Sen, sen nebiju lasījis neko no ezotēriskās literatūras žanra. Vēl senāk nebiju lasījis grāmatu, kura apgalvotu, ka ziņas par pēcnāves dzīvi būtu saņemtas no pašām dvēselēm. Jāatzīst, ka pirms grāmatas izlasīšanas biju diezgan daudz ko dzirdējis par šo dvēseļu pasauli, kurā viņas atpūšas laikā starp dzīvēm. Šī daudzā dzirdēšana tad mani arī pamudināja pieķerties šai grāmatai.

Grāmata pirmo reizi iznāca 1994. gadā, un nepagāja ne divpadsmit gadi līdz to izdeva arī latviešu valodā. Grāmatas autors – praktizējošs hipnoterapeits apgalvo, ka ar regresīvās hipnozes metodi ir iespējams uzzināt ne tikai mūsu dvēseļu iepriekšējās dzīves, bet arī izzināt to pasaules struktūru, kurā dvēseles nonāk pēc nāves. Grāmatā ir aprakstīti viņa Izpētes Objektu dvēseļu stāstījumu apraksti un autora interpretācija par dzirdēto. Grāmata strukturēta tā, lai lasītājam dotu pilnu ainu visos procesos no nomiršanas līdz jaunas dzīves izvēlei.

Man personīgi gan par grāmatu, gan par autoru izveidojās negatīvs priekšstats. Teikšu kā ir: visu laiku rodas sajūta, ka autors māna savus lasītājus un to dara tik nekaunīgi, ka pat necenšas to slēpt. Piemēram, pirmkārt viņa hipnozes seansos uzdotos jautājumus nekā citādi kā par uzvedinošiem nosaukt nevarētu. Jautājums sevī jau ietver iespējamo atbildi, kuru tad arī izpētes objekts labprāt atbild.

Otrkārt, autors jau sākumā atzīst, ka viņa izpētes objekti lielākoties sirgst ar dažādiem garīga rakstura traucējumiem, kas liecina ka viņa „izpētes areāls” ir visai ierobežots.

Treškārt, pāris vietās ir netieši pateikts, ka izpētes objekts jau pirms hipnozes ir diezgan labi informēts par dvēseļu pasauli. Par kādu neatkarīgu izpēti mēs te varam runāt.

Ceturtkārt, autora mēģinājumi izskaidrot dvēseļu pasauli ar fizikas terminiem nav nekas cits kā gudru vārdu savārstījums un pretrunīgas ideju interpretācijas. Piemēram, dvēseles tiek sauktas par rezonējošiem elektromagnētiskiem gaismas viļņiem, vai tikai par gaismu (izbrīnījos, ka netika piesaukta ektoplazma). Tad nu kvantu fizikas un Ņūtona mehānikas termini tika izmantoti kā nu pagadās, galvenais, lai gudri izklausās. Nerunāsim nemaz par to, ka šīm dvēselēm tiek pasniegtas ar strikti antropisku skatījumu. Dvēseles „redz”, sazinās telepātiski (bet nez kāpēc viņām jāsaskaras, citreiz tas nav obligāti), savā pasaulē ārpus laika un telpas (lai gan viņām tur laiks tomēr ir un telpa ar) viņas blandās riņķī spīdošu lodīšu veidā un dzīvo savos spietos. Šis lodīšu koncepts, gan tik bieži mijas ar dvēselēm, kas patur cilvēku izskatu, ka ir skaidrs, ka autors nav pievērsis uzmanību šai sižeta līnijai.

Piektkārt, personīgi uztvēru autora mēģinājumu mani apčakarēt šajā rindkopā 182. lapaspusē:

„… sākot ar pirmo dzīvi kā vīrietim, vārdā Kro-Magnons, akmens laikmeta kultūrā apmēram pirms 30000 gadu.”.

Varbūt ASV antropoloģija ir kāda slepenā zinātne, bet normāli cilvēki zina, ka Cro-Magnon cilvēki savu nosaukumu ieguva no Francijas teritorijas toponīma, kur šie cilvēku senču skeleti pirmo reizi tika atrasti. Par Atlantīdas piesaukšanu nemaz nerunāšu. Tagad tās vietā esot Azoru salas.

Sestkārt, pat ja pieņemam, ka autoram ir taisnība, netiek atbildēts uz jautājumu, kam tas viss ir vajadzīgas. Dvēseļu pirmavotam, lai pilnveidotos? Bet viņš jau ir pilnīgs! Pēdējās nodaļās vispār dvēseles koncepts tika nonivelēts, līdz tādam kā apziņas parazīta līmenim. Smadzeņu domāšana ir viens, bet dvēsele ir otra komponente, viena dvēsele var būt vairākiem cilvēkiem un dzīve ir dvēseļu determinēta.

Septītkārt, ja dekompilējam autora paustās dvēseļu pasaules struktūru, mēs redzam, standarta kristietības konceptu, pēcnāves dzīves mītu rietumu kultūrās un hinduisma/budisma konceptu sajaukumu. Piemēram, standarta gaismas tunelis, pavadoņdvēsele Svētā Pētera vietā, karmas piesaukšana, kļūšana labākam caur ciešanām, mūžīgais izziņas ceļš, deja vu sastopot iepriekšējās dzīvēs sastaptos cilvēkus, dvēseļu hierarhija un mūžīgā piedošana.

Kopumā grāmatu ieteiktu lasīt visai kritiski un veltīt nedaudz laika iedziļinoties autora apgalvojumos un pierādījumos. Ja vajag pārlasot vēlreiz nodaļu, kur autors saka, „tādējādi pierādot”, pierādījums parasti nemaz (vienmēr) nav jo tiek balstīt uz autora paša vārdiem. Pats autors arī nekur zinātniskos žurnālos savus atklājumus nekad nav publicējis un nenorāda arī uz iepriekšējiem pētījumiem šajā laukā. Laba grāmata kritiskās domāšanas attīstīšanā, bet visādi citādi grāmatas autora instruments naudas pelnīšanā. Mēs jau katrs sev vismaz dziļi sirdī esam nemirstīgi un cerība uz dzīvi pēc nomiršanas nevienam nav sveša. Grāmatai dodu 4 no 10 ballēm. Nepatīk, ja autors tevi nekaunīgi mēģina muļķot.