ОТРОК. БЕШЕНЫЙ ЛИС by Евгений Красницкий

Otrok.Beshennij lis

Mihaila piedzīvojumi senajā Krievzemē turpinās. Tā kā ģimenes statuss sabiedrībā ir atjaunots, tiek kalti plāni par atsevišķas vojevodistes izveidi, izvirzot savu vecotēvu par galveno. Puikas dzimtais ciems veic uzbrukumu blakus esošajai pilsēta. Rezultāts izcils – daudz jaunu dzimtcilvēku, nodedzināta pilsēta un diži nākotnes plāni.

Tā kā Mihails skaitās „Jaunās sardzes” komandieris, tad tiek darīts viss, lai izveidotu nākamo karavīru apmācības bāzi. Vojevodistes ekonomiskais plāns ir vienkāršs. Apkārtējie ciemati maksā nodevas kņazam un vietējiem bajāriem par „jumtu”. Un ar laiku iespējams tikt pat pie visas Krievzemes pārvaldes.

Grāmatā darbība tiek izstiepta līdz ārprātam. Puika vēl nav pavadījis Krievzemē gadu, bet par to jau sarakstītas veselas divas grāmatas. Šajā grāmatā gandrīz visa aprakstītā darbība notiek martā. Jā, nedaudz jau „action” ir, bet priekš 400 lappušu grāmatas par maz. Ja autors tā turpinās, tad nebrīnos, ka pēc 10 gadiem šī sērija jau sastāvēs no 20 grāmatām un Mihails būs palicis tikai par gadu vecāks.

Vispār sižets izskatās ir spiests no „Mentu kariem” vai „Kriminālās Pēterburgas”. Puišelis savā ciemā ir reāla autoritāte, tas nekas, ka viņam ir tikai 13 gadi. Neviens nebrīnās, no kurienes šamais visu zina (mēs jau zinām, ka patiesībā puikā iemiesojies no divdesmit pirmā gadsimta pārnesta personība). Neskatoties uz vecumu respekts ir. Džeks ir arī nedaudz nepieskaitāms, kaujas apstākļos viņam nogalina suni, tad uzzinājis vainīgo Miķelis šamo publiski nogalē. Patiesībā viņa kontā jau ir tuvu pie desmit līķiem.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm. Pārāk jau nu izstiepta, pārāk daudz lapaspuses veltītas „pārdomām”, kas neatstāj nekādu efektu uz grāmatas notikumu gaitu. Nezinu, vai nākošās šī cikla grāmatas maz lasīšu.

Intelektuāls jautājums XXXIX jeb arheologu ikdiena

IMG_0352

Šis uzdevums pēc savas būtības ir vairāk loģisks nekā matemātisks. Atrisināt to var gan risinot vienādojumu sistēmas, gan nedaudz paštukojot.

Iedomāsimies, ka esam arheologi, kas uzrakuši dažas liecības par diviem seno ēģiptiešu faraoniem Tutu un Erosu. Mēs zinām, ka faraons Tuts miris 120 gadus pēc faraona Erosa dzimšanas. Viņu abu mūžu kopējais garums sastādīja 100 gadus. Faraons Eross nomira 40 gadā pirms mūsu ēras. Kurā gadā piedzima faraons Tuts?

ОТРОК. ВНУК СОТНИКА by Евгений Красницкий

ОТРОК. ВНУК СОТНИКА

Šis ir pirmais šī autora darbs, kas publicēts plašākām tautas masām grāmatas formā. Grāmatas darbība norisinās 12. gadsimta Senajā Krievijā. Grāmatas galvenais varonis Mihails ir pārnests uz šo laika posmu no mūsdienām. Patiesībā pārnests ir tikai viņa saprāts, kas iemiesojies 12 gadīgā puišelī. Tā kā Mihails nav bijis ne desantnieks, ne profesionāls loka šāvējs, ne inženieris, bet parasts vadībzinātņu speciālists. Tad nu puisis mēģina izsisties viduslaiku pasaulē.

Protams, grāmata ir oda Senās Krievijas varenībai. Labi, tajā laikā Krievija bija tikai dažādu kņazistu apvienojums, kas regulāri savā starpā kasījās. Galvenais tiek parādīts, ka tajā laikā visi Krievijā mācēja lasīt un rakstīt. Brīvi apspriest grieķu filozofu darbus, pat ciema saietos. Netiek aizmirsti arī burvji un ekstrasensi, kas spēj dziedināt smagi slimos un kaujās cietušos.

Mūsu Miķelis, nonācis tajos laikos, kā pirmo mērķi sev nosprauž, panākt sava vecātēva iecelšanu atpakaļ kņaza gvardes simta komandiera amatā, nākamais ir ģimenes labklājības uzlabošana. Notiek daudzas politiskas spēles un garas un plašas situāciju analīzes, kuras ne vienmēr piepildās. Tomēr gan tēli, gan paša pasaule izstrādāta pamatīgi un ir aizdomas, ka šai grāmatai noteikti sekos vēl kādas divas.

Kas grāmatā nepatikās? Tas, ka galvenajam varonim viss iet kā smērēts. Vismaz patlaban viņam nav nācies sastapt nekādu reālu izaicinājumu. Ja situācija kļūst ļoti slikta, seko negaidīts notikumu pavērsiens un varonis no tās izkuļas kā uzvarētājs. Ja viņš ar kaut kur kļūdās, tad beigās tas sanāk ir pat labāk. Ja iesākumā vecaistēvs bija tāds kā konservatīvais pretsvars, tad grāmatas beigās šamais jau dara visu ko liek. Tas kopumā rada iespaidu, ka viss ies kā pa sviestu arī grāmatas turpinājumos.

Kopā izklaidei ko palasīties ļoti laba lieku 8 no 10 ballēm, daļēji par nestandarta galveno varoni, kas tiešām nav desantnieks, bet izskatās, ka drīz tāds būs kļuvis. Nažus met labi un arī ar arbaletu jau māk apieties.

ИСКРА И ВЕТЕР by Алексей Пехов

IskraiVetjer

Izskatās, ka pēdējā grāmata no Vējš un Dzirksteles cikla par Haras pasauli, lai gan beigas netieši liecināja, ka nebūs viss.

Tad nu Nesa piedzīvojumi turpinās. Viņš joprojām vajā nolādētos, lai atriebtos tiem par pāri nodarījumiem. Protams, ka viņa līdzgaitnieki grāmatas laikā ir neslikti uzlabojuši savas spējas gan maģiskās, gan kaujas. Kopumā komandas spēks ir kļuvis iespaidīgs. Šens jau spēj pacelt mirušos, kopā ar Ronu jau var pieveikt Nolādēto. Pats Ness ar loku šauj labāk kā nekad.

Papildus tiek doti daudz un dažādi mājieni par agrīnās Haras vēsturi. Izskatās, ka autors ir nolēmis reabilitēt Nolādētos un lasītājam tiek sniegts nopietns viņu motivācijas pamatojums. Ja pirmajās grāmatās tā bija tikai atriebība un iekarošanas kāre, tad tagad motīvi ir daudz dziļāki un nopietnāki.

Pati grāmatas darbība lielākoties ir „action”, notiek lielas izšķirošās kaujas, kauju apraksti un dažādu artefaktu izmantošana un protams „grand finālī´. Protams netiek aizmirsts arī zaglis Garret, kas dod dažādus mājienus Nesam sapņos. Kā vienmēr uz beigām parādās “dievs no mašīnas”, kas visu saliek pa plauktiņiem, tas arī radīja nedaudz sasteigtu beigu iespaidu.

Haras detalizācija un pasaules apraksts joprojām ir iespaidīgas, grāmata izlasās vienā rāvienā. Jā, it kā nekā jauna autors nav izdomājis. Katram sevi cienošam fantasy rakstniekam ir pāris izdomātas pasaules, kuras visas šķiet kaut kur jau redzētas. Kuras visas ir nedaudz izmainītas Tolkena pasaules variants, bet neko darīt. Var jau izlasīt vienu grāmatu un saukt pārējās par lētiem pakaļdarinājumiem, bet autoram jau ir vieglāk balstīt savu sacerējumu uz rūķu elfu bāzes nekā izdomājot veselu kaudzi jaunas rases, kuras tāpat iemieso šo radījumu atribūtus. Galu galā Tolkena arī var pārmest iedvesmošanos no tautu pasakām.

Ieteiktu lasīt visu ciklu uzreiz, man pašam pēc trīs mēnešu pārrāvuma vajadzēja nedaudz laika, lai atcerētos, kas ir kas. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm un tikpat visai tetraloģijai. Protams, cilvēkam, kas šāda tipa grāmatas nelasa un netaisās lasīt, šīs grāmatas liksies totāls izdomājums un galīgi murgi.

The Fourth Crusade and the Sack of Constantinople by Jonathan Phillips

he Fourth Crusade

Jāatzīst, ka grāmatu iesāku lasīt veselas trīs reizes. Parasti tālāk par divdesmito lapaspusi netiku, parādījās citas prioritātes. Tomēr ar trešo reizi viss izdevās.

Ko parasti skolu beidzis cilvēks zina par Ceturto krusta karu? Sākās ap 1203. gadu, krustneši aizgāja uz Venēciju, venēcieši krustnešus uzmeta, galu galā krustneši tika līdz Konstantinopolei, kuru tad arī ieņēma, izlaupīja un izpostīja, pieliekot treknu punktu Bizantijas impērijai.

Arī es galvenajos vilcienos pieturējos pie šāda notikumu izklāsta līdz šīs grāmatas izlasīšanai. Protams, ne viss ir tik vienkārši kā izskatās pirmajā acu uzmetienā.

Grāmata ir balstīta uz tā laika hronistiem, bruņinieku vēstulēm uz mājām un aculiecinieku stāstītā. Tieši šis aspekts šo grāmatu paceļ pāri vēstures grāmatām, kuras parasti ir atstātas autora brīvai interpretācijai. Šeit viss ir balstīts uz tā laika cilvēku liecībām. Ir jau jautājums, cik patiesas viņas ir, bet tā kā apskatītas tiek gan Bizantiešu, gan Rietumu hronikas, tad kopainai ir jābūt tuvai realitātei. Viens no hronistiem ir Niketas Choniates. Tiem, kas lasījuši U.Eko „Bodolīno”, tas pats Nikēta, ko Konstantinopolē satiek Bodolīno. Arī ainas par pilsētas iznīcināšanu tiek ņemtas no šī hronista.

Grāmatas informācija ļauj mums iejusties tā laika politiskajās aktivitātēs, saprast dažādu konfliktējošu grupu intereses. Uzzināju interesantu impērijas troņa gāšanas veidu, kamēr imperators medībās, apsēsties viņa krēslā un pasludināt sevi par imperatoru. Bizantija tiešām ir bijusi interesanta valsts. Venēcija nevienu neuzmeta, krustnešu vadoņiem nevajadzēja slēgt neapdomīgus nākotnes līgumus. Tas arī noveda pie Zaras iekarošanas un vēlāk pie Konstantinopoles mūriem.

Grāmatu lasīju ar patiesu prieku, uzzināju daudz kā jauna, lai arī krusta kari mani ir interesējuši, tik labi pasniegtu informāciju sen nebiju sastapis. Cilvēkam, kuru interesē šis viduslaiku periods, silti iesaku izlasīt šo grāmatu. Dodu 10 no 10 ballēm.