Kārtējais slāvu fantasy gabals. Vienu otru Kazakova darbu bija nācies lasīt, tad nu prāta atslodzei nolēmu izlasīt arī šo gabalu.

Stāsta galvenais varonis Horsts Vihors ir parasts kurpnieks, kas devies pasaulē meklēt laimi un pelnīt naudiņu. Viņu aplaupa lielceļa laupītāji, nonāk svešā pilsētā bez graša kabatā un kāds mags viņu padara par savu izsūtāmo. Horsta pasaule arī ar oriģinalitāti neizceļas, visa cilvēce dzīvo uz pussalas, kuru no pārējās pasaules atdala siena, aiz kuras valda Haoss (dažādu monstru un dīvainu radījumu izskatā). Haosu rāmjos notur Ordenis un Vladika Porjadok (galvenais cilvēku dievs) kulta kalpi. Tad nu kurpniekam klājas kā standarta datorspēļu varonim, sākas ar aiziešanu uz lauku pēc gurķiem un beidzas ar visuma ļaunuma iznīcināšanu. Šeit gan nav tik traki, Horsta vienīgā vēlme ir tikt vaļā no maga pakalpiņa lomas, lai arī ko tas viņam nemaksātu. Viņa grūtajā ceļā ir palīgs vārdā Avti (profesionāls āksts).

Kā redzams sižets ir taisns kā slotas kāts, nekādu negaidītu pavērsienu. Arī pats Horsts ir cilvēks, kuru vada tikai viens mērķis, un ar īpaši dziļu pasaules uztveri neizceļas. Galvenais rīcības princips ir – darīs un tad jau redzēs, kā būs. Ja darot rodas iespēja kaut kam nesanākt, tad autors izstumj no krūmiem „klavieres”, kas visu nostāda savās vietās. Pie tam Horsts ir traki dusmīgs uz visiem magiem kā tādiem un kaļ plānus savas brīvības atgūšanai. Vietām autors pat mēģina filozofiski spriedelēt par tēmu – kas ir brīvība. Rezultātā tēma pacelta, bet nekas jēdzīgs pateikts nav, sak, visi jau esam nebrīvi.

Kopumā grāmata vērtējama kā parastā fantasy lubu literatūra, lasāma, bet acīmredzams komercprojekts. Kādēļ es viņu lasīju, lai sabalansētu savu lasāmvielu. Pēdējo mēnesi biju lasījis tikai salīdzinoši kvalitatīvus darbus, kur sižetam jādomā līdzi, kuros pat ir šādas tādas vērtīgas atziņas. Vienkārši gribējās palasīt arī kaut ko tādu, kas satur pelavas un kurā ir tikai darbība. Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, lasāma, tikai nevajag brīnīties, ka pēc mēneša viss būs aizmirsts.