Navigate / search

ЗАТЕРЯННЫЕ by Алексей Пешков

Uz Zemes rit 2053. gads. Pasaule ir sadalījusies piecās interešu zonās – Amerikas Eiropas grupa (augstās tehnoloģijas un racionālisms), arābi (tehnoloģiski atpalikusi, taču ticībā stipra nācija), Latīņamerika ( savu nākotni redz bioloģiskās organismu modifikācijās), Ķīnas Japānas apvienība (kiborgu un augsto tehnoloģiju piekritēji) un Krievija (visa iepriekšminētā sabalansēts apvienojums plus cilvēku ekstrasensoro spēju attīstīšana). ANO ir sabrucis jau 2009. gadā, ir pārdzīvoti daudzi konflikti un kari. Grāmatas galvenais varonis – krievu superdiversants Nikolajs Kučerenko, ar specializāciju zemūdens diversijās, tiek nosūtīts uz amerikāņu slepeno objektu, zemūdens bāzi „Nautilus”.

„Nautilus” nodarbojas ar kaut kādiem interesantiem pētījumiem, oficiāli saucas zemūdens arheoloģija, bet patiesībā visiem ir aizdomas, ka tur atrasts kāds nezināmas izcelsmes artefakts. Tad nu krievu specdienesti uzrīko informācijas nopludināšanas kampaņu, kas liek visām Zemes lielvaru interesēm sadurties šajā bāzē.

Protams, ka pārējie kalpo tikai kā aizsegs, lai Nikolajs varētu nemanīts iekļūt bāzē, kaujas laikā. Nikolajs tiek aprīkots ar visjaunāko un vismodernāko tehniku, kombinezonu simbiotu un laika mašīnu, kas ļauj viņam atgriezties pagātnē un sākt visu no jauna, sava veida saseivošanās. Tā nu viņš visas grāmatas garumā dodas uz savu mērķi noskaidrot, kas ir bāzes „Nautilus” izpētes objekts.

Grāmata tiek ieturēta tipiskā „fantastiskā bojevika” stilā. Iet, šauj, dur un kauj, lielvaras cīnās par savu vietu zem saules, bet visam apakšā ir mazie cilvēki, kas šīs lietas bīda. Arī galvenais varonis ir standarta – cilvēks ar lielu veiksmes rezervi, šādām tādām superspējām, labu tehnisko nodrošinājumu. Pozitīvi, ka galvenais varonis tomēr ir nedaudz izstrādāts un šo to par viņu mēs uzzinām.

Negatīvi, ka autors manipulē ar tādiem jēdzieniem kā ceļošana laikā un dvēseles eksistence. Viss jau būtu labi, kurš tad šajā žanrā nemanipulē ar to. Autors iet vēl tālāk, viņš velta desmit lappuses „izskaidrojot” kā tas viss darbojas. Labi par dvēseli, bet par laika mašīnu tur gan varēja redzēt, ka puika īsti nesaprot kā ir interpretējami kvantu mehānikas procesi. Viss viņam balstījās uz Šrēdingera kaķa eksperimentu, kas patiesībā ir prāta eksperiments un nav attiecināms uz makro-objektiem.

Nākamais, kas mani kaitināja, bija divu oficieru saruna, stacijas „Nautilus” komandiere un viņas vietniece. Jautājumi un atbildes, kur viena otra skaidroja, kāds apbruņojums ir katrai vienībai. Saprotu, ka autors ir vēlējies to izmantot kā ilustrāciju tā laika tehnikai. Taču man kā lasītājam izskatījās, ka komandējošais sastāvs tur ir totāli auni/aitas – nostrādāt desmit gadu par komandieriem un nezināt, kāds ir apbruņojums viņu pakļautajām vienībām.

Tas viss kopumā neļauj man šim darbam likt vairāk kā 6 no 10 ballēm, lielākā daļa pienākas tieši par latīņamerikāņu biomonstru izgudrošanu un aprakstu un par sižetā reti sastopamo darbības vietu – zemūdens pasauli. Grāmata ar šo izskatās, ka nebeidzas, bet sagaidāmi turpinājumi.

Bilde no Armada.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website