Iepērkot kārtējo grāmatu porciju, šad tad mēģinu izmantot grāmatu aizmugurējo vāku atsauces, lai saprastu vai par grāmatu ir vērts maksāt vai nav. Protama lieta ir skaidrs, ka neviens izdevējs un autors, kas kaut vai nedaudz draudzējas ar prātu, neko citu kā sevis cildinājumus tur nerakstīs. Tomēr paliek jautājums cik daudz no tur uzrakstītā ir taisnība?

It kā jau atsauces raksta lielas avīzes un žurnāli, acīmredzot, kāds cilvēks ar to pelna naudu, taču izlasot grāmatu un pēc tam salīdzinot to ar atsauci bieži vien saprotu, ka atsauce ar patiesību diez ko vis nedraudzējas.

Es protams nerunāju par sekojošiem izteikumiem, kā piemēram Paul Theroux “The Happy Isles of Oceania” aizmugures vākā rakstīto: “Often almost unbearably funny” Sunday Times, vietām tiešām ir smieklīgas epizodes.

Vairāk mani fascinē nopietnāku grāmatu vāku atsauces, patlaban viena no grāmatām, kuru lasu Douglas R. Hofstadter “Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid”, kas pēc savas būtības ir autora pārdomas par to, kā no nedzīvām lietām rodas dzīvas radības, kā var cilvēka pats nākt ārā no lietas, kuras pati ne ar ko īpaši neatšķiras no akmens. Tad nu šeit no vāka atsaucēm īsti nevar saprast par ko tad grāmata īsti ir, “A wonderous book that unites and explines, in very entertaining way, many of the important ideas of recent intellectual history” par intelektuālās domas vēsturi (kas tā tāda), grāmata tiešām ir brīnišķīga, un ja kādam patīk daudzi loģikas simboli un pāris formulas vienuviet tad jau laikam arī ir very entertaining. Patiesībā, grāmata lasās ļoti lēni un nemaz vienā elpas vilcienā izlasīt nevar un vietām var pastrīdēties arī par explines.

Tad piemēram grāmata, kurā tiek aprakstīts, kas notiek ar to cilvēku līķiem, kuri novēlējuši sevi zinātnei Mary Roach “Stiff: The Curious Lives of Human Cadavers”, visnotaļ nopietns darbs pilns ar dažādiem interesantiem faktiem un nedaudz medicīnas vēsturi. Apskatnieki toties ir spieduši uz Fun factor. Izlasot “A laugh-out loud funny book …” – Washington City Paper, ir skaidrs, ka lasot grāmatu, izklaide garantēta.

Piemēri šādām lietām, manā grāmatu skapi ir daudz un dažādi. Galvenais secinājums, lielākoties atsauces uz grāmatu vākiem ir vispārīgas frāzes, kas rada šaubas vai to rakstītājs vispār grāmatu pats ir izlaījis, jeb vienkārši izmantojis dežūrfrāžu datu bāzi. Taisnība ir reti un vairāk tieks spiests nevis uz saturu, bet uz lasītāja emocijām. Tomēr jo zinātniskāks laikraksts to slavējis, jo lielāku ticību tomēr vieš, Nature žurnāla atsauces mani vēl nav pievīlušas. Tomēr daudz labāk ir palasīt piemēram amazon.com pircēju komentārus, par attiecīgo grāmatu, jo bieži vien gadās, ka komentētājs ir speciālists grāmatas aprakstītajā sfērā, un ticamība ir daudz augstāka. Taču vislabāk man personīgi patīk PSRS laikā iedibinātā tradīcija, ka grāmatas sākumā vai beigās tiek ievietota neliela anotācija, par ko tad īsti grāmatā būs rakstīts.