Asprins ir viens no maniem iecienītākajiem fantasy un zinātniskās fantastikas autoriem. Man patīk veids, kā viņš caur ironiju pasniedz dzīvi, pasmejas par cilvēkam „svarīgām” lietām. Šo darbu kaut kādu iemeslu dēļ biju palaidis garām un nebiju vēl lasījis, un tas, neskatoties uz faktu, ka darbs iznācis jau 1977. gadā. Tad nu kārtējā „nezinu, ko lai lasu” periodā nolēmu izlasīt.

Stāsta darbība norisinās nākotnē. Nākotne nav visai tālu no tā paša 1977. gada. Pasauli kontrolē megakorporācijas. Šīs septiņas korporācijas ir monopolizējušas noteiktas industrijas un savā starpā cīnās, lai iegūtu lielāku kumosu. Nacionālās valstis ir bezspēcīgas korporāciju priekšā, ja nu vienīgi K-bloks jeb komunistiskā bloka valstis. Korporācijām patiesībā rūp tikai pāris lietas, izmaksu samazināšana, sabiedriskais viedoklis un trešo pušu neiejaukšanās viņu darbībā.

Lasītājs visu šo nākotni redz no algotņa, informācijas analītiķa, korporāciju starpnieka un korporāciju menedžera skatpunktiem. Neviens no šiem cilvēkiem nav tik naivs, lai cīnītos pret pastāvošo kārtību, viņus interesē pašu karjera un kabata. Korporācijas ir uzsākušas savstarpēju karu, lai valdība par to neuzzinātu, tās ir vienojušās par pāris noteikumiem. Karš risinās Brazīlijas džungļos, lai samazinātu izmaksas, karots tiek „killsuite” (tas ir apģērbs, kurš reģistrējot nosacītu trāpījumu, paralizē karavīru uz pusstundu), arī munīcija ir nosacīta, tikai jāpierāda, ka postījumus varēja reāli izdarīt. Viss ir pa lēto, materiālie resursi netiek tērēti, karavīri otrā dienā ir atpakaļ ierindā, tikai valdība pinas pa kājām.

Grāmatu īsumā var raksturot kā tipisku variāciju par distopijas tēmu. Pasaulē dzinējspēks ir karš un nauda, cilvēkiem tiek nodrošināts minimums, lai nebuntotos un viss. Jāatzīmē, ka nekāds šedevrs šis darbs nebija, lasīt var un šādas tādas lietas šķiet interesantas. Piemēram, informācijas analītiķa ofisa apraksts, spiegošanas tehnoloģijas utt. Kopumā lieku 9 no 10 ballēm, lai ar nekas īpašs tomēr labāks par mūsdienu „meinstrīmu”.