The Mammoth Book of Mindblowing SF edited by Mike Ashley
Esmu nolēmis atlikušajā gada daļā (un tā vēl ir diezgan pamatīga) palasīties dažādus zinātniskās fantastikas stāstu krājumus. Tā nu sanācis, ka pēdējos desmit gadus lielāku uzmanības daļu esmu veltījis krievu zinātniskajai fantastikai. Tad nu nolēmu atsvaidzināt savas zināšanas Rietumu SF jomā.
Stāstu krājuma redaktors apgalvo, ka izvēlējies stāstus pēc principa, tā lai tie liktu cilvēka prātam sajust brīnumu. Jāatzīmē, ka stāstu izlase ir ļoti izdevusies. Par labiem esam atzīstama lielākā daļa no tiem. Un gandrīz katrs no tiem ir savā ziņā unikāls. Te gan jāņem vērā stāsta sarakstīšanas laiks, lai neuznāktu smiekli par superdatora aprakstu un kosmosa kuģiem ar borta datoru, kura cietais disks ir pārsimts megabaitu liels.
Pāris stāsti, kuri man personīgi šķita ļoti labi.
“The Pevatron Rats” – standarta fantastika par ceļošanu laikā. Tikai šoreiz galvenās ceļotājas ir žurkas. Kādā daļiņu paātrinātājā nejauši tiek radītas žurkas, kurām organismā ieinkorporēta singularitāte. Tās iegūst priekšrocību, briesmu brīdī aizceļot pagātnē. Tā viņas kļūst praktiski neiznīcināmas.
“Cascade Point” – kas to būtu domājis, ka Timotijs Zāns raksta arī ko citu bez Zvaigžņu kariem. Cilvēce ir atklājusi veidu kā ceļot uz zvaigznēm, visa pasākuma pamatā ir Ming metāls, kas ļauj kosmosa kuģim ceļot relatīvi pret laiktelpu. Tomēr kāda kuģa kapteinim gadās situācija, kad uz kuģa tiek uznests neatļauts Ming metāla gabals, kas savukārt izraisa novirzi no kursa uz paralēlu pasauli. Interesants stāsts par paralēlajām pasaulēm, un kā no tām atgriezties.
“The Hole in the Hole” – humoristisks stāsts par diviem uzņēmīgiem vīriem, kas nejauši atklāj, ka kāda šrota teritorijā atrodas telplaika caurums uz Mēnesi. Šrota īpašnieks šo fenomenu izmanto par veco riepu izgāztuvi, bet uzņēmīgāki cilvēki iespējams varētu atvilkt atpakaļ uz Zemi Lunar Rover.
“Mother Grasshopper” – dīvains stāsts par milzu kosmosa sienāzi uz kuru dzīvo neliela cilvēku kolonija un viduslaika mēra manifestācija, kas meklē sev vietnieku. Tāds dīvains un reizēm nesaprotams drūms stāsts.
“Into the Miranda Rift” – ja esat lasījuši Žila Verna “Ceļojumu uz Zemes centru”, tad šis ir kaut kas ļoti līdzīgs tikai viss notiek uz Mirandas – Urāna pavadoņa. Neliela pētnieku grupa cieš negadījumā un lai izkļūtu no Mirandas, viņiem pāris nedēļās ir jāšķērso pavadonis pa alu un plaisu tīklu. Diezgan aizraujošs gabals.
Kopumā stāstu krājumu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Aptver plašu laika posmu un arī apskatītie temati ir aizraujoši.
Comments
Šis krājums man saistās ar pamatīgu skandālu, kas sacēlās tāpēc, ka tajā nav nevienas sievietes un visi vai gandrīz visi (neatceros) rakstnieki ir baltie.
Es nemaz tādu faktu nezināju. Un par skandālu nemaz nebiju dzirdējis, grāmatu vienkārši nopirku kādā Londonas grāmatnīcā. To ka nav sieviešu es pamanīju, bet par rakstnieku ādas krāsām neko nezināju. Es jau skatos, ka man ir tāds neliels mīnuss. Mani pats rakstnieks un viņa dzīves stāsts bieži nemaz neinteresē, mani interesē tikai grāmata un tās saturs.
Ā, tad Tu mierīgi vari lasīt grāmatas, ko sarakstījis kāds nepatīkams tips, un par to nemaz neuztraukties. Bet es nesen domāju, varbūt palasīt vēl ko no Neal Asher, tīri tā neko piedzīvojumu fantastika, bet tad uzzināju, ko viņš domā par gejiem un klimatu, un vēlme noplaka. No otras puses, reizēm dzīves stāsta zināšana atklāj grāmatu spilgtāk.
Jā, es varu mierīgi lasīt jebkura nepatīkama tipa grāmatas un nemocīties ar sirdsapziņas pārmetumiem. Tā sīkāk interesējies esmu tikai Par Terry Pratchett, Umberto Eko un Stīvenu Kingu. Kings gan mīl savu grāmatu ievados daudz pavēstīt par savu dzīvi. Bet tā es tikai uz grāmatas vāka, ja ir, palasos par autoru. Šad tad uzmetu acis kādam autora blogam.
Visi rakstnieki baltie! Jā, tas ir šausmīgi! Kā tā var??? Vajadzēja 10 nēģerus un vienu balto, pie tam homo-trasseksuāli, vai ne?
Kaut kā negadās dzirdēt ,ka kāds īpaši protestētu, piemēram, pret tādām “melnās” Holivudas filmām, kur labākajā gadījumā uz dažām sekundēm fonā redz 1-2 baltos un tos pašus tizleņu un kretīnu lomās. Bet tas taču ir vistīrākais rasisms!
Redz, antoloģijai būtībā ir jāparāda tēmas daudzpusīgums, nevis tikai viens autoru segments.
Ja tā grāmata būtu bijusi domāta kā pasaules sci-fi antoloģija, tad droši vien es kā lasītājs justos vīlies, ja tur būtu pārstāvēti tikai anglosakšu kultūrgrupā(vai kaukazoīdu rases tipam piederošas cilmes)ietilpstošie autori. Bet, ja tā ir konkrēta redaktora personīga”best of” izlase, tad kur ellē problēma?
Starp citu, vai nevarētu ieteikt kādu patiešām labu un pasaulē atzītu, angliski rakstošu (vai angliski tulkotu) nēģeru zinātniskās fantastikas autoru? Gribētos palasīt!
Problēma ir tur, ka personīgā izlase ir neprofesionāla pieeja, īpaši tad, ja kolekciju nosauc par “The Mammoth Book”. Ja tur būtu tikai sieviešu sarakstīti stāsti, varu derēt, ka uz vāka tas būtu norādīts.
Pirmie, kas nāk prātā, ir Samuel R. Delany un Octavia Butler. No jaunākiem: Nalo Hopkinson, Nnedi Okorafor, Tobias S. Buckell. Var papētīt http://carlbrandon.org .
Asmo sniegtais lasītaja vērtējums stāstiem netieši pierāda, ka Ešlija izvēle bijusi laba un pareiza.
Redaktors domāja par to, lai grāmata būtu saistoša izdevniecības lasītājiem (laikam jau tomēr tie pamatā ir angliski lasoši baltie…), nevis par politkorektām glupjībām.
Atkārtošos – šī nav mācību grāmata par sci-fi žanru pasaules literatūrā un tās galvenais uzdevums – sniegt intelektuālu baudu lasītājam un nest maksimālu peļņu izdevējam. Ja šie mērķi tiek sasniegti, tad redaktors ir profesionālis.
Jā, paldies par norādēm uz melnajiem autoriem. Ieskatījos Hopkinsones blogā. Šķiet viņa arī raksta tikai par nēģeriem… Vismaz grāmatu vāki par to liecina. Varbūt sāksim kolektīvi viņu gānīt par rasismu un neprofesionalitāti?