Navigate / search

Through the Language Glass: How Words Colour Your World by Guy Deutscher

Language glass

Šo grāmatu man ieteica izlasīt Lasītāja. Ieteikumu apskatījos un sapratu, ka tiešām mani šī grāmata interesē. Patiesībā šajā grāmatā apskatītā problemātika ir vairāk vai mazāk interesējusi vienmēr. Tātad, vai cilvēka pasaules uztvere mainās atkarībā no tā, kāda ir viņa dzimtā valoda, vai cilvēki, kuru dzimtās valodas atšķiras, realitāti uztver savādāk, vai kad es redzu zaļu krāsu un saku: „zaļš”, vai citai personai „zaļš” ir tikpat zaļš kā man? Skaidra lieta, ka šādu grāmatu es vienkārši nevarēju neizlasīt. Ar grāmatas iegūšanu gan bija nedaudz grūtāk, bookdepository viņa bija “out of stock”, Amazonē tik sen nebiju neko sūtījis, ka nemaz i negribējās. Iegāju Abebooks un izvēlējos lētāko variantu, pāris dienas gan pagāja, līdz grāmatu saņēmu.

Grāmata sastāv no divām daļām, pirmā veltīta krāsu uztverei un valodai. Deviņpadsmitajā gadsimtā seno autoru darbu pētītāji pamanīja dīvainu lietu. Homēra darbos dominējošās krāsas ir balta, melna un sarkana. Turpat ir sastopami izteicieni “jūra vīna krāsā”, “zaļš medus”. Parokoties dziļāk, atklājās, ka visos klasiskajos grieķu un romiešu darbos novērojama šāda dīvainība. Skaidrs, ka pētnieki izdarīja secinājumu – senie autori tā rakstīja tādēļ, ka viņi nespēja atšķirt krāsas un viņu pasaule lielākoties bija balti pelēki toņi, šur tur pa sarkanumam. Cilvēka acs acīmredzot no tiem laikiem ir evolucionējusi, un tagad mēs redzam visu krāsu paleti.

Skaidra lieta, ka šāds apgalvojums liekas smieklīgs, jo izriet no pieņēmuma, ka visam, ko mēs spējam saskatīt un izšķirt, ir jābūt nosaukumam mūsu valodā. Diez vai kāds apstrīdēs to, ka jebkuru ideju ir iespējams izteikt vai izskaidrot jebkurā valodā. Tā nu ar laiku šī teorija tika nodota aizmirstībā. Tomēr tas radīja jaunu pētniecības lauku – kā mūsu dzimtā valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Grāmatas otrā daļa ir sadalīta trīs apakšnodaļās, un ir veltīta iespējamajiem pierādījumiem, ka varbūt tomēr valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Valoda un dzimtes. Visi, kas kaut cik necik ir mācījušies angļu valodu, zinās, ka tur izņemot vārdu ship, nekam citam dzimti nelieto. Viņiem liekas dīvaini, ka, piemēram, mēs katram lietvārdam spējam pateikt, pie kādas sieviešu vai vīriešu dzimtes viņš pieder. Droši vien tikpat dīvaina mums liktos kāda Amazones džungļu tautu valoda, kurā ir piecpadsmit dzimtes – sieviešu, vīriešu, liels, utt. Varētu jau šķist, kas tur liels dzimtes, bet patiesībā, aprakstot kādu notikumu, mēs tās automātiski lietojam, un ir tāds nepieciešamais informācijas minimums, kas mums jāsniedz pavēstot kādu faktu. Grāmatā tas papildus ilustrēts ar daudziem piemēriem, dažām tautām ir svarīgi pateikt laiku, kad ir noticis notikums un cik ilgi notikums risinājies. Ja esi novērojis notikuma sekas, tad tev pareizi jānosaka notikuma norises laiks. Kaut ko sajauksi, sanāks, ka esi melis.

Valoda un orientācija telpā. Ir divi orientācijas veidi egocentriskā un ģeocentriskā. Ja pirmā ir pa labi, pa kreisi, tad otrā ir Ziemeļi Dienvidi, vai pret kalnu vai pa kalnu. Mums laikam ir kaut kāda kombinācija no abiem. Bet Austrālijā ir atrodama cilts, kas visu piesaistījusi reālajām debespusēm, viņu stāsti vienmēr būs ar precīzu debespušu uzskaitījumu. Viņi nekad neteiks tev priekšā ir skudra, skudra vienmēr būs Ziemeļos, Dienvidrietumos vai kā citādi. Viņiem ir grūti uztvert testus ar priekšmetu rotāciju, kas speciāli izveidoti tā, lai mulsinātu tos, kas lietas piesaista absolūtām koordinātēm. Ja godīgi, tad tieši šī nodaļa man šķita visspēcīgākais pamatojums, valodas spējai ietekmēt realitātes uztveri.

Trešā nodaļa atkal veltīta krāsām, lai reabilitētu pirmajā daļā apgāzto ideju. Aprakstīti dažādi testi kā pārbaudīt vai valoda pinas pa vidu krāsu uztverei vai ne. Apcerēta atšķirība starp siņij un goluboj. Apskatīti visnotaļ tehniski aspekti.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja godīgi, mani viņa nepārliecināja, ka kaut kādu valodas īpatnību dēļ kāds Tumbatumbas tautas iedzīvotājs realitāti uztvertu savādāk nekā es.

Comments

Lasītāja
Reply

Labi, ka Tev patika, citādi man nāktos piedāvāties grāmatu atpirkt. ;)
Dzimtes jautājums īstenībā var baigi sarežģīt dzīvi. Kaut vai tulkojot Prečetu un nonākot pie Nāves. (Nez, kā tas izdarīts “Morisā”?) Es droši vien izvēlētos to uztvert kā kopdzimtes vārdu, tas ir, palikt pie Nāves un Nāvem, taču vienalga izklausītos dīvaini, ka par nāvi saka “viņš”. Bet neteiksi taču Ģintenis.
Vai gadījumos, kad oriģināltekstā tiek lauztas, piem., sieviešu dzimtes nelietošanas tradīcijas, taču latviski oriģinālteksta revolucionārais lietojums ir gluži ikdienišķa parādība. Piemērs gan nenāk prātā.

asmo
Reply

Pati tu šo grāmatu esi lasījusi? Moriss būs mājās jāapskatās. Vispār jau par šo krāsu tēmu reiz lasīju “rakstu” kaut kādā sensāciju avīzē vai žurnālā. Tur tika apgalvots, ka līdz viduslaikiem cilvēki krāsas nemaz nebija atšķīruši, viņiem viss bijis pelēks. Tas rakstelis man nāk galvā katru reizi, kad es apmeklēju kādu anīkās kultūras pieminekļiem. Piemēram, Ištaras vārtus berlīnē, Kapeņu un tempļu gleznojumus Ēģiptē, vai skatoties uz Austrālijas aborigēnu zīmējumiem. Paskatoties uz gleznojumiem nemaz i nepateiksi, ka viņi nav atšķīruši krāsas.

ivars
Reply

Par to valodu un orientāciju telpā varu pateikt, ka mani vienmēr mulsina cilvēku domāšana, ka, ja šie iesauksies “paskaties tur!” un parādīs ar izstieptu roku pareizo virzienu, piemēram, debesīs, tad es spēšu pateikt, kur ir skatāmais objekts.
Nu, kā es varu to pateikt, ja es nevaru skatīties no tā paša skatu punkta un visi dotie norādījumi manā skatu punktā ir neaktuāli? :)

asmo
Reply

Jā, roku stiepšana pret debesīm ir diezgan grūts veids kā cilvēkam palīdzēt tur kaut ko saskatīt. Zinu pats no pieredzes, mēģinot parādīt kādu zvaigzni vai planētu ar pirkstu.

Lasītāja
Reply

Nē, neesmu lasījusi.
Vispār sarežģīts jautājums, kā un cik lielā mērā var spriest par citu personu pasaules uztveri. Ar savējo salīdzināt īstenībā taču nav iespējams.

asmo
Reply

Ja ir interese varu aizdot. Cilvēkam jau galvā ir īsts nD FullHD simulators – smadzenes, kuras manuprāt rada diezgan individuālu objektīvās realitātes uztveri.

Lasītāja
Reply

Es gribētu izlasīt. Tikai jautājums, vai gribu Lasītājai pievienot seju.

asmo
Reply

Labs jautājusm. Es jau tev varu pa pastu uz neitrālu adresi ar nosūtīt.

WALA
Reply

Asmo, tas ka teiksim kāds varbūt senāk nav izšķīris krāsas tik labi kā mūsdienās nenozīmē ka viņi nav spējuši novērtēt teiksim pelēkos toņus ar ko var būt pilnīgi pietiekami lai radītu zīmējumus gana krāsainus. Mūsdienās taču arī tehniski ir iespējams no melnbaltas filmas iegūt krāsas aizvietojot attiecīgos toņus ar krāsām “nepasliktinot” ar nepiemērotām vai neiederošām krāsām minēto filmu.

WALA
Reply

Bet par valodu uztveri es teiktu ka mūsdienās ir grūti izvērtēt šo aspektu, tā kā valodas vēsturnieki par daudzu vārdu izcelsmi ir spējīgi vien izteikt “zinātniskus” pieņēmumus. Un ja nav zināma vārdu izcelsme, vai varbūt kāds vārds vispār ir pazudis no leksikas, tad tehniski ar zināmu piepūli varēs pierādīt praktiski jebkādu izvirzītu tēzi. Tas protams IMHO. ;)

agnisle
Reply

IMHO, ja nav droši tas, ka valoda liek realitāti uztcer savdādāk, tad diezgan droši ir tas, ka katrā valodā realitāte tiek klasificēta savādāk, piem., divu valodu it kā to pašu vārdu semantiskais lauks (nozīmju spektrs) atšķiras…
Noam Chomsky “Syntactic Structures” nav gadījies izlasīt?

asmo
Reply

WALA tā jau arī ir kā tu saki, tautām, kuru valodas nelieto vārdu zils, nesagādā nekādas grūtības atšķirt zilu no zaļa. PAr vārdu izcelsmi – varbūt klasiskajām grieķu un latīņu valodām, šī lieta nav problēma, bet mazākām valodiņām, gan iespējams nekad neuzzināsim kā tur īsti ir.

Agnisle: Nē tevis piesaukto grāmatu neesmu gan lasījis, tā jau noteikti kāda speciālā tikai tulkiem domātā.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website