Ilgu laiku esmu lasījis diezgan paknapus zinātniskās fantastikas darbus, kuri patiesībā ir adaptētas meksikāņu seriālu versijas. Nav jau tā, ka es nespētu atšķirt labu grāmatu no sliktas, vienkārši labās jau esmu izlasījis sen, sen atpakaļ. Labām grāmatām tomēr ir viena jauka īpašība – viņas laiku pa laikam tiek pārlasītas. Arī šī grāmata man skaitās pie labajām, un pienāca arī viņas kārta tikt pārlasītai.

Darbība notiek 700 gadus tālā nākotnē. Cilvēce ir izpletusies pa visu galaktiku. Izveidojušās trīs grupas: Hegemonija, nedaudz dekadencē ieslīgusi impērija, kas atgādina Romas Impēriju neilgi pirms tās krišanas; Ousters – barbari un kosmosa klaidoņi, ģenētiski modificējušies dzīvei kosmosā un Techno-Core mākslīgā intelekta elementu apkopojums. Ilgu laiku Hegemonijā ir valdījis miers, tomēr tā sāk pamazām izirt. Outsters nez kādēļ grib uzbrukt planētai Hyperion, uz kuras atrodas Laika kapenes (Time Tombs) un pusmītiskais tēls Shrike. Tad nu šajos juku laikos septiņi svētceļnieki uzsāk savu ceļojumu uz Time Tombs, lai satiktu Shrike. Lai īsinātu ceļu viņi nolemj izstāstīt saviem ceļabiedriem katrs savu stāstu, kas viņus ir atvedis šeit. Stāsti savijas ar Hegemonijas pašreizējo situāciju un ļauj lasītājam saprast, kas ir noticis ar pasauli.

Katrs svētceļnieka stāsts pats par sevi ir atsevišķas grāmatas cienīgs. Autors pat nav paskopojies un devis katram savu nosaukumu. Stāstus mums stāsta Priesteris, Karavīrs, Dzejnieks, Profesors, Detektīvs un Konsuls. Katrs stāsts ir atšķirīgs, katrs ir pavadījis savu dzīvi uz citas planētas, citā subkultūrā tomēr viņus visus vieno Hyperion. Tieši šeit viņi cer atrast atbildes uz saviem jautājumiem un atrisinājumus savām problēmām.

Šī nu ir grāmatiņa kuru ieteiktu izlasīt katram. Nedaudz gan pretendē uz filozofisku autora redzējumu, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kas ir Dievs tehnogēnā pasaulē? Vai augstākajam saprātam maz ir vieta izzinātā Visumā? Kas notiek, ja šo saprātu radām mēs paši? Mākslīgais intelekts tiek uzskatīts par strupceļu, bet tiek piedāvātas citas iespējas?

Šajā grāmatā darbība nenorit tikai darbības pēc vien, visam ir kaut kāda jēga. Arī klavieres no krūmiem netiek izstumtas, lai glābtu situāciju. Bieži vien situācija nemaz nav glābjama. Protams, autora paustajai filozofijai par augstāko saprātu (Dievu) var piekrist var nepiekrist. Mani, piemēram, viņa idejas nešķita pārāk argumentētas, bet tās vismaz bija interesantas. Protams, ir jau arī citas interesantas lietas – starpzvaigžņu portāli, kosmosa kuģi, kas pārvietojas ātrāk par gaismu, superdatori, dīvainas planētas, Shrike Sāpju koks, templiešu Yggdrasil utt. Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm.

Kārtējais Ivanoviča šedevrs. Grāmata ir tieša Дочь – повелительница Зари sižeta līnijas ekstrapolācija. Tātad tēti Semjonu, kurš jau sakārtojis meitas dzīvi, sāk pārņemt bažas par sava dēla Aleksandra labklājību. Šis puisis tā vietā, lai lēni ar gudrību un naudu izvirzītos karalistes sauktas Mrak galvgalī, nolemj iesaistīties revolucionārā kustībā. Skaidra lieta, ka pie laba gala tas nenoved un nākas vien sēdēt cietumā. Kā jau karalistē, kurā varu sagrābuši uzurpatori, cietumā mūsu varonis sastop īstu grāfu vecā torņa mantinieku. Pa to laiku uz karalisti ir atkūlies arī Aleksandra tēvs Semjons, un pat muļķim ir skaidrs, ka revolūcija var sākties.

Ja runājam Diablo II analoģijās, grāmatas galvenajam varonim ir level up pēc level up. Autors saviem varoņiem superspējas nežēlo. Protama lieta, netiek aizmirstas arī laimīgas sakritības. Pati sižeta līnija ir viena vienīga laimīga sakritība. Tālāk spoileris. Tātad grāmatas varonim Aleksandram jākļūst par karali. Kā to panākt? Iesēdinām cietumā vienā kamerā ar īsto troņa mantinieku. Sadraudzējam viņus. Tālāk atvelkam uz karalisti Semjona tēvu, liekam viņam iegādāties īpašumu, kurā nejauši uzradīsies viņa dēls, bēgot no cietuma. Īpašumu naktīs kontrolē dīvaini akmens radījumi (skatāmies uz grāmatas vāka), tas nekas, laimīgas sagadīšanās dēļ atrodam artefaktu, ar kuru palīdzību tos var kontrolēt. Tad noskaidrojam, kas patiesībā pārvalda karalisti (ir tur tāds sindikāts) un traucē tikšanai pie troņa. Tālāk seko virkne ar laimīgām nejaušībām, un dēls Aleksandrs apprec tiešo troņa mantinieci aiz mīlestības. Domāju, ka reti kurš meksikāņu seriāls no šādas sižeta līnijas atteiktos. Pa starpam, lai interesantāk, karalis ir nēģeris – ķīlnieks, kuru kā marioneti vada sindikāts.

Grāmatas pluss, ja abstrahējamies no sižeta, ir visai labas dekorācijas. Par pašu saturu sajūsmā neesmu, tāda vilcienā lasāmā lubene nekas vairāk. Latvijā es šo grāmatu nekad nepirktu – žēl naudas, nopirku Krievijā tur viņas ir lētas. Grāmatai dodu 5 no 10 ballēm. Ja nelasi ar ātrumu vismaz 100 lpp stundā, tad labāk laiku netērē.