Navigate / search

Madeira III

22. Jūnijs

Šodien uz brokastīm celties mēs vairs nemaz neesam tik naski kā vakar. Ja labi aizvelk logus, tad saulītes uzlēkšanu nemaz nevar pamanīt. Vienīgais motivējošais faktors ir tas, ka deviņos mums būs pakaļ transfēra busiņš, ka mūs vedīs uz nākamo levadu, gar kuru ejot tad mums arī būs jāpavada savas dienas.

Pašas brokastis ir izcilas, kā jau visās viesnīcās, kuras iecienījuši vācieši. Te pamatīgi saēdos ceptas olas ar bekonu, tā, lai pietiek visai dienai. Sulu automāts tagad ir oficiāli izmantojams, izmantoju iespēju un sadzeros ābolu sulu. Paēduši, padzēruši sakravājam savas mantiņas pa somām un dodamies uz recepciju čeokoties ārā. Izrādās, ka par vakardien nosperto sulu man nekas nav jāmaksā, tas priecē, par vinčuku gan nokāš papildus naudu. Vēlāk dienā iegājis lielveikalā apskatījos tā vīna veikala cenu, nu piecsimt procentus peļņas viņi sev paņem.

Levada

Dabūjam atpakaļ savas pases un sākam gaidīt savu autobusiņu. Kā par brīnumu un, sagraujot visas manas pesimistiskās domas, busiņš ierodas tieši laikā un pa serpentīniem un tuneļiem mūs aizved uz Marocos pilsētiņu, kur pie viena bāra stūra sākās levada ar nosaukumu Levada do Canical, tā gan skaitās no jaunajām – būvēta Otrā Pasaules kara sākumā. Arī gabarīti nav tādi, kādi bija vakardienējai, šodienas dimensijas ir apmēram pusmetru dziļa un pusmetru plata. Te tu vairs nevarēsi braukt ar pašgājēju ratiņiem, kādus mēs novērojām vakardien. Pats gājiens solās būt visai viegls, tikai sešpadsmit kilometrus garš. Viss ceļš lielākoties ved gar levadas malu, kāpumu un kritumu lielākajā ceļa daļā nav vispār.

astotais kilometrs

Leģendā izlasām arī, ka levadā ik pa puskilometram atrodas plāksnīte, kas norāda noietos kilometrus. Plāksnīti Maija pirmo reizi ierauga tikai pie trešā kilometra, es pie astotā. Tas man radīja hipotēzi, ka acīmredzot daļa no plāksnītēm ir nospertas. Diemžēl hipotēzi pārbaudot, atklājās, ka vienkārši esmu ļoti neuzmanīgs. No astotā līdz divpadsmitajam kilometram man izdevās atrast visas plāksnītes.

Terases

Pati levada visu laiku ved gar ciematiņu nomalēm un, ja cilvēkam apnīk pārgājiens, viņam ir pietiekoši daudz iespējas notīties no takas un iet uz vietējo bāru atpūtināt kājas. Arī satiksme šeit ir daudz dzīvāka nekā vakardien. Laiku pa laikam sastopam kādu vietējo, kas ar sirpi pār plecu dodas ievākt jauno kukurūzu vai norakt kartupeļus. Viņiem te ir ļoti attīstīta terašu saimniecība un lielākoties katrs laukumiņš ar platību virs desmit kvadrātmetriem tiek apstrādāts. Izskatās, ka šeit viņiem ir kartupeļu ņemamais laiks. Kāposti un šabeļpupiņas vēl nav ienākušies. Šur tur redzam pa laukam, kurā iestādītas pāris kukurūzas stādiņi. Mēs ar Maiju nospriežam, ka gan jau ka saimnieks katram ir iedevis arī savu vārdu.

Machiko

Bez zemkopjiem uz takas ir sastopami arī vācu tūristi, visi kā viens īsteni nūjotāji, kad mēs viņus panākam, var redzēt, ka daļai jau tā nūjošana ir apnikusies un nūjas tiek vilktas nopakaļus vai nestas padusē. Pirmo reizi šo grupiņu panākam pie vienīgā tuneļa kādā ceturtajā kilometrā. Redzam, ka bez grūstīšanās viņus apdzīt nebūs reāli, nolemjam izraudzīt smuku vietu ar skatu uz Machico pilsētu – mūsu galamērķi un uzrīkot pikniku. Tas ir – iedzersim ūdeni un uzēdīsim šokolādītes. Pikniku rīkojam kādas desmit minūtes, tad sēdēšana saulītē mūs ir nedaudz nogurdinājusi un vācu tūristi atrāvušie, dodamies tālāk.

migla

Tālāk diezgan labi var redzēt dīvainu Madeirai raksturīgu dabas parādību, vienā salas pusē okeāns ražo mākoņus un vējš tos mēģina dabūt pāri kalniem, daļēji tas izdodas, bet saulīte tos tūdaļ izžāvē un mākonis nekur netiek. Ieraugām arī mūsu šodienas čekpointu uzkodu bāru. Tas izskatās tepat blakus tikai nedaudz pāri ielejai, tomēr, lai līdz tam nokļūtu nācās noslāt vēl pāris kilometrus. Uz beigām mūs sāka satraukt vācu tūristu jautājums, tie bija izgaisuši bez pēdām, ieleja jau protams locījās ne pa knapi, veidojama dažādas kabatiņas, kur tūristiem paslēpties, bet nekā atradām tos tikai pēdējā ielokā.

Būda

Pusceļš noiets, atkal sākās agrārais sektors, skārda būdas, mijās ar nopietniem betonējumiem un puķudobēm. Vietām redzami arī vecāka gadagājuma zemkopji, uz takas sāk parādīties beigta peles un suņu sūdi, tas viss liecināja, ka šis nu nav nekāds pamests nostūris. Papildus tu nekad nevari zināt, kad no kādas necilas un pēc izskata pamestas bleķa būdas tev virsū sāks riet kāds suns. Ejot garām novāktam kartupeļu laukam nenociešos un nosperu divus cūkrāceņu lieluma kartupeļus, katru no savas zortes. Mājās iestādīšu un redzēs kādi izaugs tie portugāļu kartupeļi. Uz augusta sākumu gan vēl nekas joprojām nav izdīdzis.

Mačiko no augšas

Kā jau visas labas lietas, arī levadām reiz pienāk beigas, tā pazūd ielas malā un vairs neparādās. Mums maršruts tālāk ved uz kalnu, no kura var redzēt visu Machico pilsētiņu, tur ir arī pilns ar sakaru torņiem, baložu apmīļotiem piknika soliņiem, kaķi arī tos kā tualetes nesmādē. Kāpiens augšā tos nieka simts metrus man šķiet diezgan pagrūts un augšā uzvelkos tāds nekāds. Karstumiņš arī ir tīri nopietns. Atrodam tīrāku galdu, paēdam, paskatāmies vietējās lidostas darbību un uzbūvi. Nopētām no augšas pilsētiņu, tā pamatīgi.

Cenšamies atrast arī savu viesnīcu Residencia Perola. Adreses mums nav, tomēr pēc leģendas netieši izsecinām, ka tā atrodas iepretim supermārketam. Supermārkets no augšas pamanāms uzreiz un deduktīvi izsecinām viesnīcas iespējamo atrašanās vietu. Nodirnējuši kādu pusstundu nolemjam kāpt lejā uz pilsētu.

Tuneļi

Atrodam aprakstā minēto taku, kas sākas pie elektrības staba un brienam lejā. Stāvums ir iespaidīgs, kāpšanu lejā nedaudz apgrūtina arī fakts, ka nesen esmu salauzis pēdā kaulu un tas laiku pa laikam uzskata par vajadzīgu mani brīdināt, ka kaut kas nav lāgā. Lejā tiekam bez starpgadījumiem, tikai kāpšana no kalna lejā man izraisa patiesu riebumu.

Tālāk dodos uz deduktīvi izsecināto viesnīcas vietu un aplauziens, viesnīcas tur nav, toties atrodam vēl vienu lielveikalu, tas rada secinājumu, tā pilsētele var būt pilna ar lielveikaliem kā suns ar blusām. Spītības pēc vēl pārdesmit minūtes pameklējam viesnīcu. Tad Maija uzprasa kāda veikala pārdevējai ceļu. Mums visai laipni parāda ceļu, izskatās ka tā viesnīca ir netālu no vietas kur mēs ienācām pilsētā. Lieki piebilst, ka pa šo laiku jau biju pārcepies saulē, nosvīdis kā suns un izdzēris litru ūdens. Supermārkets izrādījās lauku bodītes lieluma veikaliņš. Tā sakot melots jau nebija.

Pati viesnīca, smuka un mājīga, sienas rotātas ar izšuvumiem. Iečekošanās gan aizņēma pamatīgu laika sprīdi, saimniece laikam pārrakstīja mūsu pases. Tad mums pajautāja ko ēdīsim vakariņās zivi vai gaļu. Es paņēmu gaļu, cerot uz kādu cūķi. Nedaudz atpūtušie un atjaunojuši šķidrumu līdzsvaru organismā, nolemjam iet uz pludmali un izblandīt vecpilsētu.

Pludmale viņiem ir reāli pārblīvēti, cilvēki guļ kā reņģes mucā, ūdens uz peldēšanos ar nevelk, mani kaut kā nesaista peldvieta blakus jahtu ostai. Vietējiem izskatās viss ir vienalga, gandrīz kā man bērnībā. Sauļoties īpaši nevelk, pašam šķiet, ka ir saķerts karstuma dūriens, nedaudz sūdīga jušana sāp galva un visu laiku gribas dzert. Tā redz ir, ka dienvidos visu dienu blandās bez cepures galvā. Vecpilsētā ir atrodams arī forts, būve aptuveni kolhoza tipa skābbarības bedres lielumā, sienas dzeltenas, pāris lielgabali, tuvāk skatīties negāju. Izveicām arī nelielu šopingu, rīt ēdīšu pusdienās krekerus ar filadelfijas sieru un dzeršu fantu ar marakujas garšu. Nopērkam arī piecus litrus ūdeni, noderēs.

Vakariņas mums ieplānotas septiņos, atlikušās divas stundas es pavadu lasot līdzpaņemtās grāmatas. Vakariņās mani puscūča vietā sagaida pāris vistas stilbiņi un tvaicēti rāceņi, super, ne vienu ne otru es pārāk labi iekšā dabūt nevaru. Situāciju glābj tomāti un maize. Lai vai kā vakariņas paēdu labi, klāt piedzērām vīnu, tam pa virsu iedzēru pāris pretsāpju tabletes un likos gulēt.

Viesnīcai tāda dīvaina konstrukcija, kas rada caurvēju, gar logu visu laiku tā zēģelēja, ka šķita, ka ārā baisā vētra plosās, no rīta paskatos nekā prasts vējelis. Gulēju gan kā nosists no rīta knapi pamodos.

Comments

Gvido
Reply

Nu beidzot, es jau sāku domāt, ka turpinājums būs no tevis mutiski jāatprasa :)

asmo
Reply

Nē man jau viss bija sarakstīts jau atbraucot no Madeiras, bija tikai slinkums bildes piemeklēt. Tagad ies raitāk tā publicēšana.

Uldis
Reply

Jā,bet kad tad cepsim kartupeļus?

Leave a comment

name*

email* (not published)

website