Navigate / search

Intelektuāls jautājums LX jeb atstarotājs nav pareizā atbilde

IMG_7667

Viena no klasiskajām mīklām, kas rosina laterālo domāšanu. Daži jau noteikti atbildi zinās, bet tiem, kuri lasīs uzdevumu pirmo reizi, būs interesanti.

Cilvēks melnā, melnās kurpēs, melnās biksēs, melnā mētelī, melnos zābakos, melnu cepuri, melniem cimdiem, melnā maskā, melniem matiem un ar melnām slēpotāja brillēm. Viņš iet pa ielas vidu, laternas ir izslēgtas, nav gaismas logos, mēness nespīd. Viņam pretī brauc melna mašīna ar izslēgtām gaismām. Tomēr melnās mašīnas vadītājs pamana melno gājēju un paspēj apstāties. Kā?

Bodolīno by Umberto Eko

bodolino

Nav jau tā, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Bija apnikušas visas fantastikas un populārzinātniskās grāmatas, tādēļ nolēmu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un izcēlu no grāmatu plaukta „Bodolīno”. Negatavojos te slavināt autoru kā izcilu semiotiķi, filozofu un rakstnieku, pasaulē šādus slavinājumus var atrast atliku likām.

Grāmatas galvenais varonis Bodolīno ir talantīgs melis, viņš melo tik pārliecinoši, ka viņa meliem ar laiku tic gan pats klausītājs, gan stāstītājs un beigās arī lasītājs. Bodolīno grāmatā savu dzīvesstāstu vēsta Nikētam (reāla persona – Bizantiešu hronists), jo hronika, kurā Bodolīno ir aprakstījis savu dzīvi, ir pazaudēta. Stāstījums norit uz Konstantinopoles izlaupīšanas fona (šo notikumu apraksts mūsdienās, lielākoties balstās uz Nikētas hronikām un tādēļ pat zinātājam palīdz noticēt Bodolīno „eksistencei”).

Kā jau visas Eko grāmatas, arī šī satur piedzīvojumu daļu, kas ir saprotama katram lasītājam. Filozofijas daļu, kas, iespējams, palīdz mums atklāt viduslaiku cilvēka domāšanas veidu. Vēsturisko daļu, kas palīdz ilustrēt tā laika sadzīvi, reliģiju un politiku. Autora daļu, domāju, ka arī tāda tur eksistē un noteikti ir pilna ar dažādām speciāli ielaistām neprecizitātēm vai smalkām niansēm, kas īstam filozofam liek smieklos vārtīties pa zemi (par šo daļu neesmu pārliecināts, jo neesmu filozofs, bet man ir aizdomas –tāda tur ir).

Piedzīvojumu daļa mums stāsta kā Bodolīno no parasta Itālijas zemnieka dēla kļūst par Romas imperatora Barbarossas uzticības personu un audžudēlu. Mēs tiekam ierauti diezgan nopietnā ceļojumā, kas mūs grasās aizvest uz paša Priestera Jāņa zemi. Viduslaiku pasaulē savulaik klejoja mīts par īstenu kristiešu valsti, kas atrodama aiz Indijas, kurā valda kristīgs valdnieks (nedaudz gan ieslīdzis ķecerībā). Protams, lai tur nokļūtu Bodolīno un viņa biedriem ir jāšķērso daudzas fantastiskas zemes. Abhāzija (tumsas valstība), zeme, kur valda necaurredzama tumsa. Tuksneši, kurus apdzīvo mantikoras. Agrīnās nūdistu biedrības utt. Tas nav ceļojums reālajā pasaulē, tas ir ceļojums pasaulē, kura atradās viduslaika cilvēka prātā (pasaule pilna ar kamelopardiem, vienkājiem, plandaušiem, milžiem, einuhiem un citiem brīnumiem).

Filozofijas daļa mums dod ieskatu tajā, kas nodarbināja viduslaiku cilvēku prātus. Kāda ir zemes forma? (grāmatas varoņi nonāk pie slēdziena, ka zemei tomēr ir tabernakula forma).Spriedumi par to, ka, ja cilvēks spēj kaut kādu lietu vai vietu izdomāt, tad tā noteikti eksistē. Diskusijas par tukšumu un, protams, par nedalāmā Dieva Trīssavienīgo dabu.

Vēsturiskā daļa mums stāsta par krusta kariem, Romas imperatora cīņu ar Itālijas pilsētām (tur gan, man šķiet, vietām ir nobrukusi hronoloģija, bet tas jau tādam melim kā Bodolīno piedienētu). Interesantākais man likās visai smalks svēto relikviju biznesa apraksts. Kādreiz viltus relikviju izgatavošana bija vesela industrija, tajā iesaistās arī Bodolīno, radot leģendu par svēto Grālu, izveidojot trīs gudro pīšļus, Turīnas līķautu, un palaižot pasaulē veselas sešas Jāņa Kristītāja galvas. Tiek diezgan nopietni aprakstīta tā laika politiskā gaisotne (vismaz man šķita, ka tā varbūt arī varētu būt), ķildas starp Pāvestu un Imperatoru.

Kopumā diezgan jautra un pamācoša grāmata. Vienīgais mīnuss, grāmata ap savu vidusdaļu zaudē mērķtiecīgumu. Arī Bodolīno līdzņemto 11 ceļabiedru personības, lai simbolizēti austrumu gudros, kļūst arvien blāvākas. Pēc autora vārdiem šī grāmata nav apoloģija meliem, bet gan apoloģija Utopijai, cilvēka iztēlei, kas nodrošina progresu un pasaules izzināšanu. Mans vērtējums 10 no 10 ballēm.

Salīdzināju arī latviešu un angļu tulkojumus, lai cik tas dīvaini neizklausītos, latviešu man šķita labāks valodas ziņā. Tajā joprojām saglabājusies Eko zemnieku valoda, kas šai grāmatā ir būtiska. Noteikti, ka itāliski viņu lasīt būtu vēl labāk, bet diemžēl šo valodu es nemāku.

Войны начинают неудачники by Вадим Панов

Voinu nacinajut neu

Esmu nolēmis sākt lasīt jaunu krievu fantasy sēriju, kas saucas „Тайный Город”. Sērija sevī ietver ~20 grāmatas, kas veltītas pilsētai, kura, savukārt, atrodas paralēlajā Maskavā. Protams, kā cilvēks, kurš šādas grāmatas jau ir izlasījis tūkstošiem (negribu lielīties), nelieku lielas cerības, ka kādas jaunas idejas parādīsies. Vienīgi ceru, ka būs interesanti.

Tātad Slepenajā pilsētā ir parādījies varens burvis Miroļubs, kas ir nolēmis iegūt varu pār visu pilsētas iemītniekiem un, ja paveiksies, tad arī pār visu pasauli. Protams, ka ar šādu notikum pavērsienu nevēlas samierināties Slepenās pilsētas valdošie nami. Te ir trīs Великий Дом Навь (Tādas kā tumšās radības), Великий Дом Чудь (struktūra un uzvedības līdzīga bruņinieku ordenim), Великий Дом Людь (elfi, kas patiesībā nav elfi, matriarhāts), katrs no šiem namiem pārstāv kādu no izmirušajām civilizācijām, kuras reiz valdījušas zemi. Skaidra ieta, ka neiztiek arī bez parasto cilvēku palīdzības. Tie ir algotņi – Korsikānis, Artjoms un Jana. Tā nu visi cīnās, lai balanss Slepenajā pilsētā saglabātos.

Kā redzams pat sižets nav diez ko oriģināls, bet toties lasīt ir interesanti. Lasītājs tiek turēts sasprindzinājumā gaidot, kas notiks tālāk. Patīk arī, ka autors nav ieciklējies uz standarta rasēm, bet izmantojis savas. Skaidra lieta, ka arī tās ir nospertas no dažādu tautu mitoloģijām, bet par centību pluss. Ir izveidots ceturtais spēks –sarkanās cepures, to uzdevums ir duļķot ūdeni un radīt interesantus sižeta pavērsienus. Šie elementi ir tāda kā rīcības partija – iesākumā dara pēc tam domā.

Galvenais ļaunais tēls Miroļubs (vispār Людь namam topā ir senslāvu vārdi) pēc sava rakstura ir tāds kā Harijs Poters tikai ar seksuāla maniaka novirzi. Patīk viņam galināt jaunus sievišķus. Tā kā viņš ir arī sena pareģojuma piepildījums, tad viņš dara visu, lai tikai savu pareģojumu piepildītu. Patiesībā viņam nemaz konkrēta plāna nav, ko darīt pēc tam.

Pieminēšanas vērts ir Навь galvenais slepenpolicists Santjaga, nu īsts Bonds baltā uzvalkā, visu vienmēr aprēķinājis 40 gājienus uz priekšu, īstens cilvēku manipulators. Viņa parastās zemes atspulgs ir izmeklētājs Korņilovs, kas ir atklājis visus noziegumus. Nu īsta varoņu superkomanda.

Ne tik jaukās lietas. Visu seno civilizāciju psiholoģija ir tāda paša kā cilvēkiem. Nav īsti skaidrs, kā noslēgtā telpas apgabalā pie visai mazas populācijas viņi ir spējuši izdzīvot. Visām grāmatas sievietēm ir tendence būt superseksīgām, visiem ļaunajiem tēliem obligāti ir vai nu kāds ķermeņa defekts, vai arī psihiskas novirzes.

Kopumā grāmatiņu lasīt ir interesanti un ir līmeni augstāka par standarta krievu fantasy autoru sēnalām. Tādēļ dodu 8 no 10 ballēm, grāmatā nevīlos, pat pārsniedza manas ekspektācijas (gaidīto).

An Utterly Impartial History of Britain by John O’Farrell

Impartial history

Grāmatiņu nopirku tepat Rīgā – grāmatnīcā. Bija daudz brīva laika, un, noslaistījies veselu pusstundu pa bodi, nolēmu, ka kaut kas jāiepērk. Izlasījis grāmatas vāka anotāciju un iemetis aci priekšvārdā, sapratu, ka tā nebūs viss parasta Britu vēsture, bet tāda ar humoristisku piesitienu.

Sākot lasīt grāmatu, tad arī gaidīju, kad sāksies humoristiskais piesitiens. Cerēju uz nelielu britu melno humoriņu. Diemžēl pēc kādām 50 lappusēm sapratu – aplauziens. Mans un autora uzskats par labu humoru nesakrīt. Autora humors – salkani jociņi, kas parasti tiek izspēlēti dialogu veidā, viduslaiku situāciju pārnesot mūsdienās. Atzīšu, dažas piezīmes tiešām ir labas, bet tās diemžēl ir mazākumā.

Tātad jokos es vīlos, bet grāmata ir arī par vēsturi. Vēstures daļa ir uzrakstīta diezgan virspusēji. Tā kā autors nav nekāds vēsturnieks, tad viņa darbs vairāk rada tādu kā kompilējuma iespaidu – „redz ko es ciema bibliotēkā par savas valsts vēsturi atradu”. Lai arī nekur īpaši piemelots netiek, tomēr vietām trūkst dziļākas procesu analīzes, kas ļautu lasītājam saprast arī ne tikai to, ka notikums notiek, bet arī kāpēc notikums notiek.

Tā nu grāmatiņa tāda ne īsti humors, labs joks jāgaida pārdesmit lapaspuses, ne īsti vēsture, wikipedia sniegtu vairāk informācijas. Rezultāts – ne šis, ne tas. Diezgan garlaicīga un virspusēja lasāmviela, izlasīju tikai tādēļ, ka bija žēl iztērētās naudas.

Grāmatu novērtēju ar 6 no 10 ballēm, jo virsraksts neatbilst saturam, joki pašķidri un vēsture virspusēja. Tā kā neticiet ļaudis, ko par šo grāmatu saka kritiķi:

Excellent…John O’Farrell gives an extra squirm to the traditional English comedy of embarrassment

– Sunday Times

So funny because it rings true…Packed with painfully observed jokes
– The Times

Punchline fuelled, relentless humour…Is John O’Farrell funny? Very!
– The Mirror

Intelektuāls jautājums LIX jeb maisām kārtis

Kārtējais uzdevums, kas sevī ietver kombinatoriku un spēļu kārtis. Tātad iedomāsimies situāciju. Jums ir kāršu kava ar četrām kārtīm, tajā ir divas sarkanas un divas melnas kārtis. Jūs šo kavu sajaucat un izliekat kārtis rindiņā. Tagad izvēlieties divas kārtis. Kāda ir varbūtība, ka abas izvēlētās kārtis ir vienā krāsā?

Gate of Ivory, Gate of Horn by Robert Holdstock

Gate of Ivory, Gate of Horn

Grāmata ir cieši saistīta ar pašu pirmo cikla grāmatu „Mitago mežs”. Tiem , kas to ir lasījuši, domāju radās jautājums – kādēļ Stīvena brālis Kristiāns kļuvis tik ļauns un nežēlīgs? Šī grāmata mums sniedz daļēju atbildi uz šo jautājumu. Tā apraksta Kristiāna ceļojumu Mitago mežā, vismaz par tā sākumu.

Kristiāns, nokļuvis Mitago mežā, pievienojas Leģionam, kas, Kylhuk (velsiešu mītu varonis) vadīts, pilda Kvestus (uzdevumus) gan pašiem uzdotos, gan citu (par attiecīgu samaksu). Leģiona galamērķis ir nonākt līdz mirušo valstības vārtiem un satikt tās sargu Mabon, kurš tad arī sargā Ziloņkaula un Raga vārtus. Krisiānam ir jāizpilda daudzi uzdevumi līdz viņš nonāk pie šiem vārtiem. Viņš visu izdara pareizi, pat izvēlas pareizos vārtus, kļūda tiek pielaista tikai pašās beigās.

Šo grāmatu varētu saukt arī par Kristiāna apoloģiju, jo autors pieliek visas pūles, lai lasītājs uztvertu šo tēlu pozitīvi. Lielākā daļa no grāmatas mitago tēliem ņemti no velsiešu teiksmas „Culhwch and Olwen”, daļa ir Homēra „Odisejas” un „Illiādas” tēli. Iesākumā ir grūti pierast pie galveno varoņu dīvainajiem vārdiem, bet ar laiku jau pierod. Mulsina arī autora izveidotais Leģiona koncepts. Savā pastāvēšanas laikā Leģions ir ieguvis tik daudz ienaidnieku, ka viņam ir jābēg visu laiku. Bēgšanai tiek izmantoti tradicionālie portāli – pašiem savs telplaiks, ja godīgi, es šī pasākuma izvēršanai grāmatā jēgu neredzēju un tas mani nedaudz kaitināja.

Atšķirībā no iepriekšējām cikla daļām varoņi ir vairāk nostrādāti, lai arī stāstījums rit trešajā personā, varoņi šķiet daudz dzīvāki. Kristiāna komandā ir gan Gwyneth (viņa lielā mīlestība), gan Issabeau (burve, Merlina mācekle), Someone (varonis, kas nezina savu vārdu), Jarag (akmens laikmeta mednieks). Epizodiski parādās arī mirušo pārcēlāja Hārona prototips Elidyr.

Šajā grāmatā cilvēka iztēles iedarbība uz mitago vairs nav īpaši izcelta. Mūsu varonis ar savu iztēli nekādus jaunus mythago nerada, viņš vienkārši dzīvo to vidū. Lasot gan jābūt visai uzmanīgam, ja tāds būsi tad beigās visas sižeta līnijas smuki sakārtosies un viss kļūs skaidrs, pat tās vietas, kuras lasot tu domā WTF, priekš kam tas te iepīts?

Kopumā laba piedzīvojumu fantasy, kas atsauc atmiņā bērnībā lasītu pasaku un leģendu varoņus, parādot tos jaunā kvalitātē. Kārtējā grāmata, kuru sākot lasīt nespēj nolikt nost neizlasot līdz galam. Iesaku izlasīt visiem, kas ir lasījuši „Mitago mežu”. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

PS. Šīs grāmatas atrašana un iegāde man sagādāja visai lielas problēmas. Amazonē nebija pieejama, tādēļ nācās nopirkt kādā ASV lietoto grāmatu tirdzniecības i-veikalā. Lai arī pati grāmata maksāja tikai 1$ piegāde uz Latviju vēl plus 10$. Tā nu pēc nedēļas gaidīšanas pastā saņēmu grāmatiņu ar virsū uzspiestu štempeli DISCARD un iekšpusē informāciju, ka grāmatiņa ir kādas ASV bibliotēkas īpašums.

%d bloggers like this: