Navigate / search

The Half-Made World (The Half-Made World #1) by Felix Gilman

The Half-Made World

Par to, ka šī grāmata ir laba, es uzzināju no žurnāla, kur tas skaitās kā viens no labākajiem stīmpanka gabaliem, un to esot noteikti vērts izlasīt. Ieliku savā izlasāmo sarakstā, tad pēc kāda laika aizlienēju grāmatu un sāku lasīt. Man jau patīk pasaule, kurā dominē tvaika dzinēji ar nelielu maģijas piešprici.

Pasaule nemaz nav tik vienkārša vieta, kā tas varētu šķist. Tikai cilvēks definē to ap sevi, ja pasauli atstāj viņas pašas ziņā, tad viņa ir haosa un nenoteiktības pilna. Grāmatas pasaule ir gatava tikai pa pusei. Gatavo pusi plosa karš starp Guns un Line. Line pasauli pakļauj ar industrializācijas palīdzību, padarot cilvēkus par industrijas vergiem un virzoties uz priekšu, apgūstot aizvien lielāku pasaules daļu. Guns – ir teroristi, viņi ir praktiski neuzvarami pistoļvīri, kas pakļauj cilvēkus ar iebiedēšanas palīdzību. Šādā pasaulē neviens nevar palikt neitrāls. Pirms daudziem gadiem bija tāda Sarkanā Republika, kas centās cīnīties pret abiem spēkiem, gandrīz uzvarēja, taču par to neviens vairs neatceras. Rietumos, kur zeme vēl ir neizpētīta atrodas kāda klīnika, kura dziedina Line ieroču salauztos prātus, šīs iestādes palātā guļ kāds vecs Sarkanā Republikas ģenerālis, kura prātā, iespējams, var atrast noslēpumu, ar kura palīdzību būtu iespējams uzvarēt gan Line, gan Guns.

Grāmata ir kārtējā variācija par Amerikas mežonīgo rietumu kolonizēšanu. Guns ir tipiski kovboji, kuru mērķis ir saglabāt no likumiem un kārtības brīvu pasauli. Turēt to haosā, cik vien ilgi iespējams. Normālajiem cilvēkiem viņi neko daudz nevar piedāvāt, tik vien kā mirt Guns un Line pārstāvju kaujās. Pistoļvīriem piemīt superspējas, jo viņi jau nav parasti cilvēki, viņiem ir revolveris, kas ir kādas senas dievības atribūts. Kad tāds iemiesojas cilvēkā, cilvēks kļūst neuzvarams, nu gandrīz. Guns dieviem cilvēks ir tikai līdzeklis, lai sētu haosu pasaulē. Krīdmors ir viens no šādiem pistoļvīriem. Viņa dzīve lielākoties ir sastāvējusi no episkām cīņām, kas mijas ar bēguļošanu no Line vīriem. Taču tagad viņam ir dots uzdevums, iefiltrēties klīnikā, kuru apsargā kāds neatkarīgs pasaules gars un izdabūt no turienes veco ģenerāli. Viņam jau visa tā pistoļvīru padarīšana īsti nevelk, taču viņš jau ir vecs vīrs, kuram, pat ja izdotos dzīvam tikt vaļā no Guns bandas, atliktu tikai novecot un nomirt. Kas tad ies mainīt salīdzinošu jaunību pret miršanu no vecuma? Tā nu viņš pilda saimnieku pavēles, pie iespējas nedaudz tās modificējot pa savam lāgam.

Line un viņu pārstāvošas Lokomatīves gan zina ko darīt ar pasauli! Viņas pārveido pasauli pa savam, radot kārtību. Pakalnus nolīdzina un ielejas aizber. Pāri paliek tikai stacijas un Line kalpi, kuri apdzīvo stacijas un klausa Lokomatīvju pavēlēm. Reizēm gadās, ka Guns iznīcina pa Lokomatīvei, taču tās ir nemirstīgas un pēc pāris gadiem vienmēr atgriežas, lai turpinātu industrializāciju un kārtības ieviešanu. Lowry ir parasts stacijas strādnieks, kas apstākļus sakritības dēļ saņem uzdevumu sagūstīt veco pustrako ģenerāli. Lokomatīves īsti nav svarīgs konkrēts cilvēks, viņām galvenais ir funkciju pildīšana.

Tam visam pa vidu ir kāds normālais cilvēks – Liv Alverhyusen, psiholoģijas doktore, kura ir nolēmusi pieņemt darbu kādā attālā pasaules klīnikā. Aiziet no Universitātes un apskatīt pasauli. Viņai visos grāmatas notikumos būs centrālā loma. Viņa ir dzīvojusi jau attīstītajos Austrumos un par mežonīgajiem Rietumiem ir lasījusi tikai grāmatās, kuru gan interesē nomales notikumi. Tādēļ ceļojums viņai šķiet visnotaļ laba pārmaiņa dzīvē. Lasītājs grāmatas laikā varēs novērot, kā lēnām izzudīs viņas idealizētais pasaules skatījums un kā tās vietā ienāks skarbā realitāte.

Kāds tad ir šīs ar maģiju un tehnoloģijām pārsātinātās grāmatas centrālais vēstījums? Nu tas, kas tieši neskar jaunu teritoriju apgūšanas vēsturi, pamatiedzīvotāju apspiešanu un brīvpilsētu asimilāciju. Manuprāt, tas ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kas ir atbildīgs par cilvēces vēsturi, kariem, teroristiem, netaisnībām, genocīdiem un citām sliktām lietām. Viegli ir vainot pārdabiskas būtnes, sak, dēmoni vada vienu cilvēces daļu, tehnoloģija pamudina otrus un beigās sanāk asinis līdz ceļiem. Patiesībā pie visiem darbiem un nedarbiem līdzatbildīgs ir katrs indivīds ar saviem ideāliem un mērķiem. Tas, kā viņš izvēlas vai neizvēlas tos īstenot. Tie, kas grib slavu un sēt haosu, dodas pie pistoļvīriem, tiem, kuriem labāk patīk skrūvītes loma mašīnā, ir uzticami Line kalpi. Bet tie, kuri atrodas pa vidum, tiem atliek vien piekrist esošajai kārtībai.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ļoti labs stīmpanka piemērs, spraigs un aizraujošs sižets, kuram apakšā atrodamas daudzas paralēles ar mūsu pasaules vēsturi un pārdomas par sabiedrības attīstības scenārijiem.

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre

Par to, ka man vajadzētu izlasīt šo grāmatu, es uzzināju salīdzinoši nesen, kad izlasīju Ievas Melgalves atsauksmi par to. Pati atsauksme mani uz lasīšanu diez vai pamudinātu, jo rindā stāv nebeidzami triviālliteratūras darbi. Mani pārliecināja pats autors, iesaistoties diskusijā ar saviem recenzentiem, asi aizstāvot savu darbu un, protams, neslēpjot savas paša domas, ka viņa darbs ir kaut kas vairāk par sadzīves romānu. Man vienmēr ir patikuši autori, kas nekaunas reklamēt savu uzrakstīto, tādēļ devos vien uz veikalu, lai nopirktu savu eksemplāru. Jā, es varētu no Zvaigznes to dabūt arī apmaiņā pret atsauksmi, taču vietējie autori ir jāatbalsta, balsojot ar savu naudas maku.

Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.

Augstāk citētais ir no grāmatas anotācijas uz aizmugurējā vāka, un lai ar’ tajā viss pieminētais ir patiesība, tas nudien nepalīdzēs grāmatas lasīšanā. Atverot grāmatu es nemaz nezināju, kas mani sagaidīs. Biju drošs tikai par vienu – šis noteikti nebūs kaut kas radniecīgs manam iemīļotajam fantāzijas žanram. Biju arī sabaidīts ar to, ka šī ir grāmata, kurā nekas nenotiek. Tas gan bija samelots, jo grāmatā kā reiz notiek, un notiekošais ir dzīve. Galvenie tēli Sofija, Villijs un Pepiņš dzīvo uz pilnu klapi, jo viņi taču ir jauni.

Grāmatā ir, iespējams, gaumīgākais melnais humors, kuru es esmu latviešu literatūrā sastapis. Man pašam no bērna kājas ir diezgan pamelna humora uztvere, un te nu autoram pienākas uzslavas, man ļoti patika.

“No krāsns vismaz nāk cilvēcīgs siltums.”

Tas krematorijas kontekstā, Villijs taču ir krematorijas darbinieks, un viņš ir atbildīgs par krāsni. Darbs nav diez ko labi atalgots, ja vien netrāpas pa haltūrai. Jautāsiet – kādas ir haltūras krematorijā? Tas jālasa pašiem. Vispār Villijs man nez kādēļ asociējās ar vienu bērnu dienās redzētu seriālu, kur pamelnā britu komēdijā figurēja kapracis Billijs. Villijs gan bija nosvērtāks puisis, taču nevarēju izbēgt no paralēļu vilkšanas. Villijs ir pragmatiķis, viņš dzīvē redz iespējas. Viņš stingri ar abām kājām turas pie zemes, lai ar’ reizēm ikdienā nākas pieredzēt lietas, kas nemaz nav tik ikdienišķas.

Pepiņš ir vēl neatzīts mākslinieks, kurš somā nēsā līdzi četras nepabeigtas acis. Villijs un Sofija ir viņa vienīgie draugi. Viņam ar to dzīvi ir tā, kā ir – mirstošs tēvs, Sofija, kurai viņš īsti nemāk piesist kanti, un neskaidra mākslinieka karjera. Kā jau visiem cilvēkiem, kuriem pašiem dzīvē lāga nevedas, viņš labprāt cenšas mācīt visus pareizi dzīvot, neskopojas ar nosodījumiem un viedām pamācībām. Nav jau tā, ka viņš būtu galīgs nūģis, nē, kā jau māksliniekam pienākas, viņam piemīt suicidālas tieksmes un neizmērojams optimisms, kas mijas ar tikpat neizmērojamu depresiju. Taču ar viņu kopā varēsim uzzināt, kā ar Volgas un piena separatora palīdzību var pa tiešo no Piena ceļa galaktikas izmalt enerģiju. Vispār jau ar šādiem mēģinājumiem daudzi no mums nodarbojas ikdienā, tikai kautrējamies to atzīt.

Sofija ir administratore masāžas salonā, vismaz Pepiņam un lasītājam tas tiek apgalvots. Nav jau tā, ka būtu samelots, vēl viņai ir mamma, kuras dzīve nav pārāk izdevusies un Pepiņš, kuru uzmundrināt un mierināt. Viņas skatījums uz dzīvi ir visnotaļ ass, un viņa nemaz nekautrējas graut Pepiņa un Villija gaisa pilis, lai uz to drupām būvētu savējās. Vispār par Sofiju es uzzināju ļoti maz, iespējams nebiju cītīgs lasītājs un pārāk aizrāvos ar Pepiņa un Villija dialogiem.

Tad par ko īsti ir šī grāmata? Manuprāt, tā ir par vienu neatņemamu dzīves daļu, kuru mēs labprāt iebāžam vistumšākajā kaktā un izliekamies nemanām. Reizēm mēs to nemanām tik ļoti, ka runāšana par to kļūst bezmaz vai par tabu. Tā ir nāve, kas var būt bezjēdzīga, smieklīga, traģiska bezpersoniska, tuva utml., bet tai pat laikā tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas piemeklē pilnīgi visus. Arī grāmatas varoņi nav izņēmums, tiem nākas to piedzīvot katram savā veidā. Šajā darbā caur humoru un vārdu spēlēm viņai diezgan bieži tiek dota galvenā loma, lai ļautu varoņiem un lasītājam izvērtēt savu dzīvi.

Lasot grāmatu diezgan ātri var saprast, ka te nebūs nekāda ļaunā tēla un sižeta uzminēšanas, tāpat kā no rīta aizejot uz darbu tu nekad lāga nevari būt drošs par to, kas dienas laikā notiks, tā arī grāmatas varoņu dzīves nav nokļūšana no punkta A uz punkta B. Kā jau tas realitātei pienākas, šādi punkti vienkārši neeksistē nedz laikā, nedz telpā. Grāmatā šo nenoteiktību vislabāk ilustrē Osvalds, kurš aizgāja uz bibliotēku. Šādam neprognozējamam stāstam ir daudzi plusi. Vislielākais no tiem ir, ka vari atslābt, netēlot detektīvu, nemeklēt līdzības ar citiem žanra darbiem un izbaudīt tekstu.

Šis ir no tiem tekstiem, kur daudz atkarīgs no katra paša lasītāja. Cik daudz viņš būs gatavs emocionāli investēties tajā, cik daudz viņš ir lasījis iepriekš, un kāda ir viņa humora uztvere. Domāju, ka pašā grāmatas struktūrā ir iešifrētas diezgan daudz jaukas lietas. Piemēram, pirmās grāmatas nodaļas, kur pirmā par kapiem, otrā par bērēm un trešā par mirstošajiem. Tālāk gan man neizdevās izsekot, iespējams, tā ir tikai sakritība, bet dikti jau nu loģiska. Un pāri visam, man grāmata šķita laba iesmiešana par Koelju tipa grāmatām, kur izteiktajiem prātuļojumiem lielākoties ir tikai pareizi sastādīta teikuma īpašības, kas absolūti netiek balstītas dzīvē. Te katrai dzīves mācībai ir reāls stāsta varoņa dzīves notikums.

“Tu nevari nepirkt zobu, ko pats esi izdauzījis. Ir tomēr kaut kādas pieklājības robežas.”

Lieku 10 no 10 ballēm, šī noteikti būs no tām grāmatām, kuru es pēc kāda laika noteikti pārlasīšu. Var droši lasīt, ja vien nebaida melnais humors un nāves tēmas cilāšana. Cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Šī grāmata noteikti ir viens no pakāpieniem, kā ar to vienkārši sadzīvot.

Biedrs mauzeris by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Biedrs Mauzeris

Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.

The Dragon’s Path (The Dagger and the Coin #1) by Daniel Abraham

The Dragon's Path by Daniel Abraham

Nemaz vairs īsti neatminos, kādēļ es savu skatu vērsu uz šo grāmatu, pareizāk sakot, visu sēriju. Domāju, ka kā jau vienmēr pie vainas būs Andris, jo kādā sarunā viņš slavēja autoru, un tas man iespiedās atmiņā. Kādu dienu saņēmos un caur Abebooks.com pasūtīju sērijas pirmās četras grāmatas. Man pēdējā laikā ir iepatikušies lielā formāta mīkstie vāki un es, manuprāt, rūpīgi darīju visu, lai visa sērija būtu vienotā formātā. Diemžēl realitāte bija gaužām skarba, un nekas no tā man nesanāca. Kad pastā saņēmu sērijas pirmo grāmatu, uzreiz sāku to lasīt.

Cilvēks var darīt, ko vien viņš vēlas, bet tādu lietu kā karš viņam nekad neizdosies novērst. Markuss ir atstājis savas varoņa dienas aiz muguras un piestrādā par vienkāršu tirgoņu karavānu apsargu. Taču, kad kāds pilsētas valdnieks grib piespiest viņu un viņa ļaudis iestāties pilsētas armijā, Markuss ir gatavs uz nestandarta soļiem, lai izvairītos no karavīra likteņa. Citrina ir bārene – bagāta bārene. Savu bērnību viņa ir pavadījusi bankā, un tas, ka viņa vēl nav pilngadīga nenozīmē, ka viņa neko nesaprot no naudas. Viņas uzdevums ir kontrabandas ceļā izvest no pilsētas naudu pirms vēl ir sācis karš. Geders ir senas augstmaņu dzimtas atvase, taču tā ir zaudējusi savu statusu. Arī pats Geders pārāk aizraujas ar spekulatīvajām esejām un tādēļ netiek cienīts biedru vidū. Došanās karā nemaz nav slavas un spozmes apņemts pasākums, sevišķi, ja tev nav īstu draugu. Notikumi pie Vanai pilsētas radīs lavīnu, kuru neviens nespēs apturēt, taču grāmatas varoņi par to vēl neko nezina.

Sākot lasīt grāmatu daudz nesatraucos, pat ja tā izrādītos kārtējais varoņa ceļš, kur no puņķaina bāreņa izaug jaunais karalis, kas lidinās pa pasauli apkārt ar drakonu, lai nu būtu. Šis žanrs vienmēr man ir paticies, neskatoties uz faktu, ka esmu lasījis simtiem grāmatu. Taču mūsdienās ar plikām žanra klišejām autoram ir grūti izsisties, nepietiek vairs pat ar episkām cīņu ainām, lasītājs grib realitātes un klātbūtnes efektu (nerunāju par visiem, bet par sevi), tad nu nākas iespringt ar pasaules būvniecību. Šajā grāmatā tā ir ļoti laba. Autors pievēršas ekonomikas un politikas niansēm, ne par velti sērija saucas Duncis un Monēta. Pār pasauli var valdīt tikai divos veidos – vai nu ar zobena asmeni vai ar naudas spozmi. Tādēļ visam ir jābūt smuki sakārtotam un savstarpēji saistītam.

Man nelielas problēmas sagādāja daudzās rases, joprojām man nav skaidrība, kāda katra izskatās un tas, ka tās ir pāri pa desmit, situāciju neuzlabo. Ceru, ka ar laiku šī lieta tomēr radīs pievienoto vērtību. Pasaules vēsture nudien ir iespaidīga, tā iesniedzas gadu tūkstošos, un pirmsākumus jau esošie cilvēki ir aizmirsuši. Par laimi Geders aizraujas ar vēsturi (viņam taču patīk spekulatīvās esejas) un kopā ar viņu var uzzināt daudz interesantas lietas. Jā, ir bijis laikmets arī pirms drakonu valdīšanas laikiem, kad pasauli pieskatīja … nemaitekļošu.

No varoņiem Geders man ir vismīļākais. Pēc dabas cilvēks nav ļauns un viņu interesē vēsture. Viņš arī skaidri apzinās savu vietu sabiedrībā, viņš ir tikai figūriņa vareno rokās, pie tam ne tā pati nozīmīgākā. Vada viņu vislabākie nodomi un no grāmatām salasītas gudrības. Šī kombinācija rada ļoti interesantu rīcību, kura nezinātājam šķiet neloģiska. Geders noteikti dienās būs liels vīrs, jau pirmajā grāmatā viņa rīcību var droši definēt kā nūģa atriebību. Reāli atdzīvina sižetu, un viņa sabiedrotie arī ir daudzsološi. Ļoti uzskatāmi parāda, kādēļ grāmatu tārpus nedrīkst laist pie kloķiem. Viņi lasot spekulatīvās esejas ir tik ļoti atrauti no pārējās pasaules, ka viņu ideālā pasaule nudien neatbilst normāla cilvēka vēlmēm.

Citrina pārstāv baņķieru flangu, sākumā īsti nezina, ko viņa grib, bet uz grāmatas beigām viņa ir izaugusi līdz nopietnam varonim. Kas ne vien zina ko vēlas, bet arī saprot kā savas vēlmes piepildīt. Tas, ka pa ceļam nākas izjaukt daudzus tālejošus plānus, viņu pārāk nesatrauci, viņa ir atradusi savu dzīves aicinājumu. Domāju, ka brīdī, kad Gedera un Citrinas intereses sadursies, sižetā notiks daudzi negaidīti pavērsieni.

Markuss, tas gan būtu standarta garlaicīgais karavīrs, ja vien viņam nebūtu diezgan interesanta pagātne. Šis ir no vīriem, kurš pilda savus solījumus. Varbūt ne tik cītīgs kā Aberkrombija Logens Deviņpirkstis, taču iespaidīgs. Patlaban viņam ir pagātnes trauma, kurai viņš tā arī nav ticis pāri.

Lieku 9 no 10 ballēm. Spēcīgs sērijas sākums. Ostaps Benders teiktu “Ledus ir sakustējies”, lieku lielas cerības uz turpinājumiem. No anotācijām uz grāmatu vākiem es esmu sapratis – ies vēl jautrāk. Noteikti iesaku lasīt, Geders vien ir tā vērts.

Blade of Tyshalle (The Acts of Caine #2) by Matthew Woodring Stover

Blade of Tyshalle

Pirms pusotra gada pēc grāmatas Heroes Die izlasīšanas es optimistiski prognozēju, ka arī turpmākie Kaina piedzīvojumi būs ne sliktāki par pirmo. No otrās grāmatas lasīšanas mani nedaudz atturēja informācija, ka šī esot vairāk tāda filozofiska. Ja grāmatu nosauc par filozofisku, tad ir tikai divas iespējas. Pirmā- tā tiešām ir filozofiska. Otrā – sižets ir tik samudžināts, ka lāga nevar saprast, kas ir kas un beigās attopies ar (nosacītu) kladi, kura pilna ar citātiem, bet ar minimālu sapratni par grāmatā notiekošo.

Zeme jau sen nav nekāds rožu dārzs, savulaik tai uzbruka nāvējošs vīruss, kas izpļāva lielu cilvēces daļu, un lai saglabātu tās ekonomiku, nācās ķerties pie drastiska risinājuma. Resursi bija ierobežoti, un tādēļ visi tika sadalīti kastās. Strādniekos, Biznesmeņos un Izklaidētājos. Pasaulē, kuru apdzīvo miljardiem cilvēku, nav nekas svarīgāks par kvalitatīvu izklaidi, un tā tiek nodrošināta. Katram Zemes iedzīvotājam ir iespējams kopā ar Aktieriem doties piedzīvojumos uz Overworld pasauli, kas atrodas citā matērijas svārstību frekvencē. Taču pārapdzīvotā pasaulē ir grūti samierināties ar izklaidi vien, ja tepat rokas stiepiena attālumā ir neskarta pasaule ar tīru gaisu, neizpostītiem mežiem un neapgūtiem izrakteņiem. Tas, ka tur jau dzīvo citi, nav liels šķērslis, jo Zemes varenajiem ir plāns, buldozeri un mēris. Ko gan spēs padarīt elfu magi un dīvainu dienu pielūdzēji pret tehnoloģijām un moderniem ieročiem?

Notikumi risinās septiņus gadus pēc pirmās grāmatas. Sākums ir daudzsološs un pavēsta to, kā Kains kļuva par Aktieri, ja pirmajā grāmatā nekas sīkumos netika izklāstīts, tad tagad pirmajās pārdesmit lapaspusēs lasītājs var uzzināt visu kas nepieciešamas, lai no zemākās sabiedrības slāņa paceltos līdz Aktierim. Arī Overworld pasaulē viss ir mainījies, Aktieri vairs nav noslēpums, par tiem klīst dīvainas baumas, ir izveidojies kainisma kults, kuru cītīgi mēģina apkarot vietējās reliģijas pārstāvji. Pats Kains vairs nedodas uz Overworld kā aktieris, viņš ir studijas direktors, dzīvo kopā ar savu sievu Šannu un viņas bērnu. Varētu šķist, ka viņš ir sasniedzis slavas virsotnes ne tikai paralēlajā pasaulē, bet arī uz Zemes. Bet tas tikai līdz brīdim.

Kollberg chewed on the finger, worrying it, cracking the bone like a dog sucking marrow; he turned his head to one side, wedged the finger back between his molars, bit down again, and yanked his head from side to side until the bone splintered at the knuckle and he could rip it free. Blood sprayed, and Kollberg fixed his lips to the wound, sucking greedily.

Kains gan kā cilvēks, gan kā Aktieris ir iemantojis daudzus ienaidniekus. Viņš ir nogalinājis daudzus, un un katram no šiem daudzajiem ir palicis kāds radinieks ar iemeslu ienīst Kainu. Kainam maigi izsakoties tas ir vienaldzīgi, viņa dzīves filozofija ir pavisam vienkārša – izdzīvot. Viņš neaizraujas ar augstākām matērijām un nenodarbojas ar morāliem spriedelējumiem. Tādēļ ir vēl jo interesantāk, kad Kains tiek nostādīts viens pret vienu ar jautājumiem. Vai ir vērts glābt pasauli, ja nespēj glābt savus tuviniekus? Vai ir vērts glābt savu pasauli uz citas pasaules rēķina? Un ko darīt, vienos svaru kausos ir miljards bērnu, bet otros tikai miljons?

Paralēli lielajiem jautājumiem dažādi dzīves gaitā iemantoti ienaidnieki mēģina Kainu novākt no ceļa. Lieki piebilst, ka Kainu īpaši tas neuztrauc, jo tādi ir bijuši vienmēr, un viņš ar tādiem niekiem sevi neapgrūtina. Tādēļ dažam labam Kaina arhiienaidniekam nāksies piedzīvot vilšanos, sastopoties ar Kaina vienaldzību pēc savu ģeniālo plānu realizēšanas. Bonusā lasītājs varēs novērot, kā Kains sapratīs, ka viņam mainīties nav vērts.

Visādi citādi asinis šajā grāmatā ir līdz ceļiem. Te ir gan milzu epidēmija, konspirācijas viena aiz otras. Daudz “draugu”, kas gatavi iedurt nazi mugurā. Daudz pēdējo izmisīgo cīņu, kurās izšķiras visas pasaules liktenis. Šādā pasaulē pat dieviem nav viegli, un tiem arī ir jāizvēlas puses, sevišķi brīžos, kad uzrodas kāds jauns dievs ar ambīcijām un milzīgu sekotāju daudzumu.

Vienīgais, kas lasot grāmatu mani kaitināja, bija problēmu eskalācija. Ja pirmajā grāmatā viss bija skaidrs. Kains glāba savu mīļoto, un viņam bija vienalga, kas viņam stāv pretī. Tad tagad, pirmā grāmatas puse sastāv no viņa Zemes piedzīvojumiem, kuros šis neko daudz neizpaužas, bet tikai peld pa straumi kā Adminsitrators. Tiekot gandrīz līdz grāmatas pusei, vienīgais secinājums bija, ka reizēm labāk ir būt mirušam. Ir vietas, kas ir ļoti, ļoti garlaicīgas, un ir jāsaņemas, lai lasītu tālāk. Taču ar laiku iešūpojies un sāc apjaust stāsta episkumu.

Destiny is bullshit. Your life only looks like fate when you see it in reverse.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsts jau ir dikti episks, un Kains nudien nav tradicionālais varonis. Viņa rīcība ne vienmēr būs loģiska un saprotama, tas ir grāmatas galvenais balsts. Visiem autora varoņiem piemīt laterālā domāšana, un konspirācijas ir tādas, ka lasītājs nevar īsti tikt gudrs, kas ir kas. Var lasīt daudzos līmeņos – gan kā daba pret tehnoloģijām, gan kā sabiedrības noslāņošanās modeli, gan kā asiņainu un episku piedzīvojumu, gan kā smalku atriebības stāstu. Ir no kā izvēlēties. Pirmās divas sērijas grāmatas noteikti iesaku kā izlasīšanas vērtas. Ar nosacījumu, ja nav bail no asinīm un nežēlības.

Caliban’s War (The Expanse #2) by James S.A. Corey

Caliban's War

Gandrīz četrus gadus atpakaļ es pieķēros Expanse sērijai un jau pēc pirmās grāmatas to pametu. Tajā brīdī mani vienkārši nepavilka uz kosmiskās operas žanru. Tas arī saprotams, jo uz to brīdi biju viņas nedaudz atlasījies, un vairs nespēju kvalitatīvu lietu atšķirt no nekvalitatīvas. Viss šķita jau lasīts un redzēts. Tagad ieraudzījis šo grāmatu Singapūras grāmatu veikalā es sapratu, ka šī ir tieši tā grāmata, kuru es vēlos izlasīt. Nopirku un izlasīju ar’.

Cilvēce ir veiksmīgi izpletusies visa Saules sistēmā, Zeme dominē ar saviem resursiem, Marss ir kā pretsvars ar savu militārismu. Ir vēl trešais spēks Ārējās planētas, dažādu pavadoņu un planetoīdu savienība, kas cīnās pret Zemes hegemoniju un viņu resursu izniekošanu. Un pēkšņi uz skatuves uznāk ceturtais spēlētājs, citplanētu protomolekula. Kas tā ir un kādi ir tās mērķi, neviens nesaprot, bet ir viens bonuss – protomolekulu var izmantot kā vienu labu bioloģiskā ieroča izstrādes bāzi.

Uz Ganimēda dīvainas izcelsmes būtne uzbrūk Zemes ANO karavīriem un pilnībā sagrauj vājo spēku līdzsvaru starp Zemi un Marsu. Tagad atliek vien noskaidrot, vai šī radība ir protomolekulas veidojums, kurš aizbēdzis no Venēras, vai tomēr kādam pieticis uzņēmības uzbūvēt sev uz protomolekulu bāzētu armiju. Džims Holdens ar savu kuģi Rocinante un tā apkalpi nejauši nokļūst notikumu centrā. Viņam tagad ir svēts pienākums noskaidrot, kas tad īsti notika uz Ganimēda.

Nudien nevaru saprast, kā es spēju šo sēriju pēc pirmās grāmatas izlasīšanas atlikt malā kā nelasāmu, tas nudien par mani neko labu neliecina. Šo grāmatu apriju kā konfekti. Iespējams, bija pienācis Kosmiskās operas laiks, un manas vēlmes sakrita ar grāmatas sniegto.

Džims Holdens uzvedas kā īsts pionieris, viņš mēģina būt visām pudelēm par korķi, cīnīties par taisnību un labāku pasauli. Šķiet, ka ciniskais Millers viņam neko nav iemācījis, Džims vienmēr metīsies ar krūti aizsegt ambrazūru. Jā, tagad viņam ir pašam savs kuģis Rocinante, un ne jau kaut kāds kravenieks, bet īsts Marsam nolaupīts karakuģis, sava komanda un savs darba devējs. Taču ar Džima raksturu un paranoju, kas liek turēt visus aizdomās tālu tikt ir grūti. Viņš uzņemas atrast Ganimēda bioinženiera Prax meitu Rocinante komandai parādās mērķis.

Visi grāmatas notikumi griežas ap milzīgu konspirāciju, kurā ir iejaukta visa Saules sistēmas elite. Arī Prax meitas pazušana ir viena no šīs konspirācijas šķautnēm. Ja kaut kas noies greizi, trūkties dabūs visi no Holdena līdz Zemes administrācijas pārstāvei Chrisjen Avasarala. Teorētiski saules sistēmai vajadzētu gatavoties, lai atraidītu iespējamo protomolekulas uzbrukumu. Tā tur uz Venēras jau dara dīvainas lietas. Taču tā vietā visi plēšas kā kaķi maisā. Izskatās, ka Zemes un Marsa mērķis ir paspēt iznīcināt konkurentus, konsolidēt savus spēkus un pievērsties protomolekulai. Tā kā abas puses domā vienādi, tad karš ir neizbēgams. Ir tikai daži cilvēki, kurus interesē miera saglabāšana. Chrisjen Avasarala ir viena no tām. Bonusā parādās vēl viens galvenais tēls Bobbie, viņa ir Marsa elitārās kareivju vienības pārstāve, bijusi uz Ganimēda un diplomātisku sarunu procesā kļuvusi par Avasaralas miesassardzi. Tādējādi ļaujot lasītājiem uzzināt kaut ko vairāk par Marsu.

Pasaule, kā jau kosmiskajai operai raksturīgs, ir ārkārtīgi dinamiska, jebkurš notikums var būt ar globālām sekām. Pasaule te turas kopā tikai uz puņķiem, un nevienai pusei nav ilūzijas par pārējām. Taču vislabākie te ir kosmosa kauju apraksti, te autors ir pacenties padarīt viņus fiziski reālus. Tādēļ tās varbūt nenorit lāzeru gaismā, bet gan sastāv no manevriem, metāla daļiņu aizsargmākoņiem un raķešu apšaudēm, kas var ilgt stundām. Jo attālumi ir kosmiski. Diezgan nopietni ir piedomāts pie ekonomikas un sabiedrības. Dažas nodaļas pat var nosaukt pat par visnotaļ veiksmīgu ilustrāciju manipulācijā ar medijiem. Pie tam gan no labo, gan no slikto puses.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmata piedāvā aizraujošus piedzīvojumus, pasaulē, kura joprojām attīstās un piedāvā skatījumu uz cilvēces uzvedību lielu draudu laikā. Autors nelolo cerības par cilvēku vienotību, nekad neviens ienaidnieks nebūs tik bīstams, lai pārtrauktu ķīviņus cilvēku starpā. Noteikti iesaku izlasīt, ja slinkums lasīt, tad skatieties seriālu. Man jau ir iepirkti visi turpinājumi.

Приключения Молли Блэкуотер. За краем мира by Ник Перумов

Приключения Молли Блэкуотер. За краем мира

Marta sākumā manās rokās nonāca kārtējais Мир фантастики numurs, kurš bija veltīts stīmpankam. Nemaz nerunājot par to, ka manā lasāmo grāmatu sarakstā iebira vesela kaudze ar šī žanra pīlāriem, es iepazinos arī ar listi, kurā bija piesaukti vērā ņemamie krievu autoru stīmpanka darbi. Ar Perumovu man ir tādas love&hate attiecības, pirmās viņa sērijas grāmatas es izlasu ar aizrautību un ātri. Es pat tās rekomendēju citiem, taču ar laiku sērijas atšālējas, un pat es viņas pametu pusratā. Nolēmu atkal atgriezties pie zināma autora, kurš pārmaiņas pēc rakstīs ne tikai par magiem un globālām kataklizmām, bet par stīmpanku.

Impērijas jūrās kuģo monitori, uz robežām traucas tvaika bruņuvilcieni. Tvaiks un ogles ir impērijas dzinējspēks, pēc Kataklizmas pasaulē daudz kas ir mainījies, taču impērijas tieksme pēc ekspansijas ir palikusi tādi pati. Patlaban Impērijas intereses ziemeļu virzienā ir sadūrušās ar noslēpumainajiem Rooskies. Rooskies ir atpalikuši barbari, kuri neapjēdz savas teritorijas bagātības – ogles, metāli, tas viss tur ir. Taču tā vietā, lai dalītos un iekļautos Impērijā, tie ir nolēmuši pretoties un pasarg dies’, viņi izmanto maģiju. Maģiju- ar kuru neviens normāls cilvēks nepīsies, jo tā ir absolūti nekontrolējama. Ne velti Impērijā Speciālais Departaments jau laikus izolē visus maģijas nēsātājus, lai tie nenodara postu. Taču ko darīt, ja tev ir vien divpadsmit gadu un tu sevī atklāj maģiju? Molinēra Evergrīna Blekvotera ir izvēles priekšā – gaidīt līdz speciālā Departamenta vīri viņu noķers vai noticēt barbaru puikam, kurš apgalvo, ka viņš zina skolotājus, kuri palīdzēs Mollijai tikt galā ar savām spējām.

Grāmatas galvenais pluss ir pasaule. Tajā nudien ir viss, kas nepieciešams stīmpankam – bez uzsvara uz korsetēm. Mollijai tās vispār neinteresē, viņai vairāk interesē mehāniķa ādas cepure un mašīnista brilles. Autora radītā Nord-Jorka ir Impērijas ziemeļu priekšpostenis ar milzīgiem dzelzceļa depo, ostu, tajā iegriežas milzīgi tvaika karakuģi un no tās iedzīvotājiem bruņuvilciens Levitāns komplektē savu komandu. Jā, ir mīnusi, tvaika katli aprij milzīgus ogļu daudzumus, pilsēta ir kvēpu pilna, un ne visi var dzīvot pārtikuši. Tvaiks industrijā ienāk aizvien vairāk, daudzus cilvēkus aizstāj tvaika darbagaldi un nabadzība vēršas plašumā. Rooskies pretstatā ir īsti dabas bērni, viņi ir spējuši pievārēt maģiju un dzīvot saskaņā ar dabu. Lai ar ir skaidrs, ka konflikts ir tipisks – daba pret industrializāciju. Industrija pārveido visu tā, lai var nolikt sliedes izsmelt resursus, piesārņot vidi. Maģija savukārt propagandē dzīvošanu saskaņā un mierā, nerauties pēc šķietamām bagātībām, bet spiest uz garīgumu.

Kāda tad ir Mollijas vieta šajā stāstā? Viņa pēc būtības ir savas mīļās Nord-Jorkas patriote. Dzimusi vidusšķiras ģimenē viņa jau no bērna kājas sapņo kļūt par noderīgu sabiedrības locekli. Viņai patīk un padodas rasēšana, viņa pārzina visus jaunākos Impērijas karakuģus un bruņu vilcienus, tā pa īstam līdz sīkumiem. Taču brīdī, kad viņa atklāj sevī maģiju, viņas dzīve izmainās. Ja viņa paliks, viņu aizvedīs un par viņu neviens neko vairāk neuzzinās, ja viņa aizbēgs, viņa nodos savējos. Pāri visam viņa ir tikai bērns, kurš vairāk par visu grib palikt dzīvot savā ģimenē. Taču, kad izvēle ir izdarīta, viņa cītīgi pilda savu apņemšanos. Ja stāsta galvenajai varonei ir divpadsmit gadi, tad ir skaidra arī autora izvēlētā mērķauditorija. Tai diemžēl es esmu jau par vecu, taču tādēļ vien nevajag ielikt grāmatu bērnu plauktā un izlikties, ka nekas nav noticis.

Lasot grāmatu nudien nav noslēpums, ko tieši autors ir domājis ar Rooskies. Tas ir tāds sapnis par senslāvu tradīcijām, kurām šajā pasaulē ir izdevies iegūt arī reālu taustāmu maģiju. Rooskies pasaules skatījums ir kardināli pretējs impērijas padotajiem, un šeit Mollija kalpo kā ceļvedis lasītājam, jo arī lasītājs neko par viņiem sākumā nezina. Tik vien, ka daži no viņiem spēj pārvērsties par zvēriem un ka te ir arī pāris īstas raganas. Autoram papildus grūtības sagādā arī tas, ka viņš ir nolēmis Mollijai likt runāt angļu mēlē, un tad sanāk tāds apgrieztais spogulis – Mollija runā kirilicā, bet Rooskies vietām ar latīņu burtiem. Kādēļ tas bija vajadzīgs, nemācēšu teikt, bet izskatījās nedaudz nepierasti, lai neteiktu dīvaini.

Tā kā šī grāmata ir Mollijai veltītas sērijas iesākums, tad sižets beidzas ar klifangeri, kas, lai ar’ paredzams, tomēr izskatījās pēc lieka mārketinga trika. Arī pašu sižetu nevar nosaukt par gana dinamisku, lai gan centrālais Mollijas uzdevums liktu Bilbo Bagginsam žēli smilkstēt stūrī. Lieku 8 no 10 ballēm, pasaule laba, taču pēc izlasīšanas paliek iespaids par nedaudz sasteigtu un nepabeigtu darbu. Noteiktu lasīšu arī nākošās grāmatas.

The Three-Body Problem (Remembrance of Earth’s Past #1) by Liu Cixin

The Three-Body Problem

Ar ķīniešu zinātnisko fantastiku bija pavisam knapi, ja pēckara gados viņi blieza augšā sociālajā reālismā balstītus darbus, kas, iespējams, kvalitatīvi izglītoja jauno paaudzi populārzinātniskajās tēmās, taču es personīgi neatminos, ka būtu no tiem ko lasījis. Iespējams, ka kādā padomjlaiku antoloģijā ir lasīts kāds ķīniešu autors, taču atmiņā nekas nav aizķēries. Kultūras revolūcijas laikā zinātniskajai fantastikai vietas neatradās vispār, būvējot jaunu iekārtu nav laika fantazēt. Un tad deviņdesmitajos parādījās tā saucamie Trīs Ķīnas Zinātniskās fantastikas ģenerāļi, viens no tiem ir šīs grāmatas autors. Ar šo grāmatu es biju informēts jau labu laiku, daži atsaucēs apgalvoja, ka labākais, kas redzēts kopš Artura Klārka darbiem, citi – ka kaut kāds gīkisks samistrojums. Nolēmu pārbaudīt patiesību pats.

Stāsts sākas Ķīnas Kultūras Revolūcijas laikā, jaunā zinātniece Yu Wenjie ir spiesta noskatīties, kā aktīvist piekauj viņas tēvu līdz nāvei, jo šis redz esot nepareizi pasniedzis fiziku. Viņa pati tiek nosūtīta darba nometnē meža darbos. Tomēr viņai paveicas, un viņa nonāk slepenā ķīniešu kara bāzē, kas oficiāli nodarbojas ar radioastronomiju, bet patiesībā meklē ārpuszemes civilizācijas. Mūsdienās kāds nanotehnoloģisko materiālu zinātnieks Wang Miao pašam negribot tiek iesaistīts, kādas milzīgas konspirācijas atšķetināšanā. Pasaulē notiek kaut kas tāds, kas satrauc visu pasaules lielāko valdību drošības dienestus. Ir aizdomas, ka neliela cilvēku grupa savās rokās ir dabūjusi nezemes tehnoloģiju, dīvainās nāvēs mirst vadošie zinātnieki, un šķiet, ka fiziķi ir saskārušies ar neizskaidrojamu fenomenu. Pirmais pavediens ir kāda virtuālās realitātes spēle Trīs ķermeņu problēma.

Patiešām galvenie varoņi nav diez ko pārliecinoši, tie ir ideju nesēji un no mūsu kultūras viedokļa skatoties pilnīgi fatālisti. Viņi kuļas pa savu dzīvi neizjūtot nekādas īpašās emocijas un, tā teikt, dara savu labo vai ļauno darbu. Šajā ziņā ļaunie bija pat pievilcīgāki, varēja vismaz saprast to motivāciju, atrast izskaidrojumu tam, kādēļ viņi ir vīlušies cilvēku izveidotajā civilizācijā. Dažiem tie ir sīki aizvainojumi, dažiem – svešo pielūgsme, citiem – auksts aprēķins. Labie šajā ziņā nevar izcelties ar īpašu koordinētību un dzēš vienu ugunsgrēku pēc otra.

Grāmatas centrālā tēma – ko darīt ar ārpuszemes civilizācijām? Vai sēdēt klusu savās mājās, it kā mēs atrastos tumšā mežā. Turēt muti un izturēties tā, lai neviens mums nepievērstu uzmanību. Jo mežā bļaujot jau nekad nevar zināt, kas atsauksies. Iespējams, ka tās būs draudzīgas saprātīgas būtnes, ar kurām varēs sadarboties. Iespējams, ka tās būs iekarotājas, kuras jebkuru citu saprāta izpausmi Visumā uzskatīs par konkurentiem, kuri jāiznīcina. Zemes cilvēki savu izvēli jau ir izdarījuši, viņi mežā brēc kā aizkauts sivēns, un ir tikai laika jautājums, līdz tos kāds pamanīs.

Ar zinātniskās fantastikas daļu nudien viss ir kārtībā. Autors ir spēcīgs pasaules būvētājs, un viņa izveidotā citplanētiešu ekosistēma nudien ir kaut kas unikāls un līdz šim neredzēts. Ir diezgan grūti iztēloties pasauli, kura riņķo ap veselām trīs zvaigznēm, visu laiku neprognozējami mainot orbītu, laiku pa laikam visu sasaldējot vai sadedzinot. Taču autors ir pacenties un radījis ticamu Trisolāru civilizāciju, kuras evolūcijai varam izsekot daudzu ciklu garumā. Lai ar dažas autora idejas nonāk pretrunā ar pamata sižeta līniju. Daži Trisolāru atklājumi paši par sevi ir rīki viņu problēmu atrisināšanai, taču autors spītīgi cenšas to neievērot un nemaitā stāstu ar to, ka galvenie varoņi pēkšņi attopas un saka, kādēļ mēs ķēpājamies, ja visas savas problēmas varam atrisināt tūlīt.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, jā, pirmā puse, iespējams, būs pasmaga, taču ja līdz šim neko nezināt par Kultūras Revolūcijas ikdienu, tad iegūsiet ieskatu Ķīnas jauno laiku vēsturē. Zinātniskās fantastikas daļa savukārt liks paskatīties uz daudzām lietām no īpaša skatu punkta. Ko darīt, ja mēs tiešām Visumā neesam vienīgie?

P.S. Pēc grāmatas izlasīšanas brīžos, kad nenāks miegs varēsiet padomāt par tēmu, ko mēs Zemes iedzīvotāji darītu ja zinātu, ka kaut kur ārā ir saprātīgas būtnes, kuras mūs novēro un, iespējams, kaldina plānus mūsu iznīcināšanai.

Galapagu salas by Kurts Vonnegūts

Galapagu salas

Gada sākumā man parādījās jauna krāšanas mānija. Biju nolēmis savākt visas izdevniecības Tapals izdotās Kurta Vonnegūta grāmatas. Savākt bija visai viegli, lai gan priekš lietotām grāmatām viņu cenas bija iespaidīgas. Gandrīz visas savācu un, tad skatoties, cik smuki viņas izskatās plauktā man radās jautājums, kad es viņas visas izlasīšu? Tehniski jau lasīšana nav nekas grūts, paņem grāmatu atšķir pirmo lapaspusi un tad sākot no augšējā kreisā stūra lasi rindiņu uz labo pusi, kad ticis galā, pārslēdzies uz rindiņu zemāk, kad rindas lapaspusē beidzas, tad pāršķir lapaspusi un tā līdz grāmatas beigām. Taču, lai paņemtu grāmatu un sāktu viņu lasīt, ir nepieciešams kāds stimuls. Šīs grāmatas izlasīšanas stimuls bija Spīganas un Baltā runča ierosinātā grāmatblogeru akcija, kuras ietvaros pieminot Vonnegūta 9. nāves gadadienu līdz 11. aprīlim izlasām kādu viņa grāmatu un nopublicējam par to atsauksmi. Es nolēmu piedalīties.

Ironiski, ka Galapagu salas, kas reiz cilvēkiem ļāva izprast lielās dzīvības sacensības pamatprincipus, atkal uznāk uz skatuves, lai palīdzētu cilvēku sugai pārveidoties daudz konkurētspējīgākā veidolā. Lasītājs tiek pārnests miljons gadu senā pagātnē uz 1986. gadu, kad kāds izpriecu kruīzs pēkšņi pārvēršas par sugas saglabāšanas ceļojumu. Pēc apokalipses neliela izdzīvojošo grupa nonāk kādā no Galapagu salām. Šie cilvēki ir jaunās, drosmīgās, citādās un gandrīz perfektās cilvēku rases priekšteči.

Pirms sāciet lasīt šo grāmatu, paverieties apkārt un pārliecinieties, ka tuvumā nav nedz haizivju, nedz zobenvaļu. Tāpat atcerieties, ka pats lasīšanas process var iznīcināt visas evolūcijas dotās priekšrocības, varbūt uzreiz pēcnācējiem nepazudīs nedz mīkstā spalva un pleznas, bet ir risks, ka tiks ierosināts kāds latentais Lielo smadzeņu gēns, tādēļ esiet tik pat uzmanīgi, kā brīžos, kad jums nav pilns vēders.

Vonnegūta darbi man patīk, taču lai sakarīgi izskaidrotu, kādēļ tas tā ir, man nāktos nedaudz iedzert. Pirmais, kas piesaista, ir autora ironija par cilvēci vispār. Katrs cilvēks atsevišķi nav peļama būtne, neskatoties uz saviem trūkumiem, taču kopā kā sabiedrība viņi nekam neder. Grāmatā ir izcelts cilvēku galvenais vājais punkts – lielās smadzenes. Lielās smadzenes atrauj cilvēku no realitātes, liek tiem dzīvot izdomātā pasaulē, melot, izlikties un ignorēt to, kas nepatīk. Tas atstāj tik maz resursu dzīves un nāves jautājumiem, ka par to cilvēks pieņemot lēmumus nemaz vairs nedomā. Līdz ar to arī vērtību sistēma ir nobīdījusies, cilvēks vairāk domā par materiālajām vērtībām, tā vietā lai skatītos uz to, vai kāds neapdraud viņa dzīvību. Kad cilvēce evolucionēs pēc miljoniem gadu, viņus vairs tāds nieks kā lielās smadzenes neapgrūtinās, viņi uztvers pasauli tieši tādu kāda viņa ir – ar zobenvaļiem un garšīgām zivīm. Te nonākam pie nākošās tēmas.

Pilnie vēderi – tā nu ir sanācis, ka cilvēku likteņa lēmējiem vienmēr ir pilni vēderi. Cilvēks ar pilnu vēderu nekur neder kā lēmējs, viņš nejūt briesmas. Tāds guļ saulītē un mierina sevi ar domu, nekas slikts nevar notikt, jo man taču ir pilns vēders. Evolūcija diemžēl vēl strādā pie pilnā vēdera problēmas risināšanas, zobenvaļi un haizivis palīdz, cik var, taču cilvēks ar pilnu vēderu joprojām nespēj uztraukties par savām personīgajām nāves briesmām, kur nu vēl par citiem.

Garā bērnība – tas pēc būtības ir lielo smadzeņu blakusprodukts, jo ilūziju pasaulē dzīvot ir jāiemāca, tur nevar jaundzimušo palaist vienu pašu, viņš var nesaprast, tādēļ liela enerģija tiek patērēta audzinot jaunos. Reizēm tas ilgst pat divdesmit gadus. Tas noved pie dzīves izniekošanas, jo cilvēkam zobi kalpo tikai līdz trīsdesmit gadiem! Evolūcija šo problēmu labi atrisinās, samazinot iespējamo dzīves ilgumu līdz zobu kalpošanas ilgumu. Bērniem nāksies pieaugt ātrāk.

Tas par jauno un brašo cilvēci. Nu nedaudz par grāmatas varoņiem. Visus notikumus mēs uzzinām no Leona Trauta – jā, tā paša Kilgora Trauta dēla, kurš ir spiest pavadīt uz zemes miljons gadu un novērot cilvēces evolūciju. Taču viņš īpaši neieslīgst evolucionārajā bioloģijā, viņš labprāt stāsta par jaunās cilvēces senčiem. Un tie nudien ir kolorīti personāži – kapteinis fon Kleists, kurš neparko negribēja radīt bērnus, pat ja no tā būtu atkarīga cilvēces nākotne. Viņam kā Ekvadoras admirālim jebkurā brīdī varēja pakaļ atbraukt zemūdene, uzņemt un ienirt uz visiem laikiem jūras dzelmē, kā tas Ekvadoras jūras spēkos pieņemts. Un ko pēc tam lai dara sieva ar bērniem? Mērija – bioloģijas skolotāja, kas labi orientējas Galapagu salu faunā un florā, kas tikko zaudējusi vīru, viņai ir savas idejas par cilvēces turpināšanu. Akiko – japāniete, kuras gēni nodrošināja cilvēcei pavisam jaunu evolūcijas virzienu. Makintošs – veiksmīgs biznesmenis, kuru tikai pašās beigās pievīla paša lielās smadzenes un pilnais vēders.

Autoram ir arī interesants veids kā pasniegt stāstu, lasītājs jau no pirmajām lapaspusēm uzzina, kā viss beigsies. Lai nebūtu pārpratumu, tad cilvēkiem, kuri drīz mirs autors pirms vārda pievieno zvaigznīti. Varētu domāt, ka tas nomaitekļos tekstu līdz nelasāmībai, taču tā nav. Tas liek izvirzīt scenārijus par to, kādā veidā tiem pienāks gals un padara lasīšanas procesu interesantu. Bonusā, lai pierādītu tehnoloģiju bezspēku, kad runa ir par evolūciju, viss teksts ir piebārstīts ar no Mandaraksa ņemtiem citātiem. Mandarakss ir kaut kas līdzīgs viedpulkstenim, kas satur visas pasaules gudrības, ir medicīnisks diagnostikas aparāts un zina daudzas valodas. Taču diemžēl izrauts no civilizācijas konteksta, tas ir tikai bezjēdzīgi citātu krātuve. (Mandaraksu 2016. gada 9. maijā fon Kleists iesviedīs okeānā, tādējādi saraujot visas saites ar bijušo civilizāciju).

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils un ironisks stāsts par cilvēkiem, cilvēci un iespējamo alternatīvu. Domājams, ka nekāda evolūcija nespēs mainīt cilvēka dabu, bet kas zina – varbūt reiz mēs atteiksimies no lielajām smadzenēm par labu zivīm un iekšējam mieram. Taču pats galvenais ir atrodams grāmatas pēdējā nodaļā, tās sniedz izcilu alternatīvo skatījumu uz iepriekšējās lapaspusēs izlasīto.

This Census-Taker by China Miéville

This Census-Taker by China Miéville

Grāmatu nopirku tikai tādēļ vien, ka man lielākoties patika autora iepriekšējie darbi. Viņš ir īsts pasauļu būvētājs. Reizēm tas liek ciest grāmatu varoņiem, jo viņiem neatliek pārāk daudz vietas pēc pasaules aprakstiem. Taču man pret to nav pretenziju. Pirms uzsākt lasīt grāmatu es neko daudz par to nezināju.

Pakalna galā, nomaļā vietā, patālu no pilsētas dzīvo kāds puika. Puika kā jau puika dzīvo kopā ar mammu un tēti. Tētis gan viņam ir tāds dīvains, viņam patīk nogalināt. Laiku pa laikam viņš apgriež kaklu kādi dzīvai radībai un aizstiepj to uz tuvējo bezdibeni. Tādos brīžos mamma un puika cenšas turēties no viņa pa gabalu. Taču kādu dienu puikam nākas piedzīvot īpaši traumatisku notikumu, un viņš paliek mājā viens ar savu pusjukušo tēvu. Pilsētniekiem gan viss ir kārtībā, jo puikas tēvs ir atslēgu taisītājs, viņš izgatavos jebkādu atslēgu  gan ātrai ceļošanai, gan lai akā ūdens nebeigtos. Šķiet, ka puikam nav nekādas cerības tikt prom no mājas.

Ir reizes, kad man patīk sapiņķerētas grāmatas, kurās aiz uzrakstītā slēpjas neskaitām teksta slāņi, mājieni uz milzīgu pasauli, uz to, kā tā patiesībā atspoguļo mūsu pasauli. Taču šoreiz grāmata kaut kā neaizgāja. Pusi grāmatu es izlasīju un nespēju pat uztvert sižeta līniju. Puika kā stāstītājs ir diezgan aizdomīgs un neuzticams pats par sevi. Viņam daudz kas šķiet, un daļu viņš, iespējams, piedomā. Stāstījuma maniere ir tāda, kas rada vairāk jautājumus nekā sniedz atbildes. Iespējams, ka lasot citos apstākļos man grāmata patiktu labāk, bet tagad pilnīgi nepavilka.

Pasaule ir tik ļoti ieskicēta, ka viņu droši var attiecināt uz jebkuru pēckara teritoriju jebkādā pasaules nostūrī. Cilvēki lielākoties dzīvo nabadzībā, un viņus vairāk uztrauc ko ēst rītā, nevis tas, kas notiek ar apkārtējiem. Puikas saucienu pēc palīdzības lielākoties cenšas neievērot. Neviens tak neies tērēt laiku sīka puišeļa apgalvojumu sīkai pārbaudei. Autors tā kā cenšas parādīt, ka citiem bērniem varbūt tas nemaz nav vienalga, bet tas diez ko labi nesanāk. Tad nu uz skatuves uznāk Tautas skaitītājs. Pēc kara bez Tautas skaitītājiem nemaz nevar, valdībai taču ir jāzina, cik un kas valstī vēl ir atlicis, kāda ir iespējamā nodokļu bāze. Tas viss ir jāsaskaita, jāsaraksta grāmatās un jāatdod birokrātijas mašinērijai. Tikai šāds cilvēks no malas, kuram ir jāzina viss, var izglābt puišeli no paša tēva.

Reti gadās tā teikt, bet šoreiz biju patiesi priecīgs par grāmatas salīdzinoši mazo lapaspušu apjomu, knapi pāri simtam, tiku galā pāris stundās. Tai pat laikā baidīja tas, ka es viņā, iespējams, kaut ko neesmu sapratis.

Un tagad rakstot šo apskatu man pēkšņi nokrita zvīņas no acīm (iepriekš sarakstīto es atstāju nemainītu, lai citi un pats redzu, kā vēl var (ne)saprast šo grāmatu). Pārdomājot izlasīto un meklējot iespējamās dziļās autora domas, kuras es esmu palaidis garām. Mana prāta pietika, lai saprastu, ka visa grāmatas atslēga ir pateikta sestajā nodaļā:

“This is my second book.

The manager of my line told me, You never put anything down except to be read. Every word ever written is written to be read and if some go unread that’s only chance, failure, they’re like grubs that die without changing. He said, You’ll keep three books.

So my first is a book of numbers. It’s lists and calculations and, for efficiency, I write it using ciphers. … This first book’s for everyone, though almost no one wants it or would know how to read it.

The third of my three books is for me. You’ll keep one, …., for you alone to read, in which you should write secrets. But you’ll never be sure that no one else will read them: that’s the risk and that’s how the third book works.

If I got back someone’s second book, well, I’d give you that, of course: the second book’s for readers, he said. But you can’t know when they’ll come, if they do. It’s the book for telling: no code for that one. But — … — you can still use it to tell secrets and send messages. … You could say them right out, but you can hide them in the words too, in their letters, in the ordering on lines, the arrangements and rhythms. …, The second book’s performance.”

Šī grāmata ir autora otrā grāmata, kurā viņš caur kodiem sūta ziņu savam lasītājam. Vistiešāk šis kods atklājas grāmatas pēdējā lapaspusē. Tad lasītājs saprot, ka patiesībā viņš visu grāmatu ir lasījis ne tā. Vismaz man tā gadījās. Ja nudien iedziļinās, tad var atrast daudz šifrētu atsauču uz grāmatas pasauli. Augstāk es sūrojos,s ka tā var būt jebkur. Bet nekā, tekstā ir pilns ar drupatiņām, kas liecina, ka pasaule ir no New Croubuzon cikla. Vēl jo vairāk, tā ir Iron Council revolūcijas sagrautās pasaules. Te ir daudz atsauču uz Bas-Lag mitoloģiju, vienviet pat pieminēti kaktusiem līdzīgie radījumi. Un ja cītīgi palasa to, ko puika zīmē uz savas istabas sienām, tad viss ir skaidrs. Labi ķirzaka pudelē, iespējams, ir tikai ķirzaka pudelē, lai ar filozofiskie bērnu spriedumi par to dikti velk uz Krakena paralēlēm. Vilcienu piesaukšanu var pielāgot Railsea pasaule, bet tas būtu par traku. Domāju, ka ja salīdzinoši nesen esi lasījis autora darbus un viss vēl palicis atmiņā, tad atklājumi būs vēl niansētāki un smalkāki. Es spēju atrast tikai mājienus ar mietu. Ja reiz uznāks vēlme pārlasīt New Croubuzon ciklu, tad šī grāmata būs kā ceturtā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, lasījās ar gariem zobiem, bet, kad beigās man pieleca izlasītā jēga un stāsta nolūks, tad autoram spēju visu piedot. Lai ar jūtos nedaudz apbižojies uz sevi par savu grūto galvu. Sapratu tikai vienu – lai pilnībā iebrauktu visā, ko autors ir vēlējies pateikt, lasītājam vajadzētu izlasīt vismaz New Croubuzon ciklu.

%d bloggers like this: