Šogad jau izlasīju šīs autores, manuprāt, labu grāmatu „Džonatans Streindžs un misters Norels”. Nesen meklējot ko lasīt, atradās arī šīs pašas autores neliels stāstu krājums. Grāmatā atrodami astoņi stāstiņi. Visi viņi tiek veltīti elfu un cilvēku tēmai. Stāsti ieturēti pasaku stilā, tai pat laikā norādot, ka tas viss notiek, kādā paralēlās pasaules Anglijā, kuras iedzīvotājiem šādi notikumi ir ikdiena.

Stāstiņi, manuprāt, nav tik izdevušies, kā augstāk piesauktā grāmata. Stāstiņu kvalitāte ir visai atšķirīgi. Piemēram, „Jhon Uskglass and the Cumbrian Charcoal Burner” ir vienkāršs anekdotisks pasakas remeiks. Vislabākais stāsts, manuprāt, ir „Mr Simonelli or the Fairy Widower” –par cilvēku, kurš atklāj, ka patiesībā ir elfs. Stāsts ir pilns ar elfu lietām – tiek nolaupīti cilvēki, viņu viltus spožums, neģēlīgā daba un absolūts egoisms. Neslikts ir arī stāsts par hercogu Velingtonu, kur parādīts, kā uzņēmīgs cilvēks izmantojot tikai šķēres var mainīt savu likteni, ak jā, te gan ir papildus nepieciešama paša likteņa drānas klātbūtne. Vienu gan nesapratu, kādēļ elfu jaundzimušais uz ogļu lāpstas jāšauj ugunī?

Stāsts “On Lickerish Hill” arī nebija zemē metams. Tāda pārveidota Rumpelrūķa versija, nu tā pasaka, kad cilvēkam par kādu elfa pakalpojumu ir jāuzmin viņa vārds vai arī jānonāk tā verdzībā uz mūžu. Stāsta maniere ir visai dīvainā angļu (internetā atradu, ka tas esot Suffolkas dialekts) valodā. No sākuma grūti lasās, bet pēc pāris lapaspusēm jau pierod. Tikai nesapratu vai feju/elfu kļūdaina saukšana par Pharisees, kas man vairāk atgādina Farizeji, ir speciāli tā domāts.

“When I waz a child I lived at Dr Quince’s on the other side of Lickerish Hill. Sometimes in a winters-twilight I have look’t out of Dr Quince’s windowe and seen Lickerish Hill (where the Pharisees live) like a long brown shippe upon a grey sea and I have seen far-awaie lights like silver stares among the dark trees.”

Es šo grāmatu ieliktu pie kategorijas „sieviešu grāmatas”, daudz tiek runāts par mīlestību, nopietni sarunu atstāsti pie tējas galda, ir arī pāris ļauni onkuļi, viss tiek pasniegts tādā atturīgā manierē. Domājams arī, ka ne visiem šī grāmata varētu patikt, jo daļai no cilvēkiem lasīt stāstus par elfiem, kas ieturēti deviņpadsmitā gadsimta stilā varētu likties garlaicīgi.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasot jāatceras, ka tie ir stāsti nevis integrēts kopums. Tāds viegli izklaidējošs lasāmais, grāmatas beigās sāka nedaudz nepatikt autores atsvešinātais tonis, arī paši tēli kā jau tas stāstos nākas nav tik „dziļi”, un viņu personības ir tikai ieskicētas. Jāņem vērā arī fakts, ka elfu cilvēku attiecības nemaz jau nav tik daudzveidīgas, un uz grāmatas beigām stāsti varētu sākt šķist līdzīgi cits citam.