Navigate / search

АРХАНГЕЛ by Данила Соловьев

Arhangel

Pēc dažādu grāmatiņu izlasīšana, nolēmu nedaudz pievērsties fantastiskā bojevika sērijai. Ilgi nebiju neko no šī žanra lasījis.

Grāmatas galvenais varonis vērdā Šalfejs – pēc savas būtības ir kiborgs, kas radīts vienā no zemes slepenajām laboratorijām. Protams, ka laborotorijā viņš ilgi savas dienas nevada, bet izbēg. Dažādu sakritību rezultātā, puisis nonāk citā visumā, kurā dzīvo elfi, harpijas un valda maģija. Pats varonis diezgan bezprincipiāla būtne, kas bez noteikta mērķa blandās pa pasauli, cenšoties izdzīvot.

Šo grāmatu droši varētu likt kategorijā – “Lielākais gada sviests, ko esmu lasījis”. Grāmatas autors ar oriģinalitāti izceļas tikai vienā vietā, iedodot varonim vārdu. Pārējais viss ir klišeja uz klišejas. (Kiborgs radīts slepenā laboratorijā, galvenais varonis nemirstīgs, varonis neko neatceras no iepriekšējās dzīves, varonim ir vesela kaudze ar superspējām, varonis iesākumā neko nespēj pasākt pret maģiju, varonis laika gaitā savāc komandu ar dzīves pabērniem, ar varoni manipulē nezināmi spēki). Pie tam sižets neizceļas ar monolītumu, izskatās, ka vietām autoram ir pietrūcis izdomas. Tādēļ laiku pa laikam daļa personāžu tiek nogalēti un viss sākas pa jaunam. Izskatās, ka lapas ir pierakstītas tikai apjoma pēc.

Taču to visu vēl varētu pieciest, ja vien autors nesāktu gvelzt stulbības, kas skar fizikas jomu. Šalfeja smadzenēs elektroni aizstāti ar prozitroniem, fotonam ir masa, gravitācijas traktējums ir reti īpatns, kalifornijam tiek piedēvētas superīpašības, nemaz nerunāšu par jauno metālu izgudrojumiem. Sviests, iemests katlā, samaisīts kopā ar rasolu un izklāts uz lapas, rada lielāku zināšanu apjomu, nekā šīs grāmatas izlasīšana. Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm.

Tagad atbilde uz jautājumu, kādēļ es vispār tērēju laiku šāda mēsla lasīšanai? Galvenais iemesls bija interese par to cik tālu aizies autors savā stulbumā. Man nav nekas pret “hit and slash” žanru, jeb krieviski sauktās broģilkas. Bet grāmatai nav nekāda sižeta, galvenais varonis ir šizofrēniķis un lasītājam ar to būtu jāsaprot viss, darbība mijas ar gudriem skaidrojumiem (tukšu muldēšanu). Tas viss laikam liecina, ka krievu fantasy rakstnieku vidū ir sākusies krīze, ja jau armada ir bijusi ar mieru publicēt šādu draņķīgu darbu. Bet, kas ir pats interesantākais, grāmatai ir gaidāms turpinājums. Vai es viņu gaidīšu? 100 punkti, ka nē!

Comments

Maija
Reply

Asmo, žetons Tev par grāmatas stulbuma aprakstīšanu (konkrēti tas teikums, kas beidzas ar tekstu ‘lieku 1 no 10 ballēm’ :)

Arets Paeglis
Reply

Grāmatu neesmu lasījis un izskatās, ka nelasīšu, bet fotoniem arī realitātē ir masa (tūlīt gan jāpiebilst, ka tikai relatīvistiskā, ne miera masa).

Ja afftors bija domājis tieši miera masu, tad gan I rest my case (man šķiet, ka pat G. Eganam neizdotos sekmīgi un konsekventi aprakstīt pasauli, kas no mūsējās atšķiras ar kaut ko tik fundamentālu (kaut arī ar savu Orthogonal triloģiju (un vispāri savu daiļradi kopumā (man šodien ļoti patīk iekavas)) viņš varētu kandidēt par vienīgo, kam būtu tiesības to mēģināt).

asmo
Reply

Iesaku nelasīt. Es, protams, saprotu, ka pasaulē kurā rodami elfi un harpijas iespējams arī fotonam ir miera masa. Taču autors līdz tādiem niekiem nenolaidās, vienkārši nez kādēļ centās izskaidrot sava varoņa superspējas, izmantojot gudrus vārdus un nedomājot par sekām, ko tādi nieki rada izdomātā visuma struktūrā.

Arets Paeglis
Reply

Njā. No otras puses, labi, ka cilvēks vismaz raksta daiļliteratūru un necenšas to uzdot par zinātni.

asmo
Reply

Nu L. Ron Hubbard no šī autora tiešām (par laimi) nesanāks, viņam pietrūkst strukturētības tekstā.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website