Navigate / search

Paranormality: Why We See What Isn’t There by Richard Wiseman

Paranormality

Šī grāmata būtu jāizlasa visiem, kuru mīļākais raidījums ir Ekstrasensu cīņas. Šī grāmata aptver praktiski visas ar paranormālām lietām saistītas aktivitātes. Autors visu mūžu ir aizrāvies ar burvju trikiem un paranormālu parādību pētīšanu, viņam ir diezgan liela pieredze šajās lietās, un viņš nekautrējas dalīties ar to. Autors uzskata, ka jebkurai paranormālai parādībai ir zinātnisks izskaidrojums. Lielākā izskaidrojuma daļa balstās uz pašu cilvēku psiholoģijas īpatnībām, uz cilvēku viltību un vēlmi ticēt kaut kam neparastam.

Viss ir daudz vienkāršāk nekā parasti cilvēki iedomājas. Autora stāstījums ir ļoti aizraujošs, tiek citēti gadījumi no dzīves, apskatīti dažādi vēsturiski notikumi. Pastāstīts, kā vienkārši ar baumu palīdzību var iemitināt kādā mājā spoku, kas pēc pāris gadiem kļūst par visas Lielbritānijas slavenību. Autors raksta tādā viegli ironiskā noskaņā, piemēram, ja gari tev un taviem draugiem atbild uz jautājumiem, kad lapiņas ar burtiem ir apgrieztas otrādi un visiem ir aizsietas acis, tad labāk esot izsaukt uz māju eksorcistu.

Kas ir vēl labāk, autors dod mums katram iespēju iemācīties standarta ekstrasensa komplektu:

Kā pārliecināt cilvēkus, ka tev ir telekinētiķa spējas;

Kā sev izraisīt ārpusķermeņa pieredzes izjūtas;

Kā primitīvā veidā liekt karotes;

Kā gandrīz garantēti palielināt iespējas nosapņot kaut ko konkrētu;

Ko darīt, ja tev guļamistabā parādās spoki;

Kā sazināties ar gariem izmantojot Ojas dēli, vai vienkārši dancināt galdiņu.

Man jau kā cilvēkam, kas parasti par šādiem ikdienas māņiem vīpsnā un smejas, šī grāmata ļoti patika, pasmēlos diezgan daudz papildus informāciju. Uzzināju, kā ar iedvesmas spēku anestezēt pirkstus un kā pareizi ir jāizsauc (latviešiem laikam tā bija Pīķa Dāma).  Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm.

Ja kāds vēlas kļūt par supervaroni ar visām no tā izrietošajām spējām tad viņam noteikti ir no šīs grāmatas saita jānovelk pamācība. Kas zina, varbūt tieši tev nākošgad izdosies vinnēt latviešu ekstrasensu cīņu šovā.

Eight Little Piggies: Reflections in Natural History by Stephen Jay Gould

Eight Little Piggies Reflections in Natural History

Šo grāmatu grasījos izlasīt jau sen, sen atpakaļ. Tas nekas, ka tā izdota deviņdesmitajos gados, nekas, ka zinātne spērusi salīdzinoši lielus soļus uz priekšu no grāmatas sarakstīšanas brīža. Savulaik Gould bija viens no labākajiem paleontoloģijas popularizētājiem, kas sarakstījis daudzas grāmatas. Man gan līdz šim nebija nācies lasīt nevienu no viņa grāmatām, tad nu nolēmu pamēģināt.

Grāmata sastāv no pārdesmit esejām, kas aptver diezgan plašu autora interešu loku. Tad nu mēs varam uzzināt autora domas par zemes vecuma noteikšanu un agrīnajām ģeoloģijas problēmām. Par to, kā darvinisms sevi laika gaitā ir attaisnojis, par to cik grūti ir atrast pirmo daudzšūnu fosilijas. Daudz ir arī par to, kā pērnā gadsimta sākumā zinātnieki savā starpā ir kašķējušies. Kopumā diezgan laba grāmata, kas pavēsta mums par dažnedažādām autoru interesējošām tēmām. Daļa no esejām ir saistošas, daļa ne visai. No lasītāja tiek prasīts arī diezgan nopietns priekšzināšanu līmenis, citādi pastāv risks nesaprast, par ko ir runa.

Man personīgi vislabāk patika eseja veltīta fosilijām un to vērtībai. Cilvēki bieži vien domā, ka fosilijas ir kaut kas monetāri ļoti vērtīgs, tas, protams, tā varētu būt, bet tiešām retu un vērtīgu fosiliju ir diezgan maz. Fosilijas nav nekādi arheoloģiskie izrakumu, ļoti reti tiek veikti izrakumi, lai atrastu fosilijas. Parasti ļaudis klejo pa vēja erodētu lauku un meklē vai kaut kas nemētājas. Nebija slikta nodaļa par pirkstu evolūciju, izrādās, ka mums īkšķi ir paši pēdējie pirksti, kas izveidojušies. Te gan nevajag likt tik lielu uzsvaru uz īkšķa attīstību, kā to darīja Ļeņins, neslikts cilvēks iznāktu arī ar četriem pirkstiem.

Un pats galvenais, autors visu laiku cenšas ieskaidrot lasītājam, cilvēks nav evolūcijas virsotne. Evolūcijai nav virsotņu un mērķu, tas ir process, viņam ne uz ko nav jāved. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, dažas nodaļas man šķita visai liekas, reizēm nevarēju saprast kādēļ tik riņķī un apkārt jāraksta par savu dzīvi, lai pateiktu vienu vienkāršu lietu.

The Alice Behind Wonderland by Simon Winchester

The Alice Behind Wonderland

Ja man kāds pajautātu, kāpēc es nopirku šo grāmatu, es diez vai spētu atbildēt. Varbūt tādēļ, ka tā uzpeldēja manā rekomendējamo grāmatu sarakstā, varbūt tīri nejauši iemetu to savā pirkuma grozā. Kad viņa atnāca, es pat nezināju ko lāgā ar to iesākt. Beigu beigās jau saņēmos un izlasīju.

Grāmata tiek prezentēta kā stāsts par īsto Alisi, kas slēpās aiz Alises Brīnumzemē un kā īsa Lewis Carroll biogrāfija, vismaz tik daudz, cik tas skāra laika posmu, kad Luiss Kerols aizrāvās ar fotografēšanu un draudzējās ar Alises ģimeni. Sākumā mums tiek dots ieskats Kerola bērnībā, piesaukti viņa raduraksti un ģimenes sakari. Tad nedaudz pavēsta par studiju gadiem un par pirmo investīciju fotoaparātā. Tad nu viņš vairākus gadus cītīgi fotografējis portretus, dabasskatus un mazas pusplikas meitenītes.

Patiesība man tieši sadaļa par tā laika fotografēšanas tehnoloģijām šķita vissaistošākā. Nekad vēl nebiju lasījis par fotogrāfijas vēsturi. Ieinteresējos, palasījos netā padziļināti, autors diemžēl visinteresantākajā grāmatas daļā bija ielaidis veselu čupu ar kļūdām, bet nu tas grāmatas kopainu nemaitāja. Palika tikai viens neatbildēts jautājums, kāpēc Luisam Kerolam patika bildēt pusplikas mazas meitenītes? Cik sapratu tad par viņu kā iespējamu pedofilu savulaik ir rakstīts daudz un plaši, bet patiesība tā arī nav noskaidrota.

Grāmatu ieteiktu lasīt tikai īstiem Kerola faniem, citādi diez vai ir vērts tērēt tai laiku. Laika gan daudz nevajag, jo grāmatai ir tikai simts lapaspuses un viņa ir maza formāta. Ja piesēžas tad divās stundās var tikt galā. Neteikšu, ka saturs ir aizraujošs un ar negaidītiem sižeta pavērsieniem, tāds rāms Kerola dzīves atstāsts, nedaudz spekulācijas, pāris izdomātas ainiņas, citēti pāris Kerola dzejolīši un mēģinājumi saprast kādēļ Kerola un Liddell ģimenes draudzība pēkšņi ir beigusies. Pats darbs „Alise Brīnumzemē” ir pieminēts minimāli, tikai tas kā ir tapusi tā pirmā versija. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm

САФАРИ ДЛЯ ПОБЕДИТЕЛЕЙ by Артем Каменистый

SafDPobe

Nu patīk man šī autora darbi, šaubos vai maz kādu viņa sarakstīto grāmatu esmu atstājis neizlasītu. Šoreiz arī tiek teleportēti cilvēki no vienas pasaules uz otru. Pirms septiņdesmit gadiem kāds cilvēks vārdā Endžers Kongo nodarbojās ar ceļubūvi, tika teleportēts uz mūsu pasaulei paralēli esošo maģijas pasauli. Tur viņam bija jāpiedalās turnīrā, kas atjaunotu maģijas un tehnikas līdzsvaru multiversā (trīs paralēlajās pasaulēs). Tomēr Endžera kungs uz to neparakstījās un veiksmīgi aizmuka, aizbēdzis pie konkurentiem, uzsāka industriālo revolūciju un nesa demokrātiju visai pasaulei.

Pēdējie tirāni tiek sakauti, tomēr vienai viņu atvasei izdodas aizbēgt. Skaidra lieta, ka viņš nav palicis viens, viņam ir skolotājs, pa ceļam piesitās viens barbars kanibāls, pāris lojālisti. Uz viņiem tad arī tiek organizēts safari, kas ļautu Endžeram uzskatīt sevi par totālu uzvarētāju. Safari gan neizvēršas tik vienkāršs kā bija ieplānots.

Arī varētu teikt , ka standarta tehnomaģijas līnija, viduslaiki sastop moderno pasauli, vieniem ir maģija otriem trīslīnijnieces un aeroplāni. Vieniem ir zelts, otriem ir dzelzs un tā tālāk. Šajā aspektā te viss iet standarta ceļu. Situāciju nedaudz glābj tas, ka bēgļiem pakaļ nedzenas veselas armijas, kas laiku pa laikam tiek sakautas, bet gan viens tanks un neliela karaspēka daļa. Cīņa ir padarīta nedaudz līdzīga un arī bez maģijas te neiztiek, tomēr tas nav viens ņem un uzsper gaisā visu bataljonu. No tēliem visinteresantākais tēls autoram ir izdevies tieši pats ļaunais personāžs. Viņš ir pilns ar fobijām un neirozēm, īsts sadists un neģēlis, tomēr, kā saka, viss likuma ietvaros.

Savukārt galvenais bēdzējs, teiksim godīgi, ar neko īpašu neizceļas. Šad tad izdod pa kādai pavēlei, pavārtās drudzī, varonīgi atsit zombiju uzbrukumu, bet visu piedzīvojumu smagumu uz saviem pleciem nākas iznest viņu biedriem. Tie tad nu arī dara ko var, lauž kājas, nonāk gūstā, apšauda tanku ar ballistām un nodarbojas ar citiem piedzīvojumos svarīgām lietām. Par garlaicību tur neviens sūdzēties nevar.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ceru, ka šai sērijai nebūs turpinājuma, beigas bija visai negaidītas un ironiskas, vismaz raugoties no mūsu pasaules iedzīvotāja skatu punkta. Kas interesanti autors centies, šajā pasaulē iezīmēt vismaz kaut kādas ekonomikas aizmetņus, un industrializācijas problēmas. Parasti jau šajā žanrā neviens neķēpājas ar jautājumiem, kur ienaidnieks ņemt tankiem degvielu vai tēraudu, šeit nedaudz, bet ir par to padomāts.

A Land of Two Halves: An Accidental Tour of New Zealand by Joe Bennett

A Land of Two Halves

Grāmatu nopirku pavisam nejauši. Lidojot uz Madeiru sanāca pabūt Getvikas lidostas grāmatu bodē. Kā vienmēr – grāmatas daudz, bet tādas, par kurām es vēlētos maksāt naudu, praktiski nevienas. Izņemot šo. Tā kā esmu ieplānojis kaut kad savā dzīvē aizkulties uz šo zemes stūri, tad domāju, ka būs interesanti palasīt.

Grāmatas autors padsmit gadus ir nostrādājis par skolotāju Kraistčērčā . Tā kā pats viņš ir no Anglijas, pusmūža gados viņš mēģina atrast sev motivāciju palikt Jaunzēlandē atlikušo dzīvi. Lai ar atrašanu labāk veiktos, viņš nolēmis apceļot Jaunzēlandi ar stopiem. Iesākumā Dienvidsalu un tad arī Ziemeļsalu. Skaidra lieta, ka šādu pasākumu var arī monetizēt aprakstot piedzīvoto un izdodot grāmatu. Autora mērķis ir stāstīt ne tik daudz par pašu Jaunzēlandi, kas gan nav redzējis tās dabas skatus „Gredzenu pavēlniekā”, bet arī nedaudz iezīmēt tās cilvēkus. Par cilvēku paraugiem kalpo šoferi, kas viņu paņem savām mašīnā un palīdz nokļūt līdz mērķim.

Visu laiku biju domājis, ka es esmu profesionāls īgņa, kam nekad nekas nav labi un dabasskata izmaitāšanai pietiek ar nepareizi novietotu putnu. Līdz autoram man vēl ir ko augt un augt. Viņam nepatīk pilnīgi viss – „Bed and Breakfest” iestādījumi viņam nekad nav pa prātam, nepatīk viss, sākot no brokastīm un beidzot ar mēbelēm. Pārējie tūristi viņā izraisa nepatiku, autors izmanto katru brīdi, lai nedaudz paironizētu par vāciešiem, japāņiem vai skandināviem. Neiztiek arī bez paņēmēju mašīnu aplikšanas, kopumā visai nīgrs tipiņš.

Uz dabasskatu apdzejošanu te tiešām nav daudz spiests. Nedaudz tiek pastāstīts par aborigēniem un viņu valodu. Izrādās, ka, ja pareizi izlasītu Jaunzēlandes apdzīvoto vietu nosaukumus, tad daļa no tiem izrunātos kā fuck. Interesanti ir arī šoferīšu dzīvesgājumu un pieredzētā stāsti, ironija par Jaunzēlandes vēlmi būt mūžīgai kolonijai, rūgtumu par to, kā vietējo zemi uzpērk ārzemnieki.

Arī pats ceļojums rada priekšstatu, ka Jaunzēlandē ir tikai piekrastes pilsētas un ciematiņi, kuri, autoraprāt, ir absolūti tūristu apskatei nederīgas vietas, alternatīvas gan viņš nemin. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Grūti tomēr lasīt cilvēka viedokli, kurš jau pats sevi ir pārliecinājis, ka viņš vienīgais zina, kā ir pareizi. Līdz Bilam Braisonam viņam vēl ir ļoti tālu.

ДЕВЯТЫЙ by Артем Каменистый

Devyatyj

Viņš ir Devītais! Nē, ne jau izdzīvojušais citplanētietis, vienkārši viņš ir devītais veiksmīgais eksperiments. Eksperiments ir pavisam vienkāršs, paņem un teleportē cilvēka apziņu citā cilvēkā. Cits cilvēks atrodas kādā paralēlā visumā un devītajam tagad ir jāliek lietā visas savas zināšanas, la uzbūvētu uztvērēju, kas ļautu nostabilizēt portālu starp šiem abiem visumiem.

Darbs, varētu teikt, ir diezgan standarta tematikas  mūsdienu cilvēks maģijas pasaulē. Arī šeit galvenais varonis, kas uz Zemes sirgst ar smadzeņu audzēju, iegūst otru iespēju. Viņam pirms nāves samāca daudz un dažādas noderīgas prasmes, kas ļautu viņam izdzīvot šajā citā pasaulē. Saiknes nekādas ar mūsu visumu viņam vairs nav, un ir jādzīvo kā nākas. Kas patikās, autors diezgan mīl paironizēt par šo nodrāzto žanra tēmu. Arī pats galvenais varonis ir savulaik lasījis diezgan daudz fantasy grāmatas un ar „nepacietību gaida”, kad no krūmiem izvelsies kāds burvis un padarīs viņu par supervaroni. Ironiski, bet burvis neparādās, jāsitas vien paša spēkiem ar savām kājām.

Interesanta ir arī paralēlās pasaules biosfēra, tur, protams, dzīvo cilvēki, bet dzīvo arī dīvaini radījumi, kurus sauc par nedzīvajiem. Tie vairāk atgādina bišu vai skudru saimi, kur skudru vietā ir cilvēkveidīgas būtnes. Viņas ir praktiski nemirstīgas, viņas ir augsti organizētas ar stratēģisku domāšanu un katra pasuga ir augsti organizēta. Galvenajam varoni ar viņiem nākas sastapties praktiski uzreiz pēc nonākšanas jaunajā pasaulē, labi, ka jaunajam ķermeni ir ātras kājas un draugs papagailis.

Kopumā laba lasāmviela, skaidrs, ka galvenais varonis neskatoties uz visu autora ironiju ir īsts Šerloks Holms un Bruss Lī vienā personā. Ja nevar uzreiz sadot pa muti tad ar viltu aizmuks. Arī galvenos vaininiekus tāds atradīs mierīgi, būs īsts bāriņu aizstāvis un ja vajadzēs varēs vadīt arī diversantu grupu. Ar zobenu gan cīnās švaki. Ja gribās veiklu izklaidējošu literatūru var droši ņemt, ja vien nebaida tas, ka šī grāmata būs kādas triloģijas pirmā daļa. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

The Name of the Wind by Patrick Rothfuss

name of wind

Šo grāmatu izvēlējos, jo biju salasījies izcilus slavinājumus, esot viens no labākajiem pēdējo gadu fantasy žanra sacerējumiem, tik aizgrābjošs, ka „sirdi rauj ārā no gūžām un liek akmenim raudāt”. Skaidra lieta, ka šādu meistardarbu es nevarēju atstāt nelasītu. Uzdabūju to uz sava e-lasīkļa un ņēmu līdz uz Madeiru ceļojumā. Jā, tā jau ir klasika, cilvēki iedomājas, ka savā atvaļinājumā viņi izlasīs visas grāmatas, kuras ir plānojuši. Ņem līdzi sev desmitiem grāmatu, kuras tā arī nekad neatšķir. Ar mani tik traki nav,  es parasti kaut ko arī izlasu. Šo grāmatu parasti lasīju gaidot līdz mums pakaļ atbrauks šoferis, lai aizvestu uz nākamo viesnīcu.

Grāmatas galvenais tēls Kvothe ir nelielas iebraucamās sētas saimnieks, vismaz pirmajā brīdī tā šķiet. Vietējiem viņš ir svešinieks, jo ar savu kalpu vārdā Bass viņš te ir uzradies pirms pāris gadiem. Karaļvalstī, kurā atrodas iebraucamā sēta vairs nav mierīgi, parādās dažādi radījumi, kas uzbrūk un nogalina cilvēkus. Viss šķiet diezgan neinteresanti līdz neierodas kāds ceļojošs bards. Šis bards Kvothe atpazīst ne vairāk ne mazāk vietējo supervaroni, Blodless, Kingslayer, Dragonkiller un citiem tituliem nodēvēto magu skolas audzēkni, kas no tās izmests vecumā, kad citi vēl nesapņo par iestāšanos tajā, kas iemācījies seno magu valodu trīs dienās. Šis bards pielauž Kvothe izstāstīt savu biogrāfiju, Kvothe nedaudz pastīvējas un stāsta ar.

Grāmata ir sešsimt lappuses gara un lielākoties lasās kā pirmās personas stāstījums. Kvothe atceras savu bērnību, kas bija laimīga, nonākšanu pilsētā, kļūšanu par magu un visus piedzīvojumus, kas pa vidam ir noticis un to kādēļ pasaulē viņš ir kļuvis par leģendu.

Sākums ir visai interesants, jauka pasaule ar izstrādātu vēsturi un pārdomātu reliģiju, maģija, kas balstīta uz simpātiju, interesanta tagadnes un pagātnes sajaukšanās. Diemžēl ir arī negatīvā daļa, bez galvenā tēla pārējie praktiski nav izstrādāti, tādas kā fasādes. Nezinu cik autoram bija gadu, kad viņš sāka rakstīt grāmatu, rodas priekšstats, ka ar sievietēm viņš praktiski nekad nav runājis. Galvenā varoņa lielā mīla Dannie tusē riņķī ar visiem vīrišķiem pēc kārtas, un autors viņu izmanto tikai, lai dotu Kothe laiku pa laikam iespēju viņu izglābt. Iespējams, ka autors to sievieti ielicis arī tikai tāpēc, lai radītu īsta varoņa tēlu.

Arī pati stāsta struktūra bārenis, izcilnieks, magus skola, ļaunie nenovīdīgie pretinieki diez vai šai žanrā ir kāds būtisks ieguldījums. Besī  ārā Kvothe superspējas, viņš var visu iemācīties tikai n reizes ātrāk kā visi citi. Nekas viņam nesagādā problēmas, izņemot mūžīgu naudas trūkumu. Naudu viņš mūždien notriec mūzikas instrumentos. Kvothe, ja tā padomā arī lasītājam nekādas pārliekas simpātijas neizraisītu, tāds augstprātīgs tipiņš (vismaz jaunībā), kas dara visu, lai paceltu sevi citu acīs.

Grāmata, manuprāt, ir diezgan iestiepta, sevišķi tās daļas par mīlestību, kur nekas nenotiek, kā vien nedēļu vecu vēstuļu atrašana un pārgājieni uz tuvējo pilsētu savas mūža mīlas meklējumos. Izlasīju triloģijas pirmo daļu, lieku 8 no 10 ballēm, lasīt var ja nebaidies no biezām grāmatām. Triloģijas otrā daļa ir uz tūkstoš lapaspusēm un kļūst redzams, ka rakstnieks ir grafomāns. Tai es patlaban esmu pievārējis divsimt lapaspuses un esmu atlicis malā.

Madeira II

21. Jūnijs

Šodienas plānā mums ir neliels pārgājiens, esam plānojuši izsekot Levada dos Tornos tecējumu. Arī es līdz šim rītam nemaz nezināju, kas tā levada ir par zvēru. Nu labi, uz bildēm bija redzēts un inženiertehniskais apraksts ar izlasīts, bet kā jau ar visām lietām, labāk ir vienreiz ieraudzīt.

Rīts

No rīta vēl neesam lāga aklimatizējušies vietējam laikam un pamostamies jau pulksten sešos. Tā kā brokastis mums ir tikai astoņos, tad sanāk diezgan pamatīgs laika sprīdis, ko noslaistīt. Es pat paspēju iepazīties ar šodienas plānu, izlemt kādus cukurūdeņus ņemšu līdzi, kādi tiks transfērēti uz nākamo viesnīcu, ko vilkt kājās un kur likt kabatas lukturīti. Uzcepu pat iepriekšēja dienā redzēto aprakstu, noskatos BBC ziņas un dodos brokastīs.

Brokastis par bagātīgām nosaukt laikam nebūtu īsti pareizi. Izskatās, ka viss ir nolikts uz skaita mums ar Maiju. Lielāko daļu visas maizītes, siera šķēlītes ir pāra skaita, bet nekas, paēdām diezgan pamatīgi, un kafiju mums katram atnesa puslitra tasītē. Paēduši izčekojamies un dodamies pārgājienā. Tas plānojas būt deviņpadsmit kilometrus garš un lielāko ceļa daļu vedis tieši gar levadas malu.

levada 2

Sākums ir pavisam vienkāršs, izejam no viesnīcas apmetam loku ap vietējās baznīcas pakšķi, ceļš uz leju, ignorējam visas zīmes, kas norāda uz levadu, izdodamies cauri Camacha ciematam un, re, kur viņa ir – levada. Levada dabā izskatās pēc metru dziļa un metru plata betonēta grāvja ar ieslīpām malām. Izskatās, ka tagad nav lietus sezona un levadās ar ūdeni ir tā pašvakāk. Uzreiz kļūst arī skaidrs, kādēļ mums ieteica no levadām ūdeni nedzert, šito žampu būtu visai grūti dabūt iekšā. Te ir arī neliels bonuss, levadai pa augšu iet diezgan paresna vietējās santehnikas caurule, kas laiku pa laikam mijas ar savienojumu vietām, kurām ir vismaz trīsdesmit divas skrūves. Papildus sākumā ir arī simt metrus garš tunelis. Te nu mums būtu bijis jāizmanto lukturītis, bet skaidra lieta, kurš tad ies meklēt lukturi kaut kāda nieka tuneļa dēļ, bliežam tik cauri. Izrādās, ka man ar to nakts redzamību nemaz tik brangi nav un pamanos gan izbradāties pa peļķēm, gan nodauzīt roku. Vajāja mani tur redzes halucinācijas.

Tikuši cauri tunelim, nonācām “neskartā dabā”, tas ir, levada kreisajā pusē, maza taciņa un vismaz desmit metru kritums labajā pusē. Vietām, lai turpinātu ceļu ir nepieciešams iet pa levadas betonēto maliņu, kas ir nedaudz šaurāka par botu. Pārliecinājos, ka iekāpt peļķē un tūlīt mēģināt šķērsot takas iztrūkumu pa plastmasas trubu arī nav īsti prāta darbs, tiku cauri ar vieglu izbīli, kad paslīdēja kāja. Patiesībā jau nemaz nav tik slikti, tai dabā to augstumu kaut kā nejūt un pēc desmit minūtēm tevi vairs nesatrauc fakts, ka līdz zemei kritiena gadījumā var būt pat simts metri.

ūdenskritums

Sākumā soļojam diezgan sparīgi, laiku pa laikam salīdzināmies ar leģendu, lai saprastu vai spēsim iekļauties laikā, kas ir piecas ar pusi stundas. Runājam par šo un to, laiku pa laikam izlienam cauri kādam tunelim un pavērojam kādu ūdenskritumiņu. Ūdenskritumi te ir divi veidi, tādi, kas līst tev uz galvas, kad tu ej pa taciņu, tie parasti ir nelieli un izmirkt dabūjām tikai pie viena un tādi, kurus var dzirdēt pa lielu gabalu un kuru kritums var būt pat pārdesmit metri, tos mēdz redzam no augšas reizēm. Tā kā levada ved gar kalna malu, tad bieži vien pēc stundas gājiena varam redzēt vietu, kuru pirms stundas šķērsojām, praktiski noteiktā augstumā sanāk izstaigāt visas pie kalna pakājē esošo ieleju perimetrus. Skati gan ir ļoti jauki, laiku pa laikam var redzēt okeānu, kas pavīd starp sazaļojošam ielejām. Ir diezgan interesanti tiltiņi, kas ved pāri upītēm, tie paši ūdenskritumi un laiku pa laikam kāda vietējā mazpilsēta.

Skats uz okeānu 3

Kas interesenti, savā maršrutā mēs nesastapām nevienu citu ceļotāju, neviens pats nenāca pretī. Vienīgais, ko pa ceļam sastapām, bija kādas piecas levadu atjaunotāju brigādes. Neskatoties uz to, ka šī skaitās viena no jaunākajām būvēm. Būvēta tikai 1940- tajos gados, tā izskatās diezgan padzīvojusi un vietējie tās atjauno pa posmiem. Brigādē parasti ir kādi pieci strādnieki, viens pie betona maisītāja, divi ved betonu, viens liek veidnes. Skaits var gan var variēties, vietām strādā tikai viens būvnieks. Visi pieklājīgi sveicinās, neviens pat īpaši neslaistās, visi rukā ar melnu muti. Pusdienas laikā gan redzēju superīgu lietu, ieklāj ķerrā jaku un liecies diendusā, mēs vienu tādu nejauši pamodinājām, jāsmejas bija visiem.

Miests

Vietējie ciematiņi visi ir ar dakstiņu jumtiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Vismaz viņi bija tie aktīvie, kurus varēja redzēt  rosāmies. Jā, te jaunie kartupeļi jau ir dabūjami, arī te izskatās kāpostus ēd kaut kādi kaitēkļi, jo smirdēja pēc kāpostu balteņu kāpuru izdalījumiem, arī te izravētās nezāles mazdārziņu īpašnieki met pāri žogam un kas pats galvenais, kumelīšu tēja te tiek gatavota industrializēti. No sākuma nevarēju saprast, ko tie ļautiņi sēž zem saules sargiem un lasa tādas dzeltenas puķītes no dobēm. Mana neziņa vilkās pāris kilometrus līdz viena no dobēm atradās blakus levadai un puķītes izrādījās kumelītes

Zaļā levada

Man vienīgās problēmas sagādā orientēšanās pārgājiena leģendā. Nē, tur kur visu laiku ejam gar levadas malu nav problēmu. Ar Maiju nopietna diskusija radās vienā atpūtas pauzē, man šķita, ka esam pagājuši garām vajadzīgajai vietai, un mums jau sen bija jātinas prom no tās levadas. Maija apgalvoja, ka man nav tiesa un ka es kļūdos. Izrādījās, ka es tomēr kļūdījos un levada vēl turpinājās kādus divus kilometrus. Toties es tiku atalgots ar levadā noslīkušu žurku. Tad nu man gan bija ko Maijai pajautāt, kā ir skalot seju slīkušu žurku ūdenī.

Pati iešana nebija apgrūtinoša, tādi nopietni kāpumi bija tikai pašās gājiena beigās, kad nācās vilkties gar šosejas malu. Bijām arī pamanījušies uz šosejas uzkulties pašā pusdienlaikā, asfalts reāli atstaroja siltumu un ūdens tika patērēts lielos daudzumos. Visus to četrus asfalta kilometrus neredzējām nevienu braucošu mašīnu, nevienu cilvēku, tikai divus kaķus un vienu niknu šuneli. Laikam viņiem būs bijusi tā siesta.

Santo da Serra

Nonākuši Santo da Serra miestā, ne kā te nav; viena galvenā iela, uz kuras atrodami kādi četri kafūži, pilsētas parks (smuks un apmeklēšanas vērts) un mūsu viesnīca, kas saucas Hotel do Santo. Iečekojamies, fiksi nomazgājamies dušā un nedaudz atpūtinām kājas. Tad dodamies pablandīties pa pilsēteli.

Skats uz ieleju

Pirmais pieturas punkts mums ir augstāk minētais pilsētas parks, pats parks tāds kopts ar voljēriem zirdziņiem, pāviem, briedīšiem un pāris ļautiņiem ar motorzāģi, kas retina eikaliptu audzi. Tomēr bez ēnas parkam ir arī papildus bonuss: skats uz Ponta da Sao Lourenco. Tas ir salas rags, un tur mākoņi no salas vienas puses cīnās ar karstumu salas otrā pusē. Smuks skats.

Pilsētā ir veseli divi supermārketi, pie mums tos sauktu vienkārši par bodītēm. To mēs uzzinām no vietējās kafejnīcas strādnieka. Vienam mēs jau esam pagājuši garām un otrs pie tuvākas apskates mūs ar neko neiepriecina. Mums galvenais ir nopirkt ūdeni nākošai dienai un šo to iekožamu. Ar iekožamo gan ir pāris opcijas, to mēs varam nopirkt viesnīcā. Man ir palikusi pāri viena šodienai uzsmērētā mega maize, kas ir reducējams uz vienu latviešu baltmaizes kukuli, nolemju rīt to tomēr apēst nevis mest ārā. Ir taču labi zināms, ka maizi mest ārā nelon un nevar zināt kā dzīvē tas var atspēlēties. Cerēšu tikai, ka tā kā jau īsta cīruļmaize būs ne tikai ēdama, bet arī garšīga.

Miests 2

Pēc pastaigas pa pilsētu atgriežamies viesnīcā. Atkal atpūtinām kājas un dodamies uz baseinu nopeldēties. Baseins ir labs, tikai ar to pārģērbšanos tur bija kā bija. Džakuzi arī mums neizdevās iedarbināt, vadības panelis bija nolokots un nu nekā neizdevās viņu dabūt pie dzīvības, skaidra lieta, ka tāda nieka dēļ ne es, ne Maija nebija gatavi iet uz recepciju. Nopeldējušies vilkāmies atpakaļ uz numuriņu, es nedaudz nosnaudos un bija klāt arī vakariņu laiks. Vakariņas bufetes tipa, rijamais daudz un cik lien, tikai jāpērk dzeramais. Man gan nejauši sanāca atrast funkcionējošu sulas automātu, kuru viesmīlis nolaidības dēļ nebija izslēdzis, tā nu tiku pie sulas, diemžēl par velti tas nebija. Nekas paņēmām vēl papildus vīnu un nopietni paēdām. Izskatās, ka arī brokastis nebūs sliktas.

Tad atkal devāmies nelielā pastaigā uz golfa laukumu, tur uzspēlējām golfu, apmeklējām ari vietējo hipodromu, diemžēl nevienam no mums ar likmēm neveicās un nācās vien doties atpakaļ uz viesnīcu izgulēties jaunai dienai. Rīt mums plānā ir doties pārgājienā no Marocos uz Machino, tas būs tikai nieka sešpadsmit kilometru garš un pa ceļam būs pāris bāri, izskatās daudzsološi. Leģenda vien sastāv no pieciem paragrāfiem un prognozētais laiks četras stundas un četrdesmit minūtes.

Kraken: The Curious, Exciting, and Slightly Disturbing Science of Squid by Wendy Williams

kraken

Šogad šī jau būs otrā astoņkājiem veltītā grāmatu, kuru būšu izlasījis. Grāmatas iepirkšanas iemesls ir triviāls, mani vienmēr ir interesējuši jūras monstri un reti kad palaižu garām iespēju uzzināt par tiem ko vairāk. Otrs iemesls  – daudzās pozitīvās atsauksmes par šo grāmatu.

Grāmatas autore mums cenšas pastāstīt kā zinātnieki, pētot astoņkājus, ir devuši ieguldījumu cilvēku labklājībā. Piemēram, neirobioloģijā, dažām kalmāru sugām ir tik resni nervu šūnu Aksoni, ka redzami ar neapbruņotu aci, tas savulaik deva lielu ieguldījumu neironu darbības izpētē.  Astoņkāji mēdz laiku pa laikam arī zaudēt savas ekstremitātes, tas gan viņiem netraucē tās ataudzēt atpakaļ, te nu mediķi cer atrast atslēgu uz iespēju kaut ko līdzīgu panākt cilvēkam.

Visdīvainākā lieta, ko uzzināju par astoņkājiem, bija nodaļa, kas veltīta viņu vairošanās paradumiem. Teiksim tā, tur viss ir pavisam citādi nekā zīdītājiem. Interesanta bija arī nodaļa, kas veltīta dzīvnieku intelektualitātes noteikšanai, kā var noteikt intelektuālās attīstības līmeni radībai, kura apkārtējo pasauli uztver daudz savādāk nekā mēs. Izskatās, ka vismaz kalmāri nespēj atpazīt vienu kalmāra indivīdu no otra.

No grāmatas sagaidīju sīku un smalku astoņkāju, kalmāru un tinteszivju dzīves cikla, uzvedības, psiholoģijas un anatomiskās uzbūves aprakstu. Pretī saņēmu tādu visai samistrotu apstāstu par galvkājiem vispār ar intriģējošu nosaukumu. Kaut kā lasot pietrūka autores koncentrācijas uz tēmu. Jā, viņai patīk radīt ainiņas iz dzīves, kā galvkāju pētnieki sēžas laivā un dodas aprīkot astoņkājus ar GPS raidītājiem, pētnieki pārbauda kuņģa saturu krastā izskalotiem Humbolta astoņkājiem, pētnieki atrod architheutis līķi un nenojauš tā nozīmi, bet tās dod tāda izdomājuma pieskaņu un bieži vien novirza nodaļu no tēmas. Arī pati grāmata ir tikai 200 lapaspuses gara, un visai dīvainā fontā, kas vedina uz domām par spiešanu uz apjomu.

Tāpat nebija īsti skaidrs autores uzsvars, ka astoņkājus cilvēki uzskata par visai briesmīgiem radījumiem un visai ļauniem pretiniekiem. Varbūt tā ir Žila Verna darbu lasīšanas ietekme. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Nav jau tā, ka nepavisam nav interesanta, vietām ir pat tīri lasāma.

Madeira I

20. Jūnijs

Šodien plānā galvenais ir tikt līdz Madeirai, kur tad arī tiks pavadīts viss ceļojums. Ceļojumā mēs esam nolēmuši ar kājām izblandīt visu salas austrumu pusi vidēji dienā veicot 15 kilometrus un apskatīt vietējo dabu. Katrs vakars mums būs jāpavada citā viesnīcā. Varētu šķist, ka piecpadsmit kilometri jau nekas daudz nav, bet mums jau nekur nav jāsteidzas.

Lai nokļūtu līdz Madeirai mēs sākumā no Rīgas lidojam uz Londonu un tad no tās līdz Funchal lidostai. Lidojums līdz Londonai nekādas problēmas nesagādāja, tik cik pirmdienu garās iečekošanās rindas izstāvēt un pārliecināt iečekotāju, ka ir iespējams iečekot mūsu bagāžu līdz galam. Sakāpjam lidmašīnā un lidojam prom.

Nonākuši Londonas lidostā, to mēs ar Maiju jau pārzinām kā savu kabatu, mēs plānojam  divus galvenos mērķus. Nopirkt Crunchies šokolādītes un iegādāt kādu grāmatu, ko palasīties. Taču lai to veiktu, mums sākumā jāiziet cauri tranzīta zonai. Te nu briti nebeidz pārsteigt. Nē, saprotams, kādēļ atkal jāiziet drošības pārbaude, tomēr problēmas mums rada fakts, ka esam jau iečekojušies līdz gala mērķim. Drošības dienesta sievišķis sasauc veselu konsīliju, kuram ir jāatbild uz jautājumu, kā tas var būt, ka mēs jau esam saņēmuši biļetes līdz galamērķim, ja priekš tā te sēž speciāli cilvēki, kuri mums šīs biļetes varētu izsniegt. Beigās visi vienojamies, ka pasaule ir brīnumu pilna un, ka tā nebeigs mūs pārsteigt līdz pat mūža galam. Tad sākas drošības pārbaude. Maijai tā nekādas problēmas nesagādā, man gan esmu aizmirsis izņemt no kabatas telefonu un noņemt jostu. Telefons tiek konfiscēts tuvākai pārbaudei, kurpes arī. Ja ar kurpēm viss ir kārtībā, tad ar telefonu gan acīmredzot viss nav lāgā. Drošībnieks viņu noskenē ar parasto aparātu, tad paņem vēl citu agregātu un paskenē vēl, pajautā uz kurieni mēs dodamies, ar kādu aviolīniju un ko darīsim. Beigās šķiramies kā draugi, drošībnieks iesaka mums vienu vietējo ēdienu, kas obligāti jāpagaršo un viss, varam steidzīgi iepirkt grāmatas un končas.

Tiekot līdz TAP Portugal iekāpšanas vārtiem ir skaidrs, šis ir pensionāru reiss, vidējais pasažieru vecums varētu būt ap septiņdesmit gadiem, un to samazinām tikai mēs ar Maiju un pāris bērni, un viņu vecāki. Sajūta tāda, ka dodamies pensionāru ekskursijā. Visu lidojuma laiku lasu grāmatu, aviolīnijas piedāvātā uzkoda ir tāda puscepta maizīte ar gaļas šķēlīti, sieru, burkānu un olīvi.

Funšalas lidosta

Nolaišanās Funchal lidostā ir superīga, lidmašīna nolaišanos sāk jau virs okeāna un arī skrejceļš beidzas okeāna krastā. Piloti visu ir labi aprēķinājuši un mēs nolaižamies uz zemes. Pati lidosta ir miniatūra, vienīgais bagāžas saņemšanas punkts ir lielāks par Rīgas. Mūsu soma atnāk bezmaz pati pirmā, britu tantuki sajūsmā saka „lucky day” un smejas. Dodamies uz sagaidīšanas zāli, tur mūs būtu jāsagaida New Experience Holiday pārstāvim. Te nu mūsu lakī dei beidzas, neviens mūs negaida. Mēs pagaidām desmit minūtes un zvanām uz kontakttālruni. Īsumā: pāris iepriekšējie reisi kavējušies, un šoferis vienkārši nav paspējis atgriezties. Beidzot mūs savāc un aizved uz miestiņu ar nosaukumu Camacha, ceļi ir vieni vienīgi serpentīni un tuneļi, un no visiem redzams okeāns (no tuneļiem ne vienmēr).

Viesnīca

Apmetamies viesnīcā Residencial Relogio. Te mūs noinstruē, kur un kā mums katru dienu būtu jāiet, kur mūs savāks un kur zvanīt, ja esam nomaldījušies. Nomaldīties te gan nav iespējams, riņķī tak okeāns. Nobrīfoti sarunājam ar tūrisma firmas pārstāvi ekspedīciju uz supermārketu, kur iepērkam paiku un ūdeni rītdienai. Atpakaļ jau velkamies ar kājām, kādi divi kilometri nav slikti, ja visu dienu esi sēdējis lidmašīnā.

Sjkats no viesnīcas

Tagad mums ir atlikušas tikai vakariņas. Teikšu uzreiz, uz vakariņām mums bija jāgaida ļoti ilgi. Tika pārspēti pilnīgi visi Gan Bei uzstādītie rekordi. Labi, ka mums bija jauks „progress bar”, kuru vērot, tas bija kāds prāmītis, kas brauca garām salai, tā lēni un pietika tikai pusstundai. Tad vērojām lidmašīnu nolaišanās manevru sākumu, tādi šovi mums bija veseli pieci. Tad skatījāmies, kā viesmīles kārto uz galda salvetes, tad skatījāmies, ko ēd kaimiņu galdiņi, tādi gan bija tikai divi. Pirmās divdesmit minūtes par tevi neliekas ne zinis, tad atnes maizīti un pasūtīto vīnu un atkal liek tevi mierā uz pusstundu. Tad atnes pirmos, un tad tu saproti, ka bija vērts gaidīt. Tik lielas porcijas manas acis vēl nevienā restorānā nebija redzējušas. Izēdot tikai zupu es jau biju paēdis, otrais arī mega porcija, to spēju pievārēt tikai līdz pusei un tad deserts. Pieliku māgu un gāju gulēt.

%d bloggers like this: