Sērijas „Тайный Город” sestā grāmata. Turpinās vēstījums par hiperboriešiem un viņu naida filozofiju. Teikšu atklāti – diezgan pašvaka grāmatiņa. Biju gaidījis no varenajiem un nežēlīgajiem hiperboriešiem kaut ko vairāk.

Tātad Ordenis nolemj izmantot hiperboriešus savu mērķu sasniegšanai, tas ir iegūt Slepenajā pilsētā noteicošo stāvokli. Skaidra lieta, ka viņi pat nenojauš, ka visu šo pasākumu diriģē Великий Дом Навь, kas visu jau ir sīki un smalki izplānojis, lai saglabātu savu dominējošo stāvokli. Tad nu grāmata sastāv no haotiskiem kauju aprakstiem, hiperboriešu über kaujas plāniem un diezgan dīvainiem naida filozofijas postulātiem.

Nav jau tā, ka grāmata būtu galīgi bāla, patika atkāpītes, kur autors mēģināja uzdot PSRS virsvadību par hiperboriešu naida filozofijas adeptiem un Ļeņinu par pašu Azag-Tot, kuru uzmetis Staļins. Nelielu dzīvību ienes arī Sarkano cepuru klans, kas jaukajā Навь plānā ievieš dažas savas korekcijas.

Algotņi šoreiz izmantoti vairāk kā tādi pasīvi statisti, ar kuriem laiku pa laikam tiek aizbāzti sižeta caurumi. Piemēram, lai veiksmīgi tiktu vaļā no nevajadzīgajiem hiperboriešiem. Galveno varoņu personības izaugsme vairs nenotiek, autors ir apmierināts ar to, kas ir. Autors gan ņem vērā, ka kādam lasītājam šī varētu būt pirmā grāmata, tādēļ viss tiek skaidrots, bet, ja tā ir tava sestā pēc kārtas, tad skaidrošana reāli besī ārā.

Kopumā sērijas sestajai grāmata sāk pietrūkt novitātes, arī jaunā spēka ieviešana nekādu pievienoto vērtību nerada. Hiperborieši izskatās vairāk pēc naiviem bērneļiem, kas tikuši konfekšu bodē. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt var, ja jau esi lasījis iepriekšējās, kā atsevišķu stāstu lasīt nav jēgas.