Navigate / search

Kruīzs II

12. septembris

Rīts sākas visai agri, ceļamies ap septiņiem, jo autobuss uz Savonu aties deviņos. Dodamies ievērtēt hoteļa piedāvātas brokastis. Jāsaka, ka nekāda dižā izvēle nav, kruasāni, daži kēksi, sula un siers. Kafiju gan var izvēlēties dažnedažādu, tomēr mēs to uzzinām, kad esam jau pasūtījuši parasto melno kafiju. Paēduši sakravājām mantiņas un devāmies meklēt mūsu transfēra autobusu.

Autobusa iespējamo atrašanās vietu mēs jau bijām uzmeklējuši jau vakar un nebijām kļūdījušies. Loģiskā izslēgšanas metode reāli strādā arī Itālijā. Autobuss bez nekādām pazīšanās zīmēm stāvēja kā briedis. Bet tā kā visiem somas bija aplīmētas ar kruīza kuģa lentītēm, tādām pašām kā mums, sapratām – ir atradies. Lapiņu ar uzrakstu „Costa Europa” firmas pārstāvis gan uzlika pirms pašas autobusa atiešanas. Nodevām bagāžu, parādījām savas biļetes un rausāmies iekšā autobusā.

Brauciens uz Savonu aizņēma veselas trīs stundas, pa ceļam bija gan kalni, gan pļavas un arī lieli kalnu tuneļi un tilti pāri ielejām, kuru izmaksas man Latvijas izcenojumos ir bail iedomāties; domājams, ka triljoni kā minimums. Lielāko brauciena daļu, vismaz man tā šķita, pavadījām forsējot Milānas priekšpilsētas. Ceļš notika bez starpgadījumiem, piestājām gan vienā benzīntankā. Kā smējās mūsu pavadonis, vienam tantukam esot caureja (tas tika paziņots tiešā tekstā), uzkavēsimies divas minūtes un pēc piecpadsmit minūtēm jau būsim Savonā. Ar piecpadsmit minūtēm puisis bija samelojies, jo kapājām vēl vairāk kā stundu. Vienīgais ievērojamais notikums benzīntankā bija cilvēks, kas nekautrējoties laida uz stacijas sienas.

Savona

Nonākuši ostā izsniedza numurus, dažiem „6” mums ar Maiju „7”. Tālāk visus ietransportēja pasažieru terminālī un kādu pusstundu nelikās ne zinis. Tad sākas uzkāpšana pa grupām, paziņo arī, ka var sākt pieteikties ekskursijām. Tā kā vienas grupas iekāpšanai nepieciešamas veselas 10 minūtes un ekskursijas mums sen izdomātas, stājamies rindā un piesakāmies. Itāļiem ir tāda tieksme mēģināt nedaudz pielīst rindai priekšā, izmantojot dažādus sānu atzarus (ķipa nesaprotu, kur te rindai gals un sākums), bet pietiek aizdomīgi uz viņiem paskatīties, lai šamie nokaunētos. Sagaidījuši savu kārtu, nododam mūsu izvēlēto ekskursiju sarakstu, puika ir šokēts, ka mēs jau zinām, ko darīsim katru dienu.

Tālāk kādu pusstundu sēžam un gaidām, kad uz tablo parādīsies numurs septiņi un garlaikojamies. Beidzot arī mūsu ielā ir svētki – numurs parādās. Stājamies rindā uz pasu kontroli. Šis ir viens no interesantākajiem pasākumiem, ko esmu redzējis. Iekšā laidējs no sākuma pārbauda vai dokuments tiešām ir pase un tev ir biļete. Latvijas pasi meitietis neatpazina un divas minūtes konsultējās ar kolēģi par tālākās rīcības plānu. Tālāk sekoja rinda uz pasu kopēšanu. Kam tas bija vajadzīgs, tajā brīdī nesapratu, bet kopija atdeva mums. Šajā laikā izdevās uzmest aci nevīžīgi novietotam sarakstam ar kruīza dalībnieku tautībām. Aptuveni 800 itāļu, 400 spāņu un 4 latvieši. Protams, radās jautājums, kuri ir vēl divi? Tālāk sekoja metāla detektors, tad fotografēšanās pie vecā laiduma kuģa stūres un tad sapratām, kāpēc kopēja pases. Pases mums konfiscē, atstājot kopijas, un viss – vari iet uz kuģi.

Costa europa front

Tikuši kuģī sapratām, ka mums nav ne jausmas uz kurieni doties, iečekojām norādes un jau devāmies uz savu septīto klāju, kad mums paziņoja, ka kajītes vēl nav sakoptas, bet esam laipni aicināti papusdienot. Tā kā man brokastu kruasāns, jau labu laiku atpakaļ bija izgulsnējies, tad šādam piedāvājumam nespēju atteikt. Devāmies uz devīto klāju un stājāmies bufetes rindā. Rinda bija pagara un uz priekšu gāja lēni. Toties, kad tikām pie izvēles, es uzvedos kā īsts negausis un visa kā paņemto ierobežoja tikai šķīvja izmēri. Atradu vietu kur piesēst un sāku pusdienot, lieki piebilst -apēdu labi ja pusi, priecēja, ka nebiju tāds vienīgais, tādi paši bija vēl puse pasažieru. No dzērieniem pieejam bija tikai kafija, tēja un ūdens ar ledu. Paēduši devāmies uz savu kajīti.

kajīte

Kajīte, vieta, kurā mums būs jāpavada veselas nepilnas divpadsmit diennaktis, man par pārsteigumu, neatrodas vis kuģa vidū, bet ir trešā no kuģa pakaļgala. Tas nozīmē, ka vētras gadījumā pamatīga šūpošanās garantēta. Tad tiek notestēts televizors, kurā ir veseli divdesmit kanāli, trīs veltīti Costa Cruises reklāmām dažādās valodās. Pieci, kuros visu ceļojuma laiku rādīs „Simpsons movie”, katrā kanālā savā valodā ik pa trīs stundām. Vienīgais prieks ir BBC kanāls un kanāls, kas ļauj sekot kuģa ātrumam, atrašanās vietai un lokācijai uz kartes. Un tad atskanēja balss no debesīm, kajītes griestos iebūvētā skaļruņa, iesākumā itāliski, tad spāniski, tad angliski, tad franciski un tad vāciski tika paziņots, ka uz kuģa pēc neilga laika notiks mācību trauksmes mēģinājums. Atskanēšot septiņi īsi signāli, tos izdzirdot visiem, jārauj vaļā savi skapji, jāuzvelk glābšanas vestes un skriešus jādodas uz devīto klāju. Kajītē atrodam arī divas plastikāta kartes, kas mums ar Maiju uz kuģa kalpos kā identifikācijas un kredītkartes. Ja ko pērc iedod karti un summu atvilks tev no kredītkartes. Durvis slēdzas ar parastu perfokarti.

Skaidra lieta, ka rosība kuģī apklust un visi gaida solītos signālus. Beidzot tie noskan, mēs ar Maiju uzvelkam vestes un dodamies uz norādīto klāju. Paskatos uz ļautiņiem un saprotu, ka nedod dies kuģim iet pa burbuli. Lielākā daļa vestes nemaz nemāk aizsiet, daļa ir aizsējuši tā, ka iekrītot ūdenī paliktu bez vestes, daļa nav aizsējuši vispār un vestes saites velkās aiz viņiem pa zemi. Uzkāpjam augšā un kuģa komanda ņemas visus nostādīt. Izrādās, ka sievietes stāv pirmajās rindās, vīri pēdējās. Tad seko instruktāža itāliski un pēc tam pārējās četrās kuģa pamatvalodās. Filmēt un fotografēt aizliegts, it kā lai netraucētu instruktāžu, es gan domāju, ka vairāk, lai radiem mājās rādot nofilmēto tie aiz smiekliem neņemtu galu. Tad visiem noskanē kartes un varam doties atpakaļ savās darīšanās.

Mūsu kuģis saucas „Costa Europa” Bruto reģistra tonnas 53’000, 243 metrus garš, 31 metru plats, spēj uzņemt 1744 viesus būvēts 1984. gadā pāris gadus atpakaļ nedaudz pārbūvēts (pārgriezts uz pusēm un vidū iemetināti papildus 40 metri kuģa). Tā ka iesākumā ir ko izpētīt. Pētīšana gan nav diez ko interesanta. A, B un trešais klājs ir praktiski nepieejami, visinteresantākais ir 8. klājs ar restorāniem un veikaliem.

Bārs

Uz kuģa ir arī sava avīze, kas iznāk reizi dienā. Avīze nes cēlo nosaukumu „Costa Today”, galvenā informācija tajā ir, cikos un kur jāpulcējas uz ekskursijām, kad sākas vakariņas, brokastis un pusdienas, aicinājumu nekāpt baseinā ar pamperiem, aicinājumu piesaistīt savu kredītkarti kuģa kartei un nez kāpēc norādītais galamērķis ir Barselona, lai gan es skaidri zinu, ka tā ir Neapole. Uzzinām, ka mums 18:00 jādodas ģenerālsapulci angliski runājošajiem, kur mums pasniegs īso kursu kā izdzīvot uz kuģa. Saku uzreiz – no sapulces neko daudz neatceros, tik cik pabļaustījāmies „Hello” un „Yes”.

Kuģim atstājot Savonas ostu uz klājiem izskrien domājam 95% pasažieru. Es sākumu nokavēju un tādēļ pie reliņiem vietu dabūt vairs nebija reāli, priekšgalā cilvēki vispār stāvēja četrās rindās ar deguniem kursa virzienā. Nu osta jau no jūras izskatījās tīri smuki, tikai nez kāpēc, vecajā cietoksnī plīvoja Austrijas karogs. Burzmā izdzirdu latviešu valodu un esmu veiksmīgi identificējis nezināmos divus latviešus. Kā jau īstenam kurzemniekam pieklājas, nemaz neskrienu iepazīties, bet turpinu savu ceļu, jo šis tas ir jāpafotografē.

Pienāk vakariņu laiks un dodamies uz restorānu, avīzē rakstīts ar šortiem neielaidīs. Mums 62. galdiņs un tavu brīnumu, pie šī paša galdiņa sēdošie arī ir latvieši. Tad šeit arī iepazīstamies Andra un Guntis arī ir pieredzējuši ceļotāji un vakariņu laikā mums jauka kompānija bija nodrošināta. Porcijas gan bija mazas, bet toties pieci ēdieni un ēdienkarte ar ~30 ēdienu izvēli, tā kā badā nomirt nevarēja. Arī mūsu oficiants Minguel bija ļoti dzīvespriecīgs kadrs no Indijas. Viņa asistents mums uzreiz nopārdeva vīnu komplektu pa 60 eirām. Vīna komplekts izpaudās četros vīna un septiņos ūdens talonos. Vienu vīna talonu atprečojām uzreiz.

Paēdis likos gulēt kā tāds pensionārs un uz nekādiem vakara šoviem nemaz nedevos. Kuģa šūpošanās gulēšanai netraucēja, bet nāca tikai pa labu. Reizēm gan bija sajūta it kā vannu vilktu pa veļas dēli, bet pie tā ar laiku pieradu.

Turpinājums sekos …

Comments

Mārcis
Reply

Feins apraksts. Interesanti palasīt par tādu savādāku ceļojuma veidu, kas pie mums galīgi nav populārs. Nav dzirdēts kā tad īsti ir!

Viesis
Reply

Vai nevelaties atkartot?

Leave a Reply to MārcisCancel reply

name*

email* (not published)

website