Prologs

Kaut kad oktobrī bija dzimusi ideja aizceļot uz valsti, kurā es neesmu bijis. Izskatot lidsabiedrību piedāvājumus, sākotnējo ideju – Lisabonu noraidīju un izvēlējos Barselonu. Tagad atlikās tikai atrast līdzbraucējus. Tie man atradās veseli trīs Atvars, Aija un Edijs. Edijs vēlāk uzstāja, ka līdzi jāņem arī Ivars. Ivars Spānijā esot bijis, lai ar pasen, bet toties esot to izbraukājis krustām šķērsām, zinot katru sētas suni. Spiedienam padevos un ņēmām līdzi arī Ivaru. Laiks speciāli tika izvelēts februārī, lai nav karstuma un citu tūristu. Savas nolaidības dēļ „aizmirsu” pasūtīt viesnīcu Barselonā, kad janvārī attapos, tad atklājās, ka Barselonā notiek kaut kāds mobilo telefonu lietām veltīts kongress un viesnīcas iespējams dabūt tikai pirmajām divām ceļojuma dienām, pārējās trīs maksātu jau astronomiskas summas. Tad nu savā plānā iekļāvu Žironu (Girona) un Andoru. Garu stiprinot izlasīju grāmatu par Barselonas vēsturi un no paša Onkuļa saņēmu vērtīgu padomu apmeklēt Cosmocaixa muzeju.

7. februāris

Izlidošana notika pēcpusdienā, satikties bijām norunājuši lidostā. Tad nu nobumbulējis rīta daļu, sakārtoju mugursomu, salasu rezervācijas vaučerus un dodos turp. Protams, ka noliktajā laikā visi neierodas, bet kamēr rinda nokļūst pie iečekošanās kases, visi esam salasījušies. Dabūjuši biļetes, ejam uz drošības kontroli. Atvaram tiek konfiscētas bārdas dzenamās putas pārējo bagāža tiek atzīta par labu esam. Latvijas metāla detektori jostas sprādzi nedetektē. Ediju, par aizdomīgu uzvešanos, pasauc malā un apčamda, kā viņš pats izsakās.

Nedaudz uzgaidot ~ 30 minūtes, varam kāpt iekšā lidmašīnā. Protams, kā jau pierasts citi pasažieri ir sabijušies, ka kādam nepietiks sēdvietas un izveido megarindu. Kā nekā, bet beigās izrādās, ka lidmašīnā iekšā tiek visi, un arī vietas visiem pietiek. Te nu sākas štelle, kuru es nekad nespēju izprast. Kāpēc izlidojot no Rīgas latvieši uzreiz sāk dzert? Ar stipro alkoholisko dzērienu lietošanu nodarbojās, šķiet vai viss lidmašīnas sektors, kurā man bija gods sēdēt. Jāatzīst, ka lidojums izvērtās jautrs, vismaz cītīgiem iedzērājiem.

Pats lidojuma laikā ar dūšas uzpravīšanu nenodarbojos, bet mēģināju no Ivara izspiest, viesnīcas adreses lokācijas vietu. Zināju, ka hotelis saucas La Ramblas un atrodas uz tās pašas ielas Ramblas (ramblas laikam arī nozīmē iela). Ivars savukārt man spītīgi apgalvoja, ka La Rmblas esot veselas trīs daļas un nezinot kuru vajag, viņš nespēs man palīdzēt. Liku Ivaru mierā un atlikušo lidojuma daļu lasīju par grāmatiņu par gripu.

Ielidojam Barselonā precīzi pēc grafika. Tā kā bagāžas mums nav tūlīt varam doties pasaulē. Sākotnējais plāns mums paredz mašīnas īres rezervāciju. Mašīna nepieciešama, lai trešajā vakarā varētu tikt uz Žironu, kur mums ir jaunās naktsmājs. Rezervāciju nokārtojam visai raiti, ja vien neskaita to, ka spāņi (katalonieši) diez ko nesaprot angļu valodu. Arī mans brālis Edijs atzīsatas, ka spāniski šis protot tikai: „muchas gracias Enriko Iglesias”.

Pēc mašīnas rezervācijas dodamies nopirkt Barcelona Visitors Card uz divām dienām. Arī te nākas saprasties ar zīmēm, pirksta bakstīšanas tabulā un tiekot pie kartēm teikt: „Gracias”. Vēlāk gan izrādīsies, ka ar tā kartēm sanāks reāls aplauziens un tikai pastiprinās manu ziemeļnieka aizdomu, ka vietējie tevi visu laiku mēģina piešmaukt.

Tikuši ārā no lidostas dodamies uz autobusu, kas mūs aizvizina uz dzelzceļa staciju, kur mums iedod dzelzceļa biļetes, lai nokļūtu pilsētā. Dzelzceļa biļetes nez kāpēc dod par brīvu, tas ir aizdomīgi uzreiz. Vilcieniņu nākas gaidīt pārdemit minūtes un centīgi tiek veikti apkārtnes fotografēšanas mēģinājumi, lai gan nekā jau tāda nav, perons un ļautiņi. Tālumā riet saule. Ticis vilcienā mēģinu izfunktierēt, kurā stacijā kāpt ārā un kā tikt uz hoteli. Staciju identificēju, izkāpjam arī pareizi un varam doties uz metro.

Pilsētas, kurās ir metro, es respektēju, patīk man ar viņiem vizināties. Godīgi gan jāsaka, ka pirmais metro vilcieniņš mani nošokēja tādu grabažu nekur vēl nebiju redzējis. Toties visur ir turniketi un neviens pa zaķi teorētiski braukt nevar.

Taču metro mani nomāc dzirdētais par metro kabatu un mantas zagļiem. Tad nu tipiski latviski uzpasējot savas kabatas vizinos uz staciju, kura mūs izvedīs uz pašu La Ramblu. Prognozes piepildās un arī mājas numurētas, hoteli atrodam ātri. Uzrādījuši savas rezervācijas dodamies uz savām istabiņām. Mums ar Ediju paveicies, mūsu istabelei ir terase, kas ļauj no devītā stāva augstumiem ievērtēt Barselonas panorāmu, vismaz, visas fīčas ieskaitot.

Esam sarunājuši aiziet kaut kur paēst, atrast bankomātu un aiziet līdz Katedrālei. Izejot ārā no viesnīcas man gandrīz uzreiz piesienas vietējais bomārs un prasa uzpīpēt, pasūtu šo tālāk. Pati La Rambla, tipiska gājēju iela, pilan ar cilvēkiem, tirgotāju kioskiem un protams cilvēkiem skulptūrām. Arhitektūra jau smuka un nepierasta. Mēs nogriežamies sānielā uz gotiskā kvartāla pusi un sākam meklēt piemērotu ēstūzi. Loģiski secinot, ka jo tālāk no galvenās ielas, jo draudzīgākas cenas.

Beidzot vienu atrodam ejam iekšā un sēžam nost. Protama lieta viss ir tikai spāniski, īsti saprast, kas ēdienkartē domāts nevar, ņemu to kam blakus bilde kā izskatās. Beigās nonāku pie secinājuma, ka Aija tomēr ir pasūtījusi vissakarīgāko ēdienu bez bildes. Paēdiens ir okei, alutiņš gan standarta.

Paēduši dodamies uz Katedrāli. Ceļu rādīt uzticam Ivaram, šis tiešām aizved līdz Katedrālei diezgan ātri. Vecpilsēta reāli rullē, pilnīgi ir jūtams tās relatīvais senums. Ieliņas šauras, knapi var māju jumtus redzēt, varu tikai iedomāties kā te bijis laikos, kad galvenais transports bija zirgi un ēzelīši. Smaka gan palikusi, jo kā jau visās vecpilsētās te darbojas princips: „tur pat ēd un turpat ķēzī”. Te Ivars apjūk un sāk maldīties.

Izejam uz vietējo rātslaukumu, tur notiek deminstrācija, pret islāma integrāciju, paskatamies un dodamies tālāk.

Katedrāle arī naktī ir iespaidīga, bet patumša, mums ar Atvaru izraisās neliels strīds vai pamats ir makanāks par Stephansdom vai nav. Vienojamies, ka tornis gan ir zemāks. Iekšā tikt nevar pa vēlu nākuši. Nekas apejam riņķī un dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam ieejam bodē un iepērkam kolu un rijamo, ja uznāk bads. Tikuši uz La Ramblas konstatējam, ka ļautiņi kļuvuši vairāk, smēķus vairs nestreļī, bet piedāvā iepirkt.

Ticis viesnīcā nočekoju TV, tikai spāņu kanāli. Izeju uz terases nopētu pilsētu un dodos gulēt. Durvis uz terasi gan atstāju vaļā, lai vēsāks gaiss.