Navigate / search

Barcelona V

11. februāris

Ceļamies visai agri ap 7:00 un ejam brokastīs, mums atkal tiek noprasīts, no kuras istabas esam, un liek uz lapeles parakstīties. Ēdiens tieši tāds pats kā iepriekšējā rītā, īpaši negaršo, bet paēst var. Tad nu paēduši dodamies ceļā.

Rīts izskatās reti draņķīgs migla, nomācies, drēgns. Teikuši Ivaram, lai rāda ceļu un braucam uz pirmo pieturas punktu – Cardonas pili. Braukšanas laikā mašīnā sāk reāli svīst ciet logi, manā pusē. Protams sākas vecie joki par nespēju noturēties neiedzerot. Liekot roku uz sirds varu apgalvot, ka visi apvainojumi bija nepatiesi, stiprākais dzēriens, ko biju dzēris saucās Coca-cola. Braucot pa ceļu ievērojam, ka parādījies ievērojams fūru daudzums, ar kuru apdzīšana ir Atvara galvenā izklaide. Procesā nedaudz tiek aplikts arī nabaga Polo, kura rāviens neesot tik labs kā Passat utt. un utjp.

Nonākot Cardonas pils tuvumā, laiks nav uzlabojies, tā pati migla un drēgnums. Sagaidot Spānijā sauli un siltumu, nemaz nebiju neko siltu paņēmis līdz, labi ka uzkrāti nedaudz tauki, kas pasargā dzīvībai svarīgus orgānus. Palūkojušies no lejas uz cietoksni, nolemjam braukt vien augšā. Ivars gan saka, ka tur ceļa nav, nekur mēs netikšot, lai griež riņķī. Neviens viņu neklausa un iebraucam pašā pils pagalmā. Noliekam auto un sākam izpētīt apkārtni.

Pirmais izlūkgājiens liek saprast, ka te ir arī muzejs, kurš diemžēl ir ciet, un nekāda ieejas, apskates maksa nav jāmaksā. Tad nu sākam apskatīt, Pirmā ideja ir uzrāpties visaugstākajā tornī un novērtēt, to cik cietoksnis bijis nodrošināts pret uzbrukumiem. Torni atrodam un tiekam arī augšā. Paveras skats uz apkārtni, vienā pusē apakšā pati Cardonas pilsēta, otrā pusē tiek būvēta jauna automaģistrāle un varbūt pat kāds trīs līmeņu krustojums.

Nokāpuši no torņa dodamies uz iekšpagalmu, tur tāds kā baseiniņš, bet citādi nekas izcils. Pārējo laiku veltām fortifikāciju izpētei. Tornīši kur sēdējuši puikas ar arbaletiem vai lokiem, liek domāt, ka šamie augumā bijuši ap 1.5 m, kas arī loģiski, jo tajos laikos cilvēki bērnībā ēda maz un bija augumā sīkāki. Tad nu visu kas aplūkojams aplūkojuši sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Montseratu.

Par Montseratas abatiju zinu tikai to, ka tā ir „must see” lieta, un ka atrodas kaut kur kalnos. Piebraucot tuvāk pilsētiņai redzam iespaidīgus kalnus, man rodas nojauta, ka tur mums būs jāperas tur augšā. Ivars to apstiprina un vienā šķērsielā sākas serpentīns 10 kilometru garumā, kas paceļ mūs gandrīz kilometra augstumā. Braukšana sevišķi, ja sēdi aizas pusē liekas pabaisa, bet ar laiku pierod. Augšā atrodas maksas stāvvieta, tur arī atstājam savu mašīnu.

Montseratas kalnā atrodas Bendiktīniešu abatija. Pāri visai apbūvei paceļas klints gabals, kas izskatās kaut kad atdalīsies no kalna un iespējams visu sagraus, varbūt viņi tur būvējušies, lai tas atgādinātu par pasaulīgā iznīcīgumu, vai vienkārši laba vieta, labs skats. Mēs iesākumā dodamies uz funikuliera (cable car nezinu, kā pareizi saukt) staciju, jo no šejienes var uzbraukt augšā vēl kādus 300 metrus, lai tiktu uz vecā klostera vietu, Mount Jerom un citām tūrisma takām. Pa ceļam sastopamies ar vietējiem spekulantiem, šie tirgo sieru un olīves izstrādājumus, mūs tas pārāk neinteresē.

Funikuliera biļeti pērkam tikai uz augšu, jo lejā ir plāns nokāpt ar kājām. Līdz izbraukšanai jāpagaida kādas padsmit minūtes, kuru laikā nedaudz pablandāmies apmeklējam labierīcības (tiešām labas). Pienākot noliktajam laikam kāpjam iekšā vagoniņā un debesbraukšana var sākties.

Braucēji daudz neesam un vagoniņš mierīgi tiek augšā. Izgājuši no stacijas, ieraugām ceļa rādītāju trijos virzienos, ņemam ar uzrakstu Montserata. Kalni jau smuki izskatās un ieleja lejā ar jauka. Iesākumā biju domājis, ka šī taciņa mūs uzvedīs, kaut kāda kalna virsotnē, kas ļaus no augšas skatīties uz pasauli. Taču brītiņu pagājuši, Edijs jau paspēja noklīst no takas un neko labu neatradis, norausties atpakaļ, taka sāka iet lejup. Ejot uz leju pēc kāda laika pat man pieleca, ka ejam uz pilsēteli lejā. Jā, pa ceļam ir klosteris, bet mani kaut kā negribējās līdz tam iet. Tad nu apgriezāmies un gājām atpakaļ uz staciju.

Pa ceļam man ienāca galvā ideja nofočēt Montseratas abatiju no augšas. Tad nu pa visādām kazu takām pielīdu pie kādas pārsimt metrīgas kraujas malas un vienu stūri nofočēju ar. Tad nu gan metu mieru un devāmies atpakaļ. Pie stacijas tika nolemts nopirkt ūdeni. Pats labākais no stacijas terases skats uz baznīceli no augšas, bez līšanas un riskēšanas. Ūdeni nopirkt izdodas, bet kolas automāts (ja pareizi atceros) apšņāc Atvaru kā mazu bērnu, pievāc naudu a kolu nedod. Atvars nedaudz paklopē automātu un samierinās ar likteni. Papētām kalnu maketiņu un nolemjam doties uz veco Montseratas klosteri (vismaz man tā liekas, ka tas ir vecais).

Kārtējie smukie dabasskati, kurus diemžēl sava dzejiskuma trūkuma dēļ aprakstīt nevaru, redzam pat dažus „bembijus” (tā sauc visus kaz un stirnveidīgos radījumus). Pēc kādām 20 minūtēm pa grantētu celiņu esam klāt. Pāri no visa pasākuma ir palikuši tikai mūra fragmenti un bazilika ar bleķa durvīm. Tad nu pa kāpnēm raušamies ārā uz mūriem, izskatās, ka savā laikā te ir bijis ekstrēmā mūkošana. Istabas, ja tādas bijušas starp mūriem un klinti, maksimums ir nišas 3 metru dziļumā, kur var ielīst saliecies.

Izejot cauri mūriem, taka dodas tālāk. Es jau arī nolemju, kamēr nebeigsies, ies tik uz priekšu. Rāpjamies tikai uz augšu ir koku skanes kur pieķerties utt. Mieru metam tikai tad, kad man, lai tiktu tālāk, būti jāuzraušas divmetrīgā klints sienā. Nospriežu, ka pietiek un dodos atpakaļ. Lejā kājām pa kaut kādām vecām trepēm. Iesākumā likās nereāli, bet kad pa tām sāka kāpt māmiņa ar sīko, tad kāpām arī mēs.

Nokāpuši uz takas, dodamies atpakaļ uz staciju. Pa ceļam Edijs grib lai viņu nofočē rāpjoties augšā pa kalnu un uzlien uz kraujas malas , kur līdz krūmam kur ieķerties ir kādi 100 metri, nofočēju, bet visai neveiksmīgi.

Nākamā taka mūs vedīs uz Sant Jeroni virsotni. Līdz turienei jāvelkas divas stundas. Esmu optimistisks, jo pārvietojamies ātrāk par vidēju kalnos gājēju. Tad nu arī ejam baudām dabu. Spriežam par to cik ilgi cilvēks noturētos, tās klints galā un tās. Tikuši līdz skatu laukumam, ievērojam vienā virsotnē kaut ko līdzīgu cilvēkam. Taču nofotografējot un iezūmējot, izrādās ka tas ir krusts. Varbūt kādu tur kalna galā zibens nospēris.

Pa ceļam tiek ievērtēts, kur tikai cilvēki nav sacēluši būceņus, nav pat idejas – kā tur augšā var akmeni uzstiept. Arī šī taka ir no tipa – ej, ej un nebeidzas. Es nedaudz atraujos no ceļabiedriem un blandos viens. Nonāku līdz ceļa rādītājam, no kurienes viens virziens ir uz Montserratas abatiju. Pagaidījis ceļabiedrus, nolemjam izmantot šo taku, lai ietu lejā.
Domāts darīt, iešana uz pilsētu izvēršas, iešanā pa meža taku. Mēģinot saprast, kas ir taka, kas ir upes gultne. Labi, ka mani neviens neklausīja, citādi varbūt kultos pa turieni joprojām. Taka lēnām pārvēršas trepēs bez margām, kas piedāvā kāpienus no trīsstāvu mājas augstuma un kaut kā nav pat bail.

Beigu beigās esam lejā, kājas nedaudz piegurušas un nolemjam aiziet uz Benediktīniešu abatiju. Tur fočēt nedrīkst, bet iekšā ir smuki izdekorēts un visas regālijas, altāri utt, labi nostrādāti un ievieš cieņu pret cilvēkiem, kas to visu dabūjuši gatavu. Pasēžam baznīcā un dodamies uz muzeju. Patiesībā tikai uz suvenīru bodi, tur viss made in china un overpriced. Dodamies uz mašīnu, nākamā pieturas vieta Tossa de Mar.

Lai līdz turienei tiktu, jākapā pamatīgs gabals. Nospriežam braukt pa lauku ceļiem, vietām reāli ceļa malās prasās margas, bet ceļu kvalitāte ir laba. Lai tiktu līdz pilsētelei, tur esot baigi labais krasts, atkal jābrauc pa serpentīnu. Tas gan ir tikai kādus padsmit kilometrus garš, toties Ivars mūs aizved līdz pašam krastam.

Pilsētiņa tipiski domāta tūristiem. Tagad kad nav sezonas viss ir tukšs, kluss un slēgts. Dodamies uz nelielu cietoksnīti uzrāpjamies, kalna galā, paskatāmies slaveno krastu.

Smuki jau ir, jauki izgaismots. Ēstuves meklēšana panākumiem nevainagojas un nākas vien bodē iepirkt ogļhidrātus pašiem.

Atgriezušies viesnīcā, mēs ar Ediju tomēr nolemjam, aiziet uzdzīvot viesnīcas restorānā. He, he Atvar, ēdamais jau tā neko, ja vien varētu saprast, ko tu pasūti. Lai vai kā vakariņas paēdām un devāmies gulēt. No rīta tak jādodas uz lidostu.

Comments

Atvars
Reply

Es gan uzņēmu enerģiju glikozes paveidā, vīnogas viņiem reti labas, žēl ka pie mums tādas nepārdod…

asmo
Reply

Pie alus vīnogas diezko klāt neiet :D

Gvic
Reply

A kaapeec Atvars nozhmiedzaas un negaaja uzdziivot restoraanaa? :D

Atvars
Reply

Tāpēc ka Ints briesmīgi “slavēja” to restorānu, ja protams, par tādu to vispār varēja saukt… :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website