29. decembrī

No rīta pamostos no sētnieku radītajiem trokšņiem, šamie tīra ielu pie viesnīcas. Šodiena mums sanāk pēdējā Šveicē. Man personīgi jau vairs nekur negribas doties un labprāt tītos mājās, bet ja jau atbraukts, tad jāapskata viss pa maksimumu.

Tā nu ap pulksten pusdeviņiem esam ārā no hoteļa un dodamies apskatīt Berni. Iepriekšējā vakarā tumsā neko daudz neredzējām. Iesākumā aizejam uz vienu no tiltiem, to, kas tuvāks viesnīcai. Upīte nav nekāda lielā, toties tilti sabūvēti smuki ar arkām un labi iederas pilsētas ainavā. Redzēju arī interesantu fenomenu, sētnieks slauka ielu, uz ietves mētājas sasistas pudeles. Parasta rīcība ir sētnieks saslauka visu liekšķerē un kaut kur izber. Bernē šis sētnieks vēsā mierā pudeļu stiklus slauka uz braucamās daļas. Es vēl viņa vesti nopētīju vai gadījumā nav kāda autoriepu servisa reklāmas šilte.

Tālākajos plānos ietilpst slavenās Bernes lāču bedres apskate. Lai tur nokļūtu, izejam cauri vecpilsētai. Līdz šim tikai Bernē esmu redzējis tāda tipa ielas, kad ietve novietota zem mājas otrā stāva. Rodas sajūta, ka visu laiku ej pa tuneli. Bodes vēl visas ciet, tādēļ iešana norit visai ātri.

Pa ceļam tiek apskatītas arī dažādas baznīcas, izpētīti rotājumi par tēmu „iz svēto dzīves”. Lai cik tas dīvaini neliktos, lāču bedri uzreiz neatradām. Toties uzkāpām nelielā pakalnā no kura varējām aplūkot visu Berni. Tad arī sapratu, ka baznīceles, ap kuru tusēju nemaz nebija nekāda katedrāle, bet parasta baznīca. Mācība, vajag šad tad ieklausīties ceļa biedros un šo to palasīt par ceļojuma tēmu. Skats rītausmā uz pilsētu tiešām bija smuks.

Pēc tam uzreiz atradās arī paša lāču bedre, izrādās, šurp nākot mēs pie viņas jau bijām uzkavējušies. Iespējams, ka bedri nepamanījām tādēļ, ka tajā nebija lāču. Nu neviena, bija tikai plakāts, kas vēstīja par rekonstrukciju. Man gan šķita, ka sniegā pie lāču betona bunkuriem šādas tādas pēdas ir redzams, bet iespējams, ka tās atstājuši celtnieki.

Tad palēnām aizkuļamies uz katedrāli, iekšā neeju, šogad jau kāda 30 baznīcas jau esmu apmeklējis, vairāk nevelk. Paskatos durvju rotājumus, procesu, kā pareizi noārdīt Ziemassvētku tirdziņu un ejam tālāk uz dzelzceļa staciju. Te Maija nedaudz noraujas un sāk šopingošanas tūri, bet Cīrihe jau nekur neaizmuks.

Cīrihē ierodamies kaut kur ap pusdienas laiku. Šoppings turpinās, palaižu Maiju apģērbu bodēs un pats mierīgi veselu stundu nobumbulēju grāmatnīcā. Pirkt neko netaisos, cenas nav draudzīgas, pamatīgi ievērtēju klāstu un atzīmēju, ko pasūtīt pašam Amazonē. Kad piegriežas grāmatu veikals, sameklēju Maiju un dodamies uz viesnīcu. Lieki piebilst, ka pēc vakardienas staigāšanas mums kājas ir lupatās (sāp no neierastas slodzes). Viesnīca atrodas tādā nedaudz dīvainā rajonā, var manīt pāris bomžojošus poļus vieglā reibuma pakāpē.

Pati viesnīciņa tā neko, tikai nav interneta pieslēguma. Istabiņa tīra un auksta. Bet citādi viss kārtībā. Nedaudz atpūtinājuši kājas, dodamies apskatīt vecpilsētu pa īstam. Pastaiga ievelkas kādas divas stundas. Nekādus muzejus neapmeklējam un nekādos torņos augšā nerāpjamies. Aizejam līdz ezeram. Apskatām pilsētu no malas. Papētām baznīcu torņus, ievērtējam satiksmi. Ir jau pienākusi tā ceļojuma fāze, kad neko vairs tā īsti negribas. Viss jau izskatās smuki, bet tev vienkārši tas vairs nespēj piesaistīt uzmanību.

Tā nu paklaiņojuši nolemjam iet paēst, ēšanas vietas meklējumiem veltām neadekvātu laika sprīdi, vai nu visas vietas ir pārpildītas, vai cenas liek saprast, ka tik ļoti gan tu ēst vēl negribi. Beigās iekožam Cīrihes centrālās stacijas ieskrietuvē, kurā tirgo zivju ēdienus. Tad dodamies uz lielveikalu iepērkam paiku brokastīm un ejam atpakaļ uz hoteli.

30. decembrī

Šodien plāns pavisam vienkāršs, ceļamies sešos, dodamies uz lidostu un lidojam uz Rīgu. Plāna realizācija noritēja bez starpgadījumiem. Cauri Cīrihes lidostas kontrolei Maija nejauši mugursomā iznesa ūdenspudeli, laikam pie viņiem vēl terorisma draudi nav atnākuši. Esot Šveicē nenopirku nevienu pulksteni, nevienu Šveices nazi, toties apēdu daudz šokolādes.

Punkts.