Treasure Islands: Uncovering the Damage of Offshore Banking and Tax Havens by Nicholas Shaxson

Kaut kā sen nebiju lasījis neko par ofšoriem, tādēļ nolēmu nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas par šo tēmu un izlasīt ko jaunu. Pirmo reizi par ofšoriem mana interese parādījās augstskolas laikā, kad izlasīju grāmatu, kas bija tulkota krievu valodā. Patiesībā, visa tur minētā informācija bija jau novecojusi un nebija aktuāla. Salīdzinoši nesenākā pagātnē es lasīju grāmatu, kas veltīta naudas atmazgāšanai, tā gan bija vērsta vairāk uz to kā atklāt naudas atmazgātāju naudas plūsmas.

Šī grāmata ir veltīta ofšoru izcelsmes vēsturei un to ietekmi uz mūsdienu ekonomiku. Autors cenšas mums ieskaidrot, ka tā saucamā brīvā kapitāla plūsma patiesībā jaunattīstības valstīm nāk tikai par sliktu, jo viss nodokļu slogs tiek pārlikts no uzņēmumiem uz parastiem iedzīvotājiem. Lielajām un ne tik lielajām korporācijām izvairīšanās no nodokļu nomaksas nesagādā nekādas problēmas, vajag tik pareizi sastrukturēt savu kompāniju un darījumus. Nav jau arī šī lieta nekas jauns, tā kļuva populāra līdz ar peļņas nodokļa ieviešanu – pagājušā gadsimta sākumā. Pirmie celmlauži, kas izmantoja nodokļu likumdošanas atšķirības dažādās valstīs bija eksporta importa uzņēmumi. Vēlāk parādījās eirodolāru ofšoru tirgus, mūsdienās ofšori nosedz jau visu finanšu pakalpojumu piedāvājumu. Pat līdz konkrēta likuma pieņemšanai konkrētā jurisdikcijā.

Varētu jau šķist, kas vainas, ja kaut kāda salu valstiņa vai atkarīgā teritorija pieņem likumu, kas nāk par labu kādam uzņēmumam. Ne kas jau arī nebūtu, ja vien uzņēmumam nebūtu daudz miljardu peļņa un tad šāda likumdošana var kalpot kā šantāžas līdzeklis draudot ar kapitāla aizplūšanu. Tagad pasaulē notiek tāda kā nodokļu solīšana uz leju, kura valsts spēs piedāvāt mazāku ciparu un pārvilināt pie sevis vairāk uzņēmumus.

Autors par galvenajiem grēkāžiem uzskata Londonas City un WallStreet finanšu ģēnijus, tie nu tiek vainoti visās ekonomikas krīzēs, spekulāciju burbuļos un virtuālās naudas radīšanā. Nenoliedzami, daļa taisnības tur visur ir. Lielāko daļu jau tas ārvalstu investoru kapitāls ir vien mūsu pašu bāleliņu kapitāls izdzīts caur ofšoriem un atgriezts kā investīcijas. Labākais ir tas, ka ir faktiski nereāli noskaidrot patiesos labuma guvējus. Latvijā šī lieta notiek mazākā mērogā kā, teiksim, Āfrikā vai Āzijā, bet ideja ir tā pati, izvest no valsts naudu nenomaksājot nodokļus un pēc tam legalizēt to caur investīcijām.

Neskatoties uz visu brīvā tirgus kritiku, grāmatu es vērtēju atzinīgi. Daudz vēsturisku piemēru. Diezgan argumentēts un saistošs stāstījums, autors ir arī ticies ar šīs sfēras speciālistiem un atklātas muļķības netiku manījis. Viens gan nedaudz kaitināja, autora “to mēs apskatīsim vēlāk”, man radās aizdomas, ka ne visi vēlāki tika apskatīti. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, kaut kas ar tiem ofšoriem ir jādara. Iesaku palasīties visiem, kas strādā finanšu sfērā vai fīrējas caur ofšoriem, varbūt radīsies kāda jauna ideja kā strukturēt uzņēmuma darbību.

The 4 Percent Universe: Dark Matter, Dark Energy, and the Race to Discover the Rest of Reality by Richard Panek

Šī nu ir tēma, kuras lasīšanai man laikam nāksies mest mieru. Grāmatu nopirku, jo patika tās nosaukums, bija arī klusa cerība, ka te būs sastopamas interesantas spekulācijas par tēmu, kas tad ir tumšā matērija un tumšā enerģija. Diemžēl nekas no tā nepiepildījās, grāmata ir standarta ieskats kosmoloģisko ideju attīstības vēsturē. Tā kā šāda tipa grāmatas esmu izlasījis vismaz desmit, man nācās nedaudz piespiesties, lai to izlasītu. Tas tāpat kā skatoties „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, zini jau to no galvas, bet kad sāc skatīties tad ir grūti nenoskatīties līdz beigām. Man tāpat ir ar kosmoloģijai veltītajām grāmatām.

Autors grāmatā sniedz vai detalizētu tumšās matērijas problēmas vēsturi. Mēs uzzinām kā mainījās zinātne, kad cilvēki beidzot saprata, ka mūsu galaktika nav vienīgā zvaigžņu sala Visumā, kad tika atklāts reliktais starojums, un kad mērot zvaigžņu rotāciju ap galaktikas centru tika atklāts, ka mēs redzam tikai 4% no visumā sastopamās vielas/enerģijas. Viss ir salikts daudzmaz vēsturiskā secībā un nekādas lēkāšanas hronoloģijā nenotiek.

Atceros kā kādā grāmatā pirmo reizi izlasīju, ka visums izplešas paātrināti, man tas bija reāls šoks un likās visai neloģiski. Tad nu šeit var izlasīt vai loģisku pamatojumu, kādēļ tas tā notiek. Kā gudri vīri to visu atklājuši un kāda tam ir nozīme tautsaimniecībā. Man gan jāatzīst, ka kopš grāmatām, kas sarakstītas pāris gadus atpakaļ nekādi būtiski atklājumi nav sekojuši, un mēs joprojām nezinām, kas tad īsti ir tā tumšā matērija, kas vidēji galaktikā ir daudz vairāk par parasto vielu. Grāmata ir vairāk par vēsturi, nevis par teorijām un tehnoloģijām, diezgan liels mīnuss ir tas, ka te nav atrodama neviena diagramma, detektora ilustrācija vai infografiks, viss ir jāizloba no teksta pašam un jāzīmē iztēlē.

Kopumā, ja par šo tēmu lasi pirmo reizi, tad grāmatai var likt 8 no 10 ballēm, trūkst uzskates līdzekļu, bet visā visumā laba. Savukārt, ja par šo tēmu interesējies regulāri tad vari droši viņu nelasīt. Manuprāt, joprojām nepārspēta par tumšās matērijas un enerģijas tēmu ir grāmata „Dark Side of the Universe”.

Does Anything Eat Wasps? And 101 Other Questions by Mick O’Hare

Šo grāmatu iegādājos ļoti sen atpakaļ. Tai laikā mani bija pārņēmusi ideja, ka grāmatas, kuras pēc savas būtības ir kāda populārzinātniska izdevuma lasītāju iesūtīto jautājumu kolonas pārpublicējums, ir kaut kas ļoti brangs. Tā nu daudz nedomādams, pasūtīju veselu kaudzi ar tām, izlasīju tikai vienu un pārējās noliku malā. Viens jau ir skaidrs cilvēkam ir diezgan grūti uzņemt veselu kaudzi ar informāciju, pat ja tie ir tikai simts jautājumi.

Šī grāmata tiešām satur atbildes uz simts jautājumiem, kuras žurnālam New Scientist ir uzdevuši tās lasītāji, arī atbildes uz šiem jautājumiem ir snieguši lasītāji. Tad nu, ja tevi interesē atbildes uz jautājumiem, kā nosvērt pašam savu galvu, kura kaka ir smagāka – visēdāja vai veģetārieša, kāpēc ziemeļu puslodē pavasaris un vasara ir garākas nekā dienvidu puslodē, kas tad ēd lapsenes, kās nosaka ausu sēra krāsu, kas notiktu, ja citplanētieši nospertu Mēnesi un kāpēc gliemeži var izlīst ārā no jau pagatavota gliemeža čaulas, šī grāmata ir domāta tev.

Grāmatas pluss nenoliedzami ir viedokļu dažādība, katram jautājumam tiek sniegtas vairākas lasītāju atbildes. Bieži vien tās ir gandrīz vienādas un atšķiras tikai pāris niansēs. Reizēm atbildēs domas dalās un lasītājam pašam nākas izvēlēties pareizo atbildi.

Mīnuss ir tieši šī atbilžu daudzveidība, bieži vien tās ir vēsturisku anekdošu pārstāstījums un tomēr gribētos, lai kāds dotu konkrētu atbildi uz uzstādīto problēmu. Vietām tas tiek darīts, kad savu komentāru sniedz redaktors.

Kopumā grāmatu ieteiktu lasīt ne visu uzreiz, citādi pēc tam nespēsi atcerēties, par ko tad tie jautājumi tur īsti bija. Laba grāmata 8 no 10 ballēm, domāju, ka skolniekam tā varētu būt īsta zināšanu krātuve. Jā, internetā jau ar tās atbildes varētu atrast, tomēr arī izdomāt interesantu jautājumu nav nemaz tik viegli.

Embassytown by China Mieville

Taisni vai pašam neticas, ka tik labs autors man tik ilgi bija palicis nepamanīts. Izskatās, ka tas patlaban tiek nopietni kompensēts, šī jau ir piektā šī autora grāmata, kas izlasīta pēdējā pusgadā. Grāmatu biju pasūtinājis jau pirms tās iznākšanas, centos nemaz nelasīt par to, kas tur būs, lai būtu interesantāk. Diemžēl nesanāca, un nejauši izlasījās šī atsauksme lasītājas piezīmēs.

Šoreiz autors mūs ieved pavisam jaunā pasaulē, kas nemaz nav līdzīga ar iepriekšējos darbos sastapto (vismaz tajos darbos, ko es esmu lasījis). Šajā pasaulē visu notikumu atslēga ir valoda. Valoda, kurā nav iespējams melot, kuru nav iespējams sintezēt, bet bez kuras iztikt ir visai grūti. Pasaule Arieka ir viena no daudzajām Brēmenes zvaigžņu impērijas robežposteņiem. Te cilvēki dzīvo salīdzinošā izolācijā pašā Immer nomalē. (Immer ir tāda kā telplaika papildus dimensija, kurā notiek starpzvaigžņu ceļojumi.)

Tā nu kolonisti tur dzīvo, nodarbojas ar tirdzniecību, lai iztirgotu pa kādai biotehnoloģijai no Ariekas pamatiedzīvotājiem (Saimniekiem) un selekcionē Vēstniekus. Vēstnieki ir šīs grāmatas centrālais koncepts, tie ir neatsverami komunikācijai ar vietējiem. Viss noris visai labi līdz atlido jauns vēstnieks no pašas Brēmenes un ar savu runu izmaina pastāvošo lietu kārtību. Tagad cilvēkiem ir jācenšas ievārītā putra izstrēbt un izdzīvot.

Visi notikumi tiek vēstīti no Avice Benner Cho skatupunkta, viņa, mūsu valodā runājot, ir pieredzējusi astronaute/kosmonaute, kas ir viena no retajiem, kuriem izdevies pamest Embassytown un atgriezties atpakaļ. Ar viņas viedokli rēķinās, un bez tam viņa ir arī Saimnieku valodas sastāvdaļa, kas paver viņiem durvis uz meliem.

Grāmata iesākumā ir tāda nedaudz garlaicīga, it kā jau sižets risinās, bet īsti nevar saprast uz kuru pusi un kas notiek. Pēc jaunā Vēstnieka runas notikumi sāk attīstīties straujāk, un dzīve Emabssytown sāk ritēt raitāk. Sākumā biju nedaudz neizpratnē par Saimnieku īsto nozīmi, šķita, ka tā ir tāda kā supercivilizācija, kas ļāvusi zemes iedzīvotājiem nodibināt nelielu pilsētu pārstāvniecību savā pilsētā, un tie nu pārtiek no Saimnieku pamesto zināšanu kripatām, ja autors bija gribējis radīt šādu priekšstatu vismaz sākumā, tad viņam tas izdevās. Jebšu arī es pārāk daudz esmu saspēlējies Starcraft un manī svešas rases izraisa ksenofobiju.

Cilvēki šo žanru ir nodēvējuši par semiotisko zinātnisko fantastiku, lai nu tā būtu, kur nu neesmu stiprs, tas ir zīmēs un to nozīmēs, bet tas netraucēja lasīt grāmatu un priecāties par visai negaidītiem notikumu pavērsieniem, kurus tiešām ir grūti uzminēt iepriekš. Problēmas risinājums man likās pārāk vienkāršs un neticams, bet ko lai saka, nevienu Saimnieku dzīvē redzējis neesmu. Grāmatai liekamas 10 no 10 ballēm un ieteiktu izlasīt visiem zinātniskās fantastikas faniem.

A Planet of Viruses by Carl Zimmer

Nu ja kādus divus gadus neko nebiju lasījis par vīrusiem, tādēļ uz šo grāmatu tika liktas lielas cerības. Pirmā nopietnā virusoloģijai veltītā grāmata, kuru tiku lasījis saucās „Mikrobu mednieki” un to tiku izlasījis jau agrā bērnībā. Šīs grāmatas autors man jau ir diezgan labi pazīstams, personīgi uzskatu, ka neviens cits labāk par viņu nespēs aprakstīt cērmes dzīves ciklu vai gliemeža parazītus.

Saņemot grāmatu, man uzreiz bija aplauziens, tajā izrādījās tikai nedaudz pāri astoņdesmit lasāmām lapaspusēm. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka pērkot grāmatas internetā nepietiek tikai ar vāka apskati, vajag apskatīties arī lapaspušu skaitu. Šī tad nu uzskatāma vairāk par brošūru, kurā apkopotas pāris īsas esejas par vīrusiem, ar nelielu vēsturisku ieskatu un pārdomām par vīrusu nozīmi biosfērā.

Apskatīti tiek Tabakas Mozaīkas vīruss, Rinovīrusi, Gripas vīrusi, Papilomavīruss, Endogēnie Retrovīrus, Jūras fāgi, Bakteriofāgi, HIV, Rietumnīlas vīrusi, SARS, Ebola, Mimivīrusi un Bakas. Lai arī katram vīrusu paveidam tiek veltītas pāris lapaspuses, tās ir ļoti saistošas un labi pasniegtas. Mīnuss ir tas, ka Wikipēdijā būs atrodams daudz lielāks informācijas apjoms par katru no šiem vīrusiem, te tie tiek apskatīti virspusēji un dod tikai nelielu ieskatu vīrusu pētniecībā. To gan atsver koncentrētā veidā pasniegti interesanti fakti. Piemēram, kā divdesmit bāreņi nodrošināja pretbaku vakcīna transportu pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku, par to kā HIV vīrus ir bijis sastopams cilvēku vidū jau no divdesmitā gadsimta sākuma, gan par to kā okeānā dzīvojošie bakteriofāgi un baktērijas mūs nodrošina ar skābekli un kāpēc cilvēks nemaz nevarētu dzīvot, ja neizīrētu savu organismu vīrusiem.

Kopumā grāmata mani pamudināja uz ideju tuvākajā laikā atrast un izlasīt vēl kādu grāmatu, kas veltīta tikai vīrusiem vai virusoloģijai, īsti gan vēl nezinu, kas tā būs, bet, cerams, ka nedaudz biezāk un nopietnāka. Protams, nav jau tā, ka es būtu ļoti aizrautīgs bioķīmijas entuziasts, kas cītīgi lasīs kā vīrusa proteīni mijiedarbojas ar šūnapvalku un kāda izskatās rinovīrusu pamata DNS sekvence, bet šo to populārzinātniskāku gribētos vairāk uzzināt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm par mazo apjomu, izlasījās stundas laikā, bet gribējās vēl.

Wartorn: Resurrection by Robert Asprin, Eric Del Carlo

Kādā tāltālā zemē atrodas kontinents, kas sadalīts Ziemeļos un Dienvidos. Sen senos laikos, te ir atradušās varenas impērijas, taču pēc kārtējā kara no impērijām nekā pāri nepalika un izveidojās desmitiem neatkarīgas pilsētvalstis. Protams, pēc tam sekoja vēl daudzi citi kari, tomēr tie vairs nebija tik postoši līdz šim brīdim. Kādas pilsētvalsts diktators un mags vārdā Matokin ir nolēmis iekarot visu zināmo pasauli un sāk ar pāris Ziemeļu pilsētvalstīm.

Šī jaunā globālā konflikta notikumi lasītājam tiek pasniegta no vairākiem notikumu dalībnieku skatu punktiem. Pirmais un nozīmīgākais ir Dardas – sen miris militārs ģēnijs, kura dvēsele atsaukta atpakaļ. Viņa motīvi ir vienkārši, noturēties pie jaunatgūtās dzīves pēc iespējas ilgāk, atbrīvoties no magu kontroles un nodrošināt to, lai karš nekad nebeigtos. Bryck –dramaturgs, kurš kara rezultātā zaudējis savu dzimto pilsētu un nu nodarbojas ar diversijām, lai sagrautu Matokina impēriju no iekšienes. Raven – mags māceklis, kas tiek nosūtīts militārās izlūkošanas uzdevumā uz Dardas štābu. Aquint – pieredzējis kontrobandists, nu strādā par iekšējās pretizlūkošanas speciālistu un, protams, izmanto visas iespējas lai tiktu pie papildus ienākumu avotiem, galu galā karš ir iespēja nopelnīt.

Tā nu lasītājs var izvēlēties skatupunktu, kas viņam liekas tīkamāks, kam just līdzi un ar kuru personāžu identificēties. Tas viss grāmatu padara visai interesantu. Daudzajiem personāžiem ir arī negatīva lieta, tā kā viņu rīcība tiek aprakstīta pa kārtai, tad bieži vien līdz darbības turpinājumam nākas izlasīt pārdesmit lapaspuses un tad jau gadās ir sajucis, kas ir kas un ko kurš dara, sevišķi tas novērojams grāmatas sākumā, kad vēl visu īsti neesi izpratis.

Pašu grāmatu es tomēr vērtētu kā visai viduvēju un vairāk par 7 no 10 ballēm negribētu likt. Jā, personāži ir labi izstrādāti, tomēr pret dažiem ar laiku sāk izstrādāties riebums, kas nenoliedzami arī ir autoru nopelns. Visa darbība liekas nedaudz izstiepta, varbūt pietiktu ar nedaudz mazāk galvenajiem varoņiem. Arī paša sižeta attīstība ir diezgan paredzama, skaidra lieta, ka beigās viņi visi satiksies un būs mega „last stand”.

Travels in Siberia by Ian Frazier

Jau labu laiku nebiju lasījis neko saistītu par ceļojumiem, tādēļ no sava grāmatu plaukta izvilku šo grāmatu. Kādreiz pirms pieciem gadiem man bija ienākusi galvā ģeniāla doma, aizkulties uz Maskavu un tad pa BAMu uz Vladivostoku. Tomēr kaut kā beigās pārdomāju, jo pavadīt divas nedēļas vilcienā tomēr nelikās tik saistoši, bet pie Baikāla tomēr gribētos reiz aizbraukt.

Grāmatas autors šķiet nekādus papildus komentārus neprasa. Pieredzējis ceļojumu aprakstītājs, diezgan labs novērotājs un interesents rakstnieks. Savā grāmatā viņš apraksta pāris savus ceļojumus, kurus viņš veicis pa Sibīriju. Te gan jāpiezīmē, ka kā īstam amerikānim pienākas, viņš Sibīrijai klāt liek arī Tālos Austrumus.

Grāmatā autors cenšas mums pavēstīt visu, ko viņš ir uzzinājis par Sibīrijas un tās tautu vēsturi. Problēmā iedziļinājies ir diezgan pamatīgi, izlasījis daudzas hronikas, visus iespējamos ceļojumu aprakstus, tos tad arī grāmatas gaitā viņš daļēji atstāsta. Autoram ir arī īsta vājība Dekabristi un revolucionāri vispār. Kādi desmit procenti no grāmatas tiek veltīti dekabristu vēsturei un slavenākajiem kustības dalībniekiem.

Viņa paša ceļojumu apraksts sanāk tāds nedaudz dīvains, viņš uzskaita vietas, kur bijis, uzskicē kādu ainaviņu un brauc tālāk. Lielākais viņa ceļojums ir ar Reno busiņu no Sanktpēterburgas līdz Vladivastokai. Tā kā pašam viņam ar Krievijas pazīšanu ir diezgan pašvaki, tad viņam ir divi pavadoņi, šoferi – gidi Sergejs un Volodja. Šie abi pavadoņi izskatījās visai slīpēti „razpizģaji”, un izskatās, ka autors pats to nemaz netika manījis. Busiņš viņiem lec no iestumšanas un piepīpēšanas, regulāri kaut kas salūzt. Šķiet, ka abiem gidiem ir reāli bail pārvietoties pa pilsētām, un tās viņi labprātāk apbrauc. Arī paša organizētāja vēlmes apskatīt objektus viņi pa lielam ignorē, sevišķi, kad tas attiecas uz kādiem kara, Staļina terora upuru muzejiem, vai vecām darba nometnēm. Tai pat laikā vīri labprāt vakaros pieparkojas kāda ciema nomalē, uzceļ teltis un paši notinas uzdzīvot pie vietējiem skuķiem, kam vīri no lielās pilsētas ir uz izķeršanu. Kā par brīnumu autors uz to ļaunu prātu netur, un ir interesanti lasīt viņa notikumu interpretāciju.

Autors ir arī centies mācīties krievu valodu, es gan nezinu pie kā, jo runā viņš slikti, viņu praktiski neviens nesaprot. Tas redzams arī viņa grāmatā, kur viņš savā transkripcijā mēģina uzrakstīt krievu vārdus. Es savā stulbumā ilgi nevarēju saprast, kāds ēdiens ir domāts ar „kielbasa”. Toties diezgan pozitīvi vērtēju autora publisko tualešu aprakstu.

Lai vai kā grāmata ir lielisks ieskats Sibīrijas izpētes vēsturē, ceļojumu apstākļos šī gadsimta sākumā, un kā Krievija izskatās amerikāņa acīs. Pat ja amerikānis par visu pārmaksā un pārlieku paļaujas uz vietējiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Zoo City by Lauren Beukes

Bija man uznācis kārtējais brīdis, kad pats nezināju, ko vēlos lasīt. Tad nu man lasītājas piezīmēs nācās uzdurties rakstam, ka šī grāmata ir ieguvusi ARTHUR C CLARKE AWARD 2011. Nolēmu, ka jāpalasās kaut kas tāds, kas spēj dabūt balvas, nopirku grāmatu, nokačāju un sāku lasīt.

Grāmatas autore nāk no Dienvidāfrikas Republikas, un līdz ar to ir skaidrs, ka arī viņas varoņi dzīvo tur. Darbība norisinās alternatīvā pasaulē, kas no mūsējās pēc savas būtības atšķiras tikai ar vienu lietu. Ja tu esi nogalinājis kādu cilvēku, tad pie tevis atnāk kāds dzīvnieciņš un paliek pavisam , tāpat kā pūce Harijam Poteram. Cilvēks ar viņu kļūst saistīts līdz sava mūža galam, tas ir tāds kā sods. Un vēl katram dzīvnieka īpašniekam tiek dāvāta kāda spēja, cits prot atrast lietas, cits dziedināt, bet īsta maģija ir reta. Par pašas dzīvnieku epidēmijas cēloni lasītājam atliek tikai nojaust. Grāmatā tiek publicēta aprauta informācija, kāds dokumentāla kino apraksts, kādas intervijas pārpublicējums, tas rada ticamību.

Stāsta galvenā varone Zinzy December arī ir tikusi pie dzīvnieka, liela sliņķa, viņai piemīt spēja atrast pazaudētas lietas, tas arī ir viens no viņas galvenajiem ienākumu avotiem. Vēl viņa ir izbijusi narkomāne ar milzīgiem parādiem, kurus atpelnot viņai jāpiestrādā par scammeri (tas ir, jāsacer daudzmiljonu solījumi un jāizsūta bagātiem baltajiem ļaudīm, kuriem vēlme palīdzēt bāreņiem ir tikpat liela kā ātri nopelnīt miljonu). Tā nu viņa sitas pa dzīvi līdz atnāk piedāvājums atrast vienu dziedošu slavenību, lai gan tas nav viņas profils, bet piedāvātais honorārs ir pietiekoši vilinošs. Viņa pati dzīvo Zoo City – Johannesburgas geto, kas paredzēts tādai kā viņa, cilvēkiem ar dzīvnieku.

Manuprāt, grāmatas galvenais pluss ir Āfrikas reāliju apraksts, domājams, ka tā tur ir arī mūsu pasaulē. AIDS epidēmija, augsta noziedzība, nabadzība, bandu kari, pārtikušo cietokšņi, bēgļi no valstīm, kurās klājas vēl sliktāk un nedaudz savādāka pasaules uztvere. Domāju, ka grāmata palīdzēs arī apgūt iesācēja līmeni afrikāņu lamāšanās mākslā, es gan uz to paši neiespringu.

Pats sižets domāts tāds kā detektīvs no pirmās personas skatījuma, nedaudz fantastiskā gaisotnē. Pirmā daļa man šķita tīri sakarīga, bet pēdējā trešdaļa, negaidītais notikumu pavērsiens bija tik negaidīts, ka man brīžiem šķita, ka patiesībā es lasu divas dažādas grāmatas. Tieši izsakoties pāris lietas šķita pārāk baltiem diegiem šūtas. Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, kas ir, tas ir, ja sāc lasīt, tad grūti atrauties.

Chaos: Making a New Science by James Gleick

Ar haosu man pirmo reizi nācās saskarties rakstot savu bakalaura darbu. Patiesībā haoss bija tā pašā pamatā. Darbs tika veltīts tehniskajai analīzei un galvenais pieņēmums bija, ka cenu rindai ir piemērojama Takkensa teorēma un tādēļ tās var būt tehniskās analīzes objekts.

Šī grāmata skaitījās dižpārdoklis laikā, kad es vēl pat nemācījos vidusskolā, divdesmit gadus atpakaļ. Tad haosa teorija beidzot tika izskaidrota plašākam lasītāju lokam, kurus iespējams nomāca jautājumi, kas ir atraktors, kas ir fraktālis, kas ir 2,7 dimensija. Grāmatas autors bija apņēmies izskaidrot haosa dabu parastam lasītājam un izskaidrot tā nozīmi tautsaimniecībā. Izdevās tas viņam tik labi, ka grāmatu ir izdevuši vairākas reizes, kopējam metienu skaitam pārsniedzot miljonu.

Izlasot grāmatu top skaidrs, ka pasaulē valda nevis kārtība un determinēti procesi, bet gan haoss. Grāmata aptver tikai haosa teorijas rašanās pirmās desmitgades, tas ir laika posmu no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem, diezgan liels uzsvars tiek likts tieši uz pašiem haosa teorijas pamatlicējiem, mēs varam uzzināt interesantus dzīvesstāstus un pāris interesantus faktus. Es nemaz nezināju, ka eksistējusi arī tāda lieta kā analogie kompjūteri, kas savos darbības principos neizmanto tranzistorus, bet bijuši pietiekoši advancēti, lai tos izmantotu nelineāru sistēmu pētniecībā.

Kā haotisku sistēmu piemēri tiek apskatītas bioloģiskas sistēmas (sirds ritmi, dzīvnieku populācijas izmaiņas), metroloģiskie modeļi (no tiem jau visa tā haosa teorija sākās ar visu Lorenca atraktoru priekšgalā), fizikas modeļi (svārsta uzvedība izliektā magnētiskā laukā, šķidruma dinamika, zvaigžņu kopas elementu savstarpējā mijiedarbība). Tā nu tu cilvēks lasi un saproti, ka nav iespējams atbildēt pat uz tik vienkāršu jautājumu, cik gara ir Latvijas krasta līnija no Rīgas līdz Kolkai, viss ir atkarīgs no tā cik garu metrmēru tu lieto.

Kopumā ļoti laba lasāmviela, jāņem vērā arī tas, ka runājot par haosa teoriju vispār uz to atsaucas praktiski jebkura populārzinātniskā grāmata. Vienīgais grāmata mīnuss, tā ir nedaudz haotiska kā jau grāmatai par haosu pienākas. Ideju attīstība nav īsti sakārtota vēsturiskā secībā, tādēļ sanāk tāda kā lēkāšana starp daudzu haosa teorijas attīstītājiem. Tev cilvēkam šķiet, ka nu jau par Mandelbrotu viss ir izrunāts, bet nekā pēc pāris nodaļām viņš parādās atkal, bet nu jau desmit gadus agrāk, nekā iepriekš. Tas reizēm nedaudz mulsina. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Pie reizes arī sapratu, kas tad tiek domāts ar zinātnes paradigmu mainīšanu.

The Hundred Thousand Kingdoms by N.K. Jemisin

Pāris fantasy saitos biju lasījis cildinošas atsauksmes par šo grāmatu, tādēļ nolēmu arī pats izlasīt un saprast, vai tā grāmata patiesi ir tik laba, kā viņu mālē.

Stāsts ir par sievieti vārdā Yeine Darr, kura cēlusies no visai barbariskas vietējās nomales, patālu no civilizācijas un kultūras. Viss gan nav tik slikti kā izklausās, viņa ir arī visas pasaules ietekmīgākā cilvēka mazmeita un viena no potenciālajām troņa mantiniecēm. Dekarta, viņas vecaistēvs, ir Arameri cilts galva un līdz ar to Simts tūkstoš karaļvalstu neoficiālais pavēlnieks.

Tā nu Yeine tiek izsaukta uz Sky un pasludināta par mantinieci, ceļš uz mantojuma iegūšanu nebūt nav viegls, jo viņa nebūt nav vienīgā mantiniece. Viņas galvenie konkurenti ir brālēns un māsīca, arī dieviem ir savi plāni. Notikumu aptvertais laika posums ir pāris nedēļas, kurās tad galvenā varone var izpausties pēc pilnas programmas. Viņu galvenokārt interesē mātes jautājums, kādēļ māte pameta Sky, kāda viņa bija – tāda pati augstprātīga izmantotāja un aprēķinātāja kā pārējie parameri, jebšu tāda kāda viņa bija Darr karalistē.

Kopumā tāds viegls fantasy gabals, kas veidots kā galvenās varones stāstījums. Te ir viss – gan pagātnes noslēpumi, gan vecas ģimenes drāmas, augstmaņu intrigas un paverdzināti dievi. Pārmaiņas pēc šķita diezgan interesants lasāmgabals, brīžiem kā detektīvs, brīžiem spiegu gabals. Grāmata nav pārāk gara, lai paspētu apnikt. Yeine ir augusi tādā kā amazoņu sabiedrībā un tādēļ viņas skatījums uz pasauli ir nedaudz netradicionāls.

Nedaudz ir problēmas ar pašu pasauli, tā nav tik detalizēta kā to varētu vēlēties, bez galvenajiem personāžiem, praktiski nav neviena izstrādāta otrā plāna tēla, viņi labākajā gadījumā tiek pieminēti garāmejot kā perversi psihopāti. Tāds virspusējs ieskicējums, kas diemžēl izraisa minimālu fantāzijas ierosmi, lai pašu lasītāju motivētu piedomātu klāt pārējo.

Dievi gan šeit ir nedaudz savādāki nekā citās grāmatās. Viņi ir Arameri ieroči, kurus lietot pret pārējo pasauli, absolūti paklausīgi un izdabā visām savu saimnieku iegribām. Ir tikai ļoti precīzi jādod uzdevums, dieviem nepatīk, ka viņiem pavēl un vispār viņiem ir plāns kā izrauties brīvībā.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lai arī tā ir nominēta 2010. gada Nebula Award un 2011. gada Hugo Award, manuprāt, tā tomēr līdz īstam jumta norāvējam nevelk. Trūkst detalizācijas, arī pašas galvenās varones motivācija šķita tāda nedaudz dīvaina varbūt es īsti neizpratu to sāpi un mīlestību, nezinu.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …