Navigate / search

НЕВМЕНЯЕМЫЙ СКИТАЛЕЦ by Юрий Иванович

Nevmenajemij skitalec

Šī nu ir Kremoniādes sestā grāmata. Šoreiz autors ir sapratis, ka galvenais varonis Kremons ir attīstījies par daudz un nolemj cirst problēmu pašā saknē. Grāmatas sākumā mūsu varoņa stati tiek nonullēti. Tas izpaužas kā totāls atmiņas zudums, pazušana pēckara jukās, izkropļošana līdz nepazīšanai un maģisko spēju zaudēšana. Tā kā varonis nu ir zudis, viņu ceremoniāli apbērē un dzīve turpinās. Enormijas karalim ir plāns sagraut verdzību visā pasaulē. Tā teikt, parādīsim feodālās iekārtas pārākumu pār vergturu iekārtu. Skaidrs, to vislabāk izdarīt iekarojot Mesaloniju (vergturu bastions). Kā par laimi arī Kremons ir nonācis šajā valstī.

Tipiska šī autora grāmata, bērnišķīgi naiva, bet ar saistošu sižetu un dekorācijām. Galvenajiem varoņiem viss iet kā smērēts, visas problēmas atrisinās uzreiz. Arī galvenais varonis nonāk labās rokās un viņam visas grāmata gaitā reālas briesmas nedraud. Kas tad sitīs apdegušu idiotu? Šoreiz labie tēli tiek taupīti labāk kā ASV karavīri, viņu mirstības procents kara apstākļos ir salīdzināms ar pieļaujamajiem strojbata zaudējumiem mācību laikā (tas ir praktiski neviens). Ļaunie gan, protams, mirst bariem, bet tāds jau viņiem liktenis.

Arī labo personāžu iekšējie motīvi, joprojām ir bērnišķīgi vienkārši – nest labo pasaulē. Arī ļaunie tēli neizceļas ar īpašu iekšējo pasauli, viņi ir mantkārīgi pedofili ar kriminālu pagātni. Protams, viņiem patīk esošā kārtība. Īsti gan nav skaidrs, kā viņi ar tik vienkāršu pasaules uztveri ir spējuši noturēties pie varas daudzus gadsimtus. Tā kā sižets sanāk ļoti polarizēts labie un ļaunie, bet arī tas ir raksturīgs šim autoram.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt gan iesaku tikai tiem varoņiem, kas ir spējuši izturēt iepriekšējās piecas. Literārās vērtības viņā neatrast, pilna ar standarta risinājumiem, nekādas dižās filozofiskās domas tur neparādās. Uzmanību pie grāmatas notur tikai interesantā pasaule.

False Economy by Alan Beattie

False economy

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata veltīta ekonomikas problēmu apskatīšanai. Sarakstīta vienkāršā valodā, bagātīgi ilustrēta ar gadījumiem „iz dzīves”, kas ļauj saprast problēmas būtību arī vienkāršam lasītājam. Sākumā grāmatu izvēlējos tikai tādēļ, ka domāju, ka šis darbs būs līdzīgs jau par kultu kļuvušajai „Freakonomics”, bet realitāte izrādījās daudz labāka. Protams, nav īsti korekti salīdzināt klasisko makroekonomiku ar neoklasiskās mikroekonomikas pielietojumu, te runa ir par lasīšanas interesantumu.

Tātad grāmata sastāv no deviņām nodaļām, kas katra apskata kādu noteiktu makroekonomikas aspektu un pie reizes atbild uz kādu interesantu jautājumu. Aspekti ir sekojoši:

Valsts attīstības stratēģijas izvēle. Atbild uz jautājumu, kādēļ Argentīna zaudēja attīstībā ASV? Patiesībā jau visai klasisks situācijas apraksts, kas skaidri ilustrē dažādu faktoru ietekmi uz valstu attīstību. Kapitāla koncentrācija, protekcionisms, monetārā un fiskālā politika.

Pilsētas. Nodaļa veltīta urbanizācijai un tās modernajām izpausmēm. Sākas ar Senās Romas attīstību un beidzas ar Ķīnas megapolēm. Izrādās, ka pilsētām ir dažādi rašanās motīvi, sākot no plānveida izveides, beidzot ar spontāniem graustu rajoniem Āfrikā.

Dabas resursi. Klasiskais jautājums, kādēļ naftas un dimantu atradnes valstīm sagādā vairāk problēmas nekā nes labumu? Nodaļa parāda, ka šis apgalvojums uz visām valstīm neattiecas. Problēmas pamatbūtība izskaidrota diezgan pamatīgi. Galvenie punkti, korupcija un pārējo industriju pēkšņā nekonkurētspēja.

Reliģija. Kādēļ islāma valstis nekļūst bagātas? Patiesībā jau valsts ekonomiskajai attīstībai ar reliģiju nav nekāda sakara, un arī nekādas kolerācijas šai jomā nav pierādītas. Problēmas ir pašos cilvēkos un sabiedrībā.

Politika un attīstība. Kādēļ asparāgi nāk no Peru? Veltīta iekšējā tirgus protekcionismam, lauksaimnieku lobijam un tam, kā maza saujiņa ar uzņēmīgiem cilvēkiem spēj kropļot globālo tirdzniecību un brīvu preču kustību. Labs piemērs – ASV kokvilnas audzētāji.

Loģistika. Kādēļ Āfrikā neaudzē kokaīnu? Neliels ieskats tirdzniecības vēsturē, kā veidojušies tirdzniecības ceļi, kā izmainījušies transporta veidi, kā radies standarta preču konteiners un kādēļ valstī, kur nav sakārtota loģistika nav izdevīgi audzēt koku un ražot kokaīnu.

Korupcija. Apskata korupcijas problēmas un mēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ dažas korumpētas valstis attīstās, bet dažas ne. Indonēzijas un Tanzānijas piemērs. Jo augstāk organizēta korupcija, jo valstij lielākas izredzes attīstīties, investori zina, ja maksāsi – dabūsi, un uzskata to tikai par papildus nodokli. Bet, ja jāmaksā visiem, kā Indijā bez garantijām tas attīstību bremzē.

Attīstības ceļa izvēle. Kāpēc pandas ir nekam nederīgas? Salīdzina dažādus ekonomikas attīstības modeļus. Ķīnas centralizētais kapitālisms un Krievijas demokrātijas mēģinājumi. Protams, ASV pāri visam.

Kopumā grāmata laba. Dod daudz vielas pārdomām, izmaina arī skatupunktu uz dažiem jautājumiem. Manā gadījumā reliģija un attīstība. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus nedaudz interesē tas, kas notiek mums apkārt.

The Arctic Grail: The Quest for the Northwest Passage and The North Pole by Pierre Berton

The artic grail

Ceļojumi un atklājumi mani ir interesējuši no bērnu dienas, bet kaut kā pēdējā laikā nebija sanācis pievērsties šai tēmai. Kā stimuls šoreiz nostrādāja grāmatas „Terror” izlasīšana, saņēmos, parakņājos interneta ārēs un pasūtīju šo grāmatu.

Kā jau labai šī žanra grāmatai pienākas, reāli piedzīvojumi un ceļojumi tajā ir sastopami biezā slānī. Grāmata aptver laika posmu no 1818. gada līdz 1909. gadam. Kā jau var saprast grāmatas nosaukumā, tā pilnībā ir veltīta Ziemeļrietumu jūrasceļa pētniecībai un Ziemeļpola sasniegšanai. Tiek apskatītas visas nozīmīgākās tā laika ekspedīcijas, to vadītāji un sociālekonomiskie apstākļi, kuri noveda līdz Kanādas Arktiskā apgabala izpētei.

Visa šī Arktiskā epopeja sākās ar ideju, ka, iespējams, eksistē jūras ceļš, kas ļauti Britu impērijai ātri un ērti sasniegt Ķīnu un Indiju, netērējot laiku Āfrikas apbraukšanai. Skaidra lieta, ka šāda vilinoša ideja likās ļoti ērta gan valdībai, gan tirgotājiem. Arī sākums bija daudzsološs, Edward Parry, sasniedza praktiski tā laika buriniekiem iespējamo limitu šī jūra ceļa navigācijā. Tomēr Britu admiralitātei ar to bija par maz, un uz skatuves uznāk John Ross, kurš savā otrajā Arktikas ekspedīcijā pateicoties eskimosiem spiests ziemot tur četras ziemas pēc kārtas. Netiek aizmirsts arī John Franklin ar savu pazudušo ekspedīciju.

Jāatzīmē, ka Franklina pazudusī ekspedīcija Arktikas izpētē deva daudz lielāku devumu nekā, ja tā būtu izpildījusi savu galveno uzdevumu un atklājusi jūrasceļu. Tieši Franklina ekspedīcijas meklēšana ļāva saprast, kas tad īsti tajā Arktikā atrodas.

Visas šīs ekspedīcijas autors apraksta izmantojot ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmatas, kuģu žurnālus un publikācijas tā laika presē. Tas viss ļauj lasītajam saprast polārpētnieku priekus, bēdas, ekspedīcijas vadoņu raksturus un ambīcijas. Ar nožēlu jāatzīst, ka ekspedīciju rīkotāju kompetence varētu būt labāka, Briti konsekventi izvairījās no jebkādu eskimosu izdzīvošanas prasmju pārņemšanas. Suņu pajūgi, iglu (sniega mājas), svaigas gaļas nepieciešamība uzturā, apģērbs – visas šīs lietas tika ignorētas. Tā vietā vīri visas kravas pārvietoja ar smagām ragavām, uz kurām parasti tika novietota kuģa glābšanas laiva, viss šis pasākums svēra tuvu tonnai, tad vēl tika iekrauta provīzija un matroži (parasti jau cingas vājināti) devās ceļā. Neiztika arī bez cilvēku upuriem, kanibālisma un brīnumainām izglābšanas epizodēm.

Otra grāmatas daļa veltīta Ziemeļpola sasniegšanai. Reiz valdīja uzskats, ka ap polu atrodas silta jūra bez ledus, kur šāda ideja radusies, neviens skaidri nezina, bet labu laiku šis izdomājums tika pieņemts par faktu. Sākumā līdz polam mēģināja nokļūt ar buriniekiem. Vēlāk izmantojot pajūgus. Aprakstīts arī gadījums, kad līdz polam tika mēģināts nokļūt izmantojot gaisa balonu. Un, protams, kā kronis visam Peary un Cook sacensība par jautājumu – kurš pirmais sasniedza Ziemeļpolu. Mūsdienās ir skaidrs, ka neviens no viņiem, bet savulaik ažiotāža bija sacelta liela.

Grāmatai viennozīmīgi 10 no 10 ballēm. Biezums ap 600 lapām sīkā drukā, viena no grāmatām, kuru noteikti pārlasīšu vēlreiz. Interesantākais stāsts –Polaris ekspedīcija noritēja no 1871-1873. gadam.

Fires of Eden by Dan Simmons

fires of eden

Grāmatas darbība risinās Havaju salās. Miljardieris Bryan Tumbo kādā no salām ir uzcēlis lielisku viesnīcu ar mērķi pārdot to japāņu investoriem, bet ir viens neliels „bet”. Hotelī sāk pazust cilvēki, un apkārt tam notiek dīvainas lietas. Ir parādījušies senie dēmoni. Pa salu tagad klejo Suns, Haizivs un Kuilis, kas nesmādē cilvēku gaļu un vadās pēc sev vien zināmiem mērķiem. Grāmatas galvenā varone Eleanor ir labi informēta par šiem notikumiem, jo šādas lietas te nenotiek pirmo reizi, un dara visu, lai tos novērstu.

Drīz būšu kļuvis par Simmons daiļrades pazinēju, pēdējā laikā esmu izlasījis diezgan daudz viņa sarakstītas grāmatas. Teikšu uzreiz – šī nav viena no labākajām grāmatām, es pat teiktu – viduvēja. Parasts trilleris ar misticisma pieskaņu. Arī dekorācija ir standarta – nomaļš hotelis (S.Kinga „Shining”), nolādēta vieta, senču kapi, dēmoni (kurā šausmu stāstā tad tādu nav), cilvēku alkatība un pāris cilvēku, kas zina kādas lietas jādara. Tas viss kopā radīja iespaidu – kaut kur jau lasīts. Arī havajiešu mitoloģija nebūt nav attēlota tik saistoša, lai spētu ieviest sižetā novitāti.

Arī autora mēģinājums sižetā iepīt M.Tvena un galvenās varones Tantes ceļojumu uz Havaju salām mani nedaudz izbrīnīja. Neliels spoileris. Galvenā varone visu laiku vazā sev līdzi tantes dienasgrāmatu, kurā aprakstīti notikumi, kuri norisinājās uz šīm salām pāri par simts gadus atpakaļ. Dienasgrāmata visur tiek netieši pieminēta, lielākā daļa no galvenajiem tēliem viņu arī izlasa un nosaka, redz, kas te notiek, nu mēs zinām. Tajā pat laikā lasītājs nedabū uzzināt par tās saturu praktiski neko, arī lielie lasītāji, cik var noprast pēc sižeta no tās dienasgrāmatas nav ieguvuši neko daudz vairāk, cik parasts bērns izlasot Brīnumzemes pasaku grāmatu. Nezinu kāpēc, bet tieši šī dienasgrāmata mani reāli aizkaitināja.

Tumbo, iespējams, bija spilgtākais tēls. Jā, alkatīgs biznesmenis visa notiekošā galvenais vaininieks, tomēr viņš ne brīdi nezaudē optimismu par savu plānu veiksmīgu realizāciju un jāatzīst, ja autors nebūtu iejaucies viņš to hoteli visticamāk būtu japāņiem pārdevis.

Kopumā grāmata ir okei, ja negribas lasīt neko nopietnu. Es gan biju sagaidījis kaut ko nedaudz nopietnāku, bet diemžēl vīlos. Grāmatai liekamas 7 no 10 ballēm. Šo to jau par havajiešu mitoloģiju uzzinām, bet grāmatai, kas veltīta Havaju salām tā kā nedaudz par maz.

Song of Kali by Dan Simmons

Song of Kali

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Dzejniekam vārdā Bobby Luczac laikraksta redakcija piedāvā aizbraukt uz Indiju. Viņa darbs ir vienkāršs; satikt bengāļu rakstnieku vārdā Das un paņemt viņa jaunāko garadarbu. Protams, ja tas ir iespējams, būtu vēlams arī uzzināt, kā cilvēks, kurš rietumu pasaulē skaitās miris jau astoņus gadus, spēj uzrakstīt poēmu. Bobby Luczac tas vairāk šķiet kā eksotisks ceļojums, un tādēļ viņš līdzi paņem gan savu indiešu izcelsmes sievu, gan savu nesen dzimušo meitiņu. Tā nu viņi visi aizlido uz Kalkutu, un te arī viņu laimīgās dienas beidzas.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka tā ierauj savā realitātē jau no pāris pirmajām lapaspusēm un nebrīnītos, ja pēc izlasīšanas dažu vieglāk iespaidojamu lasītāju kādu laiku vajātu murgi. Tie, kas ir lasījuši R.Kiplinga darbus par Indiju, atpazīs lielāko daļu standarta baltā cilvēka Indijas stereotipiem. Daudz un dažādi noslēpumaini kulti, Kali, slepkavas, nabadzība, profesionāli ubagi, govi, kastas un citas lietas. Jo vairāk galvenais varonis iepazīst Kalkutu un tās iedzīvotājus, jo vairāk tā viņam sāk nepatikt, bet arī tikt no viņas prom nemaz nav tik viegli.

Sliktās vietas, melnie caurumi pasaules realitātē rakstniekiem nav svešs koncepts. Tomēr Simmons šo lietu parāda citā kvalitātē. Viņam ļaunuma iemiesojums ir nevis pamesta māja, nomaļa kalnu ieleja vai vecas drupas, bet gan vesela pilsēta Kalkuta. Viens gan ir skaidrs – pēc šīs grāmatas izlasīšanas es diez vai uz Kalkutu kādreiz braukšu. Laikam jau mani aizspriedumi pret Indijas pilsētu netīrību, iedzīvotāju vienaldzību pret citu un savu dzīvību, un nedaudz savādākais pasaules uzskats, pārāk labi saskanēja ar autora aprakstīto.

Protams, es skaidri apzinos, ka šī grāmata ir šausmu stāsts nevis ceļojumu apraksts, bet tur nu vairs neko nevar darīt. Diemžēl neesmu arī pietiekoši spēcīgs indiešu daudzajās reliģijās un viņu milzīgajā dievu, rakšasu un pusdievu panteonā, lai spētu spriest par autora aprakstītā Kali kulta rituālu patiesību un nozīmi mūsdienu Indijā. Šis fakts, domājams, man liks nedaudz iedziļināties šajos jautājumos, izlasot kādu grāmatu par šo tēmu. Lai gan grāmatas centrālo ideju Kali laikmets grāmatas varoņa pasaulē ir pienācis, gribam mēs to vai negribam.

Tā kā šis ir autora debijas darbs, tad pietrūkst vienas viņam raksturīgas lietas, tas ir viltīga nobeiguma. Nē, nobeigumam nav ne vainas, bet kaut kā gaidīju daudz interesantāku kā vēlākajiem darbiem. Bet nekas – 9 no 10 ballēm liekamas droši. Ja patīk šausmu stāsti to labākajā nozīmē (tas ir kad autors, tā vietā lai sīki un smalki aprakstītu asiņainus skatus, uzraksta tā, ka tavas paša smadzenes rada vajadzīgo noskaņu), tad ir vērts palasīt.

Intelektuāls jautājums LXXXIII jeb kā sēsties lidmašīnā

IMG_1787

Tā kā pēdējā laikā sanāk daudz lidot, tad arī jautājumu izvēlējos saistītu ar lidošanu. Iedomāsimies situāciju:

Pie ieejas lidmašīnā stāv rinda ar simts pasažieriem. Pasažieris, kas rindā stāv pirmais ir pazaudējis savu iekāpšanas karti (tā ir tāda lapiņa, kas norāda pasažiera sēdvietu un reisu). Viņš to skaļi neizziņo, iekāpjot lidmašīnā, viņš vienkārši apsēžas brīvi izvēlētā vietā. Nākamie pasažieri rīkojas pēc sekojoša algoritma, ja viņa iekāpšanas kartē norādītā vieta ir brīva viņš apsēžas tajā, ja vieta jau aizņemta, viņš izvēlas jebkuru citu brīvu vietu. Lidmašīnā ir 100 pasažieru vietas.

Tagad jautājums, kāda varbūtība ir pēdējam pasažierim, kas iekāpj lidmašīnā, ir atklāt, ka viņa vieta jau ir aizņemta?

Darwin’s Blade by Dan Simmons

Darwins Blade

Darwin Minor ikdiena sastāv no dažādu nelaimes gadījumu izmeklēšanu. Tā var būt gan lidmašīnas katastrofa, gan autoavārija, gan nelaimes gadījums zoodārzā. Kādu dienu viņa vēlme noskaidrot patiesību nonāk konfliktā ar noziedzīga grupējuma vēlmi iedzīvoties uz nelaimes gadījumu apdrošināšanas kompensācijas rēķina. Tad nu Darwina ikdiena pārvēršas par centieniem izdzīvot.

Kā jau pēc aprakstiņa var spriest, tipisks trilleris. Nenoliedzami, šī grāmata tāda arī ir. Tomēr aiz visas standarta trillera būšanas – pakaļdzīšanās, slepkavības mēģinājumiem, konspirācijas un cīņas, slēpjas diezgan nopietna ASV apdrošināšanas industrijas analīze. Ir aprakstītas tiesas prāvas, kas skar mūsuprāt dīvainus gadījumus, „paslīdēšana” pie veikala durvīm un kompensācijas pieprasīšana, ciešana autoavārijā, kur cietušā mašīna ir speciāli aprīkota, lai avārijas izraisītājs neciestu. Aprakstīti arī sīkie blēži, kas regulāri dažādās iestādēs gūst „mugurkaula bojājumus”, ģimenes, kuras pelna uz autoavārijām. Aprakstīti arī advokāti, kuriem šīs tiesāšanās ar „vainīgajām” kompānijām ir galvenais ienākumu avots.

Otrs grāmatas pluss ir dažādu jocīgu gadījumu „iz dzīves” analīze un apraksts. Par jocīgo gadījumu datubāzi autors izmanto Darvina balvas kandidātus. Man ar nelielām pūlēm izdevās tur pāris no autora aprakstītajiem notikumiem (piemēram, gadījums ar džeku, kurš uzstādījis savam auto divus raķešdzinējus pacēlies gaisā un ietriecies kanjona sienā). Grāmatas autors apgalvo, ka aprakstot visus gadījumus ir reāli konsultējies ar speciālistiem un cer, ka neko nav sajaucis. Līdz ar to grāmatā nav nekādu notikumu un darbību, kas konfliktētu ar fizikas likumiem. Tas manuprāt šāda tipa grāmatām ir liels pluss.

Grāmata ir laba un izklaidējoša lasāmviela. Protams, pēc „Terror” un „Drood” šķita līmeni zemāk, izņemot galveno varoni pārējie ir tādi kā blāvi tēli. Kopā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Ir vērts palasīt, ja gribas ko izklaidējošu.

%d bloggers like this: