Grāmatu nopirku pilnīgi nejauši. Piesaistīja neliels teikumiņš kādas recenzijas beigās. „Jonathan L. Howard’s writing is outwardly humorous, dark, and brings to mind works by Terry Pratchett …” Tie nu nenoliedzami ir stipri vārdi, nolēmu pārbaudīt to patiesīgumu un grāmatu nopirku.

Grāmatas galvenais varonis Johannes pēc nodarbošanās ir nekromants. Viņam ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem jebkurā to sadalīšanās pakāpē. Viņš ir profesionālis, kad lieta nonāk līdz linčošanai, bēgšanai no pūļa, verdošam piķim un spalvām. Vienu vārdu sakot traks zinātnieks, kurš savā dzīvē ir nospraudis mērķi – atrast veidu kā atpestīt pasauli no nāves. Mērķa sasniegšanai viņš pat ir pārdevis dvēseli Sātanam, lai apgūtu nekromantijas zināšanas. Viss jau būtu labi, ja vien dvēseles trūkums nepiesaistītu elles izdzimumus, kas ar apbrīnojamu regularitāti cenšas viņā iemiesoties un pārņemt kontroli. Skaidrs, ka tādos apstākļos nekāds zinātnisks darbs nav iespējams, un Johannes dodas uz Elli pie Sātana, lai lauztu līgumu. Risinājums ir vienkāršs, viņam, lai atgūtu savu dvēseli, ar ceļojoša lunaparka palīdzību jāsadabū simts kontrakti, kuros cilvēki nodod savu dvēseli pēc nāves Sātanam.

Grāmata sižets norisinās sazin kur un sazin kādā laikmetā. It kā jau grāmata tiek piesaistīta steampunk žanram, lai gan es tā īsti nesapratu kādēļ – vai tad pietiek pieminēt tvaika lokomotīvi vai dirižabli savā novelē un viss tavs darbs ir šajā žanrā? Arī apgalvojums par Teriju Prečetu izrādījās visai nepamatots – humors jau it kā ir, tomēr šis ir tāds viendimensionāls humoriņš, un arī ieskats cilvēku iekšējos motīvos ir pārāk lineārs.

Tomēr grāmatai ir arī plusi, kas noliek viņu uz viena plaukta ar tādiem darbiem kā „Fuko svārsts”, Niel Gaiman un H.P.Lovecraft. Kopīgais ir tēla Cthulhu epizodiska pieminēšana savos darbos. Patiesību sakot, man šī grāmata šķita tāda – „nekas īpašs”, it kā jau ir laiku pa laikam pārspriedumi pa morāli un ētiku, bet tomēr viņa ir vairāk tāda action based. Labākā nodaļa, manuprāt, bija bērna sacerējums ar nosaukumu – „In which I go to the Carnyval and see Stuff”. Tur bērns apraksta visu redzēti, gan dzīvos miroņus, velnēnus un citas briesmu lietas, tomēr skolotāji nospriež, ka ar puiku kaut kas nav kārtībā, jo pašiem viņiem tur ir ļoti paticis.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, tipisks „ceļš uz Elli bruģēts ar labiem nodomiem” gabals. Te ir atrodama grāmatas oficiālā mājas lapa.