Ja pareizi atceros, tad pēc šīs sērijas pirmās grāmatas izlasīšanas, nolēmu vairāk šī autora darbus nelasīt. Tā nu sanāca, ka reiz nekas cits prātīgs nebija pieejams, un nācās vien pieķerties viņa jaunākajam garadarbam, kas mums vēsta par Dmitriju Svetozaru.

Dmitrijs ir cilvēks, kuram piemīt spējas pārvietoties starp pasaulēm. Vai tās ir paralēlās, vai vienkārši kādas citas mūsu Visumā, to nezina pat viņš pats. Skaidrs, ka ar šādām unikālām īpašībām apveltīts cilvēks nodarbojas ar deficīta preču piegādi un tirdzniecību no vienas pasaules uz otru. Pirmajā grāmatā viņa darbība izraisīja Zemes specdienestu interesi, kas Dmitrijam beidzās ar pamatīgu svina devu organismā un grāmatas beigām.

Cikla otrā grāmata tiek veltīta Dmitrija centieniem atbrīvot savu mīļoto Aleksandru no specdienestu nagiem.Un cīņu ar kādas paralēlās pasaules impērijas režīmu. Šīs impērijas teritorijā atrodas Monolīts, kas traucē Dmitrijam brīvi teleportēties tās teritorijā. Protama lieta, ka arī impērijas pavalstnieki gaida atbrīvotājus no nelikumībām un priesteru ekstrasensu jūga. Tad nu pie darba ķeras Dmitrijs ar 5 specnaz karavīru grupu. Pēc vajadzības epizodiski piesaistot vēl pāris simtus bērnus ekstrasensus.

Kopumā pirms lasīšanas jau zināju, par ko lasīšu. Lasīšu par Dmitrija nepārspētajiem varoņdarbiem, viņam pat neveiksme būs lielāka par veiksmi. Viss notiksies, ja radīsies sarežģījumi, tad tieši viņa personīgā iejaukšanās visu laimīgi atrisinās. Viņa klātbūtnē valstis, kas karojušas gadsimtiem, pēkšņi kļūs draudzīgas un apvienosies kopīgam cēlam mērķim. Tāda naiva utopija par viduslaiku industrializāciju ar progresīvām metodēm ar tiešu supervaroņa piedalīšanos. Šajā ziņā autors vilties nelika; viss gaidītais piepildījās.

Protams, visa cieņa autoram reti kurš spēj vienlaicīgi strādāt pie četriem lieliem grāmatu cikliem. Tomēr diemžēl grāmatu kvantitāte nebūt nenozīmē kvalitāti. Lietu nedaudz glābj autora bagātā fantāzija un viņa uzburtās pasaules detalizācijas ziņā ir diezgan virs vidējā rūķelfacilvēkzemes. Tomēr sižets man šķiet ir padevies tāds panaivs, bet varbūt tā ir mana paša problēma.

Kopumā autoram dodu 4 no 10 ballēm. Ja nav ko lasīt, tad var palasīties, ja, paņemot grāmatu, esi aizmirsis cik tālu iepriekšējo reizi biji izlasījis, nesatraucies atšķir uz aci un vari mierīgi lasīt tālāk neko būtisku zaudējis nebūsi. Lasīšana obligāta šķiet tikai Ivanoviča daiļrades īsteniem faniem. Tie tad arī varēs teikt „Izlasīju, man patika.”.