Taisni vai pašam neticas, ka tik labs autors man tik ilgi bija palicis nepamanīts. Izskatās, ka tas patlaban tiek nopietni kompensēts, šī jau ir piektā šī autora grāmata, kas izlasīta pēdējā pusgadā. Grāmatu biju pasūtinājis jau pirms tās iznākšanas, centos nemaz nelasīt par to, kas tur būs, lai būtu interesantāk. Diemžēl nesanāca, un nejauši izlasījās šī atsauksme lasītājas piezīmēs.

Šoreiz autors mūs ieved pavisam jaunā pasaulē, kas nemaz nav līdzīga ar iepriekšējos darbos sastapto (vismaz tajos darbos, ko es esmu lasījis). Šajā pasaulē visu notikumu atslēga ir valoda. Valoda, kurā nav iespējams melot, kuru nav iespējams sintezēt, bet bez kuras iztikt ir visai grūti. Pasaule Arieka ir viena no daudzajām Brēmenes zvaigžņu impērijas robežposteņiem.  Te cilvēki dzīvo salīdzinošā izolācijā pašā Immer nomalē. (Immer ir tāda kā telplaika papildus dimensija, kurā notiek starpzvaigžņu ceļojumi.)

Tā nu kolonisti tur dzīvo,  nodarbojas ar tirdzniecību, lai iztirgotu pa kādai biotehnoloģijai no Ariekas pamatiedzīvotājiem (Saimniekiem) un selekcionē Vēstniekus. Vēstnieki ir šīs grāmatas centrālais koncepts, tie ir neatsverami komunikācijai ar vietējiem. Viss noris visai labi līdz atlido jauns vēstnieks no pašas Brēmenes un ar savu runu izmaina pastāvošo lietu kārtību. Tagad cilvēkiem ir jācenšas ievārītā putra izstrēbt un izdzīvot.

Visi notikumi tiek vēstīti no Avice Benner Cho skatupunkta, viņa, mūsu valodā runājot, ir pieredzējusi astronaute/kosmonaute, kas ir viena no retajiem, kuriem izdevies pamest Embassytown un atgriezties atpakaļ. Ar viņas viedokli rēķinās, un bez tam viņa ir arī Saimnieku valodas sastāvdaļa, kas paver viņiem durvis uz meliem.

Grāmata iesākumā ir tāda nedaudz garlaicīga, it kā jau sižets risinās, bet īsti nevar saprast uz kuru pusi un kas notiek. Pēc jaunā Vēstnieka runas notikumi sāk attīstīties straujāk, un dzīve Emabssytown sāk ritēt raitāk. Sākumā biju nedaudz neizpratnē par Saimnieku īsto nozīmi, šķita, ka tā ir tāda kā supercivilizācija, kas ļāvusi zemes iedzīvotājiem nodibināt nelielu pilsētu pārstāvniecību savā pilsētā, un tie nu pārtiek no Saimnieku pamesto zināšanu kripatām, ja autors bija gribējis radīt šādu priekšstatu vismaz sākumā, tad viņam tas izdevās. Jebšu arī es pārāk daudz esmu saspēlējies Starcraft un manī svešas rases izraisa ksenofobiju.

Cilvēki šo žanru ir nodēvējuši par semiotisko zinātnisko fantastiku, lai nu tā būtu, kur nu neesmu stiprs, tas ir zīmēs un to nozīmēs, bet tas netraucēja lasīt grāmatu un priecāties par visai negaidītiem notikumu pavērsieniem, kurus tiešām ir grūti uzminēt iepriekš. Problēmas risinājums man likās pārāk vienkāršs un neticams, bet ko lai saka, nevienu Saimnieku dzīvē redzējis neesmu. Grāmatai liekamas 10 no 10 ballēm un ieteiktu izlasīt visiem zinātniskās fantastikas faniem.