Navigate / search

God Is Not Great by Christopher Hitchens

GodIsNotGreat-Large

Pilnais nosaukums “God Is Not Great: How Religion Poisons Everything”.

Kārtējā no Twelve izdevniecības izdotajām grāmatām, jāatzīst, ka lielākā daļa šo grāmatu ir tiešām labas. Šo gan neieteiktu lasīt kristietim, kuram nepatīk konstruktīva kritika. Vismaz man rindā uz lasīšanu stāv vēl divas, bet nu par pašu grāmatu.

Pats grāmatas autors, žurnālists un literārais kritiķis sevi uzskata par antiteistu. Savulaik bijis pārliecināts Trockists, tagad gan šo uzskatu esot atmetis. Plašāk līdz grāmatas izdošanai bija pazīstams kā mātes Terēzes, Bila Klintona un Henrija Kissindžera kritizētājs. Pašam autoram ir mājas lapa te.

Šī grāmata ir veltīta reliģijas kritikai, to jau gan var nojaust pēc nosaukuma. Ne tikai reliģijas kristietības, kā tas pieņemts rietumu ateistu darbos, bet reliģijas vispār. Kritika ir, teiksim, tā nestandarta. Grāmatas autors neielaižas izvērstās debatēs par to kā ir radusies dzīvība, izlaists tas netiek, tomēr ne tādos apjomos kā R.Dawkins neizvēršas.

Autors savā darbā apskata dažādus reliģijas aspektus, reliģija un veselība, reliģija – zinātnes bremzētāja, reliģijas izcelsme, kā tika sacerēts Korāns, Jaunās derības elle. Reliģijas galvenās pamatiezīmes – izvirzīt noteikumus, kurus neviens nespēj ievērot, izvirzīt dogmu, no kuras izriet, ka visi ir grēcīgi utt. Reliģija un fašisms, nacisms un komunisms.

Tas viss tiek pasniegts kā autora pārdomas par šīm un vēl citām tēmām. Pārdomas tiešām ir sakarīgas un sakārtotas. Pats sev atklāju dažus jaunus aspektus, lai gan jau domāju, ka ateisma tematikā diez vai ko jaunu spēšu vēl uzzināt. Viens ir par Tibetu, kas patiesībā ir bijusi teokrātiska valsts, kuru pārvaldīja tā laika Budas reinkarnācija jeb praktiski dievišķs radījums. Parasta feodāla valsts, kas radās Ķīnai zaudējot ietekmi reģionā. Patiesībā patlaban daļa Rietumu vēlas, lai dieva izredzētie atgūtu varu, kas viņiem sniegta no debesīm, noteiktā teritorijā pār noteiktiem cilvēkiem.

Kopumā grāmata dod vielu pārdomām un cilvēkam pašam ir tiesības izvēlēties, kuriem autora izteikumiem piekrist un kuriem ne. Grāmata nav sarakstīta autoritatīvā stilā un visiem kurus interesē šis temats ieteiktu grāmatu izlasīt. Protams, galvenā atziņa ir – “Reliģija saindē visu”. Dodu 10 no 10 ballēm.

Intelektuāls jautājums XXXV jeb varžu dīķi

kobiņš

Uzdevums pavisam vienkāršs, lai to izpildītu pietiek ar algebru.

Tātad tev pieder septiņi varžu dīķi un ir seši strādnieki. Vardes migrē starp dīķiem viņām vien zināmu motīvu dēļ. Tādēļ tu katru rītu sūti savus strādniekus uz dīķie mardes pārskaitīt. Strādnieki ar intelektu neizceļas. Šamie ilgi savā starpā strīdējušies, nolēmuši, ka katrs skaitīs divus dīķus, lai nerastos negodsituācija, kur pieci skaita vienu dīķi, bet sestais divus.

Tad nu rezultāti ir sekojoši:

Dīķis 1 + Dīķis 2 = 57 vardes
Dīķis 2 + Dīķis 3 = 83 vardes
Dīķis 3 + Dīķis 4 = 71 varde
Dīķis 4 + Dīķis 5 = 43 vardes
Dīķis 5 + Dīķis 6 = 66 vardes
Dīķis 6 + Dīķis 7 = 43 vardes

Protams, ka abi dīķi ir saskaitīti kopā, neviens neatceras cik kurā īsti bija. Atceras tikai kopsummu.
Tu zini, ka pavisam kopā ir 200 vardes. Tad jautājums – Cik varžu ir katrā dīķī?

Night Watch by Terry Pratchett

Night Watch (Discworld) by Terry Pratchett

Kārtējā vēl nelasītā Diskzemes grāmata, kas nu jau ir izlasīta. Diemžēl nelasītās kļūst arvien mazāk. Šī grāmata ir veltīta pilsētas sardzes ciklam.

Pilsētas sardzes komandors Vimes , vajājot psihopātu vārdā Cancer, nonāk 30 gadus pagātnē. Šeit Ankh Morpork vēl nav tāda, kādu to pazīstam mēs, Vetinari vēl nevalda un pilsētā kārtība ir nosacīts jēdziens. Šis ir arī laiks, kad Vimes pagātnē bija tikko iestājies Pilsētas sardzē. Šis bija arī viens no Ankh-Morpork barikāžu laikiem. Komandoram Vimes ir jāizvēlas vai atstāt notikumus nemainīgus vai tomēr iejaukties.

Acīmredzot ik katram rakstniekam pienāk brīdis, kad viņš nolemj izmantot laika mašīnas konceptu, tādā vai citādā veidā. Šajā gadījumā galvenie laika pārvaldītāji Vēstures mūki ir atbildīgi par šo notikumu. Šis ceļojums laikā tiek veikts, lai iepazīstinātu lasītājus ar dzīvi Ankh-Morpork tad tā, lai viņš spētu salīdzināt to ar tagad.

Daļa sižeta tiek veltīta arī Pilsētas sardzes, no iepriekšējām grāmatām pazīstamo personāžu, izveidošanās. Vis spilgtāk man atmiņā iespiedās aina, kurā Nobby Nobbs, tad vēl mazs ielas klaidonītis, filozofē par karavīra iespējām nodarboties ar marodierismu. Jau tad viņam varēja uzticēt dzīvību, bet ne dolāru. Seržants Colon gan izskatās nav mainījies nemaz. Protams, visvairāk ir mainījies pats Vimes. Izrādās tai laikā pilsētā uzdarbojusies slepenpolicija saukts „Unmentionables”, tad vietējais KGB variants.

Nedaudz tiek ironizēts par revolūcijām un valdīšanas gāšanām un, protams, tam sekojošo amnestiju visiem. Par to, kas patiesībā ir nemiera cēlāji, politiskām provokācijām, karogiem un himnām.

Kopumā šī man liekas viena no spēcīgākajām Pilsētas sardzes cikla grāmatām, personāži visi ir pazīstami un autoram iespējams tieši tādēļ bija jāatgriežas atpakaļ pagātnē, lai ļautu mums viņus iepazīt no nedaudz cita skata punkta. Grāmatai lieku stabilas 10 no 10 ballēm.

‘Don’t see why not, the enemy reaches all the way to the ground,’ said Nobby. ‘Anyway, people’re lyin’ down when you get their boots off. Ol’ Sconner, he says the money’s in teeth and earrings but I say every man’s bound to have a pair of boots, right? Whereas there’s a lot of bad teeth around these days and the falseteeth makers always demand a decent set-‘

‘Do you mean to tell me that you want to join the army just to loot the battlefields?’ said the major, completely shocked. ‘A little… lad like you?’

‘Once when ol’ Sconner was sober for two days together he made me a little set of soldiers,’ said Nobby. ‘An’ they had these little boots that you could-‘

‘Shut up,’ said the major.

‘take off, and tiny tiny little wooden teeth that you could-‘

‘Will you shut up!’ said the major. ‘Have you no interest in honour? Glory? Love of city?’

‘Dunno. Can you get much for ‘em?’ said Nobby.

Plutonium: A History of the World’s Most Dangerous Element by Jeremy Bernstein

Plutonium by Jeremy Bernstein

Grāmatiņu biju noskatījis jau no tās iznākšanas brīža, reizēm man tā likās tomēr nedaudz pa dārgu priekš tik plāna garadarba, reizēm aizmirsu pārsviest no sava wishlista grozā un reizēm tā nebija pieejama. Tad nu nesen tomēr grāmatu pasūtīju. Nav jau tā, ka domāju attīstīt kodolieroču ražošanu Latvijā, bet lieta tomēr interesē.

Grāmatas autors – Harvardā mācījies fiziķis un lielu daļu grāmatā aprakstīto personu pazinis personīgi. Kā jau var noprast pēc nosaukumu, stāsts ir par plutoniju, metālu, kuru mūsdienās izmanto atomieročos. Autors grāmatā ir vēlējies atrast tādu kā vidusceļu, lai pārāk neieslīgtu tehniskās detaļās, bet tai pat laikā radītu lasītājam skaidru priekšstatu par to kāpēc plutonijs-239 tautsaimniecībā ir izmantojams kodolieročos. Tādēļ lasītājam tiek sniegtas dažādu fiziķu, Bora, Rengtena, Kirī un citu biogrāfijas un atklājumu, kurus tie veikuši nozīme.

Patiesībā biogrāfijām ir veltīta grāmatas lielākā daļa, pašam plutonijam ir veltītās pēdējās trīs grāmatas nodaļas. Nenoliegšu, ka visas iepriekšējās nodaļas ir domātas nespeciālista izglītošanai, lai šis saprastu, kas ir ātrais un lēnais neitrons, pussabrukšanas laiks, kritiskā masa, kodolreaktora uzbūve, lantanīdi, aktinīdi utt.

Man personīgi vislabākās šķita tieši pēdējās nodaļas, kurās uzzināju daudz kā jauna par transurāna elementu ķīmiskām īpašībām un pats galvenais, kas nosaka tieši šādas ķīmiskās īpašības. Neteikšu, ka visā iebraucu simtprocentīgi, bet domāju, ka kopējo domu uztvēru.

Grāmata diemžēl nederēs tiem, kas sapņo uzbūvēt atombumbu savā garāžā, sniegtā informācija ir nepietiekama. Par dažādu konfigurāciju plutonija bumbu kritisko masu sniegtā informācija ir aptuvena. Autors gan iedrošina, ka ASV esot izdevies uzlaist gaisā arī plutonija bumbu, kas bijusi veidota no reaktora ņemta un speciāli neattīrīta plutonija. Efekts neesot tas, bet pietiekams. Urāna bumbu ir izgatavot vieglāk un lētāk. Tās izgatavošanai nepieciešamais urāns izmaksās tikai 2,4 miljonus USD, kamēr plutona bumba maksās visus 157 miljonus USD. Ja Latvijai nebūtu jābūvē Dienvidu tilti un Gaismas pilis, sen jau būtu kļuvuši par kodollielvalsti.

Tiek apskatīti arī radioaktīvo atkritumu glabāšanas aspekti. Problēmas ar speciālistu novecošanu, plutonija 239 pussabrukšanas periods ir 24 000 gadu, bet visu šo laiku tas kaut kur jāglabā. Un arī pēc tam tas kļūst par U-235 (vismaz lielākā daļa), kura pussabrukšanas periods ir vēl ilgāks.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, autors neskatoties uz mazo lappušu skaitu, ir spējis pateikt daudz un iezīmēt atomieroču radīšanas metalurģiskās, ķīmiskās un fiziskās problēmas un procesus. Iesaku izlasīt visiem, kuri šo to vēl atceras no ķīmijas un fizikas stundām (to sadaļu kas veltīta kodolfizikai).

American Theocracy by Kevin Phillips

American Theocracy by Kevin Phillips

Pilnais nosaukums – “American Theocracy: The Peril and Politics of Radical Religion, Oil, and Borrowed Money in the 21stCentury”

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata ir par reliģijas pieaugošo ietekmi ASV valdībā. Sarakstīta gan 2006. gadā, nopirku viņu jau 2006. gadā, bet laika izlasīt sanāca tikai tagad. Autors visu mūžu ir nodarbojies ar republikāņu politikas kritiku un rūpēm par ASV valdības tuvredzīgo politiku. Paša autora mājas lapa ir šeit.

Grāmatas pirmā daļa tiek veltīta ASV energoresursu atkarībai no Tuvajiem austrumiem. Autors izklāsta vēsturiskos faktus, kā tas ir noticis un nonāk pie secinājuma, ka ASV valdība lielākoties ir rīkojusies nevis stratēģiski, bet gan risinot tikai īstermiņa problēmas. Rezultāts ir tāds, kāds viņš ir, ASV ir spiesta uzturēt savu militāro klātbūtni Tuvajos Austrumos, lai nodrošinātu sev nepārtrauktu naftas piegāde. Tai pat laikā ASV iedzīvotāji patērē divas reizes vairāk energoresursu kā vidējais eiropietis. Patreizējā ASV valdībā ir tik dziļi iestigusi naftas biznesa interesēs, ka vairs nespēj (negrib) situāciju mainīt.

Otra daļa tiek veltīta kristīgās reliģijas pieaugošajai ietekmei ASV valdībā. Bušs ir pirmais ASV prezidents, kurš publiski atzinis, ka ir no jauna piedzimušais kristietis. 2000 -šo gadu sākumā bija skandāls par to, ka par vidi atbildīgais cilvēks uzskatīja, ka tuvojas pastardiena un par kaut kādu ekoloģiju rūpēties ir bezjēdzīgi. Par ASV valdības plānu sociālo aprūpi pilnībā nodot reliģisko organizāciju pārziņa, par teleevanģēlistu ietekmi uz vēlētājiem. Tas viss kopā sasummējas uz zinātnes stagnāciju, fatālismu un neadekvātu pasaules uztveru. Autors uzskata, ka baznīcas nošķirtība no valsts jau ir zudusi.

Trešā daļa tiek veltīta ASV monetārajai un fiskālajai politikai. ASV no ražotāja ir kļuvusi par finanšu pakalpojumu sniedzēju. Lielākā daļa ieņēmumu rodas no kredītprocentiem, dažādiem eksotiskiem hedžēšanas instrumentiem un lielā mērā deregulētu banku sektoru. Tek kritizēta A.Greenspan politika, visu laiku samazinot aizņemšanās likmi, kas uzpūšot hipotekāro un patēriņa kredītu burbuli. Tas viss rada šķietamu pārticību, kurai nav nekāda seguma.

Lasot grāmatu, sapratu, ka autoram ļoti patīk vilkt vēsturiskās paralēles. Galvenās pielīdzināmās vēstures impērijas un to krahs ir Spānija, Holande un Britu Impērija. Šādai pieejai neizbēgami rodas tendence pārāk ekstrapolēt notikumu attīstību uz pašreizējo situāciju, kas var finālā radīt maldīgus secinājumus. Jā, autors no šīs ekstrapolācijas nevairās un vienīgais pamatojums ir līdzības, uz kurām tad arī tiek veikti it kā loģiski spriedumi. Autors kā galvenos vaininiekus saskata republikāņus un viņu saistību ar sektantiem, bankām un naftas magnātiem.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, fakti interesanti, lasīšana būs interesanta tikai tiem, kurus šīs lietas interesē. Tomēr analīze sanāk tāda viendimensionāla, visur tiek vainoti republikāņi. Problēmas tiek identificētas, tomēr iespējamie risinājumi sniegti netiek. Vispārīgus apgalvojumus un acīmredzamas patiesības, diez vai var saukt par plānu B.

Neliela balndīšanās pa Franciju X

Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.

Opera

Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.

Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.

Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.

Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.

Lidosta

Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.

Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.

Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.

Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.

Intelektuāls jautājums XXXIV jeb problēma ar miljardu

Zimbabwe

Šis uzdevums ir no tiem, kas iespējams ikdienā ir jārisina vidusmēra Zimbabves iedzīvotājam bez patstāvīgiem ieņēmumiem.

Iedomāsimies situāciju, kad tu esi saņēmis 1’000’000’000 Zimbabves dolārus. Tā kā tu esi ļoti labs un arī devīgs cilvēks tu nolemj tos izdalīt godīgi.
Godīgi tavā izpratnē ir sekojoši:
Katra cilvēka saņemtie dolāri ir veseli skaitļi;
Dolārus saņemošie cilvēki arī ir izsakāmi veselos skaitļos;
Ne dolāru, ne cilvēku skaitlis sevī nesatur nulli.

Cik cilvēkiem, cik dolāri tiks?

Updated
Un tagad ja šie cilvēki saņemtu vienādu dolāru skaitu?

Nature’s Numbers: The Unreal Reality Of Mathematics by Ian Stewart

Šī nebūt nav pirmā I.Stewart grāmata ko lasu. Viņš piedalās Science of Diskworld kā līdzautors un nesen izlasīju arī viņa grāmatu “Why beauty is truth”, kura man likās nedaudz par sarežģītu. Te nu es atkal esmu iebraucis otrā grāvī – šī liekas pārāk vienkārša.

Grāmatas galvenā tēma varētu saukties matemātikas pielietojums ikdienā. Tas it kā varētu palīdzēt cilvēkiem saprast to, kur likt matemātikas stundās iegūtās zināšanas. Par piemēru kalpo dažādu dabas fenomenu izskaidrošana. Tas viss dod atbildes uz dažiem interesantiem jautājumiem. Kāda ir ūdens piliena pilēšanas dinamika no krāna, kādēļ ziedlapu skaits margrietiņai ir vienāds ar Fibonači rindas skaitli, kāpēc planētu orbītu attālums ir tieši tāds nevis citāds, kas ir haosa teorija?

Patiesībā jau puse no grāmatas ir veltīta atraktoriem un haosa teorijai, kas apraksta dinamiskas sistēmas uzvedību. Šī grāmata ir sarakstīta 1997. gadā, laikā, kad haosa teorija tikko bija ieguvusi popularitāti. Tomēr jāatzīst, ka viss ir ļoti, ļoti vienkāršots. Kā zināšanu nostiprinošs materiāls – labs. Kā materiāls, lai iegūtu sev jaunas atziņas un idejas, nekāds. Viss jau šķiet ir kaut kur dzirdēts vai lasīts.

Labākā autora atziņa, kas vijas cauri visai grāmatai ir nozaru specializācija, ja Ņūtona laikos izglītots cilvēks daudz maz orientējās visos zinātnes sasniegumos, tad mūsdienās tas vairs nav reāli. Labi ir piemēri par to, kā matemātiķu ziņkāre atklāj pavisam jaunas zinātnes jomas un, ka lielas naudas iegrūšana projektā vēl negarantē rezultātu. Grāmata gan bija ļoti īsiņa, nebija pat 200 lapaspuses, tāpēc izlasījās ļoti ātri.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, autorā vīlies neesmu, izskatās, ka labāko vidusceļu viņam ir izdevies sasniegt “Science of Diskworld” sērijā.

Neliela blandīšanās pa Franciju IX

Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.

Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.

Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.

Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.

Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.

No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.

Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.

Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.

Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.

Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.

Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.

Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.

Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.

No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.

Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.

Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.

Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.

Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.

Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.

Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.

Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.

Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.

The Uncensored Bible by John Kaltner

Pilnais nosaukums The Uncensored Bible: The Bawdy and Naughty Bits of the Good Book

Sāksim ar to, ka šo aprakstu un grāmatu nevajadzētu lasīt kārtīgam svētdienas skolas apmeklētājam, kas tic Bībeles standarta interpretācijai.

Šī grāmata sevī ietver dažādu Vecās derības daļu nestandarta interpretācijas. Varētu jau pavīpsnāt un teikt, nu muļķības jau var sarakstīt katrs, kuram nav slinkums. Arī pats, atverot un pērkot grāmatu domāju, ka šis būs kaut kas līdzīgs Leo Taksila daiļdarbiem – “Jautrā Bībele” un “Jautrais Evanģēlijs”, kurā lielākajai daļai no faktiem nebija nekāda seguma. Tomēr šī grāmata ir tapusi trīs vīru sadarbībā, kur katrs no viņiem ir profesors šajā Bībeles pētniecības jomā. Grāmatu viņi uzrakstījuši, lai cilvēki nedomātu, ka Bībeles pētnieki ir totāli nūģi, bez humora izjūtas. Grāmata parāda, ka arī šī joma ir joku pilna.

Tad par ko īsti ir grāmata? Kā jau var noprast pēc nosaukuma, galvenās tēmas ir sekss, vardarbība un Dieva sodi. Tēmas tikušas izvēlētas pēc principa, koncepcijai jābūt publicētai nopietnā ar Bībeles izpēti saistītā žurnālā. Lasītājam tiek pasniegtas tēzes un izvirzītas iespējamās antitēzes, tādējādi dodot lasītājam pilnu priekšstatu par tēmu. Pirmā tēma skar jautājumu, no kāda Ādama kaula tika radīta Ieva? Protams, ka ne no ribas. Riba ir kautrīgs tulkotāju iestarpinājums. Kāpēc vīri dažreiz tiek saukti par “tie kas pret sienu miež”? Ko patiesībā nozīmē atsegt kājas? Vai Ābrams bija suteners? Vai Jāzepam patika pārģērbties sieviešu drēbēs? Vai Samsons bija sadomazohisma piekritējs? UZ dažiem jautājumiem atbilde ir iespējams jā un uz dažiem ir nē.

Pirms sākt lasīt šo grāmatu Bībele tomēr ir jāpārzina diezgan nopietnā līmenī, šai grāmatai pietiek ar Veco derību. Pie tam ir vēlams, ja lasītā Bībele nav mūsdienu revidētais tulkojums. Jaunā revidētā versija tomēr visus asumiņus ir piegludinājusi un pants izskatās jau nedaudz citādi. Šie vīri par bāzi izmanto tuvāko iespējams oriģinālam, bet seno semītu valodas nav mana stiprā puse.

Ko es ieguvu no šīs grāmatas, diezgan daudz interesantu informāciju. Izrādās ka vārds Lea nozīmē mežonīgā govs, Eglons – resnais. Ja Bībeles salicējs (iespējams pārrakstītājs) nav ieredzējis kādu ķēniņu, tas nabags nonāk pikantās situācijās ar kāju atsegšanu. Labs ieskats arī seno semītu tautu vēsturē un sadzīvē. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

As most readers know, men and dogs love to pee whenever and wherever they can. Modern laws usually prohibit men from whizzing in public, reflecting the strong influence of women in politics these days, but just tag along on any camping or fishing trip or pay visit to a construction site and you’ll find men unzipping at opportune moments and leaving their marks proudly upon trees, rocks, bushes, and walls – anything that happens to be in their trajectory.

Peeing comes into play in one of the most artfully told stories in the Bible – that of David and Abigail.

%d bloggers like this: