Navigate / search

Kruīzs II

12. septembris

Rīts sākas visai agri, ceļamies ap septiņiem, jo autobuss uz Savonu aties deviņos. Dodamies ievērtēt hoteļa piedāvātas brokastis. Jāsaka, ka nekāda dižā izvēle nav, kruasāni, daži kēksi, sula un siers. Kafiju gan var izvēlēties dažnedažādu, tomēr mēs to uzzinām, kad esam jau pasūtījuši parasto melno kafiju. Paēduši sakravājām mantiņas un devāmies meklēt mūsu transfēra autobusu.

Autobusa iespējamo atrašanās vietu mēs jau bijām uzmeklējuši jau vakar un nebijām kļūdījušies. Loģiskā izslēgšanas metode reāli strādā arī Itālijā. Autobuss bez nekādām pazīšanās zīmēm stāvēja kā briedis. Bet tā kā visiem somas bija aplīmētas ar kruīza kuģa lentītēm, tādām pašām kā mums, sapratām – ir atradies. Lapiņu ar uzrakstu „Costa Europa” firmas pārstāvis gan uzlika pirms pašas autobusa atiešanas. Nodevām bagāžu, parādījām savas biļetes un rausāmies iekšā autobusā.

Brauciens uz Savonu aizņēma veselas trīs stundas, pa ceļam bija gan kalni, gan pļavas un arī lieli kalnu tuneļi un tilti pāri ielejām, kuru izmaksas man Latvijas izcenojumos ir bail iedomāties; domājams, ka triljoni kā minimums. Lielāko brauciena daļu, vismaz man tā šķita, pavadījām forsējot Milānas priekšpilsētas. Ceļš notika bez starpgadījumiem, piestājām gan vienā benzīntankā. Kā smējās mūsu pavadonis, vienam tantukam esot caureja (tas tika paziņots tiešā tekstā), uzkavēsimies divas minūtes un pēc piecpadsmit minūtēm jau būsim Savonā. Ar piecpadsmit minūtēm puisis bija samelojies, jo kapājām vēl vairāk kā stundu. Vienīgais ievērojamais notikums benzīntankā bija cilvēks, kas nekautrējoties laida uz stacijas sienas.

Savona

Nonākuši ostā izsniedza numurus, dažiem „6” mums ar Maiju „7”. Tālāk visus ietransportēja pasažieru terminālī un kādu pusstundu nelikās ne zinis. Tad sākas uzkāpšana pa grupām, paziņo arī, ka var sākt pieteikties ekskursijām. Tā kā vienas grupas iekāpšanai nepieciešamas veselas 10 minūtes un ekskursijas mums sen izdomātas, stājamies rindā un piesakāmies. Itāļiem ir tāda tieksme mēģināt nedaudz pielīst rindai priekšā, izmantojot dažādus sānu atzarus (ķipa nesaprotu, kur te rindai gals un sākums), bet pietiek aizdomīgi uz viņiem paskatīties, lai šamie nokaunētos. Sagaidījuši savu kārtu, nododam mūsu izvēlēto ekskursiju sarakstu, puika ir šokēts, ka mēs jau zinām, ko darīsim katru dienu.

Tālāk kādu pusstundu sēžam un gaidām, kad uz tablo parādīsies numurs septiņi un garlaikojamies. Beidzot arī mūsu ielā ir svētki – numurs parādās. Stājamies rindā uz pasu kontroli. Šis ir viens no interesantākajiem pasākumiem, ko esmu redzējis. Iekšā laidējs no sākuma pārbauda vai dokuments tiešām ir pase un tev ir biļete. Latvijas pasi meitietis neatpazina un divas minūtes konsultējās ar kolēģi par tālākās rīcības plānu. Tālāk sekoja rinda uz pasu kopēšanu. Kam tas bija vajadzīgs, tajā brīdī nesapratu, bet kopija atdeva mums. Šajā laikā izdevās uzmest aci nevīžīgi novietotam sarakstam ar kruīza dalībnieku tautībām. Aptuveni 800 itāļu, 400 spāņu un 4 latvieši. Protams, radās jautājums, kuri ir vēl divi? Tālāk sekoja metāla detektors, tad fotografēšanās pie vecā laiduma kuģa stūres un tad sapratām, kāpēc kopēja pases. Pases mums konfiscē, atstājot kopijas, un viss – vari iet uz kuģi.

Costa europa front

Tikuši kuģī sapratām, ka mums nav ne jausmas uz kurieni doties, iečekojām norādes un jau devāmies uz savu septīto klāju, kad mums paziņoja, ka kajītes vēl nav sakoptas, bet esam laipni aicināti papusdienot. Tā kā man brokastu kruasāns, jau labu laiku atpakaļ bija izgulsnējies, tad šādam piedāvājumam nespēju atteikt. Devāmies uz devīto klāju un stājāmies bufetes rindā. Rinda bija pagara un uz priekšu gāja lēni. Toties, kad tikām pie izvēles, es uzvedos kā īsts negausis un visa kā paņemto ierobežoja tikai šķīvja izmēri. Atradu vietu kur piesēst un sāku pusdienot, lieki piebilst -apēdu labi ja pusi, priecēja, ka nebiju tāds vienīgais, tādi paši bija vēl puse pasažieru. No dzērieniem pieejam bija tikai kafija, tēja un ūdens ar ledu. Paēduši devāmies uz savu kajīti.

kajīte

Kajīte, vieta, kurā mums būs jāpavada veselas nepilnas divpadsmit diennaktis, man par pārsteigumu, neatrodas vis kuģa vidū, bet ir trešā no kuģa pakaļgala. Tas nozīmē, ka vētras gadījumā pamatīga šūpošanās garantēta. Tad tiek notestēts televizors, kurā ir veseli divdesmit kanāli, trīs veltīti Costa Cruises reklāmām dažādās valodās. Pieci, kuros visu ceļojuma laiku rādīs „Simpsons movie”, katrā kanālā savā valodā ik pa trīs stundām. Vienīgais prieks ir BBC kanāls un kanāls, kas ļauj sekot kuģa ātrumam, atrašanās vietai un lokācijai uz kartes. Un tad atskanēja balss no debesīm, kajītes griestos iebūvētā skaļruņa, iesākumā itāliski, tad spāniski, tad angliski, tad franciski un tad vāciski tika paziņots, ka uz kuģa pēc neilga laika notiks mācību trauksmes mēģinājums. Atskanēšot septiņi īsi signāli, tos izdzirdot visiem, jārauj vaļā savi skapji, jāuzvelk glābšanas vestes un skriešus jādodas uz devīto klāju. Kajītē atrodam arī divas plastikāta kartes, kas mums ar Maiju uz kuģa kalpos kā identifikācijas un kredītkartes. Ja ko pērc iedod karti un summu atvilks tev no kredītkartes. Durvis slēdzas ar parastu perfokarti.

Skaidra lieta, ka rosība kuģī apklust un visi gaida solītos signālus. Beidzot tie noskan, mēs ar Maiju uzvelkam vestes un dodamies uz norādīto klāju. Paskatos uz ļautiņiem un saprotu, ka nedod dies kuģim iet pa burbuli. Lielākā daļa vestes nemaz nemāk aizsiet, daļa ir aizsējuši tā, ka iekrītot ūdenī paliktu bez vestes, daļa nav aizsējuši vispār un vestes saites velkās aiz viņiem pa zemi. Uzkāpjam augšā un kuģa komanda ņemas visus nostādīt. Izrādās, ka sievietes stāv pirmajās rindās, vīri pēdējās. Tad seko instruktāža itāliski un pēc tam pārējās četrās kuģa pamatvalodās. Filmēt un fotografēt aizliegts, it kā lai netraucētu instruktāžu, es gan domāju, ka vairāk, lai radiem mājās rādot nofilmēto tie aiz smiekliem neņemtu galu. Tad visiem noskanē kartes un varam doties atpakaļ savās darīšanās.

Mūsu kuģis saucas „Costa Europa” Bruto reģistra tonnas 53’000, 243 metrus garš, 31 metru plats, spēj uzņemt 1744 viesus būvēts 1984. gadā pāris gadus atpakaļ nedaudz pārbūvēts (pārgriezts uz pusēm un vidū iemetināti papildus 40 metri kuģa). Tā ka iesākumā ir ko izpētīt. Pētīšana gan nav diez ko interesanta. A, B un trešais klājs ir praktiski nepieejami, visinteresantākais ir 8. klājs ar restorāniem un veikaliem.

Bārs

Uz kuģa ir arī sava avīze, kas iznāk reizi dienā. Avīze nes cēlo nosaukumu „Costa Today”, galvenā informācija tajā ir, cikos un kur jāpulcējas uz ekskursijām, kad sākas vakariņas, brokastis un pusdienas, aicinājumu nekāpt baseinā ar pamperiem, aicinājumu piesaistīt savu kredītkarti kuģa kartei un nez kāpēc norādītais galamērķis ir Barselona, lai gan es skaidri zinu, ka tā ir Neapole. Uzzinām, ka mums 18:00 jādodas ģenerālsapulci angliski runājošajiem, kur mums pasniegs īso kursu kā izdzīvot uz kuģa. Saku uzreiz – no sapulces neko daudz neatceros, tik cik pabļaustījāmies „Hello” un „Yes”.

Kuģim atstājot Savonas ostu uz klājiem izskrien domājam 95% pasažieru. Es sākumu nokavēju un tādēļ pie reliņiem vietu dabūt vairs nebija reāli, priekšgalā cilvēki vispār stāvēja četrās rindās ar deguniem kursa virzienā. Nu osta jau no jūras izskatījās tīri smuki, tikai nez kāpēc, vecajā cietoksnī plīvoja Austrijas karogs. Burzmā izdzirdu latviešu valodu un esmu veiksmīgi identificējis nezināmos divus latviešus. Kā jau īstenam kurzemniekam pieklājas, nemaz neskrienu iepazīties, bet turpinu savu ceļu, jo šis tas ir jāpafotografē.

Pienāk vakariņu laiks un dodamies uz restorānu, avīzē rakstīts ar šortiem neielaidīs. Mums 62. galdiņs un tavu brīnumu, pie šī paša galdiņa sēdošie arī ir latvieši. Tad šeit arī iepazīstamies Andra un Guntis arī ir pieredzējuši ceļotāji un vakariņu laikā mums jauka kompānija bija nodrošināta. Porcijas gan bija mazas, bet toties pieci ēdieni un ēdienkarte ar ~30 ēdienu izvēli, tā kā badā nomirt nevarēja. Arī mūsu oficiants Minguel bija ļoti dzīvespriecīgs kadrs no Indijas. Viņa asistents mums uzreiz nopārdeva vīnu komplektu pa 60 eirām. Vīna komplekts izpaudās četros vīna un septiņos ūdens talonos. Vienu vīna talonu atprečojām uzreiz.

Paēdis likos gulēt kā tāds pensionārs un uz nekādiem vakara šoviem nemaz nedevos. Kuģa šūpošanās gulēšanai netraucēja, bet nāca tikai pa labu. Reizēm gan bija sajūta it kā vannu vilktu pa veļas dēli, bet pie tā ar laiku pieradu.

Turpinājums sekos …

Intelektuāls jautājums XLIII jeb apjožam Franciju

pyramids

Nesen, apmeklējot Ēģiptes piramīdas, no gida uzzināju interesantu informāciju. Gids apgalvoja, ka sen senos laikos, kad franči iekaroja Ēģipti, Napoleona līdzpaņemtie mācītie vīri esot apgalvojuši, ka izmantojot akmeņus no Hefrena, Heopsa un Mikerina piramīdām Franciju varētu apjozt ar 1,5 metru platu un 3 metru augstu mūri. Man gan šķiet, ka tie ir meli, jo tās akmeņu kaudzes tik varenas nemaz neizskatījās. Varbūt man nav taisnība?

Pieņemam sekojošas lietas:

- mūris ir obligāti 1,5 metrus plats;

- piramīdu dimensijas ņemam no wikipedia (uzskatām ka viņas ir ideālas piramīdas, bez nozagtām virsotnēm un apdrupušiem akmeņiem);

- Francijas robežas garumu ņemam tikai kontinentālo un mūsdienu.

Kruīzs I

11. septembris

Uzreiz lasītājs nedaudz jāapbēdina, šī diena paies veicot daļu ceļa līdz kruīza starta vietai. Rīts bija Latvijai raksturīgs lietains. Tā kā ceļojuma čemodāns bija sakravāts jau iepriekšējā vakarā, tad no rīta varējām īpaši neiespringt. Pārbaudīju tikai vai paņemti visi lādētāji un biju gatavs braucējs uz lidostu.

Lidostā mums nācās stāvēt rindā uz iečekošanos, jo jauno iespēju iečekoties internetā un bagāžu nodot tam speciāli paredzētajā vietā, es nez kāpēc uzskatīju par nejēdzīgu – kāpēc neprasiet. Atliek tikai piezīmēt, ka pēc 10 minūšu stāvēšanas rindā savus uzskatus biju kardināli mainījis. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, iečekojāmies un devāmies uz drošības kontroli. Biju dzirdējis, ka Rīgas lidosta pēdējos gados ir uzņēmusi apgriezienus, bet šitādu rindu nebiju gaidījis.

Neskatoties uz visām rindās stāvēšanām, līdz iekāpšanai lidmašīnā dabūjām noslaistīties minūtes 40. Iekāpšanā cilvēki tradicionāli sarosījās laicīgi un izveidoja megarindu. Cilvēki nekam vairs netic, pat tas, ka viņiem ir biļete ar norādītām viņu vietām, nepārliecina viņus par to, ka vietas pietiks visiem.

Izlidošana tradicionāli aizkavējas, bet tas nekas – mums nekur nav jāsteidzas. Tikuši Milānas lidostā (saucas dīvainā vārdā Malpensa), sagaidām bagāžu un dodamies uz vilcienu, lai nokļūtu Milānā. Ceļš ar vilcienu aizņem veselas četrdesmit minūtes un biļete maksā veselus 11 eiro no sejas, par bagāžu nav jāpiemaksā. Biļeti var nopirkt biļešu automātā, mēs iesākumā tās mēģinājām nopirkt kasē ar uzrakstu „Autobusu un vilcienu biļetes”, žurķi melo – lidostas transferta biļetes viņi nepārdod!

Vilciens ir ar veseliem diviem stāviem. Te vajadzētu sekot aprakstam, kā es nemāku nospiest uz durvīm pogu, lai tiktu vilcienā iekšā, labi, ka Maija šo to saprot no pogām. Ticis iekšā vilcienā nepētīju garām slīdošos uzbērumus un tuneļus, atvēru grāmatu un palasīju.

milana station

Mūsu Milānas viesnīca atradās pie pašas Centrālās stacijas tā kā lidostas transferta galastacija ir Milano Codorna, tad nācās vēl nedaudz pavizināties ar metro. Tikuši līdz stacijai mēģinājām noteikt azimutu uz viesnīcas pusi, izmantojot 1990. gada Milānas centra karti. Izskatās, ka centrs nav pārlieku mainījies, jo pēc manis sākotnēji nepareizi noteiktā virziena, galu galā tikām līdz mūsu hotelim Albert.

mopēdi

Viesnīca nebija nekāds lukss, redzams, ka pārdzīvojusi labākus laikus, tagad tādā palietotā stāvoklī. Bet tā kā gultas veļa ir tīra un kondicionieris strādā, ka nav ko satraukties. Viesnīcā paņemam jaunāku karti un dodamies meklēt vietu, kurā rīt mūs sagaidīs transfēra autobuss uz Savonas ostu. Vieta atrodas 4. Novembra laukumā, Dievs vien zina, kas itāļiem ir par svētkiem šajā dienā. Pēc izslēgšanas metodes atrodam vietu, kurā ir iespējams apstādināt autobusu, nebloķējot visu Milānas tramvaja satiksmi un virzāmies meklēt slaveno Leonardo „Last Supper”.

la scala

Pirmais, kas iekrīt acīs vērojot Milānas satiksmi (pārnestā nozīmē) ir daudzie motorolleri. Šamie tur spieto kā traki, izskatās pēc galvenā transporta veida, brauc visi gan jauni, gan veci. Nenoturos pretī kārdinājumam un iegriežos grāmatu veikalā, tur grāmatas angļu mēlē un iznācis ārā esmu jau iepircies. Tiekam līdz vecpilsētai un gandrīz nejauši paejam garām slavenajai operai „La Scala”, māja no ārpuses ne ar ko īpaši neizceļas, ja nu ar nelielu cilvēku pūlīti pie tās. Iekša jau runā esot smuka, bet mums nav biļešu, lai to novērtētu.

Milan doume

Tālāk nonākam Milānas Doma laukumā. Te var ievērtēt slaveno Milānas Domu, kādreiz to esot varējuši redzēt no jebkuras Milānas vietas, tagad tas ir iespējams tikai nonākot pašā Doma laukumā. Pilsētas apbūve ir darījusi savu. Uz laukuma, protams, ir atrodami (pareizāk sakot atrodas paši) pāris uzņēmīgi jauni cilvēki (afrikāniskas izcelsmes), kas domā, ka tu tiešām gribi nopirkt krāsainu banti, ko apsiet sev ap roku. Cita opcija r nopirkt sauju kukurūzu ar ko pabarot baložus, kas laukumā ir lielā daudzumā. Domāju, ka te ir viena no dārgākajām kukurūzām pasaulē. Ticis vaļā no uzbāzīgajiem tirgoņiem, kādu laiku nododos Doma apbrīnošanai, ticiet man – tur ir ko redzēt. Celta gotiskā stilā vairākus gadsimtus, tornītis pie tornīša, statuja pie statujas. Pats galvenais izskatās nesen notīrīta.

Ieejam arī iekšā, taisnība tiem, kas saka, ka cilvēks atvaļinājumā apmeklējot baznīcu vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā. Iekšpuse ir salīdzinoši askētiska, ir iespēja iet apskatīties baznīcas dārgumus, bet tā kā svēto pīšļi jau šovasar ir skatīti lielā skaitā, tad šo pasākumu ignorēju. Nedaudz pasēdu, papētu altāri, vitrāžas un dodos ārā.

Castle

Atkal man piedāvā nopirkt kukurūzu, tad saprotu, ka jāiet paēst. Kā ēdvietu izvēlamies kafejnīcu uz Dantes ielas, kas saucās Caffe dante. Netālu spēlē akardeonists un dzied dziesmas krievu valodā. Paēdam pamatīgi un turpinām ceļu uz „Last supper” atrašanās vietu. Pa ceļam izejam cauri Milānas pils sētai, pati pils tāda nekāda, smuki mūri un viss. Iekšā atrodami daudz un dažādi muzeji, bet tiem mums nav laika.

Last supper

Beidzot esam nokļuvuši līdz baznīcai, kurai pats Leonard oda Vinči uzmālējis tusiņu kādā Jeruzalemes mājas augšistabā. Bet ir aplauziens, bode aizvērta tieši 3 minūtes agrāk, tā ka atliek vien doties atpakaļ uz viesnīcu slaveno mākslas darbu neredzējuši. Pa ceļam ir ideja atrast kādu bodi, kur nopirkt šo to dzeramu, bet izskatās, ka pēc 19:00 neviens vietējas nozīme Rimi vairs nestrādā un pēdējais glābiņš atrodas stacijas ēkā. Atspirdzinošie dzērieni iegādāti un dodamies uz viesnīcu gulēt.

Pirmās dienas beigas.

Hot, Flat and Crowded by Thomas L. Friedman

Hot, flat and crowded

Šo grāmatiņu nopirku vienā Milānas grāmatu bodē. It kā jau stāvēja amazon vēlmju listē, un tiktu arī nopirkta nākamajam sūtījumam. Tomēr nolēmu nestiept gumiju un iegādāties grāmatu uzreiz, ko kruīzā palasīties pirms gulētiešanas.

No Friedmana grāmatām biju lasījis tikai „The world is flat”, kas man kā cilvēkam, kas šo to tomēr par globalizāciju zina arī no prakses – nācies saskarties ar globālajiem uzņēmumiem, likās vietām nedaudz garlaicīga, bet kopumā informatīva. Tad nu no šīs grāmatas cerēju sagaidīt nedaudz vairāk.

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata ir par iespējamiem pasaules attīstības scenārijiem. Autors izdala trīs galvenās problēmas – globālā sasilšana, demogrāfiskais sprādziens un globalizācija. Uzreiz gan jāpiebilst visa analīze lielākoties notiek ASV kontekstā, kas arī saprotams, jo autors ir amerikānis. Arī demogrāfija tiek apskatīta lielākoties tikai vidusslāņa pieauguma kontekstā.

Grāmatā, kā jau tas autoram pierasts, ir apkopota informācija no autora sarunām ar dažādiem globālu korporāciju vadītājiem, valdību amatpersonām un rakstiem. Šur tur sastopami izvilkumi no viņa iepriekšējiem darbiem. Tiek uzsvērts, ka ASV neko nedarot drīz var zaudēt pasaules līdera jomu „zaļajās” tehnoloģijās un līdz ar to arī konkurencē.

Pats saturs ir sadalīts trīs galvenajās daļās, kur mēs esam, kā mēs te tikām un ko darīt tālāk? Daļa lasāmā man šķita visiem zināmu faktu atkārtojums, bet tā kā tas tika pasniegts saistošā veidā, tad šo lietu atkārtošana manī sašutumu neizraisīja.

Nebiju lasījis grāmatu, kurā autora uzskats par globālās sasilšanas problēmām un pašreizējiem „risinājumiem”, tik ļoti saskanētu ar maniem. Būt zaļiem no nekā neatsakoties ir tikai tukša muldēšana un tas nemaz nav viegli. Grāmatā ir diezgan labi aprakstīts, kādēļ nulles CO2 bilance, biodegviela ir fufelis. Patīkami ir arī tas, ka autors ne tikai apliek esošo sistēmu, bet cenšas arī dot lasītājam ieskatu kā šīs problēmas ir reāli risināmas. Protams, viņa skatījumam var piekrist var arī nepiekrist, bet reāla iespēja cilvēcei izkulties sveikā vēl ir.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm un tiešām izsaku visiem viņu izlasīt, jāatceras tikai, ka visa problemātika tiek apskatīta no ASV viedokļa un mēs Eiropa esam konkurenti. Šī iespējams ir viena no labākajām grāmatām, kuru šogad esmu izlasījis.

Atpakaļ Latvijā

Costa europa

Tā beidzot esmu ticis atpakaļ Latvijā. Esmu apmeklējis Itāliju, Ēģipti, Kipru un Grieķiju. Kā transporta līdzekli izmantoju kruīza kuģi “Costa Europa”. Kopā 11 dienās nokuģoju 5900 kilometrus. Tas tā īsumā, garumā būs tuvākajā laikā.

Intelektuāls jautājums XLII jeb dalām godīgi diskrētus lielumus

IMG_1086

Ir vecais joks, ka kārtīgā policijas skolā māca tikai atņemt un dalīt. Atņemšana šoreiz tieši netiks iejaukta, bet dalīšana gan.

Šis uzdevums paredz atrast perfektu dalījumu skaitļu kopai, tas nozīmē, ka skaitļu kopa tiek sadalīta divās grupās, kur abu grupu summa ir vienādas. Piemēram, kopa {2 10 3 8 5 7 9 5 3 2} perfekti sadalās šādās apakšgrupās {2 5 3 10 7} {2 5 3 9 8}, viegli izrēķināt ka abu grupu summa ir 27 un 27, kas arī ir perfektais dalījums. Patiesībā viens no 23 iespējamiem. Tomēr neapgrūtināšu jūs ar tik elementāru uzdevumu.

Sadaliet perfekti šādu skaitļu kopu {771 121 281 854 885 734 486 1003 83 62}. Protams ja vien tas ir iespējams.

Mūsu Vēsture 1985-2005 II by Lato Lapsa, S.Metuzāls un K.Jančevska

Šī grāmata ir turpinājums manis jau iepriekš apskatītajai Mūsu Vēsture 1985-2005 I. Grāmatu nopirku uzreiz tikko ieraudzīju, neskatoties uz visai nedemokrātisko cenu ~16 LVL.

Stils, salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, nav mainījies. Vēstures aspekti tiek apskatīti nodaļu veidā, piemēram, prihvatizācija, reketieri, populisms. Šāds pasniegšanas stiliņš man patīk, tas neļauj autoram pārāk novirzīties no tēmas un arī lasītājs neaizmirst par ko lasīt. Informācijas pasniegšanas veids joprojām ir pielīdzināms dzeltenās preses stiliņam, bet tas grāmatas lasīšanu netraucē, drīzāk gan piesaista vismaz mani.

Uzzināju diezgan daudz iepriekš nezinātas informācijas, kur palika RBS televīzija (vienīgā, kurā es, Gambijā dzīvodams, varēju redzēt videoklipus), kur noziedēja nedēļas laikraksts Tev, uzmetot mani pusgada abonēšanas maksas apmērā, humpalu jautājums gan man nelikās pietiekami izvērsts. Laba bija arī nodaļa par finanšu piramīdām, nesen jau kārtējie ļautiņi atkal bija uzrāvušies uz šāda pasākuma, atliek tikai noteikt: „Prāts, kur tu rodies”.

Vietām grāmatā ir novērojama vienas un tās pašas informācijas atkārtota pasniegšana, dažas lietas tiek atkārtotas arī no iepriekšējā grāmatas sējuma. Reizēm šķiet, ka galvenā informācija nāk no dažādiem politiķu memuāriem, citāts seko pēc citāta. Rodas iespaids, ka autors ir tikai sakompilējis dažādus memuārus un salicis pa tēmām. Galvenais, ka autors sniedz tikai informāciju, katram pašam ļaujot izvēlēties, kas tad ir pareizais traktējums, netiek uzspiests viedoklis.

Šoreiz gan nebija tā, ka grāmatu izlasītu vienā piegājienā, tam tika veltīti veseli trīs vakari. Interesanti palasīties par notikumiem, kas notikuši salīdzinoši nesenā pagātnē. Daudzas lietas jau esi paspējis aizmirst, taču atgādinot, tu tās atceries uzreiz. No mūsdienām skatoties, šķiet, tā laika ļaudis gan ir bijuši panaivi radījumi, bet pēc kara jau visi ir gudri. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un ceru, ka iznāks arī vēl trešais sējums.

Kā jau tas Lato Lapsas grāmatām ierasts arī šai grāmatai ir sava mājas lapa.

Intelektuāls jautājums XLI jeb – kas ir vidējais?

IMG_0650

Uzdevumiņš būs no vienkāršajiem, skaitīt jāprot līdz deviņi un reizināt līdz 9!.

Laukumā rindā stāv septiņi sportisti. Katram no viņiem uz maikas ir viencipara numurs. Šis numurs katram ir unikāls. Pirmo trīs sportistu numuru reizinājums ir vienāds ar vidējo trīs sportistu numuru reizinājumu, kas savukārt ir vienāds ar pēdējo trīs sportistu numuru reizinājumu.

Kāds ir rindas vidējā sportista numurs?

Group Theory in the Bedroom, and Other Mathematical Diversions by Brian Hayes

Group theory in Bedroom

Uz reiz vēlos pateikt, ka grāmatā nav neviena vārda par grupveida seksu guļamistabā. Autors šajā grāmatā ir apkopojis esejas par matemātikas tēmu. Šīs esejas savulaik tikušas publicētas „American Scientist” rubrikā Computing Science.

Tā kā visas esejas ir savstarpēji nesaistītas, tad visa grāmata uzreiz nemaz nav obligāti jālasa. Tā darīju arī es, katru vakaru izlasīju vienu vai divas esejas. Eseju saturs ir visdažādākais, sākot no veciem pulksteņiem un beidzot ar matrača grozīšanu. Visas vieno tas, ka ikdienišķām lietām tiek parādīta to pamatā esošā matemātika. Pasniegšanas veids – vienkāršā valodā tiek pasniegtas sarežģītas lietas. Gadījumā, ja tomēr neko neesi sapratis, vismaz uzzini pāris interesantus faktus.

Man personīgi visinteresantākās likās nodaļas, kas apskatīja jautājumus: Vai vispār ir iespējams gadījuma skaitļu ģenerators? Ģenētiskā koda informācijas kodēšanas metodes? Kāda skaitīšanas sistēma labākā binārā vai ternārā? Kas ir vienādība?

Bez visā tā, ka uzzināju daudzus un dažādus faktus un dažus jaunus procesu izskaidrojumus, uzzināju arī uz kā bāzēta teorija, ka pasaulē eksistē tikai viens vienīgs elektrons. Tas gan bija netieši pieminēts, bet šis jautājums mani nomocīja labu laiku.

Grāmatai viennozīmīgi dodu 10 no 10 ballēm, sakarīgs, saturīgs izklāsts un ir lasāms pat nespeciālistam. Ja ne cits ieguvums, tad vismaz varēsi paspīdēt, ka kuba formas matraci var pagriezt 25’852’016’738’884’976’640’000 veidos un e^(π*SQRT(167)) nav vis 262’537’412’440’768’744, bet gan 262’537’412’440’768’743.999999999999250.

Grāmatas mājas lapa.

Советские танки в бою. 1945-2008 by Михаил Барятинский

Советские танки в бою

Cilvēki, km pēdējā laikā ir nācies mani sastapt dzīvajā un, kas runājuši ar mani ilgāk par 10 minūtēm, noteikti būs pamanījuši, ka mana pēdējā aizraušanās ir tanki. Tad nu šīs grāmatas izlasīšana ir blakusefekts manam jaunam hobijam.

Kā jau to vēsta nosaukums, tad grāmatas galvenais temats ir pēckara PSRS tanku cīņu apraksti. Tā kā pati PSRS bija par „mieru” un nekādos karos oficiāli neiesaistījās, izņemot Afganistānu, tad lielākā daļa tanku cīņu notika PSRS draudzīgo valstu teritorijā. Izraēlas un Arābu valstu konflikts, Korejas karš, karš Vjetnamā, nedaudz Kampučija, Angola, Indija, Irānas – Irākas karš.

Galvenie aplūkotie tanki ir T34/85, IS-2, T54, T55, PT-76, T-64, T-72 un T-80, kas pēc būtības bija galvenie sērijveida tanki šajā periodā. Tanki aprakstīti hronoloģiski, katram veltīta nodaļa, kurā sīki un smalki aprakstīta katra tanku modeļa izstrādes gaita, bruņojums, visas iespējamās modifikācijas, pārdotie ražošanas līgumi. Pašām tanku kaujām veltītā informācija no 350 lapaspusēm kopumā veltītas labi, ja 50. Šis fakts mani reāli sarūgtināja , jo biju cerējis uz lielāku un plašāku informācijas klāstu.

Lai arī grāmatas nosaukums pilnībā neatbilst saturams, šis tas par tanku kaujām arī bija. Uzzināju diezgan daudz interesantus faktus. Piemēram Otrā Pasaules kara laika veterāns T34/85 pēdējo reizi kaujā piedalījās 1997. Gadā Dienvidslāvijas pilsoņu kara laikā, IS-2 oficiāli PSRS no bruņojuma noņemts tikai 1980-tajos gados. Patikās palasīt izrakstus no preses, kur tiek stāstīts kā T-72 cīnījušies pret Merkav tankiem un tam sekojošā analīze, kas parāda ka gan krievu, gan amerikāņu prese šo notikumu ir izdomājuši.

Kopā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, lasīt var un iespējams, ka autoram nav bijusi pieejama pilna informācija par PSRS tanku cīņām, kas nebūtu nekāds brīnums, zinot tā laika apsēstību ar informācijas plūsmas kontroli.

%d bloggers like this: