A Canticle for Leibowitz by Walter M. Miller

Šis nu ir viens garstāsts, kuru es laiku pa laikam pārlasu. Patiesībā šādu godu nemaz tik daudzas grāmatas nav izpelnījušās. Šī grāmata ir sarakstīta piecdesmit gadus atpakaļ, laikā, kad neviens cilvēks nevarēja būt drošs par rītdienu. Tas bija aukstā kara pats sākums, kad daļa valstu jau savā rīcībā bija ieguvušas kodolieročus un šķita, ka tas ir tikai laika jautājums līdz kodolkara sākumam.

Šis darbs sastāv no tādām kā trīs savstarpēji saistītām novelēm, kur katra veltīta kādai no civilizācijas attīstības fāzēm. Cilvēce ir pārdzīvojusi kodolkaru, pēc tā sekojošo badu un vajāšanas. Šajā procesā tā ir zaudējusi gandrīz visas savas zināšanas, jo pirmajos pēckara gados cilvēki visā vainoja politiķus un zinātniekus. Risinājums bija pavisam vienkāršs, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, tika dedzinātas visas grāmatas un iznīcināti lasītpratēji. Rezultātā par pirmskara laikmetu atmiņas saglabājās visai fragmentāras. Tomēr ne viss ir tik traki, kā izskatās, svētā Leibovica ordenis dara visu iespējamo, lai saglabātu pagātnes liecības cilvēcei līdz brīdim, kad tā atkal spēs saprast grāmatās rakstīto.

Pirmā novele veltīta laika periodam sešsimt gadus pēc kodolkara un kādam jaunam mūkam Francisam, kas tīri nejauši atrod bumbu patversmi, kurā iespējams slēpusies pati Leibovica sieva, tiek uzieti arī pāris rasējumi, kas jau paši par sevi ir nenovērtējams dārgums, cilvēki vēl nedaudz zina seno angļu valodu, bet vēsture eksistē tikai kā leģendas.

Otrā novele veltīta pēckara civilizācijas renesansei. Ir nedaudz attīstījusies zinātne, tiek veikti pētījumi, un daži cilvēki ir gatavi saprast uzkrātās pagātnes zināšanas. Protams, ka Leibovica Ordenis ir gatavs dalīties ar savām zināšanām, tomēr tā pārstāvji diezgan skeptiski raugās uz to nākotnes pielietojumu.

Pēdējā novele veltīta cilvēcei, kad tā jau sākusi iepazīt zvaigznes. Diemžēl viss notiek tāpat kā iepriekšējo reizi, cilvēki neko nav mācījušies un Lucifers atkal apspīd Zemi. Cilvēki cieš no radiācijas, upuriem tiek dota iespēja izvēlēties labprātīgu eitanāziju, un Ordenis saprot, ka viņiem vairs nav ko darīt uz Zemes.

Lai arī viss stāstījums notiek tādā kā katolicisma pasaules uzskatā, un kā jau kārtīgam mūku ordenim pienākas, daudz tiek runāts par Dievu un cilvēka vietu viņa radītajā pasaulē, viņa tiesībām uz zināšanām, bet neprasmi savaldīt savu pašiznīcināšanas procesu.

Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm, lai arī autors nav augstās domās par cilvēces domu izdzīvot, grāmata dod vielu pārdomām. Ir arī interesantas personāžs Lācars, nemirstīgais, kurš pa zemi staigā jau kopš Jēzus laikiem un šad tad mums tiek ļauts ieskatīties viņa pasaules uztverē.

The Enterprise of Death by Jesse Bullington

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju autora pirmo grāmatu, kas bija veltīta brāļiem Grossbartiem, īsteniem kapu aplaupītājiem un totāliem atsaldeņiem. Nevarētu teikt, ka par grāmatu biju ļoti sajūsmā, bet tā man savā veidā patika. Par autora jauno projektu uzzināju jau pērnās vasaras vidū un grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas.

Grāmatas notikumi norisinās neilgi pēc pēdējo mauru padzīšanas no Spānijas teritorijas. Awa ir nekromante. Sākumā gan viņa bija vienkārši verdzene, kādai citai verdzenei Omrose, kas bija paredzēta kā dāvana jaunajam Granadas pavēlniekam. Tomēr dāvana līdz galam nenonāk, un Awa, pašai to nevēloties, kļūst par nekromanta mācekli. Īsteniem nekromantiem, šķiet, laiku pa laikam ir jāizvēlas kāds māceklis, kam nodot visas savas iepriekš uzkrātās zināšanas. To acīm redzami pieprasa pats žanrs.

Skaidra lieta, ka darbā jau nav tikai viena pati Awa, viņai arī pāris draugi – Niklaus Manuel Deutsch mākslinieks un algotnis, mīl iedzert un apsaukāt svētos tēvus, tas reizēm kaitē viņa karjerai, bet kopumā visai uzticams cilvēks. Vājība uzzīmēt visus cilvēkus, ko pats nogalinājis, lai kādreiz pie izdevības veicot kādu baznīcas dekorēšanas pasākumu uzgleznotu tos kā svētos. Dakteris Paracelsus – neteiksim, ka draugs, bet sižetā parādās, uzskata, materiālā zinātne ir daudz pārāka par burvestībām, lielas cerības liek uz materiālu simpātijām, tas ir brūci var ārstēt apstrādājot ieroci, ar kuru tā radīta, uzskata, ka sifilisu var izārstēt ar pamatīgu dzīvsudraba devu, iespējams, dzīvsudrabs ir vainīgs pie viņa dīvainās uzvedības. Monika – lesbiete, prieka mājas īpašniece, brīvajā laikā arī algotne, prot pati pagatavot pulveri. Ir arī pāris ienaidnieki – Omrose bijusī saimniece un piespiedu mīļākā, meklē veidu kā atriebties Awai. Inkvizīcija kopumā un, iespējams, arī Bastardi no Švarcvaldes, par kuriem labāk uzzināt pašiem, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kas šo grāmatu lasīs.

Grāmata ir pārpilna ar mirušo augšāmcelšanu, nekrofīliju, kanibālismu un vienkāršu vardarbību. Nevarētu jau teikt, ka šim autoram tas būtu kas negaidīts. Tomēr, ja salīdzina ar iepriekšējo darbu, tad šis, manuprāt, ir par pakāpi zemākas kvalitātes. Iepriekšējā bija ar tādu kā melnā humora devu, filosofiskiem pārspriedumiem par teoloģiju, kas ļāva tai pārāk nekoncentrēties tikai uz vardarbību. Grāmatai trūkst tāda kā sakarīga sižeta, nevar saprast, uz ko autors virzās, ko viņš mēģina lasītājam pateikt. Par vēsturisku noveli to diez vai varētu nosaukt, jo vēsturiskais tiek izmantots tikai tik daudz, lai ļautu stāstā iepīt inkvizīciju, atsauktu atmiņā Itālijas karus, nedaudz reformāciju un pastāstītu cik viduslaikos cilvēkiem tomēr bija īss mūžs. Awa lēkā pa pasauli kā tāda pingponga bumbiņa, rodas iespaids, ka autors nemaz pats nezina, ko ar šo tēlu darīt.

Pati nekromantija arī ir vairāk deskriptīva rakstura, un lasītāja iztēlei te daudz vaļas netiek dots, viss tiek smalki aprakstīts. Arī tās praktiskais pielietojums apskatīts visai virspusēji, sak, piecelsim asumam pāris miroņus un tad jau redzēsim kas sanāks. Protams, nenoliedzami ir labi uzzināt, kur aizgājējs apracis kādas bagātības, vai arī nodrošināt uzticamu ceļabiedru, bet nekā vairāk.

Kopumā grāmatā esmu nedaudz vīlies. Lieku viņai 7 no 10 ballēm. Lai arī nobeigums iespējams nav tik bēdīgs kā Grossbartiem (viņu amatam tā ir visnotaļ cienījama nāve), tas tomēr nerada tādu pabeigtības sajūtu, un nevar saprast, kādēļ jāraksta vesela grāmata, lai nonāktu pie secinājuma, ka arī nekromants var dzīvot neviena netraucēts, ja vien pats to vēlas. Grāmatas vienīgais pluss ir ļoti cinisks skatījums uz pasauli vispār.

Perdido Street Station by China Miéville

Izskatās, ka šis autors būs mans pēdējo laiku labākais atklājums. Nu jau izskatās, ka esmu gatavs izlasīt visas viņa grāmatas, jo man patīk tas, ko es izlasu. Paldies Lasītājai, kas ieteica man turpināt šī autora darbu iepazīšanu tieši ar šo grāmatu.

Šī ir Bas-Lag pasaules ciklam veltīta grāmata. Pavisam šajā ciklā ir trīs grāmatas, kuras es noteikti izlasīšu tuvāko mēnešu laikā. Grāmatas galvenais varonis ir zinātnieks vārdā Isaac Dan der Grimnebulin. Viņš dzīvo un strādā New Croubzon pilsētā. Viņa galvenā nodarbe ir gadījuma pasūtījumi, nekad jau nevar zināt ko kādam bagātam klientam vajadzēs uzkonstruēt. Viņam ir arī vājība – Vienotā teorija un viens no tās aspektiem Krīzes teorija. Brīvajā laikā viņš salaiž ar Khepri sievieti, tāds kā cilvēks tikai ar kukaiņa galvu. Varētu likties, kas gan cilvēkam ir vairāk vajadzīgs. Un tad pēkšņi viņam parādās īsts darbs, īsts izaicinājums, palīdzēt atgūt lidošanas prasmi kādam garudam Yagharek, kas pēc būtības izskatās kā cilvēkveidīgs putns. Savulaik viņš savā ciltī ir izdarījis pārkāpumu kā dēļ viņam atņemti spārni. Tā kā klientam ir daudz naudas, tad Isaac var ķerties pie darba un ziedot visu savu laiku lidošanas izpētei.

New Croubzon ir tipiska distopijas pilsēta, kas atrodas kādā nenoteiktā pasaulē. To pārvalda korumpēts mērs Mayor Bentham Rudgutter, ir aktīva kriminālā pasaule ar savu bosu Mr. Motley priekšgalā un daudzas jo daudzas rases. Te varētu sākt spriedelēt kā Tolkina rases savulaik katra kalpoja kāda noteikta ideāla atspoguļošanai un kā Miéville dažādās rases izmanto kā cilvēka dažādu rakstura nianšu un uzskatu daudzšķautņainuma atainošanai, to visu nedaudz hipertrofējot. Un par to, kā tas viss var palīdzēt cilvēkiem saprast pašiem sevi gan apgarotībā, gan zemiskumā, bet nu tas būtu par daudz no manis prasīts. Rasu ir tik daudz, ka es pilnīgi nespēju iedomāties biosfēru, kurā evolūcijas rezultātā varētu rasties tik daudz saprātīgu būtņu sugu, te ir cilvēki, kaktusu, khepri, putncilvēki, ūdensvīri, mehāniski konstrukti un pārtaisītie. Tāpat nav īsti skaidrs kā viņiem tur ir izdevies izvairīties no pāris ksenocīdiem.

Te pasaulē ir arī pāris vietas no kuriem brīžam izlien tādi nezvēri, ka ir jāpieliek visas pūles, lai tos savaldītu un, iespējams, iegūtu pat nedaudz peļņas. Šajā pilsētā nav nekādas problēmas aizdoties uz pašas Elles pārstāvniecību vai sastapt globālā tīmekļa uzturētāju Weaver, kas izskatās pēc daudzdimensionāla zirnekļa un kuram ir divas vājības, šķēres un ausis. Vispār jau ir grūti ko vairāk pastāstīt, lai viss šis apraksts nebūtu viens liels spoileris.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti ir vērts izlasīt tiem steampunk cienītājiem, kas to vēl nav izdarījuši. Sižets ir saistošs, piesēžoties būs grūti to atlikt malā. Un beigas ir visai interesantas, nebūt ne tādas kādas tās es biju iedomājies. Patīk autora praktiskums – neviens varonis nav tik vērts, lai viņam nevarētu ļaut nomirt. Vietām gan brīnumainās sakritības un izglābšanās nedaudz dūrās acīs, bet pārāk sižetu tas nemaitāja. Domāju, ka tuvākajā desmitgadē šī grāmata tiks izlasīta vēlreiz.

Neuromancer by William Gibson

Šo grāmatu izvēlējos lasīšanai, jo biju dzirdējis par viņu patiesi cildenus vārdus. Sarakstīta astoņdesmito gadu sākumā, tā tiek uzskatīta par cyberpunk žanra pamatlicēju. Laika gaitā tā ir ieguvusi neskaitāmas balvas un kopumā tiek uzskatīta par izcilu darbu.

Grāmata norisinās netālā nākotnē. Daļa Eiropas ir iznīcināta atomkarā, kara neskartajās teritorijās pilsētas ir izpletušās tā, ka viss praktiski ir pilsēta. Cilvēki apdzīvo orbitālās stacijas, un ir pieejams internets. Šis internets nav tāds pats kā mūsējais, tajā cilvēki sērfo pa tiešo ar savu apziņu un saucas tas Matrix (kāds negaidīts pavērsiens). Pieslēgšanās veids arī atgādina Matrix redzēto. Aizsardzības sistēmas tiek sauktas par ledu, un visa hakošana balstās uz spilgtu vizuālo analoģiju, gandrīz kā filmā, kur hakeri, lai ielauztos sistēmās monitoros groza kubikus.

Parastā dzīve gan ir lielākoties nožēlojama, lielākā daļa cilvēku slīgst nabadzībā, laupīšanas un slepkavības ir ierasta lieta tāpat kā narkotiku tirdzniecība. Grāmatas galvenais varonis Case ir izbijis hakeris. Kāpēc izbijis? Tāpēc, ka reiz viņš adekvāti nenovērtēja klienta spējas un mēģināja to uzmest, rezultātā viņam tika selektīvi iznīcināti neironi, kas nodrošināja pieslēgumu ar Matrix. Savus ietaupījumus viņš iztērējis mēģinājumos sevi sadaktarēt un tagad aizrāvies ar narkotikām dzīvojas pa Japānu un meklē savu nāvi. Tā tas turpinās līdz viņš saņem piedāvājumu veikt, iespējams, savā mūžā nopietnāko pasūtījumu.

Vismaz iesākumā man šī grāmata diez ko pievilcīga nelikās. Klaiņo viens apnarkojies kankars, reflektē par savu aizgājušo dzīvi, bez nekādiem nākotnes plāniem. Šķita tāds parasts depresīvs gabals, ko autors sarakstījis, lai cilvēki nesacerētos par savu nākotni. Tad pēc kāda laika stāsts pārvēršas bojevikā ar piedzīvojumu elementiem, un lēnām kļūst skaidra uzņēmuma problemātika. Nenoliedzami, šai nākotnē rūpnīcas nepieder strādniekiem, vispār radās iespaids, ka tādu strādnieku vispār nav. Ir tikai narkotiku tirgotāji, noziedznieki, nabagi, hakeri un bagāti cilvēki. Tā kā ar daudzpusēju pasaules apskatu var īpaši nerēķināties. Tas gan izskatās standarta kiberpanka žanram piedienīgi.

Kopumā grāmatu es visai augstu nevērtēju. Iespējams, ja es nebūtu audzis mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, tad man uz kibertelpas iespējām būtu pavisam cits skatījums, un mani aizrautu cilvēka personības ieraksts uz magnētiskās lentes. Dators, kas darbojas kā lēns google meklētājs un kosmiskā dzīvojamā stacija. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Noteikti, ka esmu vēlāko grāmatu upuris, kuras ir pārstrādātas laikmetīgākā manierē un ar atbilstošākām tehnoloģijām. Grāmata ir pirmā triloģijā, bet nezinu vai ir vērts lasīt pārējās divas. Man vairāk tomēr patīk steampunk.

A Mathematician Reads the Newspaper by Jhon Allen Paulos

Šī nu ir grāmata, kura neizlasīto sarakstā varētu būt pavadījusi diezgan ilgu laiku. Pirmo reizi es viņu mēģināju sākt lasīt pirms trijiem gadiem. Netiku tālāk par pirmajām četrām nodaļām. Esmu viņu mēģinājis izlasīt, uzšķirot nodaļas uz dullo, un nedaudz palasīt, nelīdzēja. Tagad nolēmu audzināt sev raksturu un palaist projektu – “Izlasīšu visas grāmatas, par kurām esmu iztērējis naudu”. Tas, iespējams, mani disciplinēs turpmāku grāmatu iegādē.

Grāmata mums stāsta par to, kā avīžu ziņu lasīšana un uztveršana notiek no īsta matemātiķa skatu punkta. Vai vienkārši, kā tās izskatās no tāda cilvēka viedokļa, kas spēj saglabāt koncentrāciju un analītisko domāšanu ilgāk par divām rindkopām. Jāsaka, ka tādam cilvēkam lasās diezgan interesanti. Grāmatā autors savus novērojumus ir sagrupējis pāris lielās sekcijās – Politika, Ekonomika, Lokālās ziņas, Sporta un grāmatu apskati, Dzīves stils, Medicīna, Zinātne. Par katru no šīm lietām viņam ir kaut kas sakāms. Lielāko ties kritika ir par nepareizu statistikas datu interpretāciju. Parasti dati nemaz neapstiprina apgalvojumus, lasītājs netiek informēts par datu iegūšanas apjomu un iespējamo statistisko kļūdu. Nedaudz ir arī kopu teorija un spēļu teorija.

Tā kā grāmata ir sarakstīta pirms piecpadsmit gadiem, tad nākas lasīt spriedumus par tik pat senām aktualitātēm. Un iespējams, ka tieši šīs senās aktualitātes bija tas, kas motivēja grāmatu beidzot izlasīt. Kopumā autors cenšas pārāk ar matemātiskajiem izvedumiem neaizrauties un pasniegt visu pēc iespējas sagremojamākā veidā. Bieži vien nodaļā par matemātiku nebija minēts nekas, tikai iztirzāta kāda autora dzīves gudrība, par to, ka vidējā beisbolista alga 2,4 miljoni nebūt nenozīmē to, ka visi viņi tik daudz saņem. Tas jau šķiet acīmredzami. Gan par to ka vidējo vidējie nav lāga derīgi analīzei un, ka ar matemātikas palīdzību nevar pieņemts lēmumu tiesā.

Uzzināju arī vienu lietu, kas nav tieši saistīta ar matemātiku. Izpaužas tas kā fakts, ka rodoties kādai jaunai tehnoloģijai cilvēkiem bieži vien nav skaidrības, kur to pielietot. Tā bija ar lāzeriem, elektrību un noteikti arī ar riteni. Tas nu nebūtu nekāds jaunums līdz autors nepacēla faktu par siena izgudrošanu. Autoraprāt siens tika izgudrots tumšajos viduslaikos un noveda pie transporta un loģistikas sprādziena tai pašā periodā. Darbā jau izlielījos ar savu jauniegūto zināšanu, visi dalīja manas domas, ka tas ir interesanti, ka līdz šim neesam aizdomājušies par tādu lietu. Un tad panesās diskusija, vai tiešam sienu izgudroja tik vēlu. Izrādījās, ka grāmatas autors savu uzskatu balsta uz Frīmena Daisona izteikumiem, kuri savukārt balstās tikai uz tā pieņēmumiem. Par siena esamību zināja jau senie romieši.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, dažviet nodaļas nosaukums īsti nesakrita ar saturu, bet kopumā labs balzams cilvēkiem, kurus tracina modernās datu interpretācijas, balstoties tikai uz procentuālo sadalījumu aizmirstot par jebkādām statistikas metodēm. Un tiem, kuriem patīk pasmieties par trendu noteicējiem, kas balstās uz pieņēmumu – lietas turpināsies tāpat kā tagad, ja vien kas nemainīsies.

The Sherlockian by Graham Moore

Šo grāmatu nopirku tīri nejauši. Biju ielīdis izdevniecības Twelve mājas lapā un skatījos, kas jauns ienācies pusgada laikā. Lielākā daļa no grāmatām mani īpaši neieinteresēja, bet šīs nosaukums mani saintriģēja, un grāmatu pasūtīju, jo aprakstā bija kaut kas minēts par Šerloku Holmsu, Back Street Irregulars un A. Koanu Doilu. Kad grāmata atnāca es sev par pārsteigumu atklāju, ka tā ir novele, nevis dokumentāla rekonstrukcija. Kārtējo reizi nosolījos sev grāmatas pēc vāka izskata nepasūtīt.

Grāmatas galvenais varonis ir Back Street Irregulars biedrs. Šie cilvēki ir tāda kā domubiedru grupa, kurus vieno Šerloks Holmss un detektīvstāsti. Viņi zina visus Holmsa stāstus no galvas, spēj nocitēt tos jebkurā diennakts laikā, un ir dedukcijas piekritēji. Viens no šīs grupas līderiem lielu daļu no sava mūža ir pavadījis meklējot pazudušo A. Koana Doila dienasgrāmatu. Šai dienasgrāmatā iespējams slēpjas atbilde uz jautājumu, kādēļ rakstnieks atdzīvināja Šerloku Holmsu pēc tā nāves Reichenbach ūdenskritumā. Viņam tas izdodas, un viņš sola savus pētījumu rezultātus publicēt nākamajā biedrības sapulcē, diemžēl viņš iet bojā mīklainos apstākļos, un biedrības biedri var nodarboties ar sev vismīļāko nodarbi – dedukciju un izmeklēšanu. Skaidrs, ka arī Harolds te grib piedalīties.

Stāsts sastāv no divām sižeta līnijām – viena veltīta Haroldam, otra Doilam. Harolds kāda Doila pēcteča finansēts meklē slepkavu un pazudušo dienasgrāmatu. Meklējumi norit 2010. Gadā, un to gaitā galvenais varonis ir spiests secināt, ka izslavētā dedukcija ir spējīga darboties tikai grāmatu lapaspusēs, un ar realitāti tai ir diezgan maz sakara. Doila līnija savukārt mums atklāj to kādēļ šai pazudušajai dienasgrāmatai bija jāpazūd. Doils nolemj palīdzēt Skotlendjardam kādā dīvainā slepkavības lietā, tiek slepkavotas tikko aprecējušās līgavas. Viņš cer ka izmeklēšana ļaus viņam nākt uz pēdām cilvēkam, kas viņam atsūtīja vēstuļbumbu.

Lai arī grāmatā ir veseli divi detektīvstāsti, tie vismaz manā skatījumā ir visai banāli un paredzami. Slepkavas protam uz reiz atkost nav iespējams, jo personāži tiek ieviesti pakāpeniski, bet kā jau labākajās detektīvu tradīcijās ir skaidrs, ka vainīgs būs kāds dārznieks. Arī kā Doila laikmeta atainojums šis stāsts diez vai būs īsti korekts, jo par šo autoru kā par izcilu Viktorijas laikmeta pētnieku man neko neizdevās atrast. Tiek operēts ar standarta faktiem un aprakstiem, ar kuriem ir pilnas vēsturei veltītas grāmatas. Par Harolda izmeklēšanas daļu man viss bija skaidrs uzreiz, jo pērngad biju izlasījis grāmatu ar stāstu uz kuru balstīta Harolda līnija.

Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var tāda viegla uz darbību balstīta literatūra. Ir skaidrs, ka detektīviem izmeklēšana nekad nenonāks strupceļā, jo autors viņiem laiku pa laikam padod pa apgaismības mirklim, un viss var virzīties tālāk.

Blind Descent: The Quest to Discover the Deepest Place on Earth by James M. Tabor

Praktiski nekad nebiju lasījis grāmatu par speleoloģiju, tādēļ nolēmu papildināt savas zināšanas par šo tēmu. Pats ar speleoloģiju aizrāvies nekad neesmu un diez vai kaut kad būšu. Arī manis apmeklēto alu saraksts ir pavisam īss. Bērnībā apmeklēju Māras kambarus, Gūtmaņa alas. Austrijā nācās apmeklēt Mamutu alas, Austrālijā Kata Kata caves. Tad vēl ir pabūts pāris cilvēka rokām darinātās alās un viss. Pēc šādiem apmeklējumiem cilvēkam var rasties priekšstats, ka alās ir piepacelta dēļu grīda, kas nodrošina mierīgu staigāšanu, alas kā likums ir izgaismotas ar elektrību un aprīkotas ar gidu. Skaidra lieta, ka īstās alas tādas nav, un šī ir grāmata ir par visīstākajām alām kādas vien ir iespējamas – superalas.

Grāmata stāsta par divu cilvēku mēģinājumiem atrast pasaulē dziļāko alu. Viens no viņiem strādā Meksikā, otrs Abhāzijā. Viens amerikānis, otrs ukrainis. Veina vārds ir Bils Stouns, otra Aleksandrs Kļimčuks. Autors reāli cenšas dziļākās alas atklāšanas faktu pārvērst tādā kā divu vīru savstarpējā neklātienes cīņā, kur gājienu vispirms izdara viens tad otrs, tādējādi uzturot spriedzi. Patiesībā jau tur nekādas elšanas pakausī īsti nebija. Cheve pasaules dziļāko alu rangā ir tikai vienpadsmitajā vietā, un nekad nekas vairāk par daudzsološu nav bijusi. Krubera arī visu laiku tika uzskatīta par neperspektīvu, ja vien ukraiņu speleologi neveltītu pāris gadus daudzsološu aizgruvumu izrakšanai un beigu beigās sasniegtu 2191 metru dziļumu.

Cilvēki tomēr ir daudz interesantāki par faktiem, un cilvēku sadzīve ekstremālos apstākļos liek paraudzīties uz tiem pavisam citādi. Stouna ekspedīcijās laiku pa laikam kāds komandas loceklis gāja bojā, kāds nebija pietiekami labi pārbaudījis karabīnes pirms laišanās lejā, kāds noslīkst izmantojot paša Stouna izmantoto rebrīferi. Daļa no komandas īsti nesaprot pašu vadītāju, viņiem speleoloģija ir fun un viņi nebūt negrib riskēt ar savām dzīvībām, lai ar pēdējām skābekļa paliekām nirtu neizpētītā tunelī, vai arī veltīt pāris nedēļas no sava atvaļinājuma atrokot aizskalotu smilšu sēri cerībā atrast alas turpinājumu. Tad nu laiku pa laikam mums tiek sniegts ieskats kādā traģēdijā vai komandas dumpī.

Arī Ukrainā speleologi neizcēlās tikai ar cītīgu darbu, interesanti bija lasīt par viņu federācijas iekšējiem konfliktiem, kad Maskavas nodaļa mēģināja pievākt sev visus laurus. Interesanti, ka sasnieguši alas dziļāko vietu viņi to nosauca par Koņec igri.

Grāmatas autors nenoliedzami ir ieguldījis nopietnu darbu izpētē, intervijās un sarakstē ar notikumu dalībniekiem. Stāstījums sarakstīts saistoši, ka paņemot rokās vairs nav spēka grāmatu atlikt malā un ir jālasa vien līdz galam. No sākuma man pat šķita, ka autors, iespējams, tur ir bijis klāt pats.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nav jau obligāti jābūt speleologam, lai to lasītu. Domāju, ka interesanta tā varētu likties arī niršanas un alpīnisma cienītājiem, galu galā visi šie elementi ietilpst alu izpētē. Ak jā, autoram ir arī pašam sava mājas lapa.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …