Šī rakstnieka darbus jau biju lasījis. Lai arī raksta saistoši, reizēm likās, ka puisis stiepj gumiju un arī galvenie varoņi tādi ofisa planktoni vien bija. Arī atsauces par šīm grāmatām diez ko labas nebija. Tomēr nolēmu paņemt līdzi šīs grāmatas kruīzā „В краю далеком” un „Проба сил”, lai būtu pa ceļam, ko palasīt.

Grāmatas pamattēma fantasy darbos nav nekas jauns. Uz Zemes notiek kataklizma, kuras rezultātā daļa krievu pilsētiņas Sosnovska tiek pārnesta uz citu pasauli, kura ir savādāka nekā Zeme. Te ir gan maģija, gan daudz dažādu noslēpumu. Cilvēkiem atliek izvēlēties apvienoties, lai izdzīvotu, vai turēties katram atsevišķi.

Galvenie apvienojošie elementi pilsētā ir divi. Kardināls – mutants cilvēks ar superspējām, kas ap sevi pulcē sev līdzīgos, un kuri veidos jauno pasauli. Otrs spēks ir Mirušās pasaules bērni, kas arī mīl niekoties ar maģiju, neskopojas ar cilvēku upuriem. Ir vēl dažas citas frakcijas, tomēr tās acīmredzot tiek taupītas nākamajām grāmatām.

Galvenais grāmatas varonis ir Artjoms, bijušais mākslinieks, kādus pāris mēnešus bomžojies pa Sosnovsku, kamēr sevī neatklāja spējas nodarboties ar maģiju. Viņam piepalīdz Kardināls, kurš gan puiša spējas nenovērtējis, iemanto tā naidu. Otrs varonis ir Zahars, izbijis apsargs, kļuvis par mutantu, daudz par dzīvi nespriež, dara ko liek un pretī nerunā.

Varētu jau teikt, varoņi tādi viendimensionāli, filozofiskām pārdomām nenododas. Artjoms, štuko kā reiz parādīs Kardinālam viņa vietu, viņam visu laiku šķiet, ka tiek uzmests. Taisnība jau viņam ir. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, jāatzīst, ka visu cilvēku uzdevums ir izdzīvot viņiem naidīgā vidē, tādēļ nekādu citu īpašību parādīšanās, kā vien izdzīvošanai nepieciešamās diez vai ir reālas.

Grāmatas kalpo kā ievads jaunajā Zikova pasaulē, kas patiesībā ir tā pati vecā no „Безымянный раб” laikiem. Tomēr šī ir tāda dinamiskāka ar mērķi galā un šim darbam lieku 9 no 10 ballēm, viens no labākajiem krievu rakstnieku darbiem, kuru esmu pēdējā laikā lasījis. Gaidīšu Konklāvu turpinājumus.