Navigate / search

Neliela blandīšanās pa Franciju IX

Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.

Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.

Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.

Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.

Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.

No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.

Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.

Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.

Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.

Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.

Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.

Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.

Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.

No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.

Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.

Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.

Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.

Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.

Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.

Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.

Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.

Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.

Comments

Indzha
Reply

Jāpiemin, ka Parīzes pludmale Sēnas krastos ir ikgadējs pasākums un Ints pa ātri notinās :D
Nezinu kas tur tāds īpašs tad jau katra grants čupa lauku sētā pie pīļu dīķa ir pludmale…
Bet nu ja dzīvotu es Daugavpilī kur līdz jūrai ir n-tie simti km tad laikam būtu savādākās domās
Bet tad būtu jāuzceļ kādas slūžas, kuras periodiski virinās radot pa Daugavu „vilnīšus” un paisuma un bēguma efektu :D ar tā izrietošām sekām – bet skats būt labs – paspēlēties ar vilnīšiem Daugavā – Sērfošana n-to simts km garumā

asmo
Reply

Nē Armand tur gan nebijām, jo Parīzē pludmaļot, tiešām nebiju ieplānojis un arī nemaz nezināju par to.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website