Navigate / search

АУТОДАФЕ by Алексей Пехов

Autodafe

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju šī autora darbu, kas saucās СТРАЖ. Grāmatiņa bija izveidota kā stāstu krājums, kas veltīts Ludviga von Normaijena ceļojumiem pa pasauli un cīņai ar pārdabiskām un ne tik pārdabiskām parādībām. Arī šī grāmata nav savādāka , galvenais varonis joprojām ir Ludvigs un viņš jo projām cīnās pret ļaunajām dvēselēm un citiem kaitīgiem radījumiem.

Lai arī katrs stāstiņš pēc būtības ir diezgan neatkarīgs, tos tomēr ir vēlams lasīt hronoloģiskā secībā, lai spētu izsekot sižeta galvenajai līnijai. Šajā ziņā šādai stāstu struktūrai ir pat priekšrocība. Cik esmu novērojis, tad fantasy stāstos, kur galvenais varonis glābj karaļvalstis, vai cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lielākoties viņam nākas pārvietoties no punkta A uz punktu B. Nabaga autors, kurš teiksim karaļvalsts superstipro pierobežas cietoksni ir novietojis divu mēnešu jājienā no varoņa patstāvīgās dzīvesvietas, vienkārši nezina ar ko šos divus mēnešus aizpildīt. Tad nu varonim pa ceļam ir jāsatiek dažādi rūķi un elfi, jāapslaktē viesi ceļmalas bandīti, jānodedzina sliktie krogi un pus ceļš jābēg no vajātājiem. Tad beigās, starp citu, jāsakauj ļaunais un var doties atpakaļ, pēc atalgojuma, atkal kaujot laupītājus un no ceļa nogājušus magus. Šādā veidā autors ir izvairījies no apnicīgā ceļojumu izklāsta un var uzreiz ķerties problēmām pie ragiem.

Galvenā sižeta līnija turpinās Sargiem ir izdevies nedaudz atkratīties no Taisnīguma Ordeņa un pievērsties pašiem savām problēmām. No tām galvenā, kas ir Sargu ienaidnieki un kādēļ tie tiek nogalināti to maģisko dunču dēļ. Ar laiku jau viss pamazām nostājas savās vietās un tiek dots neliels ieskats sargu vēsturē, kas nemaz nav tik balta un pūkaina kā varētu vēlēties.

Kopumā grāmata ir lasāma, daudz interesantu stāstiņu par ļauno dvēseļu un citu necilvēku radījumu dzīvi, iznīcināšanas metodēm. Katram stāstiņam mainās lokācija un darbojošies personāži, tas neļauj tiem kļūt apnicīgiem. Laiku pa laikam kāds no sižeta līnijas galvenajiem varoņiem atdod galus un arī tas piešķir stāstam zināmu dzīvīgumu. Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja iznāks trešā obligāti izlasīšu.

The Myth of the Rational Market: A History of Risk, Reward, and Delusion on Wall Street by Justin Fox

The Myth of the Rational

Grāmata, manuprāt, ir domājama visnotaļ ierobežotam lasītāju lokam. Tajā gan nav nevienas formulas un diagrammas, kas acīmredzot norāda uz to, ka autors sagaida no lasītāja vismaz kaut kādas priekšzināšanas finanšu un kapitāla tirgus modeļos un pieņēmumos. Pats šo grāmatu esmu mēģinājis sākt lasīt vairākas reizes, bet vienmēr kaut kā nesanāca izlasīt to līdz galam. Ja jāsaka godīgi, tad augstskolā mācību priekšmeti, kas apskatīja finanšu tirgus modelēšanu, man bija vieni no mīļākajiem. Jo tur viss bija skaidri saprotams, modeļi loģiski, un pielietojums acīmredzams (nemaz nevar salīdzināt ar mārketingu. Tā nu pateicoties pasniedzējiem, CAPM modeļa un Bleka-Šoula modeļa pamatnostādnes un matemātisko pamatojumu atceros vēl tagad.

Grāmatas autors cenšas atbildēt uz jautājumu, vai tirgus ir racionāls. Ar tirgu te tiek domāts finanšu tirgus. Bija laiks, kad gan profesori, gan investori uzskatīja, ka tirgus, neskatoties uz to, ka tajā piedalās neracionāli dalībnieki, kopumā ir racionāls, un tirgus cena vienmēr sevī ietver visu tirgus dalībnieku informāciju par konkrēto produktu (akciju, parādzīmi, atvasināto vērtspapīru) un šī cena ir ļoti tuvi reālajai aktīva vērtībai. Ar laiku gan šādam pieņēmumam radās oponenti, pacēlās jautājums par krīžu savietojamību ar racionāla tirgus ideju, par to, ka, iespējams, tirgu nemaz nevar iebāzt pāris diferenciālvienādojumos un atrisināt kā sistēmu, iespējams, ka racionālam tirgum piemīt haotiskas sistēmas dinamika. Pēdējā desmitgadē pat parādījās idejas, ka visi līdzšinējie modeļi nemaz neko lāga derīgi nav. Ja, piemēram, hedge fonda vadītājs krīzes laikā apgalvo, ka viņiem pāris dienu laikā ir gadījušies pieci 25 sigma notikumi, tad ir skaidrs, ka te ir nevis maz varbūtiska sakritība, bet gan viņu modelis ir totāls mēsls, kas neņem vērā diezgan būtiskus tirgus faktorus.

Autors tad cenšas grāmatā salikt visu mūsdienu izpratni par tirgus racionalitāti un, iespējams, arī to, kas liecina, ka tirgus nemaz nav racionāls un ka tiešām mūsu modeļi ir tikai vispārējas aproksimācijas. Mani grāmatā visvairāk ieinteresēja spriedumu izklāsts par tēmu – vai atsevišķam spēlētājam ir iespējams uzvarēt tirgu ilgtermiņā, racionālā tirgū tas nebūtu iespējams, bet realitātē daži tādi cilvēki ir. Kas bija tie faktori, kas nesenajā finanšu krīzē investoriem lika aizmirst par tādu lietu kā risks? Un tas kā cilvēki var uzvārīt piķi izmantojot „black box” metodi, tā gan strādā tik ilgi, kamēr kāds nepublicē zinātnisku publikāciju, kas sīkumos iztirzā tavu slepeno metodi un neizsaka to pāris diferenciālvienādojumos, pēc tam to mēģina pielietot visi kam nav slinkums, un tas vairs nestrādā.

Beigu beigās rodas priekšstats, ka lielākā daļa no veiksmīgajiem fondu vadītājiem nemaz nav tādi finanšu guru kā no malas varētu likties, un finanšu analītiķu idejas 90% gadījumu vispār nav tā vērtas, lai par tām maksātu naudu. Vienīgais, ko visi māk ir precīzi izanalizēt pagātnes notikumus. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nepatika nemitīgā lēkāšana pa laika periodiem.

Eels: An Exploration, from New Zealand to the Sargasso, of the World’s Most Mysterious Fish by James Prosek

eels

Šoreiz nemaz nevaru tā īsti pateikt, kas mani pamudināja iegādāties šo grāmatu. Varbūt tas, ka bērnībā man bija periods, kad vēlējos kļūt par ihtiologu. Līdz šim visas manas zināšanas, kas saistītas ar zušiem, varēja uzrakstīt uz vienas lapas. Tās pēc būtības bija pamatlietas, ka zuši vairojas un mirst Saragosu jūrā. Aug viņi saldūdenī, un tad kad pienāk laiks dodas pēdējā ceļojumā. Un tas arī pēc būtības viss. Reāli neskaidrs man bija jautājums, vai Amerikas zutis ir tas pats, kas Eiropas zutis un kur vairojas Japānas un Jaunzēlandes zuši. Tad nu grāmatu nolēmu izlasīt, lai aizpildītu robus savās zināšanās.

Grāmatas autors uzsāk daudzsološi, ar ļoti labu zuša dzīves aprakstu un noslēpumiem, kas vēl nav atklāti. Diemžēl neko daudz vairāk es par viņiem neuzzināju. Ja neskaita pārdesmit lapaspuses, kas veltītas zušu bioloģijai, mākslīgas pavairošanas problēmām un to skaita sarukšanas problēmām, pārējā grāmata ir vairāk veltīta autora ceļojumiem pa Jaunzēlandi, Japānu un Mikronēziju. Protams, tas viss notiek saistībā ar zušiem, bet reizēm man tas šķita nedaudz pārspīlēti.

Piemēram, kādā Mikronēzijas salā autors cenšas no vietējiem izvilināt viņu zušu stāstus. Uzsauc visiem aliņus, kopā lieto vietējo narkotisko brūķējumu un pēc vairāku nedēļu ilga “darba” ir ieguvis viņu pilno leģendu. Protams, ka pavadīt mēnesi Klusā okeāna salās ir diezgan forši, bet domāju, ka šo stāstu viņš varēja atrast kādā specializētā folkloras izdevumā. Iespējams, ka es maldos un šis stāsts par cilvēkēdāju zuti, tiešām tika izvilināts pirmo reizi.

Būtu arī bijis labi, ja autors to, ka grāmata tiks veltīta cilvēka un zuša garīgajai saiknei būtu ielicis tās priekšvārdā un tad tu cilvēks varētu saprast ko gaidīt. Tā izskaidrojošā daļa, kas un kā rakstīts tika atlikta uz beigām, kad grāmatā jau biju nedaudz vīlies un īsti nevarēju saprast, kur autors tur tos vienpadsmit izpētes gadus pakāsis. Kas interesanti, autors atsaucas uz cilvēkiem Eiropā, kas viņam daudz ko iemācījuši par zušiem, to zvejošanas tradīcijām. Diemžēl neviens no viņa piesauktajiem Eiropas piedzīvojumiem tā arī nebija atradis savu vietu grāmatā.

Kopumā grāmatai liku 8 no 10 ballēm. Izlasot to, Jūs uzzināsiet pāris maoru mītus par zušiem, nedaudz par Mikronēzijas zušu pielūdzējiem, nedaudz par starptautisko zušu nozveju un tirdzniecību, nedaudz viņu bioloģiju, diezgan daudz par iepriekš minēto tautu dzeršanas tradīcijām ar zuti kā zaceni galvenajā lomā. Vietām grāmata aizrauj vietām šķiet garlaicīga.

The Scar by China Miéville

the scar

Šis autors man ir reāli iepaticies, un tikai tādēļ viņa izlasīto darbu īpatsvars ir tik liels manā šāgada izlasīto grāmatu sarakstā. Patīk man viņa uzburtās pasaules, tēli un varoņu motivācija. Lai arī šis grāmatas darbība noris Ben Las pasaulē, tās saistība ar Perdito Street station ir visai minimāla. Pāris reizes tiek pieminēti tās notikumi un viss.

Grāmatas galvenā varonei Bellis nākas slēpties no New Crobzon pilsētas valdniekiem, un viņa dodas uz kādu no šīs pilsētas aizjūras kolonijām. Viņai ir talants uz retām valodām, un strādāšana par tulku viņai palīdz nokļūt uz kuģa, kas ir pilns ar kolonistiem gan labprātīgiem, gan ne tik labprātīgiem. Viss norit jauki līdz grāmatas galvenā varone Bellis nenonāk pirātu gūstā ar visu kolonistu kuģi. Šie pirāti nav nekādi no ostas uz ostu braucējiem, viņiem ir pašiem sava pilsēta The Armada, kas pēc savas būtības sastāv no kopā sastiprinātiem nolaupītajiem kuģiem. Te viņiem ir pašiem sava valdība un noteikumi. Patiesībā pilsēta kā pilsēta, tikai tā atrodas vienmēr kustībā, un visi tās iedzīvotāji ir relatīvi brīvi.

Pilsētai ir tikai viens liels mīnuss, tā ir ļoti lēna un, saduroties ar kādu nopietnu jūras spēku, būtu diezgan grūti izglābties no iznīcināšanas. Tādēļ Armada rūpīgi glabā savas eksistences noslēpumu, vismaz līdz šim tas ir izdevies. Tomēr izskatās, ka kaut kas ir licis izmainīt Armadas ārpolitiku, tā ir nolaupījusi New Crobzon peldošo naftas platformu, tā nolaupa pazīstamus zinātniekus un viss tikai ar vienu mērķi pacelt no jūras dzelmes mītisku radījumu Avanc.

Arī paša Armada nolaupītajiem nav nemaz tik negadīta lieta, ja Bellis tas nozīmē saiknes saraušanu ar pārējo pasauli, tad pārveidotajam Tanneram tā ir jaunas dzīves uzsākšanas iespēja. Viņš kļūst pirātu pilsētai pilnīgi lojāls. Citiem kā, piemēram, New Crobzon spiegam Saliasam tā ir toāla katastrofa, tiek sagrauti visi viņa plāni. Arī paša Avanc pamodināšana nemaz nav tik triviāls pasākums, tomēr eksistē viena saprātīga būtne, kas, iespējams, to jau ir izdarījusi.

Grāmata ir pilna ar interesantiem piedzīvojumiem, dažādām rasēm un pat negaidītiem notikumu pavērsieniem. Šī nu bija grāmata, kuru paņēmis rokās es izlasīju no viena vāka līdz otram gandrīz vienā piegājienā. Beigas tās gan mani nedaudz pievīla, jo tā ar īsti nesapratu sasniedz Armada Rētu laiktelpā jeb nesasniedza. Un, ja sasniedza, ko viņi no tā ieguva vai zaudēja. Vispār jau kādā alternatīvajā realitātē tas notika, jo tam atradās aculiecinieks, kas pavēstīja par Armadas bojāeju pašiem Armadas iedzīvotājiem.

Labs stāsts par draudzību, nodevību, izmantošanu, pasaules uzskatu dažādību un lietām, kuras ar prātu grūti aptvert. Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Grāmatas tēli ir ļoti labi izstrādāti, tādi paši ar savu raksturu un motīviem, lasītājam varbūt tie ne vienmēr ir uzreiz saprotami, bet tas lasīšanu padara tikai interesantāku. Mani visvairāk nodarbināja Uther Doul, galvenā plāna iniciatora mērķi un motīvi. Kādēļ viņam tas bija vajadzīgs, ko viņš no tā ieguva personīgi? Visa viņa dzīve ir pakārtota šim notikumam, vismaz tā varēja saprast no norādēm.

PS. Šīs grāmatas iedvesmots pieķēros arī „Iron Council”, bet diemžēl tā lasījās ar tādām mokām, ka nācās atlikt uz nenoteiktu laiku. Toties tagad esmu pasūtījis viņa jauno grāmatu „Embassytown”. Ceru, ka tā mani nepievils.

ДОРОГА БЕЗ ВОЗВРАТА by Марик Лернер

Ceļš bez atgriešanās

Kārtējais krievu fantastu darbs. Tomēr nenoturējos pie sava solījuma veltīt vairāk laika tieši rietumu autoru fantasy un fantastikai. Tā nu bija sanācis, ka biju nonācis apstākļos, kad vienīgā man pieejamā grāmata bija šī. Līdzi nebiju paņēmis neko lasāmu, e lasītājs arī jau bija patukšots, un pirms interneta notrūkšanas viesnīcā man izdevās atrast šo grāmatu.

Tātad grāmatas galvenais varonis Aleksejs ir ziedojies, lai glābtu savu māti. Kaut kad tuvākā nākotnē uz zemes izsēdīsies citplanētieši un uzsāks tirdzniecību ar cilvēkiem. Galvenais tirdzniecības objekts būs veselība. Ja vajadzēs izglābs no drošas nāves, ataudzēs kāju, ir tikai jāsamaksā. Maksas lielums ir atkarīgs no slimības sarežģītības. Maksa izpaužas kā labprātīga došanās katorgā no trīs līdz desmit gadiem. Uz kurieni un kas tur jādara neviens nezina, atgriežas tikai viens no desmit, un arī tiem ir izdzēstas visas atmiņas par katorgu. Neskatoties uz to Aleksejs nolemj riskēt.

Sākums šķita visai daudzsološs – citplanētieši, citas planētas, augstas tehnoloģijas utt. Izpildījums gan ātri reducējās uz tehnomaģiju un darbību bez īsta mērķa. Tātad izrādās, ka katordzniekiem nekāda katorga nemaz nav, viņus teleportē uz citu planētu un palaiž, lai dzīvo savā vaļā. Visa planēta ir tāda kā liela Strugacku Zona, tur var atrast dažādus citu civilizāciju artefaktus, par kuriem tiek maksāta branga nauda. Bet tā cilvēki nodarbojas ar lauksaimniecību, vietējās faunas iznīcināšanu un plūkšanos savā starpā. Ja ir nauda, citplanētiešu uzraugi tev pat atombumbu atvilks.

Autors īpaši gari neķēpājas un jau pirmajā reidā padara Alekseju par cilvēku supervaroni, puisis nejauši iekļūst pamestā superlabarotorijā un kļūst par pārcilvēku. Tad viņu savāc vilkaču cilts un pieslīpē viņa spējas papildus. Puisis izsitas barības ķēdes augšgalā un sāk rūpēties par savas cilts labklājību. Sižets un izpildījums ir standarta līmenī. Uzrakstīts jau smuki, bet rodas iespaids, ka autoram nav īsti skaidrs, ko ar paša radīto pasauli pasākt.

Kopumā laba izklaidējoša lasāmviela, darbība noris tik spraigi, ka jābrīnās pa kuru laiku viņi tur nomaina automātiem radziņus. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, izskatās, ka tai būs turpinājums, tomēr nevaru galvot, ka es to lasīšu.

Trick Or Treatment: The Undeniable Facts about Alternative Medicine by Simon Singh

Trick or treatment

Sen nebiju lasījis grāmatu, kas būtu veltīta cilvēku veselības problēmām un alternatīvai medicīnai. Tad nu intereses vadīts iepirku šo grāmatiņu palasīties un arī sava redzeslauka paplašināšanai. Vienu varu pateikt uzreiz , ja esi homeopātijas vai akupunktūras fanu pulciņā, tad šo grāmatu ir labāk nemaz nelasīt, jo nenoliedzamie fakti nebūt nav pozitīvi pret alternatīvo medicīnu kā tādu.

Grāmatā tiek sīki un smalki apstāstīts par to, kas ir zinātniskais process, kā pareizi jāveic eksperimenti, lai pārbaudītu kādu zāļu vai procedūru efektivitāti uz pacientiem. Par to, kas ir Placebo efekts un to kā tas tika atklāts. Sīkāk tiek analizētas četras alternatīvās medicīnas metodes – akupunktūra, homeopātija, chiropraktika un ārstēšanās ar zāļu tējām. Pielikumā papildus apskatītas vēl pārdesmit populārākās alternatīvās ārstēšanas metodes. Piemēram aromterapija un tādas, kuras uzskata, ka visas kaites ceļas no nepareizas stājas vai no tā, ka istabā nav pareizi salikti puķupodi. Mana pēdējā laika iecienītākā tahionu terapija bija tikai pieminēta, bet bez dziļākas analīzes.

Autori uzskata, ka cilvēkiem ir tiesības zināt visus faktus par alternatīvo medicīnu un nebaidās izmantot stiprus vārdus tās kritikai. Apskats gan nav tik vienpusējs, lai tiktu ignorēti iespējamie alternatīvās medicīnas labie darbi. Tādi gan homeopātijai un akupunktūrai neatrodas nemaz, mugurkaula staipītājiem to ir nedaudz, bet drogām salīdzinoši daudz. Kopumā diezgan labs un saistošs izklāsts, kas kritizē cilvēku pašu nevērību pret metodēm, ar kurām tas tiek ārstēts, vēlmi izgāzt milzu naudu par dažādiem ārstējošiem instrumentiem, kā piemēram magnētiskajām rokassprādzēm, dīvainu enerģiju ģeneratoriem, vai dažādiem detoxiem.

Cilvēks, kurš ir liels alternatīvo medicīnu piekritējs diez vai būs iepriecināts, izlasot šo grāmatu. Domāju, ka cilvēks, kurš ikdienā dzer destilētu 30C ūdeni kā ārstniecības līdzekli, vai arī ēd pasaulē dārgāko pūdercukuru ar pīlēs aknu ekstraktu, jutīsies vīlies un pat ja ar prātu sapratīs, ka tā lieta nav īsti tīra, ar sirdi paliks uzticīgs saviem ieradumiem. Nav ko slēpt, arī es pāris reizes esmu iemaucis pīļu aknu ekstraktu pūdercukurā, lai samazinātu gripas simptomus, tomēr man šis cukurs nepalīdzēja un atteicos no tā par labu paracetamolam, kas lai ar gandē aknas, tomēr dod izmērāmu efektu.

Kopumā grāmatu vērtēju pozitīvi, autori nenodarbojas ar pliku aplikšanu, un pat cilvēki, kas nepiekritīs autoru secinājumiem, uzzinās daudz ko jaunu par alternatīvās medicīnas vēsturi. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nemaz nebiju iedomājies, ka šāds alternatīvo medicīnu bizness ir ar tik lielu īpatsvaru kopējos pasaules medicīnas tēriņos. Piemēram, kur cilvēkam var būt prāts dzert homeopātisku līdzekli, profilaksei pret malāriju, tur ir jābūt galīgi ķertam. Vai arī ārstēt ādas melonomu ar homeopātiskiem līdzekļiem, tā sieviete gan pati bija homeopāte pēc profesijas un iespējams aizstāvēja savas industrijas godu.

Bonusā pastāstīšu savu piedzīvojumu pie viena no homeopātu paveidiem. Aizgāju notestēties pie kāda daktera (nav ne jausmas, vai viņa patiešām bija daktere), kas pārstāvēja tādu veidojumu kā Koraļļu klubu. Iesākumā viņi tevi nointervē par ko sūdzamies, ko ikdienā ēdam, paprasa jaunākās asinsanalīzes un tad sāk diagnostiku. Iedot tev rok turēt metāla stienīti un tu acīm redzot pēc dažādām elektromagnētiskā lauka svārstībām, vai arī vienkārši mērot ādas pretestību, mēģina noteikt preparātu kombināciju, kas tev palīdzēs izārstēties. Godīgi nogaidīju procedūras beigas, izlasījis ārstniecības kursu, samaksāju apmeklējuma maksu un notinos. Jo to, ka veselīgs dzīvesveids uzlabo veselību zinu arī pats.

Apziņas parazīti by Kolins Vilsons

Apziņas parazīti

Atceros, ka šo grāmatu izlasīju jau diezgan agrā vecumā. Domājams, ka tās iznākšanas gadā. Tā kā pirms tam neko no Lavkrafta daiļrades nebiju lasījis, tad cagotāņu vārds man bija pilnīgi svešs. Tagad pēc kādiem padsmit gadiem nolēmu grāmatu izlasīt vēlreiz. Galu galā grāmatā aprakstītie notikumi notiek ap divtūkstošā gada sākumu.

Tātad kāds arheologs gluži nejauši atklāj, ka visus pasaules cilvēkus vairāk vai mazāk kontrolē citplanētu būtnes. Tās pārtiek no cilvēku jaunrades spējām, stiprām emocijām un dažādiem citiem parapsiholoģiskiem brīnumiem. Tā rezultātā cilvēki zaudējuši savu dzīvesprieku, radošo potenciālu un parapsihiskās spējas. Skaidra lieta, ka to tā atstāt nevar, un nākas vien nabaga zinātniekam cīnīties pret šiem apziņas parazītiem.

Grāmata sarakstīta tādā kā stāstījuma formā, kur galvenais stāstītājs ir tas pats arheologs, un notikumi tiek izklāstīti no viņa skata punkta. Stāstījums jāatzīmē nav nemaz tik makani izdevies. Diezgan tāds pašķidrs un pārāk ar faktiem nepiesātināts. Pats sižets ir vairāk balstīts uz darbību un Lieliem notikumiem, nevis uz kaut kādu tur tēlu izaugsmi, sociālajām izmaiņām visvarošo cilvēku sabiedrībā, parazītu motivāciju un tā tālāk. Viss notiek kā vienā lielā kosmiskā operā, īstiem varoņiem neviens pretinieks nav pietiekami spēcīgs, bet arī pašiem varoņiem nav nekāda plāna. Viss notiek nedaudz haotiski bet ar skatu uz gaišo nākotni.

Kopumā par grāmatu nemaz vairs nebiju tādā sajūsmā kā pamatskolas vecumā, šķita tāda neorganizēta un jau no paša sākuma bija skaidrs, kas būs uzvarētāji. Iespējams, ka labāk būtu bijis, ja es šo grāmatu nebūtu pārlasījis, tad nebūtu vilšanās un grāmata šķistu labāka. Tagad es viņai varu dot tikai 6 no 10 ballēm. Vienīgais pluss tas, ka sen neko nebiju lasījis tieši latviešu valodā. Tas gan radīja papildus jautājumu cik gan daudz padomju laikos stāsta tulkotāji iztulkoja un cik atstāja aiz borta. Cerams, ka ne pārāk daudz.

%d bloggers like this: