Navigate / search

Mani bērnības lasīšanas paradumi II

Zinātniskā fantastikas manuprāt ievērojamākie darbi un autori.

Vakar, izlasot kārtējo grāmatu no krievu sērijas ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК, secināju – kārtējais sviests. Pēdējā laikā „sviesta” problēma kļūst arvien aktuālāka, jo Terry Prattchet grāmatas ir beigušās un lasāmlaiks tiek aizpildīts ar salīdzinoši nekvalitatīvu literatūru. Tā kā šajos žanros izlasīto grāmatu kopapjoms ir jau pāris tūkstoši, tad salīdzinoši nestandarta sižetu atrast ir grūti.

war of the worlds

Bērnu dienās mana pirmā zinātniskās fantastikas grāmata bija Herberts Velss „Pasauļu kari”. Šī grāmata mani aizrāva tā, ka izlasījis to pirmo reizi, tūdaļ izlasīju arī otro. Tagad gan saprotu, ka Velss šo grāmatu sarakstījis no tipiska britu izolacionista skatu punkta, viss svešais ir ļauns, nesaprotams un agresīvs, šī ideja novērojama arī grāmatā „Pirmie cilvēki uz Mēness”. Tomēr pats stāsta koncepts ir ļoti spēcīgs un cilvēku sociālā uzvedība diezgan labi atspoguļota.

Nākamā grāmata, kas atstāja neizdzēšamus iespaidus ir S.Lema „Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi”, nedaudz satīrisks zinātniskās fantastikas darbs, kur galvenais varonis Ijons apceļo dažādas zvaigžņu sistēmas un dalās savos piedzīvojumos. No šīs grāmatas manā leksikonā ienāca vārds kurdelis, kuru šad tad lietoju vēl tagad. Vēl tika lasīts un pārlasīts „Neuzvaramais”, stāsts par kosmosa kuģa Neuzvaramais apkalpi, kas nonācis uz planētas, kurā mistiskos apstākļos iznīcināts cits šādas pašas klases kosmosa kuģis Kondors. Te pirmo reizi sastapos ar Lema kibernētikas un automātiski pareplicējošos robotu koncepciju. Roboti tiek parādīti kā jauna dzīvības forma.

I_Robot

Aizeks Azimovs „Es, robots” – domāju, ka šo darbu ir lasījis katrs ZF lasītājs. Klasika ar lielo burtu, robottehnikas trīs likumi tiek pieminēti vairumā šī žanra darbos. Kad lasīju šo grāmatu pirmo reizi, mani, protams, īpaši neinteresēja kibernētikas attīstības ētiskie aspekti. – Vai robots ir kaut kādā veidā dzīvs?, Vai viņam ir tiesības lemt pašam? Vai ir ētiski izmantot robotu, lai darītu pāri citiem? Mani aizrāva pats sižets un tā loģiskais izvērsums, kur katra stāsta beigās viss nostājās savās vietās un radās viela pārdomām. Tas ļāva mierīgi gulēt, jo bija skaidrs, ka A.Azimova roboti pasaulē varu nesagrābs nekad. Nākamā šī autora grāmata, kas nonāca manos nagos bija „Paši dievi”. Stāst sekojošs zems zinātnieki izgudrojuši, lētu enerģijas avotu Sūkni, kas tungstenu 186 pārvērš plutonijā 186, atklājas ka process enerģiju ņem no paralēla visuma un ilgstoša tā izmantošana novedīs pie mūsu un viņu visuma bojāejas. Kas ir labāk – lēta enerģija šodien un problēmas kaut kad rīt? Vai tomēr nākotne?. Problēma tiek apskatīta gan no zemes iedzīvotāju, gan no paralēlo būtņu viedokļa. „Slaveno triloģiju „Foundation” izlasīju salīdzinoši nesen, kādus astoņus gadus atpakaļ. Manuprāt, viens no labākajiem autoriem kāds jebkad šajā žanrā ir bijis.

Techincolor time machine

Harijs Harisons, bērnu dienās no viņa grāmatām, man pieejam bija tikai viņa „Fantastiskā sāga”, grāmata ar vienu garāku stāstu „Fantastiskā sāga” un pāris īsie stāstiņi. Domāju, ka PSRS „Fantastiskā sāga” tika publicēti tikai pateicoties Harisona ironijai par kapitālismu. Tiek izgudrota laika mašīna, tomēr vienīgais pielietojums, kas tai atrasts, ir kinoindustrija, lai ieekonomētu uz dekorācijām un aktieriem. Protams, ir arī daudz jautru laika paradoksu. Grāmata tika izlasīta no vāka līdz vākam pāri par desmit reizēm. Nākamais viņa darbs, kas tika izlasīts bija „Ēdenes” triloģija, cilvēku un ķirzaku civilizācijas konflikts. Autors tiešām izdomājis unikālu pasauli, kurā kopā dzīvo cilvēki un ķirzakas, katras civilizācijas ētika un likumi un jautājums vai tik atšķirīgas būtnes, kādreiz spēs dzīvot mierā un saticībā. Nebija slikta arī „Nerūsējošā tērauda žurka” cikls, lai arī kosmiskā odiseja, tomēr saistošs un interesants. Pēdējais lasītais „The Hammer and the Cross” – alternatīvā pasaules vēsture, nedaudz reliģijas piešprices un advancēts 9 gadsimts.

Klifords Saimaks, manuprāt, ir viens no labākajiem rakstniekiem zinātniskās fantastikas jomā. Viņa darbi ir ar humānisma ievirzi un fantastika tiešām zinātniska. Katrs stāstiņš ir unikāls un, ja gadās atrast, kādu vēl nelasītu stāstu, tad vari būt drošs, ka neko tādu iepriekš lasījis nebūsi. Bērnībā pieejams bija tikai „Naudas koks”, bet par to viņš dabūja ciest no daudzkārtējas pārlasīšanas. Kad iemācījos lasīt krieviski, papildus izlasīju „Way Station”, manuprāt izcilāko viņa darbu. ASV pilsoņu kara veterāns ir izvēlēts par Galaktiskās pārsēšanās stacijas uzraugu, Zemei draud kodolkarš un arī citplanētieši nav ieinteresēti Zemes nākotnē. Aizraujoša grāmata.

Roberts Šeklijs „Šis tas par velti” stāstu krājums, arāmatu atradu sava tēva skapī kolhoza mehāniskajās darbnīcās. Kā viņa tur bija nokļuvusi nezinu, bet pievācu uzreiz. Grāmata jau tad bija nedaudz neprezentabla, kāds uz tās bija turējis eļļainas blīves, dzēsis cigaretes, izskatījās, ka reiz iemesta arī peļķē. Tomēr tas netraucēja grāmatas lasīšanai, stāstiņi ir dzēlīgi humoristiski. Vislabāk atceros stāstu „Biļete uz Tranaju”, patikās viņa ironiju par iedomāto un patieso. Arī „Šis tas par velti” pieminētā mašīnīte, kas izpildīja praktiski jebkuru īpašnieka vēlmi, manu bērna prātu nodarbināja visai pamatīgi. Un protams šis citāts man galvā ir iespiedies uz visiem laikiem:

„”No mistake,” Jang said. “They’re very short of labor. Have to go recruiting all over for it. After the first thousand years you won’t mind it. “

Collins started to follow Jang toward the quarry. He stopped.

“The first thousand years? I won’t live that long!”

“Sure you will,” Jang assured him. “You got immortality, didn’t you?” …

He led Collins toward the quarry. “Naturally, they give that away for nothing.””

Tomēr pašu labāko atklāju vakar – man grāmatu plauktā atradās R.Šeklija 100 labākie stāsti krievu valodā, nopirkti un aizmirsti. No tiem satura rādītājā skatoties pusi nemaz nebiju lasījis, tā ka vēl ~1100 lappuses prieka ir palikušas.

Spēcīgu iespaidu uz bērna prātu atstāja arī Kita Pedlera un Džerija Deivisa „Mutants-59, plastmasu ēdājs”, patiesībā iespaids nekur nav pazudis. Katru reizi, kad izdzirdu ziņas, ka zinātnieki radīs baktēriju, kas palīdzēs paātrināt plastmasas biodegradāciju, man galvā iešaujas Mutants-59 aprakstītās ainas. Grāmatas saturs vienkāršs, bet liek aizdomāties, kas notiks ar mūsu pasauli, ja kādai baktērijai iegaršosies plastmasa? Pārlasīta vismaz piecas reizes.

Jāatzīst, ka arī PSRS rakstnieki tai laikā nebija zemē metami. Labi atmiņā palicies Aleksandrs Šaļimovs ar savu “Tuskaroras noslēpums” par padomju sociālistu un japāņu kapitālistu konfliktu zemūdens pasaules apguvē, nedaudz futūristiska ar detektīva pieskaņu, 10 gadu vecumā šo grāmatu nopirku Dundagas grāmatu veikalā, kur viņa stāvēja kā „second hand”, lieki piebilst, ka kamēr biju ticis līdz mājām ar autobusu, grāmata jau bija daļēji izlasīta. Arī stāsts “Ledus tuksneša spoki” likās ļoti saistošs, pētnieku grupa Antarktikā sastopas ar Plutona apdzīvotājiem (starp citu šim stāstam ir divi dažādi nobeigumu otrs atrodas stāstu krājumā “Dārdu aizas noslēpums”). “Dārdu aizas noslēpums” man personīgi nepiederēja, nācās ņemt no bibliotēkas, ņēmu aptuveni reizi gadā, lai pārlasītu, jauki stāsti nedaudz par dinozauriem un citplanētiešu instalācijām Gobi tuksnesī. Pēdējais stāstu krājums „Pēdējā atlanta atgriešanās” iznāca jau PSRS pēdējos gados, tomēr idejiski tie jau ir mainījušies, jūtams tāds kā pesimisms, uzsvars likts uz cilvēces tendenci uz iznīcību, gan Atlanta stāsts, gan stāstiņš par zemi pēc kodolkara.

Ivans Jefremovs „Andromedas miglājs” stāsts par vispasaules civilizāciju, kur uz Zemes ir uzvarējis komunisms, cilvēce ir spērusi pirmos soļus citu zvaigžņu sistēmu izpētē un kosmosa flagmaņa apkalpe nonāk neapskaužamā situācijā uz Dzelzs zvaigznes. Interesants futuroloģisks skatījums, ir daudz komunisma ideju, bet stāstam tas nemaz netraucēja.

Strugacku „Pikniks ceļmalā” man vispār likās un liekas joprojām šedevrs. Īsta kulta grāmata ar superīgu ideju apakšā. Ir laika gaitā nācis sastapt daudzus šāda paša satura daiļdarbus, par zonu, citplanētiešu anklāvs, bet teikšu godīgi – neviens tiem īsti nevelk.

Lieki būtu pieminēt, ka visiem augstākminētajiem darbiem dodami 10 no 10 balles.

Fantasy žanrs manā bērnībā kā tāds nemaz neeksistēja, jo ateistiskā pasaulē bērniem nav ko piesārņot smadzenes ar misticismu un citādu antimateriālistisku pasaules uzskatu.

PS. Pagaidām saliku bildites no grāmatām angliski, kad būšu ticis līdz bērnības mājām, tad visu smuki safočēšu vai saskanēšu.

Comments

janiss
Reply

kas tad ir tas kurdelis? un kādās situācijās lietojams?:)

asmo
Reply

Kurdelis ir milzīgs dzīvnieks, kas dzīvo uz planētas, kuru regulāri bombardē meteorīti, lai viņu nomedītu, medniekam jāļaujs sevi aprīt, tad kurdeļa vēderā tiek novietota bumba, mednieks pars evakuējas pa aizmugurēji izeju.

Ugis
Reply

Sakiet lūdzu kā Šis tas par velti saucās oriģinālā?
Vēlos izlasīt oriģinālā, bet līdzīga nosaukuma grāmatas Šeklijam nav, tas laikam Latviskais nosaukuma interpretējums :)

asmo
Reply

Iznāca krājumā Citizen in Space stāsts saucas “Something for Nothing” (Galaxy 1954/6. Gan jau ka netā viņš kaut kur ir dabūjams pa brīvu.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website