Navigate / search

Kūlas dedzināšana manas atmiņas

Saulīte jau zemi ir nožāvējusi un Latvijā kā jau katru gadu sākas lielie kūlas dedzināšanas svētki. Necils zemes pleķītis ar pērno zāli pēkšņi kļūst populārs kūlas dedzinātāju aprindās. Cilvēki jau savā dziļākajā būtībā ir piromāni, tas laikam aizķēries no alu laikmeta ugunskuriem.

Arī es savā bērnībā labprāt nodarbojos ar kūlas dedzināšanu un padalīšos savās atmiņas par saviem darbiem un citu veikumiem.

Laika periodos, kad vēl eksistēja kolhozi un sovhozi vienīgais dedzināmais bija grāvmalas, taču tad dedzināšana notika epizodiski, cilvēki vairāk kompensējās ar pērno lapu grauzdēšanu. Protams tas nebija tas.

Tad sākās Atmodas un pārmaiņu laiki, ļautiņi tika pie zemes un pēkšņi kļuva ieinteresēti zāles labklājībā. Eksistē tāds mīts, ka pērno zāli nodedzinot, jaunā izaug labāka. Patiesībā būtu jāsaka zaļāka un retāka.

Mana pirmā piedalīšanās šādā pasākumā notika 14 gadu vecumā. Tad nodarbojos ar pērnā gada salmu dedzināšanu. Pasākums bija interesants, bet ķēpīgs, salmi bija pa mitru un dega knapi. Vienīgais, kas visu pasākumu kompensēja bija diennakts tumšais laiks. Tie bija laiki, kad kūlas dedzināšana nebija nekādā veidā ierobežota, mans lauks, mana zāle gribu un dedzinu.

Nākamais gadījums saistās ar kūlas dedzināšanu, kur sausās zāles augstums bija ap pusmetru un lauks nebija apstrādāts kādus pāris gadus. Liesma no šī pasākuma sasniedza pāris metru, pasākumu nācās daļēji pamest, lai nesadegtu paši. Tai laikā jau biju izstrādājis tehnoloģiju, ar špickām neķēpājos. Ņēmu koka nūju aptinu galu ar pakšņori, ja šādu izstrādājumu aizdedzina, tad no tā pil degoši plastmasas gabali, kas aizdedzināšanas procesu padara ļoti efektīvu.

Laiki mainījās un visu zeme tika apstrādāta zāle nopļautas un dedzināmās platības pazuda. Līdz ar to mana dalība šajos procesos beidzās.

Atmiņā iespiedušies daži gadījumi, kuros pats tieši nepiedalījos.

Lielais ugunsgrēks Slīteres rezervātā, vismaz nedēļu bija dīvaina migla un viss oda pēc dūmiem.

Bija mums Gambijā koka ūdenstornis un vienu ziemas dienu šis ņēma un nodega. Agrāk, jau visu pakoja ar kūdru. Tad nu kāds uzņēmīgs cilvēks no rīta ar lodlampu bija sildījis trubas, lai atjaunotu ūdens padevi. Kā nu gadījās kā ne kūdra bija sākusi gruzdēt un process aizgāja. Kad atbrauca ugunsdzēsēji pāri bija palikuši četri stabi, sadales kaste, nokritusi ūdens muca. No šī laika mums parādījās tāda lieta kā aka.

Vienu pavasari kaimiņš Žanis (kas pazīst tie sapratīs) aizrāvās ar zāles dedzināšanu, bet laikam pa daudz bija iedzēris. Tā nu gadījās, ka aizdegās ne tikai zāle, bet arī daži dārza koki. Izsaucām ugunsdzēsējus tie atbrauca paskatījās, lai nenosvilst māja un aizbrauca. Vietējie pažarnieki atkal bija pēdējie.

Netālu no mājās ~3 km atradās pļava, nepļauta gadus desmit un blakus nolaists dīķis ar divmetrīgām sausām niedrēm. Visiem bija skaidrs, šitas riez nodegs un skats būs iespaidīgs. Tā nu vienu dienu ganījos pa sētu un pēkšņi no debesīm sāka birt pelni. Domāju, kas notiek? Paskatījos un ieraudzīju reālu dūmu stabu. Pēc pāris minūtēm iekaucās sirēna, vēl pēc laika uz to pusi aiznesās pažarnieku mašīnas. Pirmie kā vienmēr bija Talsinieki, tad Dundadznieki pēdējie vietējie brīvprātīgi. Pats neredzēju, bet aculiecinieki stāstīja, ka liesmas pa niedrēm gājušas koku augstumā. Skats pēc tam bija iespaidīgs visur melna zeme. Vainīgo tā arī neviens nezin, bet aizdomas krita uz vienu kaimiņu, kurš visa pasākuma laikā tur tuvumā tusējies.

Netālu no mājas ~1 km attālumā atrodas vieta ar nosaukumu Tankedroms (nekādu tanku tur nekad nav bijis), platība ~100 hektāri. Visus noprivatizējuši dažādi “wanna be“ jaunsaimnieki, bet līdz apstrādei tā arī nebija tikuši. Tā nu tur kādus 7 gadus neviens neko nebija darījis. Bija izveidojusies jauka kokvilnas plantācija (tā saucām usnes, kad šamo sēklas sāka lidot, tad visa apkārtne izskatījās balta un pūkaina). Visiem bija skaidrs, reiz šis pasākums nosvils un tas tik būs skats. Tai laikā mācījos VeA un vienu piektdienu atbraucis mājās uzzināju ir nodedzis. Skats esot bijis iespaidīgs, ugunsdzēsēji atbraukuši, bet neko nav varējuši izdarīt. Visi esot varonīgi cīnījušies, lai nosargātu šķūnīti, kurš tāpat sabruka pēc gada. Cilvēkiem nav bijis slinkums atnākt no 4 kilometru attālajām Pūņām paskatīties. Visiem kā viens bija skaidrs, ka ugunsgrēku izraisījis pudeļu stikls, kas koncentrējis saules starus, mūsu apkaimē šādi tika skaidroti visi lielāki vai mazāki kūlas ugunsgrēku rašanās cēloņi.

Tad laikam neveiksmīgas kūlas dedzināšanas rezultātā, pļavā, kas patiesībā ir meliorēts kūdras purvelis, sāka gruzdēt kūdra. Gruzdēja viņa pāris gadus, ejot pa viņu ziemas rītā tur parasti bija jūtama viegla gruzduma smaka un dīvaina migliņa. Tagad viss esot atdzisis, taču esot saaugusi baigā kūla un nedo Dies, ja kāds tur piešķils uguni.

Pēdējais lielais kūlas ugunsgrēks ko redzēju, bija pērnvasar Austrālijā pie Tennant Creek apkaimes, Dega nevis hektāri bet kvadrātkilometri, bet nevienu tas neuztrauca.

Tagad Latvijā kūlas dedzināšanas zelta laiki ir pagājuši, naktīs vairs pamalē nespīd ugunsgrēku atblāzmas, un braucot pa šoseju skatam nepaveras melni lauki. Tagad lētāk sanāk nopļaut, nevis dedzināt, dedzinātājiem atņem subsīdiju. Lai gan parādījies jauns jēdziens “KONTROLĒTA KŪLAS DEDZINĀŠANA”, tas laikam nozīmē, ka uz šovu paspēs visi gribētāji.

Ja kādam ir spilgti iespaidi par šo tēmu, laipni lūdzu padalīties.

PS. KŪLU DEDZINĀT IR ĻOTI SLIKTI

Comments

AIJA
Reply

Jaa, tie laiki beigussies, kad kuulas dedzinaassana bija obligaats pasaakums, vismaz muusu pusee. zeeni ssim iipassajam kuulas dedzinaassanas momentam gatavoja speciaalus aizdedzinaamos- saucaas “fakelli”,(draatii iesieta, degvielaa sameerceeta lupatinna). pati izliidzeejos ar serkocinniem. viena kastiite sanaaca kaadiem 2 vakariem. nu patikaas man taa dedzinaassana. peedeejo reizi kuulu svilinaaju pirms kaadiem gadiem 4. jaasaka, ka manaa kontaa nav ne nosvilinaata diikka ne uudenstornna, arii tas tankadroma gadiijums nav maneejais. mani kuulas dedzinaassanas gadiijumi ir tie kontroleetie. laikam jau taisniiba- taa dedzinaassana mums velkas liidzi no tiem senajiem alus laikiem. lai arii peerno zaaliiti dedzinaat ir cool- citiem to neiesaku. pati vairs nededzinu kopss mirklla, kad uzzinaaju ka pastaav taads termins- cilveeks laapa!

asmo
Reply

Johaidī, kā es varēju aizmirst fakeli! Pagatavošana elementāra eļlāins lupatas gabals, kuru aptin ar alumīnija drāti no otra gala izveido turamo kātu. Iemērc saļerkā, šķil un dedzini!

Peks
Reply

Mjā, tad jau es ir sliktais 😀 Es vēl pērno nedēļu mazlietiņ padedzināju… Mazlietiņ – tā prieka pēc… Tas proces tomēr visai patīkams…

Bija laiki kad dedzinājām kūlu un Kerosuniņš vecs būdams nejuta, ka iesēdies degošā zālē, tikai tad kad nelāgi sāka smirdēt pēc spalvām arī šis attapās, ka pie astes paliek pa karstu 😀 Tā nu viņš staigšja kādu laiku ar izdegušu spalvu/kūlas pleķi pie astes 😀

Leave a Reply to asmoCancel reply

name*

email* (not published)

website