Burvja Kremona piedzīvojumu ceturtā grāmata. Šoreiz pēc izcilajiem piedzīvojumiem Spegoto, kuriem veltīta iepriekšējā grāmata , Kremons nesēž rokas klēpī salicis, viņš dodas meklēt jaunus. Enormijas burvjiem ir izdevies notvert dzīvu drakonu. Tā kā nevienam nav ne jausmas, kas notiek drakonu valstībā, Kremona apziņa tiek implantēta drakonā un viņš dodas izlūkošanas operācijā.
Grāmatiņā ir viss, kas šim žanram pienākas, dažādas rases (par laimi bez rūķiem un elfiem), senu civilizāciju noslēpumi, artefakti un ļoti spējīgs centrālais personāžs. Grāmatiņas galvenais pluss ir interesantums, visu laiku kaut kas notiek un tas neļauj atslābināt uzmanību.
Tagad par ne tik labām lietām, autors, lai paātrinātu notikumus, inscenē atmiņas zudumu galvenajam varonim uz veselu gadu. Tas man liekas tāds seriāla cienīgs notikums. Drakoni ar cilvēkiem ir karojuši simtiem gadu un, ko domājies, mieru salīgst pāris dienās. Vispār šī tūkstošiem gadu lielā savstarpējā cīņa tiek pārtraukta līdz ar Kremona ierašanos kādā valstī. Šis visu nokārto, ka tiek dzīvots mierā un saticībā. Patlaban izskatās, ka drīz visā Kremona pasaulē valdīs vispārēja laimība un attīstīts sociālisms. Tas tā kā nedaudz norauj ticamības momentu. Un tikai tagad, kad gandrīz visas lielās valstis jau ir apvienojušās, autors izdomā viņām kopēju ienaidnieku. Joprojām kaitina tas, ka galvenajam varonim viss izdodas ļoti viegli.
Kopumā grāmatiņa labāka nekā iepriekšējā, lasīšanai patērēto lauku nenožēloju, bija interesanti 7 no 10 ballēm.
Šī nu ir Horsta Vihora triloģijas pēdējā noslēdzošā grāmata, un labi, ka tā. Horsts magu sistēmu ir sagrāvis un visiem parādījis, ka ar viņu ir jārēķinās, ir tikai vienas ziepes. Viņa darbības rezultātā ir radies disbalanss starp Kārtību un Haosu. Tagad Horstam jādara viss, lai atgrieztu pasaulē spēku samēru normālajās robežās. Viņam lielajos darbos palīdz mūžam uzticamā komanda, ka viņu pavada jau no iepriekšējās grāmatas daļas.
Šoreiz Horsts dodas ceļojumā pa visu cilvēku apdzīvoto pussalu un Haosa teritorijām. Viss jau būtu jauki, ja vien bez jaunu vietu aprakstiem un cīņām autora radītajā pastāstā būtu kaut cik jēgas. Protams, Horsts cīnās pret ļaunumu (tā motivācija gan lasītājam netiek izskaidrota, jo šis ir ļaunums ļaunuma pēc). Interesanti, ka Horstam ir kauns par iepriekš paveiktām lietām – uzdošanās par vietējā Dieva dēlu un sektas radīšanu. Kauns gan izpaužas vienīgi kā tas, ka, redzot sava darba augļus, Horsts nodur acis un saviem biedriem saka: „Te mums vairs nav ko darīt, braucam no šejienes prom”. Bet kā jau vienkāršam cilvēkam Horstam tagad atkal ir tikai viens mērķis iznīdēt Haosa varu pasaulē.
Lai arī par šo grāmatu augstās domās neesmu, tomēr triloģijas izlasīšanai patērētās septiņas stundas nenožēloju. Kontrastu jau dzīvē vajag, jo grāmatas, kuras es lasu patlaban, salīdzinoši pret šīm šķiet īsti šedevri (piemēram, S.King Duma Key). Arī šī grāmata nevelk vairāk kā uz 5 no 10 ballēm totāla lubene. Vai es citiem ieteiktu lasīt šo triloģiju, laikam jau nē, pasaulē ir labākas grāmatas ko izlasīt.
„Labi darbi nekad nepaliek nesodīti” piepildās arī šī stāsta varonim Richard Mayhew, kurš Londonā uz ielas palīdz ievainotai meitenei vārdā Doors. Izrādās, ka viņa nav no šīs Londonas, bet gan tās, Tur ir lejā. „Londona lejā ir vieta, kur uzkrājas viss, kas izkrīt no „Londonas augšā” realitātes. Pasaule tur ir tumšu personību un dīvainību pilna. Cilvēkam, kurš ir parasts zemes iedzīvotājs, šī jaunā pasaule rada šoku un izmisumu, jo viņš nevar pastāvēt vienlaicīgi abās pasaulē. Arī visa iepriekšējā dzīves pieredze šajā maģijas un noslēpumu pilnajā vietā ir nekam nederīga.
Jau labu laiku meklēju autoru, ar kuru varētu aizstāt T.Pratchett Diskzemes stāstus, jo šie nu reiz ir beigušies. Nesen tiku lasījis grāmatu Good Omens , kas bija Neil Gaiman un T.Prattchet kopdarbs. Ir redzēta arī filma „Stardust” pēc Neil Gaiman noveles motīviem un nolēmu nedaudz laika veltīt viņa darbiem.
Neverwhere iesākumā bija neliels seriāliņš BBC, bet Gaiman esot vēlējies paradīt arī to, kas ir notiek personāžu galvās, tādēļ arī esot tapusi šī grāmata. Pašas grāmatas centrālā tēma bez tā, ka labie uzvar sliktos un ka ne visi labie tomēr ir labi, ir par cilvēkiem, kurus apkārtējie nemana. Tas, ka viņus neviens nepamana, nenozīmē viņu eksistences beigas. Drīzāk tas ir jaunas eksistences sākums. Palasot nedaudz grāmatiņu uzreiz kļūst skaidrs, šī paralēlā pasaule ir reālās bezpajumtnieku pasaules atspulgs. Arī mēs ikdienā neaizdomājamies, ko tad tie bomāri īsti dara? Mēs viņu vienkārši ignorējam. Grāmatā šī ignorance tiek padziļināta radot divas atšķirīgas pasaules. Šīs pasaules iedzīvotāji viens ar otru nav spējīgi tieši mijiedarboties – tādi kā paralēlie visumi.
Grāmatas tēli tiešām ir izveidoti, katrs ar saviem noslēpumiem, stāstu un pārdomām. Autors tiešām ir centies, lai viņi iznāktu dzīvi. Ir kolorīts algotu slepkavu pāris Mr.Coup – runīgs un ir laba gaume izvēloties porcelānu, Mr. Vandemar – mīl ēst, nogalināt jebko, kas ir dzīvs. Marquise de Carabas – īsts blēdis un krāpnieks, tomēr daudz labāks par tiem, kas sevi sauc par labiem. Un protams, Door, kas meklē savas ģimenes slepkavas un galvenais notikumu varonis Richard. Izlasot grāmatu Tev visi tēli liekas daudz maz reāli, Tu viņus atceries, viņi nav klišejiski supervaroņi.
Pluss ir arī grāmatas sižeta neparedzamība sīkajās niansēs. To, kurš ir ļaundaris, ir iespējams tikai uzminēt. Labs lasāmais, ar kuru pārtraukt krievu fantasy sērijveida štampus. Filmiņas arī novilku, bet diemžēl nenoskatījos līdz galam, pasākums izskatījās visai teatrāls un arī grāmatas „fīlinga” nebija.
Grāmatā slēptā ironija diemžēl nav tik laba kā Pratchett darbos, viņa ir nedaudz savādāka. Savādāks nenozīmē neinteresants, plānā ir izlasīt arī visas pārējās Gaiman grāmatiņas. Šai grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, ir vērts palasīties, par dažām lietām liek aizdomāties, saturs aizraujošs, kas gan vairāk vajadzīgs.
Vakardienas vakars noslēdzies ar parādi pa Bandžulas ielām policijas eskorta pavadībā. Rallija dalībniekiem alus bijis pa velti, tādēļ pasākums nedaudz izvērties pēc braukšanas nelielā dzērumā.
Kopumā mērķis izpildīts, Edijs Latvijā atgriezīsies jau 16. janvārī. Atlikušās dienas tiks veltītas atpūtai.
Visi, kas ir interesējušies par finanšu matemātiku, zina interesantu lietu. Ja tu, cilvēks, noguldi, teiksim, 1000 latus uz 6% gadā, tad pēc 120 gadiem bankā jau ir uzkrājies miljons. Tātad, ja tavs vecvecvecvecvecvecāks būtu bijis prātīgs cilvēks, tad Tu jau būtu miljonārs šodien. Pat viens lats jau pēc 239 gadiem būtu miljons, un kas tad šodien ir viens lats?
Tātad jautājums, kādēļ neviens tā nedara (vismaz ne ko par šādiem cilvēkiem neesmu dzirdējis)? Pieņemsim, ka banku komisijas ir nulle latu.
Vakardien iekļūšana Gambijā nekādas problēmas nav sagādājusi. Tikai Senegālas robežu pārbraukuši bez pārbaudes un nācies doties atpakaļ, lai godīgi to šķērsotu vēlreiz. Cilvēki esot ļoti laipni un tai pašā laikā gatavi tirgoties par pilnīgi visu, ar cerību klientu apkāst. Neviens nediedelē, bet piedāvā biznesu. Ak jā Mauritānijas naudu sauc ugija apzīmē (MRO).
Šodien tiek meklēta jauna viesnīca, vakar vakarā atrastā esot diezgan pašvaka. Istabas neuzkoptas, kad šī lieta aizrādīta, tad viesnīcnieks visai saskumis divos naktī sācis istabiņu tīrīt. Istabiņas tīrīšanu viesnīcnieks mēģinājis apvienot ar „zālītes” pīpēšanu, arī tas viņam aizliegts.
Biļetes atpakaļceļam nolemts mainīt uz 15. datumu. Lai palīdzētu rallija dalībniekiem kavēt laiku, organizatori sola dažādas izklaides, kādas īsti nezinu. Tā ka var teikt, ka rallijs no Gambijas uz Gambiju gandrīz jau ir beidzies.
To ka Dukes of Kurland ir atgriezušies relatīvā civilizācijā var redzēt pēc viņu mājaslapas , tur publicēts vesels lērums ar bildēm. Iesaku apskatīties.
Tagad, kad galvenais sarunu temats ir krīzes, kad katrs vidēji statistiskais portālu komentētājs dalās ar idejām, ar kurām vienas nedēļas laikā izvest Latviju no krīzes, kad katrs ir speciālists banku sistēmā, jo ir noskatījies Zeitgeist filmu un visur redz ASV sazvērestības. Arī es nolēmu palasīt šo to par krīzēm.
Tā nu bija sagadījies, ka man grāmatu plauktā atradās 2008. gada Nobela prēmijas laureāta ekonomikā grāmatiņa, kas veltīta tieši krīzēm. Grāmata nav bieza, ~180 lapaspuses, toties pilna ar kvalitatīvu informāciju, kas veltīta ekonomisko krīžu tēmai. Te gan uzreiz jābrīdina, lai grāmatu izprastu, ir vēlams, lai cilvēks būtu noklausījies pāris kursus mikro un makroekonomikā. Citādi var gadīties, ka katru vārdu atsevišķi saprot, bet teikumu kopā ne.
Pirmā nodaļa veltīta ievadam, kas ir krīze un kāpēc vēl nesen šķita, ka biznesa cikls ekonomikā vairs nav problēma. Otrā nodaļa apstāsta mums Latīņamerikas ekonomisko krīžu cēloņus, valdību politiku un rezultātus. Trešā nodaļa mums pastāsta gadījumu kā Japāna iekrita likviditātes lamatās. Ceturtā nodaļa apraksta ekonomiskās krīzes Indonēzijā, Dienvidkorejā un Taizemē.
Piektā nodaļa veltīta lietai, kas tagad nodarbina visus latvju prātus. Kāpēc mūsu premjers pērnā gada sākumā lasot lekciju par biznesa cikliem stāsta, ka ir slikti palielināt nodokļus recesijas apstākļos, bet tagad dara tieši to? Patiesība ir ļoti banāla, lai nodrošinātu ārzemju investoru pārliecību, ka Latvijā viss ir okei. Šādu scenāriju, ja paskatās vēsturē, SVF piedāvā gandrīz visām jaunattīstības valstīm. Parasti tas ieved ilgstošā recesijā, bet arī samazinot nodokļus šī recesija nekur nepazudīs.
Sestā nodaļa, viena no interesantākajām, veltīta Hedge funds. Izstāstītas pāris lielākās spekulācijas. Kādēļ Krievijas default noveda līdz Dienvidamerikas krīzēm, un par to kā veiksmīgs to uzbrukums kādai valstij var to sagraut. Septītā nodaļa veltīta A.Greenspan un viņa burbuļu ārstēšanas metodei ar citiem burbuļiem. Astotā nodaļa stāsta par to, kādēļ centrālo banku aizdevumu likmju samazināšana vairs nedod rezultātus. Lielākā daļa naudas atrodas finanšu institūcijās, kas nav bankas, un līdz ar to pietiekami netiek regulēti no valsts puses. Devītā un desmitā nodaļa veltīta pašreizējai globālajai krīzei, kādēļ tā sākas un ko mums tagad darīt.
Izlasot šo grāmatu es diezgan nopietni papildināju savas zināšanas makroekonomikā uz reālu piemēru bāzes. Grāmatas plusi – tā ir īsa un koncentrēta, tā apskata problēmu, nenovirzoties no tēmas, tā apskata notikumus nevis cilvēkus. Grāmatas mīnusi – praktiski nav. Drīzumā grāmatas par tēmu „Globālā ekonomikas krīze” iznāks kaudzēm, bet es ieteiktu izlasīt šo kā pirmo, jo šī dod plašu ieskatu krīžu problemātikā un laika gaitā būs vieglāk atsijāt graudus no pelavām. Citas patlaban šai tēmai veltītas grāmatas lielākoties koncentrējas uz subprime lokans (zemas kvalitātes kredītiem – uzskaiti regulē IAS 39), bet tas nav vienīgais šīs krīzes iesācējs.
Par esošo krīzi grāmatas autors rakstīšanas brīdī bija pārliecināts, ka nekāda Lielā Depresija neatkārtosies, bet tas bija septembrī. Iespējams, ka tagad viņa domas ir mainījušās. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kam ir kaut cik priekšzināšanas makroekonomikā. Tiešām nenožēlosiet – 10 no 10 ballēm.
Autoram ir arī pašam sava mājas lapa un viņa rakstus ‘New York Times” var lasīt šeit .
Vakar Senegālas robeža šķērsota visai veiksmīgi, procedūras prasījušas „tikai” četras stundas. Arī izmaksas esot bijušas mazākas nekā plānots. Nakts pārlaista Zebrabar. Dukes nolēmuši nekādus konvojus negaidīt un doties uz Gambiju uzreiz pašu spēkiem.
Zebrabar alus maksājot ~1.5 eiro par kausu, daba esot daudz zaļāka nekā Mauritānijā, bet smirdoņa un atkritumi esot tādā pašā apjomā kā citur. Cilvēki laipnu un smaidīgi, tikai laiku pa laikam kāds prasa cadeau (franciski – dāvana). Šad tad izdodas tikt vaļā, citreiz nē.
14:00 Patlaban līdz Gambijai atlikuši vēl kādi 500 kilometri, kur notiks nakšņošana vēl nav īsti skaidrs. Gambijā jau viss būšot normāli –cilvēki saprot angliski un pirkties varot eiro. Arī Krokodil vēl turoties un nekādas raizes nesagādā. Iespējams, ka vēl šovakar nāksies celties pāri Gambijas upei.
Nupat Edijs arī kartējo reizi pārliecinājies par draudzīgo senegāļu tirgoņu matemātikas spējām. Nolemts iegādāties banānus, kas maksā 100 Senegāla frankus (XOF) gabalā. Iedoti 2000 franki, pretī saņemti 14 banāni. Tirgotājam aizrādīts, tas neko 14 banāni ir 2000 franki, viss okei. Bet nu nekas, lai jau tiek. Galu galā kurss ir 1 EUR pret 640 XOF.
22:00 Edijs ieradies Gambijā. Beidzot kāds no Latvijas Gambijas tur būs bijis. Viss esot kārtībā, Das Krokodil gan esot sācis zaudēt eļļas spiedienu, bet tagad tas vairs nav aktuāli, jo līdz galam faktiski jau tikts. Rīt mēģinās apmainīt lidmašīnas biļetes, citādi var nākties dzīvoties pa gambiju veselu nedēļu.
15:30 Sazinājos ar Ediju, patlaban notiek Mauritānijas Senegālas robežas šķērsošana. Vieta saucas Diama. Dukes of Kurland Senegālas vīzu ir dabūjuši jau Latvijā, bet domājams, ka arī uz šīs robežas bez mazas dāvaniņas tā uzreiz pāri netiks. Kā dāvana var kalpot jebkas. Viņiem (Dukes) populārākā ir atdot labajam kārtības sargam iepriekšējā dienā valkātu un nedaudz sasvīdušu maiku. Varētu domāt, kam tad tāda vajadzīga, bet ņem.
Krokodils pēc tuksneša ir nedaudz nobraucies. Kā jau vakar minēju, pēc Edija neveiksmīgā tramplīna uz kāpas, mašīnas priekša ir šķīrusies no plastmasu lielākās daļas. Arī jumta bagāžnieks ir nedaudz ticis traumēts no benzīna kannu pārvadāšanas. Uz jumta zem bagāžnieka radusies bukte. Vakar atteicies darboties spidometrs. Arī ģenerators īslaicīgi izgājis no ierindas, ne jau gultņa dēļ, bet oglīšu. Oglītes rezervē bijušas līdz un kaut kādā ciematā ar dīvaini izrunājamu nosaukumu tās nomainījuši. Pludmalē zīmējot smiltīs apļus ir izdevies nomontēt vienu riepu.
Vakar vakariņās Edijs esot mielojies ar vistu. Viņš gan atzina, ka vispār tas pasākums esot izskatījies pēc baloža. Bet nekas garšīgi. Ideja ēst tikai līdz paņemto paiku, laika gaitā zaudējusi savu pievilcību. Rolton zupas gan joprojām esot cieņā.
Benijs grupu cauri tuksnesim vedis trīs dienas un divas naktis. Esot stāstījis par to cik grūti ir šajās vietās orientēties un, ka tā ir vesela māksla. Edijam gan radusies aizdoma, ka pie Benija mākslas savas artava ir arī kāpu galos uzliktajām riepām ar virzienu norādošām bultām.
Tuksnesi šķērsojušas visas 3 latviešu grupas bez nekādiem īpašiem starpgadījumiem, Arī līdzbraucošais britu Golfiņš pārlatviskots un tas tagad brauc ar Latvijas karogu. Tuksnesī esot iebraukusi vēl viena grupa ar Ford Fiesta, mazo Peugeot un Multivan, bet par tiem nekas vēl neesot dzirdēts.
Šovakar plānots ierasties Zebrabar. Patlaban jau veikti aptuveni 8000 kilometri.
Tieciet vai nē, bet Edijs ir sveiks un vesels tāpat kā visa pārējā Dukes of Kurland komanda. Šodien sasniegta Mauritānijas galvaspilsēta Nuakčota.
Nedaudz par iepriekšējām dienām.
6. janvārī vakars pavadīts Mauritānijas otrajā lielākajā pilsētā Nuadibu. Edijaprāt, tas esot riktīgs ūķis. Mašīnas pa ielu braukājot bez numuriem, arī policijas nekādas neesot. Vakariņošana notikusi ķīniešu ēstūzī, Edijam palicis slikti un nācies nedaudz pavemt, laikam būs šim vecu suņa gaļu iebarojuši.
7. janvārī braukuši pa tuksnesi un arī nakšņojuši turpat tuksnesī – teltī. Braukšana esot bijusi „pa skaisto” .
8. janvārī, ja pareizi saprotu, Edijs braukalējot pa kāpām ir aizmirsis, ka Das Krokodil neprot lidot un pēc laba lēciena, tautas valodā sakot „nošķīlis priekšu”. Mašīna gan ripojot, buferis apskādēts, panna gan vēl apakšā turoties. Lanžeroni uzlocīti uz augšu, arī durvis veroties knapāk. Bet tuksnesis ir pievārēts. Nakts visticamāk arī aizvadīta tuksnesī, bet tas ir mans pieņēmums.
Rītdienas plāns ir tikt līdz Senegālai un tur jau sakari atkal darbosies, tad arī uz pēcpusdienu šeit būs vairāk infas. Arī pārējām latviešu komandām viss esot kārtībā.
Un, protams, neaizmirstiet lasīt arī pašu Dukes of Kurland komanda mājas lapu, viņiem tur jauns plašāks stāsts par ceļu no Spānijas līdz Mauritānijai.
