Navigate / search

The Book on the Bookshelf by Henry Petroski

The book on the bookshelf

Domāju, ka pastāv varbūtība, ka šī nu ir grāmata, kuru Latvijā diez vai kāds bez manis ir lasījis. Nez vai mums ir daudz tādu cilvēku, kurus interesē grāmatu plauktu dizaina attīstības vēsture. Protams, es nevaru izslēgt iespēju, ka slepenajās bibliotekāru brālībās (pareizāk gan, manuprāt, būtu teikt māsībās) šī grāmata ir obligātās literatūras sarakstā, bet mums parastajiem mirstīgajiem, domājams, nekad nebūs lemts izzināt patiesību šajā jautājumā. Zinātāji to droši vien neafišē, lai nākamajā bibliotēkas apmeklējuma reizē viņus nenogalētu kāds nelaikā apkritis grāmatu plaukts.

Līdz šim vienīgā grāmata, kura kaut nedaudz man saistījās ar grāmatu skapju vēsturi, man bija „Rozes vārds”, kaut gan arī tā vairāk pievērsās grāmatu kataloģizācijas un bibliotēkas izkārtojuma problēmām. Šo grāmatu nopirku aiz pārskatīšanās, biju sapratis, ka grāmata man vēstīs par grāmatām, to „shelf” vāka maliņā biju palaidis garām. Saņēmis/savācis pastnieces laipni pār žogu pārsviesto grāmatu (tas tiešām ir forši, jo aiztaupa laiku, kas jātērē velkoties izņemt sūtījumu uz pasta nodaļu. Pasta nodaļā var uzzināt Slokas tantuku jaunākās klačas un novērtēt pasta darbinieču spējas rēķinu apmaksas reģistrācijā, vidēji rindā jāpavada vismaz desmit minūtes) es vārdu „shelf” ieraudzīju, izšķirstīju bildītes un sapratu, ka arī mani viņa diez ko vis neinteresēs, un noliku uz grāmatu plaukta. Tā nu viņa tur nostāvēja veselu mēnesi līdz lasīšanai.

Ir tāda cilvēku grupa, kas, aizejot ciemos, daļu no viesībās pavadītā laika nodirn pie sveša grāmatu skapja. Arī es esmu viens no šiem cilvēkiem, mani interesē, ko lasa citi cilvēki, ko es vēl neesmu lasījis. Nenoliegšu, novērtēju arī grāmatu vispārējo stāvokli, kas liecina par to vai grāmatas vispār ir lasītas. Tomēr nekad nebiju aizdomājies, ka būtu jāpēta arī grāmatu skapji. Autors gan par to ir aizdomājies, un patiesībā lika man paraudzīties pašam uz savu grāmatu skapi/- jiem no pavisam cita skatupunkta. Sapratu, ka neesmu vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir problēmas ar iegādāto grāmatu izvietošanu plauktos (ar to cīnās pat ASV Kongresa bibliotēka). Par grāmatu optimālu izvietošanu skapī ir sarakstīti daudzi zinātniski traktāti, skapju konstruēšanai tiek izmantota vesela kaudze ar inženiertehniskiem likumiem, un pats galvenais, grāmatas kādreiz glabāja pavisam citādi nekā tagad.

Iedomājies, tu aizej ciemos pieej pie grāmata plaukta un ieraugi, ka tajā visas grāmatas ir nevis ar muguriņām uz āru, bet gan ar priekšām! Skaidra lieta, ka tu apjautāsies par namatēva/-mātes veselību, līdzjūtīgi pamāsi ar galvu un nezināsi ko pasākt. Tomēr viduslaikos, šāda grāmatu glabāšanas prakse bija vispārpieņemta prakse, jo grāmatas nebija tik daudz, lai tās varētu neatpazīt no jebkura rakursa. Tam saknes auga no pieķēdēšanas prakses. Agrāk, kad mikročipi vēl nebija izdomāti, tad bibliotēkas pret zādzībām cīnījās elementāri pieķēdējot grāmatas pie skapja, lai neaizmūk. Pieķēdēšanai pamatā izmantoja vāku sprādzes, un tās atradās grāmatas priekšpusē. Arī skapis tika būvēts tā, lai atķēdēšana būtu grūta, toties pats skapis sevī inkorporēja paliktnīti uz kura grāmatu varēja lasīt. Biezākie arhibīskapi savas grāmatas vazāja sev līdzi grāmatu kastēs, kas tad arī, iespējams, ir mūsu grāmatu skapju priekšteči.

Tie, kas ir bijuši muzejos noteikti būs ievērojuši, ka ļoti senas grāmatas ir arī bagātīgi inkrustētas, un tās nemaz nav iespējams nolikt uz malas grāmatu plauktā ar muguru uz āru, tad nu viņas tā arī senāk glabāja kā izstāžu elementus uz slīpiem plauktiņiem, lai visi var redzēt vāka rotājumus.

Renesansē cilvēkiem bija cita mode, grāmatas glabāja skapjos ar stikla durvīm, un visu grāmatu iesiešana vienādos vākos bija obligāta. Mūsdienās jau arī ir sastopami cilvēki, kas lielāku uzmanību velta grāmatas saskaņai ar tapetēm nevis saturam.

Veselas nodaļas ir veltītas bibliotēku inženiertehniskajiem risinājumiem no lietošanas un glabāšanas skatupunkta, agrīnā automatizācija, slavenākie negadījumi (kā likums ugunsgrēki) un mūžsenā problēma, kā limitētā grāmatu plauktā glabāt maksimāli daudz grāmatas.

Kopumā interesants, bet nedaudz garlaicīgs darbs. Tēzes atbalstīšanai autors piesauc daudzus piemērus, kas to apliecina. Piemēram, tiek izanalizēta vesela kaudze ar Dīrera gleznām, kas mums parāda, ka grāmatas 16. gadsimtā tika glabātas samestas uz plaukta krustām šķērsām, bet nekad ar mugurām uz āru. Tas nu bija acīm redzams, tālab vairāk laika veltīju pētot, kā Dīreram ar katru gleznu lauva uzzīmējas arvien labāka (ir jau tāds lāča un suņa krustojums, bet kur gan šis būtu redzējis dzīvu lauvu?). Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Lasīt tikai īsteniem bibliofiliem. Ak jā, beigās ir tīri labi padomi kā organizēt savas grāmatas plauktā. Man vislabāk patika pēc krāsas. Un pēc kāda principa grāmatas grāmatu plauktā glabā tu?

Comments

Lasītāja
Reply

Man tomēr izklausās pēc ļoti interesantas grāmatas. Un ļoti jauks ieraksts.

Ak, sāpīgais plauktu jautājums. Putekļu dēļ skapji ar stikla durvīm būtu brīnišķīgi. Gaismas dēļ, protams, koka durvis būtu vēl labāk, bet kāds prieks neredzēt, kas stāv plauktos? Vecais vides ekonomists Hermanis Deilijs (Daly) kādreiz kā piemēru piesauca “steady-state library”, proti, ja nopērc jaunu grāmatu, viena vecā jāmet ārā. Man tā nekad nesanāk.

Es kārtoju mazliet pēc tematikas (dzejas plaukti, folkloras plaukti, vēl šis tas specifisks), mazliet pēc sērijām (vecais “Apvārsnis” utt.), pēc formāta un aizvien vairāk – kur vēl kaut ko var iebāzt… Bet principā es zinu, kur kam ir jābūt.

Signis
Reply

Pašreizējā dzīves posmā man ir vislielākā platība un vismazāk no tā atvēlēts grāmatām. Principā ir tikai divi mazītiņi grāmatplaukti. Vienā atrodas grāmatas par ēšanu un otrā tās kuras lasu, lasīšu vai esmu izlasījis un gribēšu lasīt vēlreiz. Toties eju uz bibliotēku un tur ir daudz grāmatplauktu.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website