Navigate / search

Cold: Adventures in the World’s Frozen Places by Bill Streever

cold

Grāmatu iegādājos pilnīgi nejauši, pateicoties uzstājīgai Amazon rekomendācijai. Domāju, nu nekas nopirkšu, tad jau izlasīšu. Galu galā, ja jau autors dzīvo Aļaskā, tad jau par aukstumu viņam vajadzētu kaut ko zināt.

Tātad aukstums un tā izpausmes. Tēma tiek apskatīta no dažādu zinātņu skatupunktiem un kultūrvēsturiskiem aspektiem. Autors grāmatu ir sadalījis divpadsmit nodaļās, katra veltīta savam mēnesim. Katrā mēnesī mums nedaudz tiek pastāstīts par laika apstākļiem Aļaskā, par kādu autora piedzīvojumu, pārējais piepildīts ar daudziem interesantiem faktiem, kas saistīti ar aukstumu un tā izpausmēm. Autora piedzīvojumi ir dažādi – peldēšanās aiz Arktiskā loka, balto lāču ziemas migu meklēšana, slēpošana un Aukstā kara militārās bāzes apmeklēšana

Tā nu lasītājs var uzzināt par 1888. gada Schoolhouse Blizzard (ledusvētru), kas nogalināja ap 500 cilvēkiem, pie reizes pieminot hipotermijas efektus un aukstās gaisa masas. Uzzinām arī par gadu bez vasaras, šāda vasara gadījās pēc vulkāna Tambora izvirduma. Netiek aizmirsti arī polārpētnieki un viņu vairāk vai mazāk izdevušās ekspedīcijas, uzņemto kaloriju nozīme aukstos laika apstākļos. Neliela kritika par Snowball earth teoriju, var redzēt, ka autoram šī teorija nebūt neliekas tik pamatota, kā mums to vēsta BBC dokumentālās filmas. Nedaudz par gājputniem, izrādās, ka kādreiz cilvēku uzskatījuši bezdelīgas pārziemo dīķa dūņās. Nedaudz par dzīvniekiem, kas nekur nemigrē, bet guļ ziemas miegu. Te arī neliela kritika veltīta cilvēkiem, kas maksā bargu naudu, lai viņu ķermeņus pēc nāves iesaldētu un vēlāk atdzīvinātu. Ir arī absolūtā nulle, salnas iesaluši mamuti, globālā sasilšana un metroloģija

Ja ķeries pie šīs grāmatas lasīšanas, ieteiktu jau laikus izveidot tabuliņu, kurā Fārenheita grādi salīdzināti ar grādiem pēc Celsija. Grāmata domāta amerikāņu lasītājam un visas temperatūras piesauktas Fārenheitos. Arī man izlasot pāris lappuses nācās sēsties pie datora, lai izveidotu un izdrukātu šādu tabuliņu. Ir tomēr diezgan grūti, lasot pārveidot -22 pēc Fārenheita uz -30 pēc Celsija. Pati grāmata lasās labi, kā jau tas interesantām grāmatām pieņemts. Tomēr mani māc šaubas vai pēc pusgada lāgā spēšu atcerēties vairāk kā pārdesmit izlasītos interesantos faktus

Grāmata manuprāt ir nopelnījusi 9 no 10 ballēm, nelielu tēmu nestrukturētību labi kompensē grāmatas beigās atrodamais indekss.

The Elements: A Visual Exploration of Every Known Atom in the Universe by Theodore Gray

Elements

Kā jau modernām grāmatām pieņemts arī šai ir treileris:

Reizēm tu cilvēks aizdomājies, kur mēs īsti izmantojam tos daudzos ķīmiskos elementus, kas rodami periodiskajā tabulā. Ķīmiju skolā mācījies esmu, bet tik un tā šaubos vai spētu spaini ar holmiju atšķirt no spaiņa ar ceriju. Jeb atbildēt uz jautājumu, kur pie velna likt itriju, vai kā saimniecībā izmantot bismutu? Tad nu lai rastu atbildi uz šiem jautājumiem, iegādājos šo grāmatu. Patiesībā es par grāmatu samaksāju jau mēnesi pirms tās iznākšanas.

Grāmatas autors ir tā saucamais elementu kolekcionārs. Eksistē tādi cilvēki, kas tā vietā, lai krātu košļeņu papīrīšus, nodarbojas ar ķīmisko elementu krāšanu. Viņi pārlūko ebay meklējot kādu retu metāla foliju, interesantu sakausējumu un ļoti labi zina, kur katrs elements tiek izmantots, kā viņš jāglabā un, kur viņu dabūt. Grāmatas autors savācis iespaidīgu kolekciju, nolēmis padalīties ar to. Dažus eksemplārus gan viņam FIB ir konfiscējis. Piemēram, kādu zagtu raķetes detaļu, kas esot bijis ļoti labs niobija sakausējuma paraugs. Viņš katram elementam izveidojis pāris rindkopu garu aprakstu un klāt pielicis fotogrāfijas ar savas kolekcijas priekšmetiem. Maliņā pierakstīti katra elementa galvenie raksturlielumi –kušanas temperatūra, elektronu skaits, kristāla struktūra, atommasa un atoma rādiuss. Autoram ir neliels klikšķis – viņš, kur vien iespējams, atgādina, ka blīvākais elements it irīdijs nevis osmijs.

Tā nu lasītājs varbūt pirmoreiz mūžā ieraudzīs disprozija kristālu, torija elektrodu, uzzinās, ka telūru var atrast kompaktdiska folijā un terbiju audioiekārtās, indiju plazmas televizorā un osmiju ulmeņlaiku Hi end patafona adatiņa. Ko gan vairāk var vēlēties – smukas bildes, izsmeļoša informācija un interesanti fakti. Grāmata nav no tām, kuras izlasāmas uzreiz, laiku pa laikam var apsēsties, pašķirstīt un izlasīt kā tad tur īsti ir ar to gadolīniju. Domājams arī ka šādas grāmatas izlasīšana agrākā vecumā varētu izraisīt nopietnāku interesi par ķīmiju. Nu vismaz man būtu.

Viennozīmīgi viena no vizuāli vissmukākajām grāmatām, kuru es pērn nopirku. Ja viņu lasa vilcienā, tad vari būt drošs, ka arī blakussēdētājs skatīsies bildes. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, šādu tiešām būtu vēlējies savā bērnības grāmatu plauktā.

The Cracking Code Book by Simon Singh

Cracking codebook

Īsumā informācijas šifrēšanas un kodēšanas vēsture. Sarežģītā matemātika izlaista, tās vietā aprakstīti daudzi interesanti atgadījumi „iz dzīves”. Lasītājs tiek iepazīstināts ar sengrieķu un seno romiešu kara viltībām. Mūsdienās gan šādus šifrus spētu atkost pat pamatskolnieks, bet savulaik ādas strēmeles uztīšana uz koka sprunguļa, teksta uzrakstīšana un strēmeles attīšana, skaitījās reāls paņēmiens. Tad sekoja aizvietošanas šifrs, kad vienus burtus aizvietoja ar citiem. Kad atklāja statistiskas metodes, ar kurām šis šifrs „uzlaužams”, tika izgudrots Vigenere šifrs. Tas kādu laiku skaitījās neuzlaužams, bet mūsdienās polialfabētiska šifra uzlaušana ir triviāla.

Protams, netiek aizmirstā vācu šifrēšanas brīnummašīna Enigma. Var teikt, ka tai veltīta vesela grāmatas ceturtdaļa. Godīgi sakot, tik labu mašīnas darbības principa aprakstu vēl nebija nācies lasīt. Netiek aizmirstas arī metodes, ar kuru palīdzību Enigmas šifrs tika „uzlauzts”. Nodaļa veltīta arī amerikāņu Navajo indiāņu valodas izmantošanai Otrajā pasaules karā. Nedaudz apskatīta arī Ēģiptes hieroglifu atšifrēšanas vēsture. Pēdējā nodaļa veltīta RSA šifrēšanas metodei un publiskajai atslēgai.

Līdz šim manis lasītās kriptogrāfijas un kriptoloģijas grāmatas bija vairāk matemātiski akadēmiskas un juridiskiem terminiem pārbagātas. Tās lasīju augstskolas laikos, šo to uzprogrammēju, šo to izmantoju, lai uzrakstītu pa kādam referātam. Tomēr šifrēšanas vēsturiskos aspektu nekad tā speciāli nebiju pētījis. Tādēļ, kad pagājušajā vasarā biju iegriezies Robert’s Books lietoto grāmatu veikaliņā un, nevarēdams atrast neko sev piemērotu, ieraudzījis šo grāmatu, vadījos pēc principa „bada laikā velns pat mušas ēd” nopirku. Grāmata mājās kādu laiku nostāvēja un pie lasīšanas ķēros klāt tikai tagad.

Tagad nedaudz kritikas, grāmata kā jau rietumu autoriem pierasts, mums vēsta tikai par rietumu civilizācijas kriptogrāfijas vēsturi un aspektiem. Domāju, ka arī pārējā pasaulē ir bijuši interesanti notikumi ārpus Enigmas un Skotu karalienes Marijas. Papildus bonuss ir nodaļa The Codebreaker’s Challenge, kas ļauj lasītājam pārbaudīt savas kriptoanalīzes spējas. Laba ir arī pilnā Beale Papers šifra publikācija, kas atšifrētājam ļaus atrast vairākas tonnas zelta.

Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Saprotu, ka par japāņu šifriem vēlams lasīt japāņu grāmatās, un par krievu šifriem krievu grāmatās, bet gribējās kaut ko nedaudz vairāk.

Intelektuāls jautājums LXXXVII jeb kā tad tur īsti bija?

IMG_3447

Tātad, reiz dzīvoja divi studenti Jānis un Pēteris. Abi bija ļoti spējīgi matemātikā un visu semestri pelnīja tikai desmitniekus. Bet tā nu sagadījās, ka eksāmena dienā viņi bija nedaudz aizdzērušies pavisam citā pilsētā, kas atradās patālu no augstskolas. Tā viņi eksāmens nokavēja. Tomēr abi studenti nemeta plinti krūmos, un devās pie matemātikas profesora. Sak, braucām uz eksāmenu, bet, še tev, mašīnai pāršauj riepa un nekādi netikām. Varbūt ir iespējams eksāmenu nokārtot tagad? Profesors padomā un saka: „Kāpēc gan ne!”.

Studenti tiek nosēdināti katrs savā auditorijā un saņem eksāmena uzdevumus. Lapas viena puse satur uzdevumu piecu punktu vērtībā, bet uz lapas otras puses uzrakstīts jautājums deviņdesmit piecu punktu vērtībā – Kura automašīnas riepa pārsprāga? Kāda ir varbūtība, ka abi studenti atbildēs vienu un to pašu?

The Sad Tale of the Brothers Grossbart by Jesse Bullington

Brāļoi Grosbarti

Grāmatā mums tiek vēstīts par bēdīgo brāļu Grosbartu stāstu. Izlasot grāmatu gan īsti nevarēs saprast, kam bija vairāk bēdu, brāļiem Grosbartiem vai pasaulei, kurai jāpiecieš brāļus jāpiecieš. Tātad brāļi Hēgelis un Manfrīds ir divdesmit piecus gadus veci jaunekļi. Viņus ir uzaudzinājis tēvocis un apmācījis arī Grosbartu ģimenes arodā, proti kapu aplaupīšanā. Savā dzīvē viņi jau ir apceļojuši visu Eiropu, izaudzējuši bārdas, lai attaisnotu savu uzvārdu. Neviens dēmons vai ragana nestāv ne tuvu brāļiem Grosbartiem, viņiem nav ko nožēlot, jo viņi ir tikai ierocis Marijas gribas piepildīšanai zemes virsū. Brāļu mērķis ir sasniegt Ēģipti (paši to sauc par Giptlandi) un veikt visu laiku lielāko kapu izlaupīšanu. Ģimenē valda uzskats, ka tieši uz turieni ir devies viņu vecaistēvs.

Teikšu uzreiz, cilvēkiem ar knapiem nerviem grāmatu labāk nelasīt. Cilvēki tiek slaktēti pa labi un pa kreisi, sastopams gan ekto gan ekso kanibālisms, viduslaiki tiek attēloti visdrūmākajos toņos. Katrā mežā ir pa dēmonam, naktīs apkārt klīst mēra dēmoni vai vienkārši dēmoni, katrā nomaļā miteklī mīt pa raganai un jūrās vēl sastopamas nāras. Tomēr visbīstamākie no visiem ir paši cilvēki, kas par drēbju kārtu nogalinās vientuļu ceļinieku un bagātākam vīram, iespējams, uzbruks viss ciems. Tad nu šādā pasaulē brāļi dodas uz aizjūras zemēm. Ceļojums sākas ar ideju iegūt pārtiku un zirgu, problēma atrisinās vienkārši. Brāļiem ir kaimiņš Heinrihs, kas viņus bērnībā iekaustījis ar lāpstu. Tad nu vīri par rāceņu maisu un zirgu noslepkavo visu zemnieka ģimeni.

Manā skatījumā grāmata ir par diviem totāliem atsaldeņiem (krievu Brat filma nestāv ne klāt), kuru prātus nomākusi ideja par savu izredzētību un bezgrēcību. Viņi nogalinās katru, kas stāsies viņiem ceļā vai apšaubīs viņu ticību. Daļa grāmatas tiek veltīta teoloģiskām diskusijām jeb kāpēc Marija ir pārāka par pašu Dievu. Nekādas dziļās tēzes gan tur neatradīsim, jo spriedumi ir vien pašu brāļu apgalvojumi, kurus labāk neapstrīdēt. Brāļu dzīves uztver vislabāk raksturo šis citāts:

„Why me, why them, why, why, why? Cause you’s a cunt, that’s why. Cause Her Will is inscrutable, and what’s more, none a our fucking trade. We truck in the flesh, and doing as She commands, showing mercy and acceptin fate for just that stead a raisin them questions what would get you burnt quick you wasn’t wearin robes. Gotta believe in a world without answers, a fate without explanation or apology, or you’s the cunniest a the cunts and you’s gonna get your precious answer in the fires below!”

Grāmatu es ierindotu tādā kā viduslaiku bojevika kategorijā. Uz dziļu viduslaiku atainojumu šī grāmata nevarētu pretendēt, bet tas arī sižetam nav īpaši vajadzīgs. Lielākais grāmatas saturs tiek veltīts kaujas situāciju aprakstam, kur kurš stāv, kas kam sit un ko cirvis vai zobens nocērt. Tas lasīšanu nedaudz padarīja vientuļu. Grāmatai praktiski ir tikai viena sižeta līnija brāļi Grosbarti, otra Tā veltīta Heinriha atriebes meklējumiem ir fragmentāra un tāda neattīstīta.

Grāmatu nopirku, kad izlasīju anotāciju, un, saņēmis pa pastu, tūdaļ ķēros pie lasīšanas. Lai arī vēstījums ir drūms un asiņains, grāmata tomēr aizrauj. Dodu 9 no 10 ballēm, domāju, ka pēc pāris gadiem atradīšu laiku, lai šo daiļdarbu izlasītu vēlreiz.

Autora mājas lapa.

Un ja vēlaties uzzināt nedaudz savādāku skatījumu uz šo grāmatu, iesaku apmeklēt šo blogu.

Giant Airships (Epic of Flight) by Douglas Botting

The Giant Airships

Jau labu laiku man bija vēlme izlasīt kādu grāmatu par dirižabļiem. Lielākās problēmas sagādāja tieši grāmatas atrašana. Lielākā daļa no grāmatām, kas veltītas dirižabļiem, vēlas mums pavēstīt par Hindenburga bēdīgo galu. Tā nu rakos un meklēju, līdz atradu šo 1981. gadā izdotu grāmatu, kurā pēc autora vārdiem cilvēks var atrast visu dirižabļu vēsturi no pirmsākumiem līdz Hindenburgam.

Vārds dirižablis ir nācis no franču valodas. Un tā tulkojums ir visai vienkāršs – vadāms, iesākumā cilvēki vēl lika klāt vārdu balons, bet ar laiku atmeta. Pirmo daudz maz vadāmu dirižabli uzbūvēja Brazīlietis Alberto Santos-Dumont, kas 1901. gadā pat vinnēja 75’000 franku balvu, jo spēja aizlidot no 3,5 jūdzes attālas vietas līdz Eifeļa tornim un atpakaļ. Ap 1900. gadu tika testēts Grāfa Cepelīna pirmais prototips LZ1, tomēr tas neguva cerētos panākumus, un Grāfs Cepelīns finansējumu meklēja, gan vācot ziedojumus, gan ieķīlājot sievas īpašumus Latvijā. Tomēr viņa idejas triumfēja Graph Zeppelin formā, kas, manuprāt, ir visu laiku slavenākais dirižablis. Galu galā aplidoja apkārt pasaulei, pārlidoja Ziemeļpolu un spēja nodrošināt regulārus reisus ar Ameriku.

Grāmatā vesela nodaļa ir veltīta dirižabļiem Pirmā Pasaules kara laikā. Angļi dirižabļus lielākoties izmantoja izlūkošanas operācijās, lai atrastu ienaidnieka zemūdenes. Vācieši savukārt ķērās lietai klāt nopietnāk un izmantoja dirižabļus, lai bombardētu Londonu. Skaudra lieta, ka šāds agregāts, kas ir pārsimts metru garumā un pildīts ar ūdeņradi nav diez kāds pretinieks lidmašīnām, kas šauj sprāgstošas lodes. Nodaļa pilna ar nogāztu dirižabļu rāmju fotogrāfijām.

Ir nodaļas, kas veltītas amerikāņu un britu centieniem uzbūvēt ideālu dirižabli. Briti uzbūvēja divus nopietnus gaisakuģus R100 un R101. R100 bija veiksmes stāsts, bet R101 savā lidojumā uz Indiju eksplodēja un nogāzās kādā Francijas mežā ar visiem deputātiem. Detalizēti aprakstīts arī dirižabļa Norge lidojums uz Ziemeļpolu. Ir aprakstīts arī bēdīgais itāļu mēģinājums sasniegt Ziemeļpolu ar savu dirižabli Italia. Grāmatu noslēdz Hindenburgs, izgatavošana, lidojumi un katastrofa. (Bez tā grāmata par dirižabļiem nemaz nevar iztikt).

Grāmata ir ļoti informatīva, bagātīgi ilustrēta un viegli lasāma. Tiešām dod skaidru un izsmeļošu priekšstatu par dirižabļiem, kurus būvēja Francijā, Itālijā, Lielbritānijā, Vācijā un ASV. Citu valstu dirižabļi praktiski netiek apskatīti. Pamatīgi apskatīti dirižabļu konstruēšanas veidi, veidi kā izvairīties no statiskās strāvas, kā pareizi izvietot gāzes balonus. Pamatīgi apskatīta arī dirižabļa vadība, balasta risinājumi un svara sadalīšana. Ja godīgi, man nav īsti skaidrs, vai citās valstīs maz dirižabļu programmas eksistēja. Kopumā grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm. Tiešām ir vērta tos 0.80 GBP, ko par viņu iztērēju. Gribētos kādreiz dzīvē izbraukt ar īstu dirižabli.

%d bloggers like this: