Sākšu ar sliktāko – man šī sērija sāk nepatikt un tiek apsvērta ideja Perumova garadarbus vairāk nelasīt.

Stāsts risinās tālāk no vietas, kur iepriekšējā beidzās. Fess atjēdzas pavisam citā pasaulē – Evial. Labāko meksikāņu seriālu tradīcijas ieturot, viņam ir daļēja amnēzija. Neatceras vairs ne savas cīņas mākslas, ne maģijas pamatus. Tomēr maga talants saglabājies un viņš iestājas vietējā magu universitātē. Protams, ka nekāds zibensmetējs viņš nevēlas būt, un izvēlas nekromantu katedru. Sanāk konflikts ar Inkvizīciju. Uzrodas arī spēki, kas vēlas atgūt koka un dimanta zobenus.

Grāmatas sižets ir kļuvis spraigāks un lasās ātri. Tomēr lasāmvielai ir tāda kā narkotiska iedarbība, tu izlasi un domā: forši. Bet uzdodot sev jautājumu, kas bija forši, tu nespēj atrast atbildi.

Autors, lai mazinātu Fessa tēla pārāk strauju attīstību, ir nolēmis viņa spējas īslaicīgi samazināt, tomēr jau redzams, ka nepaies vēl divas grāmatas un Fessam pats dievs nebūs šķērslis. Protams arī risināmo problēmu apjoms paplašinās. Turpinās dažādu multiversu, paralēlo pasauļu, mistisku spēku parādīšanas. Izskatās, ka Perumovs pieturas pie idejas – jo vairāk, jo labāk.

Arī pašas pasaules nevar uzskatīt par oriģinālām, rūķi, elfi, goblini, tipisks tolkenisms. Nekā unikāla -standarta dekorācijas, standarta sižets. Labi, nav vēl gadījies lasīt garu stāstu sēriju, kurā galvenais tēls ir nekromants, bet tas neko nemaina. Autors gan cenšas ieviest dažādus spriedelējumus, cik grūti ir būt nekromantam un būt tumsas pusē, tai pat laikā cenšoties darīt labu. Man tas izskatījās ļoti patētiski, izvēlas lietu, kas man pēc būtības riebjas un tad sev cenšas attaisnot to ar kalpošanu cilvēcei kopumā. Jeb mazākā ļaunuma princips.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, nu nav tā vairāk pelnījusi, laba lieta, ja galīgi nekā cita nav ko darīt un ir vēlme padarbināt savas smadzenes tukšgaitā.