Navigate / search

The Battery: How Portable Power Sparked a Technological Revolution by Henry Schlesinger

baterija

Kārtējā populārzinātniskā grāmata, kas veltīta elektroierīcēm un elektrifikācijas vēsturei. Savā blogā jau pāris tādas esmu apskatījis Electric Universe by David Bodanis, The Ten Most Beautiful Experiments by George Johnson. Grāmatu iegādājos, jo viņu man rekomendēja amazon.com veikals. Otrs iemesls bija tikpat triviāls, manā grāmatu plauktā vēl nebija grāmatas, kas būtu veltīta bateriju vēsturei.

Autors mums īsumā izstāsta visu elektrifikācijas vēsturi, sākot ar sengrieķu eksperimentiem ar dzintaru, viduslaiku magnētu trakumu, telegrāfa attīstību, elektronisko skaitļotāju un LCD attīstību. Tam visam klāt mēģināts piesaistīt bateriju attīstībai. Baterijas sākās kā Leidenes trauks, Voltas batereja un beidzas ar mūsdienu litija jonu bateriju.

Diemžēl sākot lasīt nācās atzīt, ka, lai arī baterijas tiek pieminētas, daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta pašām elektroierīcēm, elektrifikācijai, telegrāfam un telefonam. Viss jau būtu labi, bet dažas pamatlietas tiek apskatītas diezgan virspusēji, piemēram, baterijas darbības pamatprincipi. Okei, ja esi mācījies ķīmiju, tad nekāda noslēpuma tur nav, bet tomēr grāmatā par šādu tēmu gribētos palasīt arī ko vairāk par pašu bateriju nosaukumiem. Arī bateriju standartizācija tiek pieminēta garāmejot.

Ir jau arī pozitīvas lietas – cilvēces un elektrības vēsture tiek apskatīta visai daudzpusīgi, ir pāris interesanti fakti. Dažādi elektriskie dziedniecības aparāti, ar kuriem pērnā gadsimta sākumā uzņēmīgi ļautiņi krāpa cilvēkus, Edisona elektriskā pildspalva, pirmie portatīvie radioaparāti, LCD ekrāns pēc otrā pasaules kara, DIY rentgena staru aparāts pasūtāms pēc kataloga.

Tātad varam izlasīt par visu ko, kam ir jebkāda saistība ar elektrību, bet par pašām baterijām informācija visnotaļ minimāla. Tas mani tiešām sarūgtināja. Labi, ja šī būtu mana pirmā grāmata, kuru lasot, es vēlos uzzināt kaut ko par elektrību, tad iespējams atzītu grāmatu par labu esam. Bet tā esmu spiests secināt, ka nosaukums diemžēl pilnībā neatbilst apskatītajam tematam, un bateriju vēsture man šķiet pieminēta tikai garāmejot. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēs.

Ak jā, arī Galileja eksperiments ar objektu mešanu no Pizas torņa, lasītājam tiek pasniegts standarta leģendas formā.

Cold Cash War by Robert Asprin

Cold cash war

Asprins ir viens no maniem iecienītākajiem fantasy un zinātniskās fantastikas autoriem. Man patīk veids, kā viņš caur ironiju pasniedz dzīvi, pasmejas par cilvēkam „svarīgām” lietām. Šo darbu kaut kādu iemeslu dēļ biju palaidis garām un nebiju vēl lasījis, un tas, neskatoties uz faktu, ka darbs iznācis jau 1977. gadā. Tad nu kārtējā „nezinu, ko lai lasu” periodā nolēmu izlasīt.

Stāsta darbība norisinās nākotnē. Nākotne nav visai tālu no tā paša 1977. gada. Pasauli kontrolē megakorporācijas. Šīs septiņas korporācijas ir monopolizējušas noteiktas industrijas un savā starpā cīnās, lai iegūtu lielāku kumosu. Nacionālās valstis ir bezspēcīgas korporāciju priekšā, ja nu vienīgi K-bloks jeb komunistiskā bloka valstis. Korporācijām patiesībā rūp tikai pāris lietas, izmaksu samazināšana, sabiedriskais viedoklis un trešo pušu neiejaukšanās viņu darbībā.

Lasītājs visu šo nākotni redz no algotņa, informācijas analītiķa, korporāciju starpnieka un korporāciju menedžera skatpunktiem. Neviens no šiem cilvēkiem nav tik naivs, lai cīnītos pret pastāvošo kārtību, viņus interesē pašu karjera un kabata. Korporācijas ir uzsākušas savstarpēju karu, lai valdība par to neuzzinātu, tās ir vienojušās par pāris noteikumiem. Karš risinās Brazīlijas džungļos, lai samazinātu izmaksas, karots tiek „killsuite” (tas ir apģērbs, kurš reģistrējot nosacītu trāpījumu, paralizē karavīru uz pusstundu), arī munīcija ir nosacīta, tikai jāpierāda, ka postījumus varēja reāli izdarīt. Viss ir pa lēto, materiālie resursi netiek tērēti, karavīri otrā dienā ir atpakaļ ierindā, tikai valdība pinas pa kājām.

Grāmatu īsumā var raksturot kā tipisku variāciju par distopijas tēmu. Pasaulē dzinējspēks ir karš un nauda, cilvēkiem tiek nodrošināts minimums, lai nebuntotos un viss. Jāatzīmē, ka nekāds šedevrs šis darbs nebija, lasīt var un šādas tādas lietas šķiet interesantas. Piemēram, informācijas analītiķa ofisa apraksts, spiegošanas tehnoloģijas utt. Kopumā lieku 9 no 10 ballēm, lai ar nekas īpašs tomēr labāks par mūsdienu „meinstrīmu”.

Climategate: A Veteran Meteorologist Exposes the Global Warming Scam by Brian Sussman

climategate

Šī grāmata viennozīmīgi var pretendēt ar visspēcīgāko ievadteikumu. Atļaušos to nocitēt: ”Global warming’s story begins with a diabolical bastard named Karl Marx”. Domāju, ka labāku teikumu, lai jau sākumā parādītu, ka globālā sasilšana ir viena vienīga komunistu sazvērestība, kas orientēta uz ASV pilsoņu pamatbrīvību ierobežošanu. Pats autors, izbijis laika ziņu lasītājs, kaut kas līdzīgs mūsu pašu Grigalim, nolēmis visu šo konspirāciju atmaskot, pastāstot lasītājam Patiesību par Globālo sasilšanu.

Patiesība ir pavisam vienkārša, Globālā sasilšana ir A. Gora biznesa projekts. Galu galā, kuram tad pieder jaunizceptā oglekļa dioksīda emisiju birža. Lielākā daļa no sasilšanu atbalstošajiem datiem ir nepareizi interpretēti. Un, protams, visas šīs lietas inscenētāji ir komunisti, un viņiem ir paveicies ar to, ka viņu pakalpiņš Obama ir ticis par prezidentu.

Patiesību sakot izlasot grāmatas pirmo teikumu, es nopietni apsvēru, vai maz ir vērts lasīt tālāk grāmatu, kas vairāk veltīta konspirāciju teorijām nekā problemātikai. Tomēr tā kā sen neko par sazvērestību teorijām lasījis nebiju, nolēmu lasīt. Galu galā man jau ar nepatīk tas, ka A.Gors māna tautu ar no pirksta izzīstiem grafikiem un baida ar filmām, kas neatpaliek no Holivudas grāvējiem.

Diemžēl pašā grāmatā nekāds nopietns faktoloģiskais pamatojums netiek sniegts. Autors vairāk iztiek ar apgalvojumiem, pierādījumus sniedzot fragmentāri. Skaidrs jau , ka pierādījumi ir nepieciešami tikai komunistiem. Daļa apgalvojumi tomēr nav bez pamata, autors plaši izmanto Britu klimata centra nopludinātos materiālus, kuros redzams, kā „pētnieki” manipulē ar datiem, aiz matiem pievelk interpretācijas un dara visu, lai iegūtu papildus finansējumus.

Tātad, ja norobežojas no antikomunistiskās propagandas un patīk stipri izteicieni, tad grāmata ir visai interesants lasāmais. Uz nekādiem dižiem zinātniskiem pierādījumiem varam necerēt, bet vielu pārdomām tā tomēr sniedz. Žurnālistu nekompetence, kas nespēj lāgā saprast, kā izrēķināt visu laiku karstāko gadu, temperatūras mērījumu ņemšanas vietu nopietna analīze, garā vasara, kurā mēs dzīvojam, ūdens tvaiks kā siltumnīcas efektu izraisošs atmosfēras komponents.

Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, jo, ja izfiltrē uzbraukumus komunistiem, „es jau to zināju no bērna kājas” un „mans tēvs uz to būtu teicis” izteicieniem, tad nekā daudz no grāmatas pāri nepaliek. Tomēr arī ar to, kas paliek pāri pilnīgi pietiek, lai salauztu A.Gora siltuma hokeja nūju.

The Long Summer: How Climate Changed Civilization by Brian Fagan

The_Long_Summer

Klimats ir spēlējis nozīmīgu lomu mūsu civilizācijas vēsturē. Neparedzamās Holocēna perioda laika apstākļu izmaiņas lika cilvēkiem pielāgoties vai izmirt. Skaidra lieta, ka nekas jau nav beidzies, klimats joprojām spēj būtiski ietekmēt mūsu dzīvi. Patlaban mēs esam nodrošinājušies pret sīkām likstām kā sausums, neražas gads, tomēr pret nopietnām ķibelēm (Golfa straumes apstāšanās Atlantijas okeānā, Saules spožuma intensitātes maiņa) mēs neesam pasargāti.

Uzreiz jāpiezīmē: autors neko neraksta par globālo sasilšanu. Pēc būtības viņa darbs skar tikai klimata apstākļu izmaiņu ietekmi uz lauksaimniecību. Nedaudz tiek apskatīta varbūtējie cilvēku migrācijas scenāriju uz Ameriku. Nedaudz tiek apskatītas pāris teorijas, kas skar Leduslaikmetu cikliskumu un iespējamie šī cikliskuma cēloņi. Diezgan virspusēji mēs tiekam iepazīstināti ar metodēm, kas palīdz zinātniekiem noteikt laika apstākļus teiksim no 3800. gada pirms mūsu ēras līdz 2400. gadam pirms mūsu ēras.

Ja cilvēks lasa grāmatu par kristietības vēsturi, viņš pēc kāda laika pamanīs, izrādās, ka tieši dēļ kristietības pasaule ir tāda, kāda tā ir. Ja viņš lasīs par sāli, sanāks, ka pasaule ir tāda kāda tā ir tikai pateicoties sālim. Tas pats būs lasot par tabaku, kokaīnu, kokakolu un jebko citu. Tomēr šī būs grāmata, kuras ambiciozais apgalvojums tiešām atbilst patiesībai.

Grāmatas plusi – tā ir bagāta ar faktiem, ir pāris labas diagrammas, kas mums rāda ekoloģisko zonu izmaiņas dinamiku Eiropā pēdējās tūkstošgadēs. Ja ir pietiekami daudz priekšzināšanu, tad lasīšana problēmas nesagādā. Kā papildus plusu var minēt to, ka uz kartēm redzama Latvija, un šur tur Baltijas reģions tiek pieminēts. Piemēram, uzskaitot gadus, kad aizsalusi Baltijas jūra (tas esot bijis raksturīgs Mazajam ledus laikmetam. Mazais ledus laikmets esot beidzies 1860-tajos gados, īsti drošs gan neviens nav.). Autors jau priekšvārdā ir atrunājis savus pieņēmumus un to pamatotību, tas palīdz nenovērsties no lasāmā ar jautājumiem: bet citur bija rakstīts tā!

Grāmatas mīnusi – autors bieži atkārtojas, atkārtoti nākas lasīt veselas rindkopas. Teksts ir visai pasauss, varētu pat teikt, ka lasīt grāmatu nemaz nav interesanti.

Var nedaudz atkārtot pasaules vēsturi, tikai šoreiz visas izmaiņas tiek pakārtotas klimatam. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās, ka apstājoties Golfa straumei, Latvijai būs ziepes.