Navigate / search

Strata by Terry Pratchett

strata

Mājās man stāv pāris grāmatas, kas skaitās kā neaizskaramā rezerve. Es zinu, ka viņas man patiks un taupu laikam, kad viss cits būs piegriezies. Šo grāmatu no rezerves izņemt pamudināja informācija, ka Strata esot sarakstīta kā parodija par Niven Ringwold. Tā kā par gredzenpasauli nesen biju lasījis, nolēmu izlasīt arī parodiju.

Cilvēce, kopš indiāņi iekaroja Eiropu, ir gājusi uz priekšu platiem soļiem. Cilvēki ir iekarojuši kosmosu un nodarbojas ar planētu terraformāciju vai vienkārši izgatavo pasaules pēc pasūtījuma. Grāmatas galvenā varone ir terraformēšanas kompānijas Strata viena no vadošajām darbiniecēm. Kompānijai pieder iepriekšējo civilizāciju supermašīna, kas ļauj būvēt planētas. Viņa ir arī grāmatas “Nepārtrauktais Kreacionisms” autore. Grāmatā, balstoties uz faktiem, tiek parādīts, ka jaunākās civilizācijas radušās uz veco kosmosa civilizāciju pīšļiem. Viss ir labi līdz dienai, kad pie viņas ierodas noslēpumains svešinieks, kas piedāvā vēl neredzētas tehnoloģijas apmaiņā pret ceļojumu uz kādu planētu.

Pasākums tiešām ir rakstīts kā Gredzenpasaules parodija, arī te komanda tiek nokomplektēta no trīs dažādu civilizāciju pārstāvjiem, kosmosa kuģis avarē un ceļotāji saskaras ar brīnumainām lietām. Viņu galamērķis izrādās plakana pasaule ar debesu sfērām, pūķiem, maģiskiem paklājiem un visām lietām, kuras uz zemes var sastapt tikai pasakās. Izskatās, ka te netiek aizmirst neviena zinātniskās fantastikas standartsituācija. Varoņi ir gudri, attapīgi, ar aborigēniem viņi saprotas ļoti labi, viņiem vienmēr veicas.

Kopumā tipisks Pračeta darbs, neliela ironija, labi izstrādāti personāži un tiešām negaidītas beigas. Vismaz cik tālu tas attiecas uz visumu izcelšanos. Tāda laba ironija par Okama asmeni. Grāmatai es lieku 8 no 10 ballēm. Ir tāds jautrs izklaidējošs gabals, tieši tas, ko cilvēkam vajadzētu lasīt lidmašīnā garākā pārlidojumā. Palīdz atraut no domas, kad būs nākamā ēdināšanas reize, varbūt aiziet uz tualeti.

Fermat’s Last Theorem by Simon Singh

Fermat's Last Theorem

Sen nebiju lasījis nevienu grāmatu par matemātiku. Šo es nopirku kaut kad pērn Londonā. Nopirku un neizlasīju, kaut kā vienmēr neatlikās laika.

To, kas ir Fermā teorēma, manuprāt, zina katrs pirmklasnieks. Galvenā ideja ir, ka vienādojumam x^n+y^n=z^n pie jebkurām n vērtībām lielākām par divi un pieņemot, ka x, y un z ir veseli skaitļi nav atrisinājuma. Apgalvojums ir tik vienkāršs, ka taisni vai jābrīnās, ka tā pierādījuma atklāšana aizņēma vairākus gadsimtus. Fermā savulaik apgalvoja, ka ir atradis šai teorēmai atrisinājumu, kuru varētu uzrakstīt uz lapas malas, tomēr atstās katram pašam prieku to atklāt. Tā nu nabaga matemātiķi ilgu laiku to nespēja atrast. Līdz beidzot kāds jauneklis vārdā Andrew Wiles ķērās pie lietas un uz nepilnām divsimt lapaspusēm pierādījumu uzblieza. Ar pirmo reizi gan viss uzreiz nesanāca, atradās būtiska kļūdiņa un nācās daļu pārrakstīt pa jaunu.

Grāmata nav tik daudz kā pierādījuma iztirzājums, kas, manuprāt, ir saprotams tikai nopietniem matemātiķiem. Grāmata ir par matemātikas attīstību un vēsturi Fermā teorēmas kontekstā. Sākas viss ar Pitagoru un viņa apsēstību ar veseliem skaitļiem un perfekto pasauli un turpinās līdz Fermā teorēmas pierādīšanai. Grāmata neprasa nekādas nopietnās matemātiskās priekšzināšanas, autors mēģina visu informāciju iebarot lasītājam saprotamā veidā, smago daļu atstājot pielikumiem. Skaidra lieta, šajā grāmatā paša teorēmas pierādījuma nemaz nav.

Lai šo grāmatu lasītu, būtu vēlams, lai lasītājam būtu vismaz kāda interese par matemātiku. Uzrakstīts ir saistoši un interesanti. Tā kā tēma ir diezgan sarežģīta, tad autors ir diezgan pacenties, lai noreducētu visu līdz galvenajam. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Starp citu, Fermā teorēmas pierādījuma meklēšana vēl nav beigusies. Daļa matemātiķu uzskata, ka ir jābūt kādam vienkāršākam veidam, kas ļautu šo teorēmu pierādīt daudz elegantākā veidā nevis pa apkārtceļiem. Daļa savukārt uzskata, ka Fermā pats ir kļūdījies, domādams, ka viņam ir izdevies atrast teorēmas pierādījumu.

The Invention of Air by Steven Johnson

inventionofair

Grāmatiņa ir veltīta Džozefa Prīstlija dzīvesstāstam. Domāju, ka vairumam uzreiz rodas jautājums – kas pie velna ir Džozefs Prīstlijs? Iespējams, ka kāds atcerēsies lasījis, ka Prīstlijs bija viens no tiem, kas atklāja skābekli vai vismaz veica eksperimentus šajā jomā. Ja man jāatzīstas, tad par šo zinātnieku es zināju tikai tik daudz, cik augstāk minēju. Līdz ar to viņš manā galvā tika klasificēts kā otrās kategorijas labs zinātnieks, kas neko fundamentālu nav atklājis.

Grāmatas autors ir gluži pretējās domās; Prīstlijs ir ne tikai atklājis skābekli un sarakstījis pāri par simts zinātniskus darbus, bet arī licis pamatus ekosistēmu teorijai, iedvesmojis Tomasu Džefersonu un Bendžaminu Franklinu, kritizējis Svēto Trīssavienību. Tā vismaz autors apgalvo, kādu laiku lasot es viņam ticēju, līdz viņš nenolika vienā līmenī Prīstlija sasniegumus ar Antuāna Lavuazjē sasniegumiem. Tas man likās nedaudz dīvaini, cilvēks, par ko es neko vairāk kā par piparmētras un peles eksperimentu neesmu dzirdējis, tiek salīdzināts ar vienu no tā laika izcilākajiem zinātniekiem. Šī lieta mani sāka darīt piesardzīgu, jo galu galā arī grāmatas autors nemaz neslēpj, ka Prīstlijs lielākoties ir veicis tikai eksperimentu novērojumus un pats nemaz nav īsti sapratis to nozīmi vai iespaidu uz zinātni vispār. Tāds kā entuziasts un nedaudz diletants.

Tas pats sakāms par nodaļu, kura mēģina Prīstliju padarīt par ekosistēmu teorijas pamatlicēju, tā nu ir pievilkta aiz matiem, pie tam pamatīgi. Par Džefersonu gan autors nav izdomājis, viņi tiešām savā starpā ir diezgan daudz korespondējuši un pēc Prīstlija emigrācijas uz ASV viņu draudzība turpinājās.

Pārmetumi gan vairāk jāizsaka autoram, kas spiež lasītāju uztvert visu caur skepses sietu, veltot laiku lasot dažādu papildus literatūru, lai saprastu, kur autors ir pāršāvis pār strīpu, kur viss ir kārtībā. Lielākoties jau viss ir kārtībā, tomēr priekš labā stāsta tiek ziedota daļa patiesībās un grāmatu var nosaukt tikai par kvazibiogrāfiju. Neskatoties uz visu to, pati grāmata lasās ātri, dažas nodaļas ir ļoti saistošas un pamācošas. Monarhijā nevajag slavēt revolūcijas, arī ar Trīssavienības  koncepta apspriešanu vajag būt uzmanīgam un, ja pūlis nāk demolēt tavu māju un sist tevi, tad vēlams pie vārtiem nolikt pilnu alus mučeli, tas dos iespēju aizbēgt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Ceturtais simts

Tā nu ir sanācis, ka visā šī bloga pastāvēšanas vēsturē esmu izlasījis jau četrsimt grāmatas. Par visām viņām ir atrodams garāks vai īsāks apraksts, kurā esmu centies atspoguļot savas domas par izlasīto. Manus aprakstiņus diez vai var nosaukt par recenzijām, tie vairāk ir kā atslēgvārdi man pašam.

Nav jau nekāds noslēpums, man pēc grāmatas izlasīšanas tās saturs galvā turas labi ja pāris mēnešus. Pēc gada es vairs spēju tikai aptuveni pateikt kopējo sižetu, ja tā ir daiļliteratūra. Populārzinātniskajās grāmatās pēc gada es atceros tikai interesantākos faktus un ko kur var atrast. Tādēļ blogs man kalpo kā rīks savas atmiņas uzlabošanai.

Jāatzīstas, ka laiku pa laikam man tomēr uznāk apnikums rakstīt grāmatu apskatus, pērngad tas bija vesels mēnesis un neaprakstītas palika viss mēneša lasījums. Viss Žeļaznija Amberas cikls, pāris krievu fantasy gabali un kādas pāris populārzinātniskas grāmatas par Haosu, kosmoloģiju un citplanētiešiem. Bet tas nekas, gan jau izlasīšu viņas vēlreiz.  Vēl ir piesaucamas kādas divdesmit grāmatas, kas veltītas tanku tēmai, kādreiz nodarbojos ar tanku modelīšu līmēšanu un tad nedaudz nācās iedziļināties tēmā. Tagad līmēšana ir izpalikusi, bet grāmatām par tankiem garām paiet nevaru.

Bija doma izveidot baiso statistiku ar izlasītājām lapaspusēm, populārākajiem žanriem , lasīšanas dinamiku pa mēnešiem un labākajiem autoriem. Beigās nolēmu, ka tā būs tikai tāda krāna staipīšana un no nodoma atteicos (nez kā varētu nosaukt šo ierakstu).

Priecē arī tas, ka visus šos gadus Latvijas blogosfērā vienmēr ir bijis atrodams vēl kāds blogs, kas raksta par grāmatām. Un pavisam liels prieks ir par to, ka pēdējos gados rakstītāji par grāmatām ir kļuvuši daudz vairāk kā jebkad. Tagad man vismaz ir iespēja izlasīt īsumā par grāmatām, kuras iespējams pats nekad tā arī nesāktu lasīt un uzzināt par viņām kaut ko vairāk par parastu patika, nepatika vai grāmatas aizmugurējā vāka teksta pārdrukāšanu. Liesls paldies te ir sakāms Lasītājai un Doronikei, viņu blogus es lasu pat cītīgāk kā pats savējo.

Uz jautājumu, kur es ņemu visas grāmatas, joprojām varu atbildēt – no sava grāmatu plaukta. Gandrīz visas manis lasītās un blogā apskatītās grāmatas ir atrodamas manā grāmatplauktā, izņemot krievu fantasy, kuru es iepērku elektroniski un pāris grāmatas, kas tika nopirktas, lai notestētu, kā tas ir lasīt grāmatu telefonā un uz iPad.

Ceru, ka tuvākā gada laikā tikšu arī līdz piektajam simtam.

Forged: Writing in the Name of God-Why the Bible’s Authors Are Not Who We Think They Are by Bart D. Ehrman

forged

Kā jau var noprast pēc virsraksta, šī grāmata ir par Bībeli. Pareizāk sakot, grāmatas autors mēģina mums pastāstīt par vienu svarīgu Jaunās Derības aspektu. Proti, par viltojumiem, kas tajā sastopami . Tas gan ir diezgan lielā pretrunā ar pieņēmumu, ka Bībele ir paša Dieva diktēts vārds, un tā ir ne vien patiesa, bet arī nemainīga, bet tā kā autors pie šī uzstādījuma diez ko stipri nepieturas, tad rakstu analīze no šāda aspekta ir iespējama.

Nopirku grāmatu, jo šķita, ka tā būs viegla lasāmviela Leo Taksila garā. Autors pievedīs kādu Bībeles citātu un tad to sīki un smalki izķidās, paskaidrojot lasītājam, kādēļ šis pants iespējams savulaik ir tapis iebīdīts Jaunās Derības grāmatā un pie nākošā. Tomēr patiesība ir nedaudz savādāka. Grāmatas lasītājam būtu labi pašam diezgan smalki jāpārzina Jauno derību, lai pie katras atsauces nebūtu jāmeklē Bībele, tāpat viņam būtu labi orientēties agrīno kristiešu dažādās sektās un ideju strāvojumos. Tas palīdzētu saprast dažādus antisemītisma uzplaiksnījumus, Pāvila vai Pētera vēstuļu kontekstus un vispār to par ko ir runa.

Autors diezgan daudz no grāmatas velta tam, ka rakstīšana kāda vārdā arī senatnē nebija vispārpieņemta, un šāda  prakse tika nosodīta. Tādēļ kritiku neiztur apgalvojumi, ka Pēteris savas vēstules noteikti diktējis sekretāram vai ka iestarpinājums pēc pārsimts gadiem ir Svētā gara iedvesmots. Interesanti ir palasīt autora domas par tā saucamajiem apokrifiem jeb Jaunajā derībā neiekļautajiem evaņģēlijiem, vēstulēm un apokalipsēm. Šie apokrifi mums pavēsta gan par Jēzus bērnību, gan izceļ kādu savulaik aktuālu mācību, nosoda kādus citādi domājošus kristiešus vai attaisno Pilātu.

Kopumā visai akadēmisks priekšmets tiek mēģināts pasniegt vidusmēra lasītājam daudzmaz lasāmā formā. Grāmatu par aizraujošu nenosaukšu. Nedaudz kaitināja tas, ka autors no nodaļas uz nodaļu maļ vienu un to pašu lietu, senajā laikā viltojumi, rakstīšana kāda vārdā tika nosodīti. Skaidra lieta, pirmajā nodaļā pateici, kas un kāpēc un viss. Nē, tas tiek malts atkal un atkal. Par to mīnus divas balles un grāmatai kopumā dodu 8 no 10 ballēm.

Slaughterhouse-Five by Kurt Vonnegut

Slaughterhouse-Five by Kurt Vonnegut

Tā nu bija sanācis, ka šo Vonnegūta grāmatu biju palaidis garām. Nav jau arī tā, ka es pa visu varu censtos izlasīt visus šī autora darbus. Lielākoties viņi ir ļoti labi, bet labas lietas vajag lietot saprātīgā daudzumā.

Stāsts savā būtībā ir tādas pretkara gabals. Tā galvenais varonis Billijs Pilgrims savulaik ir pārdzīvojis Drēzdenes bombardēšanu kā karagūsteknis un dalās ar lasītāju savos iespaidos par notikumu. Karš un Drēzdenes bombardēšana gan ir tikai viena stāsta daļa. Billijs, īstajā vārdā Viljams, ir nopietns optometrists, kuram piemīt viena interesanta īpašība, viņš spēj ceļot laikā, un viņa dzīve nav nepārtraukts laika plūdums kā parastu cilvēku apziņā. Viņa apziņa brīvi lēkā starp Billija dažādiem dzīves mirkļiem un ļauj tos pārdzīvot daudzas reizes. Un bez tam, Billiju ir nolaupījuši arī Tralfamadorieši, kas viņu ielikuši savā zoodārzā. Tralfamadorieši ir pavisam īpatni citplanētieši, viņiem laiks neeksistē, viņi redz visu uzreiz gan pagātni, gan nākotni, kā jau tas īstā telplaikā piedien.

Grāmatu izlasīju viena lidojuma laikā no Nicas uz Rīgu. Man jau šķita tāds fantāzijas un reālisma mistrojums, kurā cauri spiežas autora pacifistiskās idejas. Galvenais varonis arī īsts laika ceļotājs fatālists, kurš jau gandrīz no dzimšanas zina kā nomirs un kas to sagaida nākotnē, tomēr nekad šīs zināšanas neizmanto sev par labu, lai gan atmiņas par to, kas tūlīt notiks viņam, ir. Patikās rakstīšanas stils, autors lēkā no kara uz citplanētiešiem, uz avāriju, šķiet, ka pilnīgi bez nekādas jēgas. Izbrīnīja tikai, kādēļ šī grāmata tiek pieskaitīta pie vienām visu laiku labākajām zinātniskās fantastikas grāmatām. Viņā ir pāris zinātniskās fantastikas elementi, telplaiks un citplanētiešu zoodārzs, bet tās ir tikai pāris papildus dekorācijas.

Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm, tiešām labs lasāmgabals, domāju, ka laikā, kad pasaule atradās Aukstajā karā, šī grāmata bija gan aktuāla, gan rosināja pamatīgas pārdomas.

Ringworld by Larry Niven

di_fate_niven

Arī šī ir ņemta no kāda zinātniskās fantastikas darbu top simts saraksta. Un arī šī tika izlasīta ceļojuma laikā.

Grāmatas darbība noris tāltālā nākotnē, nu kādus deviņsimt gadus vēlāk. Cilvēki ir sapazinušies ar citām saprātīgām būtnēm, kolonizējuši daudzas zvaigžņu sistēmas, uzvarējuši pāris zvaigžņu karus un pēc būtības dzīvo tādā kā utopijā, ar virsgaismas ātruma kosmosa kuģiem, teleportiem un mūžīgu jaunību. Viss jau būtu labi, ja vien galaktikai pēc 20’000 gadiem nedraudētu iznīcība. Cilvēkiem šis laiks, šķiet pietiekami tāls, lai īpaši neiespringtu, tomēr citām rasēm tas ir diezgan satraucošs notikums.

Grāmatas galvenais varonis Louis Wu svin savu divsimto dzimšanas dienu, kad pie viņa ar piedāvājumu ierodas Nessus leģendārās Pierson Puppeteer rases pārstāvis. Uzdevums ir pavisam vienkāršs izpētīt kādu visuma nostūri netālu no Zemes ietekmes sfēras un pretī saņemt vismodernāko kosmosa kuģi zināmajā visumā. Bez viņa komandā tiek pieņemti Runātājs – kareivīgās Kzin rases pārstāvis un Teela Brown – cilvēks, kuram iespējams ir veiksmes gēns.

Tālākie notikumi notiek jau īstas kosmiskās operas gaisotnē, varoņi veic pārsteidzošus atklājumus, nonāk brīnumainās vietās un uzzina par Ringworld. Ringworld pēc savas būtības ir tāda kā Daisona sfēras sloksne, kas apjož kādu zvaigzni kā nepārtraukta lenta. Tās platība ir tik liela, ka uz tās varētu dzīvot triljoniem būtņu un visiem pietiktu vietas. Tikai ir viens bet, Ringworld itr pamests artefakts. Louis un viņa komanda mēģina gan izdzīvot, gan atklāt Ringworld veidotāju izzušanas noslēpumu.

Grāmata ir diezgan pārpilna ar standarta fantastikas stereotipiem, kareivīga kaķveidīgo rase, gudri un attapīgi cilvēki, senas kosmosa civilizācijas, neizbēgama zināmās pasaules bojāeja, veiksmīgi risinājumi un aizkulišu diriģenti, kas vada visus šos notikumus. Visa grāmata lasās kā viens nebeidzams ceļojuma apraksts. Jāatzīmē, ka lasās ļoti labi un ir visai grūti atrauties no tās notikumiem. Gribējās jau uzzināt, kā tad tur īsti ir ar tiem gredzenpasaules inženieriem.

Šī ir tikai pirmā sērijas grāmata, ja nemaldos tad kopā viņas ir četras. Es gan nezinu vai vēl kādu lasīšu, tuvākajā laikā noteikti ne. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ņemot vērā, ka tā sarakstīta 1970. gadā, tad tā noteikti bija viens izcils lasāmgabals.

Do Androids Dream of Electric Sheep? by Philip K. Dick

do androids dream of electric sheep

Pirms došanās atvaļinājumā, ielādēju savā elasīklī veselu kaudzi ar grāmatām, kas dažādās zinātniskās fantastikas topos bija atzītas par labām esam. Šīs grāmatas nosaukums gandrīz visos topos vīdēja pašos augšgalos. Skaidra lieta, ka tā ir tīra manta.

Kārtējais variants par pēc atomkara zemi, varētu pat teikt, tāds post-apokaliptisks gabals. Uz Zemes praktiski nav palikuši iedzīvotāji, lielākā daļa ir emigrējusi uz citām planētām un tiek veikta aktīva propoganda, lai arī visi palikušie pamestu radioaktīvo Zemi. Tomēr ne visiem tā liekas laba doma, un ir saujiņa palicēju, kas apmetušies kādreizējo megapoļu centros un mēģina uzturēt zināmas civilizācijas pazīmes. Uz zemes biosfēra ir praktiski iznīcināta, un visiem cilvēkiem ir sapnis – īsts dzīvs mājdzīvnieks. Diemžēl īsta aita maksā veselu bagātību un ne katrs to var atļauties, mājdzīvnieks nozīmē statusu sabiedrībā. Tādēļ nabagākie tos aizvieto ar biorobotiem, kas nemaz neatšķiras no īstajiem dzīvniekiem.

Grāmatas galvenais varonis Riks Dekards ir galvu mednieks. Viņa darbs ir identificēt androīdus un atlaist (nogalināt) tos. Androīds tīri juridiski nevar atrasties uz Zemes nevienam nepiederošs un dzīvot savu dzīvi. Patiesībā jau viņi arī ir noziedznieki, jo lai nokļūtu uz zemes viņiem ir jāatbrīvojas no sava saimnieka, jānolaupa kosmosa kuģis un tas nenotiek bez slepkavībām. Šiem androīdiem nekas nav zināms par trīs robotikas likumiem un viņus no cilvēkiem var atšķirt tikai ar psiholoģijas testu palīdzību, novērtējot to emocionālo reakciju uz uzdotajiem jautājumiem. Rikam ir elektriskā aita, bet ja viss izdosies un viņš iznīcinās sešu bēguļojošu androīdu grupu, tad iespējams viņam sanāks nauda īstam dzīvniekam.

Darbs tiešām ir labs, nedaudz vecmodīgs, bet labs. Autors vairāk nodarbojas ar galvenā varoņa attīstīšanu nevis nākotnes vīzijām. Diezgan tiek apskatītas morāla rakstura jautājumi, vai mākslīgais intelekts ir cilvēcīgs, vai viņus var tā vienkārši nogalināt, varbūt viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi, vai androīdu ir iespējams mīlēt? Tad nu galvenais varonis nododas pārdomām, kas ir cilvēks un kas ir androīds, paranoiski saskata androīdus citos cilvēkos un mēģina nopelnīt naudu iztikai.

Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, domāju, ka savulaik būs bijis labs pretstats Azimova superracionālajiem un labsirdīgajiem robotiem. Grāmatu var lasīt pat neieslēdzot garastāvokļa ģeneratoru.

%d bloggers like this: