Iedomāsimies, tu esi nolēmis izveidot vārdnīcu, kurā sarakstīti visi skaitļi no viens līdz desmit miljardiem. Kā jau vārdnīcai pienākas, tu skaitļus esi sakārtojis alfabētiskā secībā. Tagad jautājums, iesākumā vienkāršs, kāds skaitlis atrodams vārdnīcā pirmais? Otrs, nedaudz sarežģītāks, kurš būs pirmais nepāra skaitlis vārdnīcā? Trešais, ultra sarežģīts, kurš būs pirmais pirmskaitlis šajā vārdnīcā?
Papildinājums pēc martins komenta. Skaitļi vārdnīcā ir ierakstīti ar vārdiem 1 kā viens, 2 kā divi … 10 000 000 000 kā desmit miljardi.”
Šī ir sērijas „Тайный Город” devītā grāmata. Tagad jau šī sērija man stabili ieņem smadzenes atpūtinošo grāmatu vietu. Iepriekšējās grāmatās galvenie varoņi iepazīti, viņu personības izaugsmi autors pabeidza jau otrajā sērijas grāmatā. Skaidra lieta, ka ar jebkādām problēmām šamie tiks galā lēnā garā pīpēdami, un tāpat ir skaidrs, ka šīm cikla galvenais uzsvars likts uz action.
Šī grāmata veltīta klejotājiem. Pirmsrevolūcijas Krievijā grupa apdāvinātu vīru, izmantojot novadpētnieku aizsegu, maskējoties no Slepenās pilsētas aģentiem, atklāja Lielā ceļa noslēpumu, tas ir ieguva spēju ceļot uz paralēlajām pasaulēm. Skaidra lieta, ka šāda lieta nepatika senajām rasēm, jo viņas jau sen šīs zināšanas ir pazaudējušas. Un te pēkšņi mūsdienās klejotāji atgriežas, un parādās iespēja atgūt zudušo tehnoloģiju.
Lai nu kas, bet ar fantāziju autoram ir viss kārtībā. Katrā grāmatā parādās kāda jauna rase, sens artefakts, aizmirsts noslēpums. Tomēr pāris dekorāciju nomaiņa manī spēja izraisīt tikai vieglu interesi. Patikās autora ironizēšana par demokrātiju krievu stilā. Par demokrātijas upuriem bija izvēlēta agresīvā, bet panaivā Sarkano cepuru rase (tādi kā pikeantropi). Viņu pasākums vismaz ienesa nedaudz dzīvīguma grāmatā.
Kopumā lasīt var, bet vai vajag? Pasaulē ir daudz labāku grāmatu, un šī nebūt nav labākā no sērijas grāmatām. Es personīgi šo grāmatu izlasīju aiz pieraduma, reizi pāris nedēļās izlasīt kādu šīs sērijas darbu. Tā kā izlasīšanai patērēju trīs stundas braucot vilcienā, tad īpaši sašutis par patērēto laiku neesmu. Grāmatu vērtēju ar 6 no 10 ballēm.
Šī ir Mitago cikla pēdējā grāmata. Grāmatas notikumi risinās tūlīt pēc „Mitago meža” notikumiem. Vismaz no grāmatas galveno varoņu viedokļa. Tātad Stīvens ir sagaidījis savas Guiwenneth atgriešanos no Lavondyss reģiona, viņiem ir piedzimuši divi bērni Jack un Yssobel, kuri ir pa pusei cilvēki pa pusei mitago. Tā nu viņi dzīvo ilgi un laimīgi, līdz kādu dienu no mājām pazūd Yssobel. Viņas brālis Jack dodas viņu meklēt.
Šo grāmatu nevarētu nosaukt par cikla stiprāko grāmatu. Tas gan ir raksturīgi visām grāmatām, kuras ciklā ir ceturtās un piektās, „Mitago meža” novitāte ir pazudusi, „Lavondyss” manipulācijas ar arhetipu koncepcijām notiek daudz piezemētākā līmenī, nav arī vairs mēģinājums iebāzt Mitago mežu zinātniskā pasaulē kā „Hollowing”, nav arī spēcīgas apoloģijas ļaunajam tēlam kā „Gate of Ivory, Gate of Horn”, saistošu sižetu autoram kļūst arvien grūtāk izdomāt.
Kā plusu var minēt to, ka šo grāmatu varat lasīt droši pat tad, ja esat izlasījis tikai „Mitago mežu”. Raksturīgi visam ciklam mēs sastopamies ar dažādiem ķeltu leģendu tēliem. Tā ir gan ķeltu princese Guiwenneth, karalis Artūrs ar saviem bruņiniekiem, Peredur, pazudušais romiešu leģions un to reprezentējošais Christian, grieķis Odisejs un citi tēli.
Sižets, manuprāt, bija vissliktākais no visām cikla grāmatām. Atgādināja bērnības dienā redzētu multeni, kurā kāda namiņa iedzīvotāji nodarbojās viens ar otra meklēšanu. Šeit notiek tas pats. Guiwenneth meklē Christian, lai atriebtos par pāri darījumiem, Yssobel meklē savu māti, lai atvestu atpakaļ mājās, Jack meklē savu māsu, lai atvestu to mājās. Vienīgi Stīvens vairs nemeklē neko, bet saguris sēž savā romiešu villā. Lai situāciju padarītu sarežģītāku, Mitago mežā regulāri notiek laika un telpas nobīdes. Jack iekšējie motīvi mudina viņu pamest Mitago mežu, lai iepazītu ārējo pasauli. Yssobel savukārt dominē mītiskā personas daļa; viņa tiecas sasniegt Mitago meža centru Avilion. Avilion – vieta, kuru katrs cilvēks rada sev pats, un kas pēc būtības ir viņa tiešs atspulgs.
Kopumā grāmata un cikla turpinājums lika nedaudz vilties un secināt, Holdstock uz vecumu vairs nav tas. Nē, grāmata ir lasāma un daudz kas ir palicis no sākotnējā Mitago meža, tomēr nedaudz pietrūkst tā savdabības. Izskatās tāds nedaudz atšālējies. Kopumā dodu 8 no 10 ballēm, lasīt var.
Izlasot pāris lubu grāmatiņas nolēmu pieķerties kaut kam nedaudz kvalitatīvākam. Tā kā Simmons ar savu „The Terror” bija atstājis uz mani ļoti labu iespaidu, paņēmu viņa jaunāko darbu „Drood”.
Šai grāmatai ir trīs centrālie tēli, no kuriem divi neprasa nekādus komentārus, bet viens, iespējams, ir reāla persona, iespējams, iedomu tēls.
Tātad pirmais tēls ir Čārlzs Dikenss. Kas ir Dikenss? Dikenss ir angļu rakstnieks, kas sarakstījis tādus darbus kā „Oliver Twist”, „Bleak House” un citus. Domāju, katram, kas daudz maz lasījis klasiku, šis rakstnieks ir pazīstams.
Otrais tēls ir Vilkijs Kolinss. Kas ir Kolinss? Arī angļu rakstnieks Dikensa tuvs draugs, līdzautors, aizbilstamais un galvenais konkurents. Viņš ir arī tas, kas pavēsta notikumus, kuri risinās no 1865. gada 9. jūnija līdz pat 1870. gada 9. jūnijam. Šis rakstnieks mūsdienās ir pazīstams ar tādiem darbiem kā „The Woman in White” un „The Moonstone”.
Trešais tēls ir Drood. Kas ir Drood, to nezina neviens. Iespējams, ka viņš ir ēģiptietes un angļu aristokrāta dēls, kas ieradies Londonā atriebties. Iespējams, ka viņš vienkārši ir cīnītājs par sociālo taisnīgumu, iespējams, slepkava, kas nogalinājis vairākus simtus cilvēkus un sapulcējis ap sevi ķīniešus un indiešus noziedzīgā grupējumā. Iespējams, viņš ir kāda sena ēģiptiešu kulta sekotājs. Iespējams, vienkārši narkotisko murgu uzburts tēls. Viens gan ir skaidrs – viņš ir praktiski visvarens.
Drood stāstījumā parādās jau no paša sākuma. 1865. gada 9. jūnijā Dikenss cieš dzelzceļa katastrofā un piedaloties glābšanas darbos viņam pievienojas noslēpumaina persona apmetnī ar seju, kas paslēpa kapucē tas tad arī ir Drood. Viņš arī atstāj pietiekoši daudz norādes, lai viņu vēlāk varētu atrast.
Tātad vienīgais un galvenais stāstītājs ir Vilkijs Kolinss, lasot viņa stāstījumu ir jāņem vērā dažas viņa ikdienas dzīves īpatnības. Pirmkārt, viņu moka podagra un, lai remdinātu sāpes, dienas laikā tiek izdzertas pāris glāzes opija tinktūru jeb pārsimt reizes lielāku dozu nekā bija pieņemts tā laika medicīnā. Viņu no bērnības vajā „zaļā sieviete”, kas šad tad viņam iekož kaklā vai mēģina nogrūst pa trepēm. Viņam ir arī dubultnieks „other Wilkie”, kas nāk pie viņa naktīs, nelūgts aizņem viņa kabinetu un pats trakākais raksta viņa romānus. Skaidra lieta, ka lasot šāda cilvēka memuārus ir jābūt diezgan uzmanīgam.
Arī savā stāstījumā viņš ir aizdomu pilns pret lasītāju, viņu uztrauc, vai arī nākotnē viņš joprojām ir Dikensa ēnā, viņš izsaka arī aizdomas, ka lasītājs grāmatu lasa tikai tādēļ, lai uzzinātu ko vairāk tieši par pašu Dikensu nevis par notikumiem saistītiem ar Drood. Stāstījumam ritot, pamazām sajūtam, kā no distancēti draudzīgas attieksmes, Kolinss kļūst atklāti naidīgs, viņa darbi ir labāki, komplicētāki, tēli dzīvāki par Dikensa radītajiem. Tomēr padumjā Londnas publika to nespēj pilnībā novērtēt. Arī pie Drood parādīšanās ir vainīgs Dikenss.
Patiesībā grāmata tiešām ir vairāk par Dikensa un Kolinsa attiecībām un viņu biogrāfiju nekā par Drood. Ar Drood saistīto action mierīgi varētu ietilpināt simts lappusēs. Bet mūsu stāstītājs mīl regulāri nolēkt no tēmas, aizvirzīties uz dažādiem sadzīves aspektiem, lai pēc pārdesmit lapaspusēm atkal atgrieztos pie noslēpumainā Drood. Reizēm rodas priekšstats, ka autors ir savācis tik daudz informācijas par Viktorija laikmeta Londonu, ka ir vienkārši vēlējies izstāstīt to visu arī lasītājām.
Vislabāk atmiņā iespiedās aina: Kolinss uzzina ka viņa mīļākajai gaidāms bērns. Šis labsirdības uzplūdu vadīts palielina viņas ikmēneša uzturnaudu no 20 £ uz 25 £, skaidra lieta, ka nabaga sieviete izplūst pateicības asarās.
Jāatzīst šī grāmata ir pirmā Dikensa biogrāfija, kuru esmu lasījis un jācer, ka tajā ir arī daļa patiesības un nav vieni vienīgi izdomājumi. Bet tieši šī izdomātā daļa padara grāmatu daudz interesantāku. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem, kurus interesē slaveni cilvēki un viņu dzīve tai pat laikā bez pretenzijām pret nelieliem izpušķojumiem. Lasot grāmatu uzzināsiet ari pāris Dikensa un Kolinsa radīto darbu vēsturisko kontekstu, daudz informācijas par tā laika Londonu un, ja cītīgi sekosiet līdzi stāstam, iespējams, arī uzzināsiet arī kas tad ir Drood.
Šodien jautājums pavisam vienkāršs. Iedomāsimies, ka mums ir šokolādes tāfelīte, tāda kā bildē. Šai šokolādes tāfelītei ir astoņpadsmit gabaliņi. Kāds ir minimālais lauzienu skaits, laužot pa vertikālajām vai horizontālajām līnijām, lai salauztu šokolādes tāfelīti gabaliņos? Jau nolauztos gabalus nedrīkst nekādā veidā grupēt un lauzt kopā vairākus. Katrs jau nolauztais gabals tālāk ir jālauž atsevišķi.
Un sarežģītāks jautājums, kāds ir minimālais lauzienu skaits m x n gabaliņu šokolādes tāfelītei?
Ko es sagaidīju no šīs grāmatas? Vairs jau neko, šī ir sērijas „Тайный Город” astotā grāmata un skaidrs, ka vadoties pēc iepriekšējām grāmatām, te diez vai kaut kas būs palicis labāks. Un par nožēlu jāatzīst – nekļūdījos.
Izrādās, ka Тайный Город kārtējo reizi ir palaidis garām kārtējo notikumu, kas apdraud pašu seno rasu pastāvēšanu. Tālajā Sibīrijā darbojas reliģiska sekta, kas sevi sauc par Kūriju. Kūrija cīnās ar dažādām ciema raganām, organizēto noziedzību un citām sektām. Tomēr kūrijas mērķis ir daudz nopietnāks – Inkvizīcijas atjaunošana un seno rasu iznīcināšanu. Kūrijas vadītājs ir kāda persona vārdā Gļebs ar lielu maģisku potenciālu un mīklainu pagātni.
Grāmata sarakstīta tipiskā action stilā, sižeta pavērsieni, nejaušas sakritības un jaunas darbojošās personas ir uz katra stūra. Bet galvenie mīnusi ir noņemot action sastāvdaļu no sižeta redzam, ka nekas lāga tur pāri nepaliek. Ir neuzvaramie algotņi Kortess un Artjoms, viltīgais navs Santjaga, padumjie ordeņa pārstāvji. Arī viltīgais Kūrijas plāns apskatot sīkāk, ir tik sarežģīts un komplicēts, ka sīkāk par to padomājot nākas, secināt pat pasaku pasaulē tā realizācijas varbūtība tuvojas nullei. Un, protams, veiksmīgas atrašanās īstajā vietā un laikā, lai algotņi gūtu tālākai darbībai nepieciešamo informāciju vairs izraisa tikai nožēlu.
Arī šī grāmata ir no tām, kuru lasot smadzenes atpūšas un pēc pāris mēnešiem sižets jau ir aizmirsies, nekā lāga smadzenēs neaizķeras. Nekādas sociālas problēmas arī netiek izceltas, ja nu vājš mēģinājums parādīt cilvēkus kā aunu baru, kurus viegli kontrolēt ar reliģijas palīdzību. Tomēr šīs kontroles teorētiskais un praktiskais pamatojums nav pat apskatīšanas vērts, viss it kā balstās uz Gļeba autoritāti. Pieminētās dogmas „Zemi cilvēkiem” un „Burvjiem jāmirst” daudz neatšķiras no standarta „Bej fašista”.
Kopumā grāmata ir ļoti, ļoti viduvēja dodu 5 no 10 ballēm. Var lasīt, ja šķiet, ka līdz iemigšanai palikušas pāris stundas un nav citas laika pavadīšanas alternatīvas.
Šoreiz jautājums ir pavisam vienkāršs. Kāds jaunais dabas pētnieks (sauksim viņu par Jēpi) agrā rītā atstāj savu telti un dodas 10 kilometru pārgājienā uz dienvidiem. Nonācis tur, Jēpis nokāto vēl 10 kilometrus rietumu virzienā un sastop lāci. Pēc neliela izbīļa lācis tiek nofotografēts. Tad Jēpis pagriežas uz ziemeļiem un pēc 10 kilometriem sasniedz savu telti. Kādā krāsā bija nofotografētais lācis? Vēlams atbildi pamatot.
Šī ir cikla trešā grāmata. Darts beidzot ir iestājies magu Akadēmijā, un, šķiet, viss būs kārtībā. Bet skaidra lieta, ka vecie ienaidnieki un ienaidnieces nesnauž. Un ņemot vērā Darta spējas iegūt sev jaunus ienaidniekus, vecajam pulkam klāt nāk jauni. Beigu beigās puisim nekas cits neatliek kā vien sadarboties ar savu lielo mīlestību un ienaidnieci Mēriju, lai izpētītu Pamesto pilsētu, vietu, kurā galu ņēmušas jau vairākas magu ekspedīcijas.
Ko es sagaidīju no šīs grāmatas? Teikšu godīgi – neko. Sākot lasīt jau zināju, ka šī būs kārtējā fantasy lubene ar standarta scenāriju, klišejiskiem varoņiem un darbību, kas risināsies tik spraigi, lai novērstu lasītāja uzmanības no detaļām. Lasīju vairāk aiz inerces, domāju, ja jau divas pievārēju, tad veltīšu divas stundas no savas dzīves, lai izlasītu arī trešo. Inerci pastiprināja arī fakts, ka reiss Maskava – Rīga aizkavējās un veselu lieku stundu nācās sēdēt lidmašīnā, gaidot, kamēr Krievijas robežsargi veiks divu ASV tantuku ekstradikciju no valsts. Bet nu atpakaļ pie grāmatas.
Autors, kā jau tas bieži gadās garāka cikla rakstu darbiem, īsti nezina ko darīt ar savu varoni. Priekšā liktās problēmas kļūst arvien globālākas, un, lai varonim nebūtu galīgs dzīves pabērns, viņa spējas tiek attīsītas lēcienveidīgi pateicoties negaidītiem atklājumiem un labiem artefaktiem. Varonis Darts laika gaitā ir kļuvis par, datorspēļu analoģijās runājot, nočītotu personāžu, kas spēlē „god mode”. Tas stāstu padara garlaicīgu un neinteresantu. Jā, dažas idejas nav peļamas bet realizācija tāda pavirša un nesaistoša. Dažas sižeta līnijas sākas un vienkārši pazūd, oriģinālākā jaunā sižeta līnija – Darta apmeklētās priekamājas nez kādu iemeslu dēļ nākamajā rītā nodeg, kāpēc mēs tā arī neuzzinām.
Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, nav īpaši lielas jēgas lasīt, ja pa rokai ir citas grāmatas. Nelīdz arī autora mēģinājumi aprakstīt varoņa iekšējos pārdzīvojumus, kas saistīti ar viņa mīlestības izpausmēm pret Mēriju.
Šai grāmatai vāka bildes nav, jo viņa vēl nemaz nav iznākusi. Izlasīju „samizdata” variantu, varbūt ar to izskaidrojama sižeta dīvainības, viņu neviens nav rediģējis. Lai vai kā, ceturto daļu noteikti nelasīšu.
1845. gada 19. maijā Angliju atstāj Sera Džona Franklina vadītā ekspedīcija, kuras mērķis bija atrast Ziemeļrietumu jūras ceļu. Ekspedīcijā piedalījās 128 vīri uz diviem kuģiem Terror un Erebus, abi kuģi bija speciāli aprīkoti kuģošanai ledus apstākļos, tiem bija gan papildus apšuvuma kārtas un pat tvaika dzinēji. Lai ekipāžai ziemošanas mēnešos nebūtu garlaicīgi, uz kuģa atradās bibliotēka ar pāri par tūkstoš grāmatām un konservi, kuriem vajadzētu pietikt septiņiem gadiem (ja samazina dienas devu). Pēdējo reizi ekspedīciju redzēja vaļu mednieki 1945. gada augustā, kopš tā laika mēs zinām tikai, ka visi ekspedīcijas dalībnieki ir gājuši bojā.
Grāmata ir autora variācija par tēmu, kas notika pēc tam. Autors pasniedz notikumus no dažādu ekspedīcijas dalībnieku redzes punkta, viņš it kā nošķir cilvēkus no apkārt notiekošā, tādēļ vēstījums iesākumā liekas tāds pasauss, tomēr iesākot lasīt tu vairs nevari atrauties. Tieši šis skatījums uz notikumiem no dažādiem kuģa apkalpes locekļu punktiem manuprāt ir grāmatas galvenais trumpis. Izlasot grāmatu, man šķiet, ka es pazīstu gandrīz visus ekspedīcijas dalībniekus, ziņu viņu iekšējos motīvus, dzinuļus un vēlmes. Tie ir gan ekspedīcijas vadītājs Džons Franklins, grāmatas galvenais tēls Terror kapteinis F.R.M. Crozier, psihopāts Hikki, dakteris Gudser, ledus locis Blanky u.c.
Ja klasiskos izdzīvošanas trilleros kā Džeka Londona darbos autors tic cilvēka spējām izdzīvot „baltajā ledus ellē”, tad Dens Simmons tam netic, baltais cilvēks nav piemērots dzīvei arktiskajā tuksnesī. Ekspedīcijas dalībnieki absolūti nav sagatavoti ziemošanai Arktikā, kuģi ar centrālapkuri ogles patērē ātrāk nekā plānots, arī konservi izrādās bojāti un kuģu komandas lēnām pārņem izmisums, kuru nomāc tikai militāra disciplīna un bailes no Zvēra. Zvērs ir šī trillera mistiskā daļa, tas ir kā liels leduslācis, kas laiku pa laikam nolaupa un apēd kādu ekspedīcijas dalībnieku, tomēr viņš ir tikai sižeta sastāvdaļa, tikai papildus problēma kā ledus, aukstums un bads.
Lasot šādas grāmatas es vienmēr aizdomājos, kas cilvēkiem liek dzīties kaut kur uz Arktiku absolūti nesagatavotiem, lai tur lēnām nomirtu apēdot vienam otru. Atbilde protams ir triviāla, kuģa kapteiņi un virsnieki atradās dienestā un devās turp, kur viņus sūtīja, matrožus vilināja labs atalgojums, ekspedīcijas rīkoja, lai atrastu jaunus tirdzniecības ceļus, bizness – nekāda varonība un tālu zemju vilinājums, varbūt kāds arī alka slavas. Jo īstais Džons Franklins kādā no iepriekšējām ekspedīcijām bija spiests bada laikā apēst pats savus zābakus.
Pozitīvs ir arī fakts, ka darbība nevienu brīdi nedominē pāri cilvēkiem, tas arī ir tas, kas labu grāmatu atšķir no bojevikiem. Bojevikā beidzoties darbībai, beidzas grāmata un personāži ir tikai darba veicēji. Šeit personāži ir priekšplānā un viņu motīvi ir tie, kas rada darbību. Grāmata ir visai bieza, ap 700 lapām tomēr man nevienu brīdi neuznāca vēlme nolikt viņu malā.
Lasot šo grāmatu fakts, ka tu zini kā viss beigsies nemaz netraucē. Lasot tu aplīpi ar autora varoņu cerību, ka iespējams viņiem paveiksies un viss beigsies labi. Tas, ka vīri nokāpj no kuģiem un sākt vilkt laivas uz sauszemes pusi dodoties pretī savai nāvei nerada vēlmi nolikt grāmatu malā. Kapteinis F.R.M. Crozier kādā apbedīšanas runā saka:
„Life is ‘solitary, poor, nasty, brutish, and short”
Iespējams, ka tā arī ir, un ekspedīcijas dalībniekiem tā ir realitāte, bet varbūt –
„… life is anything but poor, nasty, brutish, and short. But perhaps it did not have to be solitary.”
Grāmatu viennozīmīgi atzīstu par labāko, ko šajā gadā esmu lasījis, biju jau domājis, ka piedzīvojumu un ekspedīciju atainojumi mani vairs nespēs aizraut, bet tomēr maldījos. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem. Šī ir grāmata, kuru noteikti pārlasīšu vēl pāris reizes, jo šeit galvenais nav tas kā viss beidzās, bet gan tas kā viss notika.
Otrā grāmata, kas veltīta topošajam magam Dartam un viņa piedzīvojumiem. Puisim joprojām nav izdevies iekļūt magu Akadēmijā, tur pie vainas ir viņa ienaidnieki. Tā nu Darts nodarbojas ar dārgumu meklētāja rūpalu seno magu mītnes vietās. Tiek sakomplektēta dārgumu meklētāju komanda un uzsākts visai veiksmīgs bizness, bet diemžēl ienaidnieki Dartu atrod arī šeit, un viņam atkal nākas laisties lapās.
Nu ko lai saka, sērija tomēr saucas „fantastiskais bojeviks”, sižets tiešām ir žanram atbilstošs. Galvenais ir darbība. Tā nu te ir pa pilnam, cīņas ar dēmoniem, brīnumaini artefakti, seni noslēpumi un galvenā varoņa progress maģijas jomā. Autors laikam ir apjautis, ka gluži bez jūtām grāmata ar’ neko prātīga nebūtu un izvēlējies sižetā iepīt Darta un viņa galvenās arhi-ienaidnieces savādo sadomazohisko mīlestību. No Darta puses tā kā baidās, bet tomēr mīl un no Mērijas puses, tā kā mīl bet rases tradīcijas prasa mīļoto pārbaudīt uz fizisko un garīgo izturību – lasi paspīdzināt.
Grāmatiņa kopumā ir nedaudz sliktāka par iepriekšējo. Galveno uzsvaru autors licis uz galvenā varoņa finansiālās situācijas uzlabošanu, lai šis sekmīgāk varētu cīnīties pret saviem ienaidniekiem. Ja šīs pasaku valsts ekonomiskajai situācijai pieiet ar racionālu prātu, tad daudzas lietas šķiet dīvainas. Daudzi biznesi, kuru pakalpojumi maksā tik astronomiskas summas, ka vidēji viņiem sanāk viens klients desmit gados, bet nu labi tā taču ir tikai pasaka. Bet neskatoties uz trūkumiem lasījās raiti un no garlaicīgas pārvietošanās no punkta A uz punktu B uzmanību spēja novērst. Kopumā lieku 6 no 10 ballēm.
