Šis nu ir viens garstāsts, kuru es laiku pa laikam pārlasu. Patiesībā šādu godu nemaz tik daudzas grāmatas nav izpelnījušās. Šī grāmata ir sarakstīta piecdesmit gadus atpakaļ, laikā, kad neviens cilvēks nevarēja būt drošs par rītdienu. Tas bija aukstā kara pats sākums, kad daļa valstu jau savā rīcībā bija ieguvušas kodolieročus un šķita, ka tas ir tikai laika jautājums līdz kodolkara sākumam.

Šis darbs sastāv no tādām kā trīs savstarpēji saistītām novelēm, kur katra veltīta kādai no civilizācijas attīstības fāzēm. Cilvēce ir pārdzīvojusi kodolkaru, pēc tā sekojošo badu un vajāšanas. Šajā procesā tā ir zaudējusi gandrīz visas savas zināšanas, jo pirmajos pēckara gados cilvēki visā vainoja politiķus un zinātniekus. Risinājums bija pavisam vienkāršs, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, tika dedzinātas visas grāmatas un iznīcināti lasītpratēji. Rezultātā par pirmskara laikmetu atmiņas saglabājās visai fragmentāras. Tomēr ne viss ir tik traki, kā izskatās, svētā Leibovica ordenis dara visu iespējamo, lai saglabātu pagātnes liecības cilvēcei līdz brīdim, kad tā atkal spēs saprast grāmatās rakstīto.

Pirmā novele veltīta laika periodam sešsimt gadus pēc kodolkara un kādam jaunam mūkam Francisam, kas tīri nejauši atrod bumbu patversmi, kurā iespējams slēpusies pati Leibovica sieva, tiek uzieti arī pāris rasējumi, kas jau paši par sevi ir nenovērtējams dārgums, cilvēki vēl nedaudz zina seno angļu valodu, bet vēsture eksistē tikai kā leģendas.

Otrā novele veltīta pēckara civilizācijas renesansei. Ir nedaudz attīstījusies zinātne, tiek veikti pētījumi, un daži cilvēki ir gatavi saprast uzkrātās pagātnes zināšanas. Protams, ka Leibovica Ordenis ir gatavs dalīties ar savām zināšanām, tomēr tā pārstāvji diezgan skeptiski raugās uz to nākotnes pielietojumu.

Pēdējā novele veltīta cilvēcei, kad tā jau sākusi iepazīt zvaigznes. Diemžēl viss notiek tāpat kā iepriekšējo reizi, cilvēki neko nav mācījušies un Lucifers atkal apspīd Zemi. Cilvēki cieš no radiācijas, upuriem tiek dota iespēja izvēlēties labprātīgu eitanāziju, un Ordenis saprot, ka viņiem vairs nav ko darīt uz Zemes.

Lai arī viss stāstījums notiek tādā kā katolicisma pasaules uzskatā, un kā jau kārtīgam mūku ordenim pienākas, daudz tiek runāts par Dievu un cilvēka vietu viņa radītajā pasaulē, viņa tiesībām uz zināšanām, bet neprasmi savaldīt savu pašiznīcināšanas procesu.

Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm, lai arī autors nav augstās domās par cilvēces domu izdzīvot, grāmata dod vielu pārdomām. Ir arī interesantas personāžs Lācars, nemirstīgais, kurš pa zemi staigā jau kopš Jēzus laikiem un šad tad mums tiek ļauts ieskatīties viņa pasaules uztverē.