Navigate / search

Kruīzs I

11. septembris

Uzreiz lasītājs nedaudz jāapbēdina, šī diena paies veicot daļu ceļa līdz kruīza starta vietai. Rīts bija Latvijai raksturīgs lietains. Tā kā ceļojuma čemodāns bija sakravāts jau iepriekšējā vakarā, tad no rīta varējām īpaši neiespringt. Pārbaudīju tikai vai paņemti visi lādētāji un biju gatavs braucējs uz lidostu.

Lidostā mums nācās stāvēt rindā uz iečekošanos, jo jauno iespēju iečekoties internetā un bagāžu nodot tam speciāli paredzētajā vietā, es nez kāpēc uzskatīju par nejēdzīgu – kāpēc neprasiet. Atliek tikai piezīmēt, ka pēc 10 minūšu stāvēšanas rindā savus uzskatus biju kardināli mainījis. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, iečekojāmies un devāmies uz drošības kontroli. Biju dzirdējis, ka Rīgas lidosta pēdējos gados ir uzņēmusi apgriezienus, bet šitādu rindu nebiju gaidījis.

Neskatoties uz visām rindās stāvēšanām, līdz iekāpšanai lidmašīnā dabūjām noslaistīties minūtes 40. Iekāpšanā cilvēki tradicionāli sarosījās laicīgi un izveidoja megarindu. Cilvēki nekam vairs netic, pat tas, ka viņiem ir biļete ar norādītām viņu vietām, nepārliecina viņus par to, ka vietas pietiks visiem.

Izlidošana tradicionāli aizkavējas, bet tas nekas – mums nekur nav jāsteidzas. Tikuši Milānas lidostā (saucas dīvainā vārdā Malpensa), sagaidām bagāžu un dodamies uz vilcienu, lai nokļūtu Milānā. Ceļš ar vilcienu aizņem veselas četrdesmit minūtes un biļete maksā veselus 11 eiro no sejas, par bagāžu nav jāpiemaksā. Biļeti var nopirkt biļešu automātā, mēs iesākumā tās mēģinājām nopirkt kasē ar uzrakstu „Autobusu un vilcienu biļetes”, žurķi melo – lidostas transferta biļetes viņi nepārdod!

Vilciens ir ar veseliem diviem stāviem. Te vajadzētu sekot aprakstam, kā es nemāku nospiest uz durvīm pogu, lai tiktu vilcienā iekšā, labi, ka Maija šo to saprot no pogām. Ticis iekšā vilcienā nepētīju garām slīdošos uzbērumus un tuneļus, atvēru grāmatu un palasīju.

milana station

Mūsu Milānas viesnīca atradās pie pašas Centrālās stacijas tā kā lidostas transferta galastacija ir Milano Codorna, tad nācās vēl nedaudz pavizināties ar metro. Tikuši līdz stacijai mēģinājām noteikt azimutu uz viesnīcas pusi, izmantojot 1990. gada Milānas centra karti. Izskatās, ka centrs nav pārlieku mainījies, jo pēc manis sākotnēji nepareizi noteiktā virziena, galu galā tikām līdz mūsu hotelim Albert.

mopēdi

Viesnīca nebija nekāds lukss, redzams, ka pārdzīvojusi labākus laikus, tagad tādā palietotā stāvoklī. Bet tā kā gultas veļa ir tīra un kondicionieris strādā, ka nav ko satraukties. Viesnīcā paņemam jaunāku karti un dodamies meklēt vietu, kurā rīt mūs sagaidīs transfēra autobuss uz Savonas ostu. Vieta atrodas 4. Novembra laukumā, Dievs vien zina, kas itāļiem ir par svētkiem šajā dienā. Pēc izslēgšanas metodes atrodam vietu, kurā ir iespējams apstādināt autobusu, nebloķējot visu Milānas tramvaja satiksmi un virzāmies meklēt slaveno Leonardo „Last Supper”.

la scala

Pirmais, kas iekrīt acīs vērojot Milānas satiksmi (pārnestā nozīmē) ir daudzie motorolleri. Šamie tur spieto kā traki, izskatās pēc galvenā transporta veida, brauc visi gan jauni, gan veci. Nenoturos pretī kārdinājumam un iegriežos grāmatu veikalā, tur grāmatas angļu mēlē un iznācis ārā esmu jau iepircies. Tiekam līdz vecpilsētai un gandrīz nejauši paejam garām slavenajai operai „La Scala”, māja no ārpuses ne ar ko īpaši neizceļas, ja nu ar nelielu cilvēku pūlīti pie tās. Iekša jau runā esot smuka, bet mums nav biļešu, lai to novērtētu.

Milan doume

Tālāk nonākam Milānas Doma laukumā. Te var ievērtēt slaveno Milānas Domu, kādreiz to esot varējuši redzēt no jebkuras Milānas vietas, tagad tas ir iespējams tikai nonākot pašā Doma laukumā. Pilsētas apbūve ir darījusi savu. Uz laukuma, protams, ir atrodami (pareizāk sakot atrodas paši) pāris uzņēmīgi jauni cilvēki (afrikāniskas izcelsmes), kas domā, ka tu tiešām gribi nopirkt krāsainu banti, ko apsiet sev ap roku. Cita opcija r nopirkt sauju kukurūzu ar ko pabarot baložus, kas laukumā ir lielā daudzumā. Domāju, ka te ir viena no dārgākajām kukurūzām pasaulē. Ticis vaļā no uzbāzīgajiem tirgoņiem, kādu laiku nododos Doma apbrīnošanai, ticiet man – tur ir ko redzēt. Celta gotiskā stilā vairākus gadsimtus, tornītis pie tornīša, statuja pie statujas. Pats galvenais izskatās nesen notīrīta.

Ieejam arī iekšā, taisnība tiem, kas saka, ka cilvēks atvaļinājumā apmeklējot baznīcu vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā. Iekšpuse ir salīdzinoši askētiska, ir iespēja iet apskatīties baznīcas dārgumus, bet tā kā svēto pīšļi jau šovasar ir skatīti lielā skaitā, tad šo pasākumu ignorēju. Nedaudz pasēdu, papētu altāri, vitrāžas un dodos ārā.

Castle

Atkal man piedāvā nopirkt kukurūzu, tad saprotu, ka jāiet paēst. Kā ēdvietu izvēlamies kafejnīcu uz Dantes ielas, kas saucās Caffe dante. Netālu spēlē akardeonists un dzied dziesmas krievu valodā. Paēdam pamatīgi un turpinām ceļu uz „Last supper” atrašanās vietu. Pa ceļam izejam cauri Milānas pils sētai, pati pils tāda nekāda, smuki mūri un viss. Iekšā atrodami daudz un dažādi muzeji, bet tiem mums nav laika.

Last supper

Beidzot esam nokļuvuši līdz baznīcai, kurai pats Leonard oda Vinči uzmālējis tusiņu kādā Jeruzalemes mājas augšistabā. Bet ir aplauziens, bode aizvērta tieši 3 minūtes agrāk, tā ka atliek vien doties atpakaļ uz viesnīcu slaveno mākslas darbu neredzējuši. Pa ceļam ir ideja atrast kādu bodi, kur nopirkt šo to dzeramu, bet izskatās, ka pēc 19:00 neviens vietējas nozīme Rimi vairs nestrādā un pēdējais glābiņš atrodas stacijas ēkā. Atspirdzinošie dzērieni iegādāti un dodamies uz viesnīcu gulēt.

Pirmās dienas beigas.

Comments

Ilona
Reply

vispār jau pat ierodoties pie svētā vakarēdiena pirms “biroja” aizvēršanas, vienalga pastāvētu liela varbūtība, ka skatīties nelaistu – jo mikroklimata dēļ laižot dienā tikai noteiktu skaitu cilvēku, kuri visticamāk laicīgi ir rezervējuši sev biļeti uz noteiktu laiku…

asmo
Reply

Šādu niansi nemaz nezināju, bet tā jau ir tūrists jau tomēr ir vandālis un ja artefaktu nepieskata, pēc pāris gadiem no viņa nekas pāri nepaliek.

Leave a Reply to asmoCancel reply

name*

email* (not published)

website