uzzināt grāmatā – kādēļ viļņi gandrīz vienmēr ir paralēli jūras krastam, cik olīvas vajadzīgas, lai namsaimniecību apgaismotu ar vienu lampu, kā alkohols mūs apdullina, par lodīšu pildspalvu izgudrošanu un kā izvēlēties pareizo tinti, par to, kāpēc, autoraprāt, drošības instruktāža pirms pacelšanās ir vairāk rituāls nekā kaut kas ar praktisku vērtību, par mākoņu veidošanās procesu, par to kādēļ drēbes izžūst temperatūrā zem ūdens vārīšanās punkta, par šķidro kristālu ekrānu tapšanu, par to kādēļ mēs tā satraucamies, redzot savus ķermeņa izdalījumus, par salīmētajām lidmašīnām, kāpēc kokos ūdens tek uz augšu, par šļūdoņu ietekmi uz kontinentālajām plātnēm,  un par to,ka kečups ir neņūtona šķidrums.

Visiem draugu lokā ir tāds cilvēks, kas runājot visu laiku maina sarunas tematu (ja nav, tad tu tas esi pats). Šīs grāmatas autors ir tāds cilvēks, grāmata sevī ietver lielu informācijas apjomu, kas pasniegta kā interesantu faktu gūzma. Lasītājs var būt drošs, ka no tā, kas izlasīts vienā lapaspusē, viņš neatcerēsies ne desmito tiesu, jo pēc tās būs bijusi vēl viena lapaspuse ar tikpat interesantām lietām, un tad vēl viena un tā līdz beigām. Es sevi uzskatu par diezgan rūdītu populārzinātnisko grāmatu lasītāju, bet šī grāmata mani pārspēja.

Bērnu dienās es par šādu grāmatu būtu sajūsmā, jo kas gan var būt labāks par informācijas drupatu tūkstošiem vienā grāmatā? Šķiet, esmu kļuvis vecs un apmāts ar neracionālu vēlmi atcerēties pēc iespējas vairāk no izlasītā. Nelīdzēja pat tas, ka es lielāko daļu no informācijas biju lasījis iepriekš un te sanāca tikai tāda atkārtošana. Pēc pāris lapaspusēm manas smadzenes vienkārši izslēdzās un nācās lasīt dozēti un lēnām. Tā nu man tā lasīšana ievilkās uz pāris gadiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, šī ir no tām, kuru var uzšķirt jebkurā vietā un lasīt neko nezaudējot. Ja patīk populārzinātniskās grāmatas ar milzīgu faktu apjomu, tad iesaku pamēģināt.

Поводырь мёртвых; Губитель живых (Дорогой мертвеца #5-6) by Павел Корнев

Ar to LitRPG žanru ir tā, ka, sākot lasīt vienu, nevari apstāties un nākas lasīt arī nākamo. Un te runa neiet tikai par vienu sēriju, rodas vēlme izlasīt visu, kas gada laikā iekavēts. Un kādēļ gan atteikties no tik pārbaudītas vērtības kā Miroņa ceļš? Pirms gada izlasot sērijas ceturto grāmatu par uzmešanu un uzmetēju, man bija pilnīga pārliecība,, ka viss sērija beigusies un līdz ar Džona Dou tikšanu prom no “Varas Torņu” spēles un atgriešanos realitātē. Tomēr man ir prieks, ka autors ir izdomājis veidu, kā atgriezties pie šīs sērijas un aizvest lasītāju jaunā piedzīvojumā.

Tagad Džons Dou ir atgriezies, lai spēlētu, un atkal spēles cena ir viņa dzīvība. Vecie ienaidnieki ir atgriezušies un viņu atraduši. Pārmaiņas pēc šoreiz viņa spēles laukums ir “Dziļais sapnis”. Tā nu ir sanācis, ka pasaulē kāds vīruss ir pārvērtis simtiem miljonus cilvēkus par dārzeņiem un tie, lai izklaidētos un dzīvotu, pavada savas dienas šajā spēlē. Te ir arī kāds spēlētājs, kura atrašanās vietu vēlas noskaidrot attiecīgi dienesti, un tas ir galvenā varoņa uzdevums.

Ja salīdzina ar iepriekšējām četrām grāmatām, autors ir uzlabojis kvalitāti, varoņa kvesti ir kļuvuši interesantāki, un ir pat šāda tāda mijiedarbība ar citiem spēles personāžiem. Pasaule ir cita nekā pirmajās četrās sērijas grāmatās un varbūt tas ir tas, kas manās acīs šo grāmatu lika novērtēt augstāk. Arī uzdevums viņam ir konkrēts un skaidri saprotams, tādēļ lasītājam nav īpaši jāuztraucas, ka notiks branga peldēšana pa straumi kopā ar galveno varoni.

Pats varonis kā cilvēks ir palicis nemainīgs, taču viņa personāžs nekromants ir daudz interesantāks nekā dzīvais mironis. Viņam pieder pašam sava kapsēta, kuru uzraudzīt, miroņi, kurus pierakt, un vietējās problēmas ar demonologiem. Kā jau labos spēles kvestos, par tiem vienmēr pienākas balva – izvēle starp kaut ko sliktu un ļoti sliktu. Spēlē nekromanti nav diez ko lielā cieņā un palikt dzīvam vien jau ir sasniegums. Arī ar varoņa izaugsmi ir pavisam čābīgi, jo te viņam aug tikai līmeņi un pa pāris nedēļām jau gluži cits cilvēks arī nekļūsi. Vienīgā izvēle, kas viņam ir jāizdara, ir tas, cik nopietni viņš grib specializēties nekromantijā , kas spēles izpratnē nozīmē līķu sadalīšanā un rituāliem nepieciešamo komponenšu vākšanā.

Izlasīju abas sērijas turpinājuma grāmatas vienā piegājienā, nav jau diez ko biezas. Objektīvi skatoties literārās vērtības viņās nav daudz, un no loģikas viedokļa ar sērija jau it kā bija noslēgusies un kādēļ mironi vēlreiz augšām celt? Bet no mana kā neizvēlīga lasītāja viedokļu nudien bija vērts lasīt, atpūtināju smadzenes, atslēdzos no ikdienas un reizēm jau neko vairāk arī nemaz no grāmatas nevajag. 7 no 10 ballēm.

The Gods of HP Lovecraft by Aaron J. French (Editor), Martha Wells, Adam Nevill, Laird Barron, Bentley Little, David Liss, Brett J. Talley, Christopher Golden, James A. Moore, Jonathan Maberry, Joe R. Lansdale, Rachel Caine, Douglas Wynne, Seanan McGuire, Donald Tyson

Tā nu ir sanācis, ka kopš bērna kājas mani ir aizrāvis Lavkrafta mitoss ar visiem viņa Ktulu, Jog-Sototiem un Šub-Nigurattiem. Ieraudzījis šo antoloģiju, es vienkārši nespēju paiet tai garām nenopircis. Ar lasīšanu gan tik raiti nevedās, kā es biju domājis. Tam bija daudzi iemesli – sākot no tā, ka mitosa grāmatas nevar patērēt strauji, lai pats nepaliktu traks un nesāktu rakstīt pats savu Nekromikonu, līdz globāla pandēmija, kas izskatās vēsta par Seno kārtējo mēģinājumu atmosties. Bet nepagāja ne divi gadi un es veiksmīgi izbūros grāmatai cauri.

Grāmatā ir apkopoti veseli divpadsmit stāsti, kurā katrs parāda vienu no mitosa panteona dieviem kā galveno pasaules notikumu ietekmētāju. Katru ir sarakstījis savs autors, un tādēļ skatījums uz Lavkrafta mitosu nav konsistents un vietām pretrunīgs, bet kas gan var tos Senos dievus līdz galam izprast visos viņu aspektos? Viens gan ir skaidrs, Seno dievu motīvus cilvēkam izprast ir tik pat lielas iespējas kā mušai cilvēkus. Un nu pastāstīšu par stāstiem, kuri man patika.

In the Mad Mountains by Joe R. Lansdale – ļoti laba variācija par Ārprāta kalniem. Šeit stāsta varoņi attopas glābšanas laivā netālu no grimstoša kuģa, nonāk uz dīvainas ledus klātas salas. Neviens no viņiem neatceras, kā ir nonācis uz kuģa, kādēļ tas nogrima, viņi visi ir sāk stāstu kopā ar lasītāju kā baltas lapas. Ja sākumā šausmas aprobežojas vien ar haizivju apsēstu jūru, tad, stāstam ritot savu gaitu, atklājas aizvien šaušalīgākas lietas un vietas. Lasot stāstu nevar nepamanīt, kā autors savus varoņus kopā ar lasītājiem noved pie apjēgas, ka viss notiekošais ir ne vien šausmīgs, bet arī absurds. Manuprāt labākais stāsts šajā krājumā – 10 no 10 ballēm. Šogoti forever!

Down, Deep Down, Below the Waves by Seanan McGuire – šis stāsts ir Insmūtas stāsts. Laiki ir mainījušies un kapteiņa Obeda Mārša pēcteči līdz ar tiem. Insmūtā katastrofāli trūkst jaunu asiņu, dzelme spēj aizsaukt aizvien mazāk un mazāk savus pēcnācējus, stāsta varone ir nolēmusi kaut ko darīt lietas labā. Nav jau tā, ka visi Insmūtas ļaužu pēcnācēji apzinātos, ka viņus atplestām rokām sagaida Y’ha-nthlei pilsētā. Labi sarakstīts stāsts no Insmūtas pamatiedzīvotāja perspektīvas, par saskari ar mūsdienu civilizāciju un tās sekām. 10 no 10 ballēm.

Dream a Little dream of Me by Jonathan Maberry – šis stāsts ir veco labo klasisko detektīvu stilā, tikai šoreiz detektīvs neko neizmeklē, viņš saņem no klienta uzdevumu aizsargāt kādu artefaktu no Tules biedru alkatīgajām ķetnām. Durvis uz sapņu pasauli ir palikušas vaļā un starp tām tagad var staigāt gandrīz katrs, kam vien ir saprašana šajā lietā. Protams, te ir uzmetieni un negaidītas atklāsmes. Beidzot var uzzināt, kas ir ar to krišanu no augstuma sapnī (maiteklis galvenais ir pamosties pirms zemes) – 9 no 10 ballēm.

The Dark Gates by Martha Wells – izrādās, ka autore prot sarakstīt ne tikai Slepkabota dienasgrāmatas. Stāstā darbība notiek pavisam citos realitātes slāņos, privātdetektīvi ir nolīgti lai atrastu kāda rūpniecības magnāta pazudušo meitu. Magnāts pēdējos gados ir sācis uzvesties pavisam dīvaini, un, ko tur slēpt, viņa apkaimē sākuši izgaist cilvēki. Jau no pirmajām lapaspusēm mitosa pārzinātājs sapratīs, ka te ir iejaukts pats Jog-Sotots un atliek vien gaidīt cik ilgi līdz šim secinājumam nonāks stāsta varoņi. Tāds spraigs stāsts – 9 no 10 ballēm.

Domāju, ka lasītājam, kurš ir iepazinies ar Lavkrafta daiļradi, šis stāstu krājums šķitīs daudz interesantāks nekā mitosa nezinātājam. Var jau riskēt un lasīt šo antoloģiju, neko par Lavkraftu nezinot. Šo stāstu krājumu iesaku visiem Lavkrafta mitosa cienītājiem, klasika ir laba lieta, bet jādod sev iespēja paskatīties no cita skatu punkta. 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: