Navigate / search

На руинах Мальрока by Артем Каменистый

Devyatyj

Nu ko, pavisam nesen izlasīju grāmatu ar nosaukumu Devītais par kāda Krievijas pilsoņa piedzīvojumiem paralēlajās pasaulēs. Kā jau biju domājis, tā bija tikai pirmā grāmata no lielāka cikla, tādēļ nesen, kad nedaudz apnika lasīt grāmatas par vēsturi un finanšu krīzēm, rakņājos internetā, lai atrastu ko izklaidējošu. Beigu beigās atradu vēl grāmatā neizdotu turpinājumu.

Ja esi spēlējis Oblivion, tad grāmatas sākums var šķist kaut kur manīts. Sākumā grāmatas varonis Dans mūk no cietuma pa kanalizācijas trubām. Un mūk nevis tādēļ, ka būtu saskatījies Prison Break seriālu, bet gan no inkvizīcijas. Izrādās, ka šamos nekrata fakts, ka Dans nomināli skaitās Sargs, nešķīsto spēku iznīcinātājs un vājo aizstāvis, viņi grib uzzināt sargu noslēpumus. Lieki piebilst, ka bēgšana izdodas un varonim tiek dota iespēja iegūt valdījumā savu grāfisti. Protams, grāfiste ir tikai nesen attīrīta no ļaunajiem nešķīstajiem spēkiem, pret tās iedzīvotājiem ir veikts pamatīgs genocīds, lielākā daļa kustamo lietu ir nospertas un arī pats ceļš uz turieni nav Rīga – Ventspils šoseja.

Ko lai saka, standarta izklaidējošā fantasy. Sižetu uz priekšu dzen darbība, varonis jau spēj pats reģenerēties un ir ieguvis pieslēgumu Akaši hronikām ar visiem čenelinga atribūtiem. Lieki piebilst, ka tāda kombene padara visas lietas triviālas. Izskatās, ka arī pats autors par to nedaudz ironizē, nosaucot vienu nodaļu „Klavieres mēdz būt smagas”. Galvenais varonis laiku pa laikam sūkstās, ka viņam atšķirībā no citiem fantasy varoņiem nekāds labais burvis uzreiz maģiju un austrumu cīņas nav iemācījis, viņu glābj tikai veiksme un ātras kājas. Tagad jau tas izskatās nedaudz piezemēti, jo apgreidi viņam ir ne pa knapi, tāds jau varētu iet lokālo Diablo sist.

Kopumā tieši tas, ko gribēju, viegla izklaidējoša literatūra. Nekā jauna fantasy žanrā šis darbs neienes, sižets redzēts daudzās grāmatās iepriekš. Lieku 8 no 10 ballēm. Tas, ka grāmata vēl nav bijusi pie redaktora, ir redzams. Galvenā varoņa viens no galvenajiem palīgiem, ejot uz ienaidnieka nometni, apstāsta izvietojumu, kas kur atrodas. Lai gan viņš kopā ar to uz šejieni atvilcies tikai pāris dienas atpakaļ un nekad tur iepriekš nav bijis. Toties runā kā vietējais takuzinis.

Warm & Snug: The History of the Bed by Lawrence Wright

Warm-Snug

Kas to būtu domājis, ka tādai lietai kā gultai arī ir sava rašanās vēsture. Nu vispār es par to biju domājis, bet detaļas īsti nezināju un tādēļ pasūtīju šo grāmatu. Pasūtīju jau sen, kādus četrus gadus atpakaļ. Kad tā beidzot atnāca, atklāju, ka grāmata sarakstīta sešdesmitajos gados, un atliku malā. Ej un sazin, ko tai laikā cilvēki sajēdza no grāmatu rakstīšanas. Tomēr nesen nolēmu, ka nelon grāmatai nelasītai plauktā stāvēt, un ķēros klāt.

Autors grāmatā lasītājam cenšas pavēstīt visu, ko tam ir izdevies uzzināt par gultas un ap šo mēbeli saistītām lietām. Tad nu mēs varam uzzināt, kāds izskatījies ēģiptiešu spilvens, cik riskanti ir gulēt pie ugunskura pa ķīniešu modei, kā pareizi atblusot gultu, ko tad īsti darīja tie gultas klājēji, cik bieži ir jāmaina salmi matračos, kā pareizi uzsildīt guļvietu ar zīdaini, kā pareizi rīkot kāzas gultā un daudzas citas jau aizmirstībā nodotas lietas. Var uzzināt arī par viesnīcnieku ļaunajiem darbiem, galinot nost savus īrniekus, tie nu ir bijuši rūdīti nelieši, cits pat pamanījies uzkonstruēt gultu, kas automātiski iegāž aizmigušo īrnieku stāvu zemāk esošās virtuves katlā. Dažiem cilvēkiem ir šķitis, ka kā labs ārstnieciskās terapijas līdzeklis ir govs slaukšana gultā vai vienkārši gulēt kopā ar suņiem un kucēniem.  Ja jau esi lasījis Braisona “At Home” grāmatu, tad tas labākos gabalus no šīs grāmatas jau ir pārrakstījis. Tas viss tiek pasniegts vairāk vai mazāk hronoloģiskā secībā līdz pat gulēšanai kosmosā.

Grāmata ir vairāk tāds labu un interesantu stāstu apkopojums, kas sevī ietver gan vecas leģendas, gan dokumentālus faktus. Lielākais uzsvars, protams, tiek likts uz britu gultām un matračiem. Nedaudz tiek apskatītas franču gulēšanas ieražas, bet pārējām valstīm uzmanība praktiski netiek pievērsta. Rakstīšanas stils tiešām nedaudz atšķiras no mūsdienu, autors mierīgi tekstā iebāž garus citātus franču valodā no kādas tā laika slavenības dienasgrāmatas, šķiet, reiz tas bija tīri normāli. Bet tas cītīgam lasītājam neko daudz no teksta neatņem, jo pēc tam seko brīvs iepriekš rakstītā tulkojums. Skaidra lieta, ka vairums stāstu ir saistīti ar aristokrātiju un tās gultām, jo parastajam cilvēkam jau nebija daudz laika rakstīt personisko dienasgrāmatu un iekļūt hronikās. Viens gan bija skaidrs, ja tevi lika cietumā, tev bija visas tiesības ņemt savu gultu līdzi, un vismaz Francijā sievietei, lai gulēt ejot vilktu naktskreklu, obligāti vajadzēja prasīt vīra atļauju.

Kopumā ļoti labs lasāmais, nebūt nav garlaicīgi akadēmisks un, ja neinteresē baldahīnu evolūcija, tad var mierīgi šķirt nodaļu pāri. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasījās ātri un varētu pat teikt, ka vienā paņēmienā, grāmatā ir arī ilustrācijas, kas diemžēl ir melnbaltas un diezgan pašvakas kvalitātes.

Madeira VI

25. jūnijs

No rīta pamostamies un dodamies pabrokastot, šodien pārbrauciens uz pārgājiena sākuma punktu mums paņems veselu pusotru stundu, būs jāapbrauc apkārt gandrīz pussalai. Gabaliņš gan ir tikai kādi septiņdesmit kilometri, bet, tā kā viss ceļš ir tikai serpentīns, serpentīns, tad laiks paiet. Šoferis mums šodien ar gadījies runīgs, pastāsta mums par savu bērnu dienu Madeiru, kad tūristi vēl nenesa tik daudz naudas, un cik tad te ir globāli slikti bijis. Elektrifikācija tuvu nullei, mājas ar klona grīdu un praktiski dzimtbūšana. Tas viss par laimi esot septiņdesmitajos beidzies, un tagad viss būtu vairāk vai mazāk kārtībā, ja vien krīzes dēļ valdība nepaceltu nodokļus. Atceras arī laikus, kad Madeira sacēlās pret Portugāļu diktatoru un kā daudzi emigrēja. Kas pārsteidz, viņam ir nojausma, kur atrodas Latvija. Tā kā mūsu operators ir New Experience Holidays, tad visi, kā likums, domā, ka mēs dzīvojam Lielbritānijā.

Curral das Freiras

Šodien mums plānā ir pārgājiens, kas nekādā veidā nebūs saistīts ar levadām. Šodien mēs blandīsimies pa Madeiras centrālo augstieni. Gājiens sāksies vietā, kas saucas Bocca da Corrida un, izmetot nelielu līkumu pa kalniem, nokāpsim līdz Curral das Freiras pilsētiņai. Šodien mums būs nedaudz grūtāk, plānotais pārgājiens ir slēgts zemes nogruvuma dēļ, tādēļ jāņem, kas ir. Leģendas arī mums nav, bet uz kartes noejamais attālums izskatās no divpadsmit līdz sešpadsmit kilometru garumā. Beigas solās būt varenas ar sešsimt metru kāpienu uz leju.

Curral das Freiras 2

Tikuši līdz sākuma punktam mēs ievērtējam mūsu galamērķi un starppunktu Curral das Freiras. Kādas desmit minūtes noslaistījušies sākumā, beidzot saņemamies un sākam līst augšā kalnā. Uzreiz ir jūtams nogurums, kas iekrājies no iepriekšējām dienām. Kājas tādas pastīvas un, kamēr neiesilst, iešana ir diezgan grūta. Sākumā mums ir nopietns kāpums kādus simt piecdesmit metrus uz augšu, bet dabas skati to pilnībā kompensē. Ir diezgan interesanti vērot, kā kalni un ielejas izskatās no dažādām perspektīvām. Šodien esam sākuši diezgan vēlu, tad tagad sanāk vilkties pa dienas vidu. Neesam vēl tikuši ne pusē, kad pirmā ūdens pudele jau ir izdzerta. Nekur īpaši nesteidzamies, laiku pa laikam ēnā piesēžam, pabaudām dabasskatus, skatāmies, cik mums pierāvušies citi nācēji.

kalni 2

Neko jau daudz par šodienas pārgājienu pateikt nevar, tās ir vietas, kas ir jāredz katram pašam. Tiešām iesaku, ja sanāk, izmantojiet iespēju aizbraukt uz turieni un pastaigāt pa Pico Grande kalnu takām. Pa ceļam gadās satikt piecus vietējos, kas izpļauj pastaigu takas. Vietām jau ir tā, ka aiz zāles īsti nevar redzēt takas malu, nekas traks tikai līdz zemei ir vismaz simts metru brīva kritiena. Vīri ar trimmeriem sūdzas, ka šodien esot diezgan pretīga diena lai strādātu, karstums beidzot nost.

Kalni 3

Piesēžam lauru koku ēnā un uzrīkojam nelielu pikniku. Rijamo mums ir sagatavojuši hoteļa pavāri, sendvičs -maizīte ar sieru, apelsīns, snikers un kūciņa. Tālāk sākas reāls kāpiens uz leju, tāds serpentīns, gar klints malu uz leju, ka maz neliekas. Kas ir trakākais, izskatās, ka kāpiens nekad nebeigsies. Uz beigām es jau sāku ienīst taku, kas ieslīpi ved uz leju. Nokāpšana mums paņem kādu pusotru stundu līdz mēs sasniedzam Faja Escura ciematiņu, tomēr netālu no augšas satiekam 4 frančus, kas veica šo pašu pārgājienu pretējā virzienā, t.i., visu to pašu ceļu kāpuši kalnā. Šķiet, ka viss, esam klāt, bet pēc kartes sanāk, ka esam veikuši tikai pusi ceļa. Tālākais ar īpašu daudzveidību neizceļas, pa serpentīniem ejam no ciena ciematiņa uz otru, reizēm sanāk kāpiens uz augšu reizēm lejā. Reizēm mums pavadoņos piesitas kāds suns, tie te ir īsti cilvēku draugi. Ja tu ej cauri auto tunelim, tad skaidra lieta, ka pēkšņi nez no kurienes uzradīsies vesela kaudze ar mašīnām, kas apdzīs viena otru tieši tai vietā, kur tu ej.

Funchal no tāluma

Beigās karstums mūs ir pamatīgi nomocījis, bet galamērķis sasniegts, varam gaidīt savu busiņu. Laiks vēl pusotra stunda, uzrakstu iepriekšējā dienā piedzīvoto un vēroju vietējos to dabīgajā dzīvesvietā. Večuks guļ savā piemājas dārzā un klausās vietējā šlāgera analogos. Pretējā bārā uz kurām ved trepes ar sešdesmit pakāpieniem, vietējā jaunatne sūc aliņus un spēlē galda futbolu. Nopietnākie vīri ir jau pamatīgi apsutuši, un laiku pa laikam kāda sieva atnāk savākt savu noklīdušo avi. Piebrauc bāra saimnieks un visiem sagādā darbu, pa trepēm cītīgi tiek stieptas augšā mēbeles. Furgoniņš izkrauts, nauda saņemta, jaunatne dodas dzert alu uz bāru. Piesitās vietējais bomža analogs, piedāvā iedzert vietējā ražojuma vinčuku, atsakos, vīrs uzpīpē un pēc kādām desmit minūtēm notinas.

Ferrari

Pienāk busiņa noliktais laiks, busiņa nav. Aizdomājamies, ka iespējams šoferis ir sajaucis ciemus, tie te ir veseli četri ar kādiem divdesmit bāriem. Busiņš var gaidīt pie jebkura no tiem. Zvanām Oskaram, tas zvana šoferim, un pēc padsmit minūtēm esam busā. Buss mūs bija gaidījis kādu pusotru stundu pavisam citā ciemā un šoferis jau satraucies, ka esam apmaldījušies. Busiņš mūs aiztransportē uz Funchal hoteli, tam ir peldbaseins un veselas četras zvaigznes. Noskalojam dienas putekļus un laiku līdz vakariņām pavadām apskatot pilsētu. Pilsētā gan apskatām tikai promenādi un galveno tūristu ielu. Te notiek kaut kāds retro automašīnu saiets un Ferrari var redzēt biezā slānī, uzdarbojas arī vietējais pūtēju orķestris. Iegriežamies suvenīru veikaliņos, iepērku grāmatu par Madeiru. Viesnīcas aprakstā par pieejamajiem pakalpojumiem franču valodā kāds censonis ir salabojis stilu un gramatiku, apraksts izskatās kā tāda pašvaka skolnieka kontroldarbs.

Funchal street

Visas ielas ir pilnas ar tūristiem, pirmo reizi sastopu arī Krievzemes pārstāvjus, ieraugām arī pirmo ubagu, viss kā pie cilvēkiem. Kopumā, pilsētiņa nekas īpašs, var pavazāties, pāris muzejiņi un smuki dārzi. Laikam esam atraduši no civilizācijas velkamies uz hoteļa restorānu vakariņot.

Salūts Funchal

Pēc vakariņām plāns ir aiziet apskatīties vietējās uguņošanas festivālu, šonedēļ pēdējā sacensību diena un izpaužas vietējā komanda. Neesam jau vienīgie, kas to zina, visa piekraste ir pilna ar cilvēkiem. Šovs risināsies divdesmit vienu minūti un uguņošana būšot pieskaņota mūzikai. Ja godīgi, tad pat Ventspilī tādu uguņošanu nebiju vēl redzējis, brīžiem izskatījās, ka vīri taisās piestātni uz kuras pasākums notika, vienkārši uzspert gaisā. Smuki bija, redzēju pāris veidus, kurus līdz tam nebiju manījis nekur citur. Mūzika gan bija ņemta no MTV Topa, bija gan Gaga, gan Keitija Perija. Tas nekas, vietējiem patika, tāda disenīte ar briesmīgi dārgu gaismas mūziku. Man ar patikās, beigās gan apkārtne bija tā piedūmota, ka lāga vairs uguņošanu caur dūmiem nevarēja redzēt. Reizēm nedaudz nojuka sinhronizācija, bet tie ir sīkumi. Ejot uz viesnīcu domāju, ka ja es no dzimšanas paņemtu pistungu ritulīti un klapētu to ar ar āmuru no rīta līdz vakaram, diez vai kopējais kumulatīvais efekts līdz šodienai būtu tikpat liels, kā šajās divdesmit minūtēs uzģenerētais.

26. jūnijs

Šodien mums ir brīvdiena. Vienīgā šajā ceļojumā, nebūs nekur jāiet, vari kaut vai visu dienu sēdēt viesnīcā. Protams, ka tik izcili mūsu plāni nav. Tā kā Maija ir izlēmusi apmeklēt Monte kalna eksotiskos dārzus, bet es elektrības muzeju, jo dažādus botāniskos dārzus esmu redzējis pār pārēm, jāceļas tomēr ir diezgan agri. Pirmkārt, lai paspētu pirms pārējiem tūristiem un otrkārt, la karstums nenobeigtu. Paēdam brokastis viesnīcā un sākam virzīties uz Funšalas centru, vai, pareizāk sakot, funikuliera pusi.

Pa ceļam apskatām visus potenciāli apmeklējamos veikalus. Diemžēl izskatās, ka lielākā daļa no tiem šodien nestrādās, bet tas jau nekas, iztiksim. Pa ceļam arī noskaidrojas, ka mans iecerētais elektrības muzeja apmeklējums ar izpaliks, jo svētdienās šamais nestrādā. Nu nekas atliek vien kātot uz funikulieri līdzi Maijai, apskatīšos tos vietējos eksotiskos dārzus, kas atrodas Monte kalnā.

Monte kādreiz skaitījās biezo rajons. Ja Eiropā kāds no biezā gala saķēra tuberkulozi, tad Madeira bija tā vieta, uz kuru viņi brauca to ārstēt. Gaiss gan te nemaz nebija tik labs kā domāts, un parasti otrā vai trešā ziema vārguļotājiem pielika punktu. Bet tas nekas, pamats tūrisma industrijai bija ielikts.

Funchal

Biļete uz funikulieri ir neadekvāti dārga, uz diviem kopā ar visu eksotiskā dārza biļeti izmaksāja kaut kur pie četrdesmit eirām. Tas man šķita nedaudz par traku. Brauciena laikā var diezgan netraucēti novērot Funšalu apakšā, skats gan ir diezgan smuks. Pēc desmit minūtēm esam augšā un dodamies iekšā eksotiskajā dārzā.

Nu smukāku eksotisko dārzu es esmu redzējis tikai Monako. Te katram kokam ir klāt šiltīte ar nosaukumu, un ir pat atrodams tik eksotisks koks kā apse. Tas mani sasmīdināja un iepriecināja. Dārzā ir taka, kas ved gar izflīzētu Portugāles vēsturi. Te varam vērot ainiņas, kā vietējie monarhi ar dunčiem kāvuši lecīgus hercogus vai dūruši savas mātes, diezgan interesanti. Arī skati ar mēri nebija slikti.

Zimbabves māksla

Mums ir arī neizsakāmi paveicies, tagad dārzā ir izstādīta mūsdienu Zimbabves skulptoru darbi. Viņi ir atrodami speciālā muzejiņā, kur šīs skulptūriņas uzspraustas uz puļķiem ir simtiem. Dažas ir visai interesantas, dažās vispār nevar saprast, kas ar to domāts. Tomēr sevi disciplinēju un pieturos pie domas, ka ja kaut kas ir attēlots kā mazs melns četrstūrains bruņrupucis, tad acīmredzami tas arī ir mazs melns četrstūrains bruņrupucis.

Vēl te ir apskatāms minerālu muzejs, nekā īpaša jau nav – pāris smaragdi, daudz pārzāģētu ģeodu, ģipša kristāli, pārakmeņojušies koki, nedaudz turmalīna un pavisam maz zelta. Var izstaigāt desmit minūtēs. Lielākā daļa no minerāliem nāk no Venecuēlas, Brazīlijas un Kolumbijas.

Vēl nopērkot dārza biļeti tev vietējā kafūzī ir tiesības nodegustēt vietējo vinčuku. Degustējamais ir tāds šerija veidīgs padzeramais, šķiet, ka vakar tādu degustēju suvenīru bodē. Nekas padegustēju vēl, tad jautrāks prāts.

Monte

Pašā dārzā man vislabāk patika japāņu dārza sekcija un centrālais dīķītis ar mākslīgu ūdenskritumu. Pavadījuši dārzā kādas divas stundas lecam iekšā funikulierī un braucam atpakaļ lejā. Mums ir plāns iepirkt suvenīrus un paēst. Suvenīrus iepirkt izdodas diezgan ātri, suvenīru bodes svētdienu te nesvētī, pie baznīcas ieraugu arī profesionālu bomāru kopu, kas sēž pūtina kājas un kaut ko savā starpā dala. Visiem ir ortopēdiskie kruķi, kas pieslieti pie soliņa. Tas gan netraucē viņiem savā starpā grūstīties un lamāties.

Baseins

Ar paēšanu gan mums nevedās, noskatītais ķīniešu restorāns mūs pasūtīja vienu māju tālāk, jo redz līdz pārtraukumam palikušas vien četrdesmit minūtes un viņi nespēs mūs apkalpot tik ātri. Neko, ejam vien prom, meklēt labāku vietu. Netālu no viesnīcas uzduramies kādam Īru krogam, tur ar apmetamies. Pa televizoru rāda F1 sacensības, pārtika ir izcila, vietējais alus gan man ne visai, apkalpošana izcila. Paēdam pamatīgi un dodamies slaistīties uz viesnīcas numuriņu. Nedaudz atpūties nolemju iemēģināt vietējo baseinu un nedaudz pasauļoties.

Baseinā viņi pumpē okeāna ūdeni un man viņš šķiet pa sāļu, ķeros pie sauļošanās daļas, tā vedas labāk. Vakarā aizdodamies uz ķīniešu restorānu, porcijas tur ir labas, bet par kvalitāti gan varētu pasūdzēties. Dodamies uz viesnīcu, sapakojam somas un liekamies gulēt. Rīt no rīta mums jāceļas jau pusčetros pa nakti, lai paspētu uz lidmašīnas reisu.

27. jūnijs

Šodien mēs braucam atpakaļ mājās. Mums ir ieplānoti veseli trīs lidojumi Funšala – Lisabona – Minhene – Rīga. No rīta mums atbrauc pakaļ transfēra busiņš, un jau pazīstamais šoferītis mūs aizvizina uz lidostu. Apspriežam redzēto salūtu un pēc piecpadsmit minūtēm esam klāt. Iečekošanās noris raiti, mēs dabūjam uzreiz visas biļetes līdz Rīgai, un vairs ar to nebūs jākrāmējas.

Lisabona

Lidojums līdz Lisabonai ir ātrs, nedaudz pasnauduļoju, apēdu piedāvāto sviestmaizi un pasnaužu atkal. Reāli traucē tas, ka man ir beidzies lasāmais. Manam e-lasīklim ir beigusies baterija. Labi, ka vismaz nedēļu noturēja. Vakar mēģināju to uzlādēt no hoteļa televizora, diemžēl neizdevās. Tā nu maucu iPad spēlītes un lasu jaunāko Economist numuru.

Lisabonā grāmatu piedāvājums ir tik nabadzīgs, ka nav pat vērts runāt, skaidrs, ka būs jāņem nost grāmata Maijai. Viņa lasa par stopotāju, kas ceļo pa Jaunzēlandi. Grāmatai ir viens mīnuss – tajā nav nekā par Vakatani, tā es no Maijas sapratu. Man gan šķiet, ka Vakatanes trūkums nemaz nav tik aktuāls un lasās diezgan labi. Tagad Maijai jāspēlē iPad spēlītes.

Minhenē mums ir veselas divas stundas laika. Tās pavadām meklējot dāvanu savam dēlam, kas ir informēts, ka vecāki ir ceļojumā, bet viņam pienākas dāvana. Meklēšana ir diezgan ilga, visas mantas, kas interesē mani, nederēs divgadīgam puišelim. Vēl nedaudz uzēdam un dodamies uz savu geitu, lai lidotu mājās.

Kopumā ceļojumu uzskatu par izdevušos, esmu nostaigājis lielus gabalus pa skaistām vietām. Saelpojies svaigu gaisu, kas ofisā ir diezgan liels deficīts. Esmu labi atpūties.

The Age of Gold: The California Gold Rush and the New American Dream by H.W. Brands

The Age of Gold

Kaut kā pēdējā laikā mani ir pavilcis lasīt par jauno laiku vēsturi derīgo izrakteņu kontekstā. Arī šī grāmata ir nopirkta pāris gadus atpakaļ un mētājusies nelasīta. Kad pirku, ideja bija uzzināt kaut ko vairāk par Kalifornijas zelta drudzi. Iespējams, tas bija Tenant Creek zelta raktuvju apmeklējuma iespaidā.

Tātad, tālajā 1848. gadā vīriem bija ienācis galvā uzbūvēt gateri. Un ne jau nieka gateri, bet tādu, kuram ir pašam savs ūdensrats, kas darbinātu zāģus. Pa to pašu upi varētu pludināt baļķus un pa straumi lejā sūtītu jau kokmateriālus. Plāns tiešām nebija slikts, vienīgās nesaskaņas bija starp strādniekiem mormoņiem un viņiem pierīkoto pavāri. Tā tas bija līdz vienu dienu, būvējot ūdenskrātuves dambi, netika atrasts zelts. Viss jau vēl būtu labi, ja vīri būtu pa kluso ieguvuši zeltu un metuši mieru gaterim. Bet nekā, muti neviens neturēja, un jau pēc pāris dienām visas tuvākās apdzīvotas vietas jau zināja, ka ir atrasts zelts. Skaidrs, ka ar lopkopību vai zemkopību nevienam vairs nodarboties negribējās, visi gāja rakt zeltu. Lieki piebilst, kad ziņas nonāca līdz Vašingtonai, zelta atrašana jau bija apaugusi ar leģendām.

Autors tiešām ir veltījis laiku zelta drudža dalībnieku dienasgrāmatu izpētei un sniedz lasītājam iespēju palūkoties uz visiem šiem notikumiem no viņu perspektīvas. Pirmais un galvenais pārbaudījums visiem zeltračiem bija nokļūšana līdz Kalifornijai. Tai laikā no Austrālijas līdz turienei bija tikt drošāk un ātrāk, nekā, piemēram, no Vašingtonas.  Sauszemes ceļš bija ilgs un nogurdinošs, ceļotājiem nācās šķērsot tuksnešus un kalnu grēdas, tas arī ir laiks, kad Nāves ieleja ieguva savu nosaukumu.

Arī tikuši galā ceļotāji atklāja, ka zelts tur nemaz pa zemi nemētājas un tā iegūšanai bieži vien ir nepieciešamas diezgan nopietnas investīcijas. Pat ja tev izdevās atrast zeltu, tad ņemot vērā Kalifornijas norobežotību no pārējās pasaules, visas preces un ēdiens maksāja ļoti dārgi, un cilvēkiem sanāca knapi iztikšanai. Parastais bizness vienkārši nespēja funkcionēt, jo grūti bija pārspēt zelta vilinājumu, cilvēki vienkārši nevēlējās strādāt par kalpotājiem vai mežstrādniekiem. Kopumā daudzu un dažādu cilvēku interesanti dzīvesstāsti.

Trešdaļa grāmatas gan ir veltīta, manuprāt, visai garlaicīgam tematam, Kalifornijas štata dibināšanas nozīmei ASV vēsturē. Te nu tiek apskatīts gan pilsoņu karš, gan cīņa pret verdzību, gan konflikti ar Meksiku, gan dzelzceļa monopols, gan ietekmīgi politiķi, gan milzu spekulācijas. Lielākoties cik tas skar politiku, viss ir izkonspektēts no tā laika valdības sanāksmēm. Ja iesākumā tas viss ir vēl lasāms, tad pēc trīsdesmit lappusēm man kā ne ASV pilsonim tā padarīšana sāk garlaikot. Viens gan ir skaidrs – arī tad oligarhi valdīja pasaulē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, domāju, ka autoram bija visas iespējas atrast vēl pāris interesantu zelta drudža notikumus.

img src=”http://farm7.static.flickr.com/6188/6126385201_88beb744fd_m.jpg” width=”158″ height=”240″ alt=”The Age of Gold”/

Diamonds, Gold, and War: The British, the Boers, and the Making of South Africa by Martin Meredith

Diamonds, Gold, and War by Martin Meredith

Kaut kad pasen, kādus četrus gadus atpakaļ, man bija radusies vēlme uzzināt šo to vairāk par dimantu ieguves industriju. Iepirku pāris grāmatas, dažas izlasīju, dažas palika aiz borta. Šī nu bija viena no tām – aiz borta palikušajām.

Grāmata lasītājam vēsta par Dienvidāfrikas Republikas izcelšanās vēstures posmu no 1806. gada līdz divdesmitā gadsimta sākumam. Par to, kā afrikāņi (te gan ar to ir domāti būri nevis nēģeri) cīnījās par savu neatkarību no britiem, par to, kā tika atklātas dimantu atradnes un kā notika ieguves vietu konsolidācija un par to, kā sākās zelta drudzis.

Grāmatā daudz lapaspušu tiek veltītas Britu impērijas kolonizācijas politikai Āfrikā, apskatītas tā laika ģeopolitiskā situācija, konkurence ar Portugāli un Vāciju un Cecil Rhodes sapnis par britu impērijas koloniju no Keiptaunas līdz Kairai. Protams, netiek izlaists slavenais Būru karš, tikai te šī konflikta analīze tiek apskatīta vairāk no politiskā nevis militārā viedokļa. Tiek aprakstītas daudzas aizkulišu cīņas starp Transvālas un Britu impēriju pārstāvošajiem politiķiem un mazāk veltīts tieši karadarbības stratēģijai. Stratēģija bija diezgan pašvaka, jo būri daļu savus spēkus iesaldēja pie galvenajām britu kontrolētajām pilsētām, daļa šiverējas pa apkārtni. Tomēr viņu sakāve bija laika jautājums, tajā laikā Britu Impērija vēl nebija gatava zaudēt savu prestižu un neskatījās uz nekādām izmaksām. Pie reizes tika izgudrotas arī koncentrācijas nometnes.

Nopietna sadaļa ir veltīta arī Āfrikas neatkarīgo karaļvalstiņu vēsturei. Tās bija dažādu Āfrikas cilšu teritorijas, kuras nonāca zem kolonistu un Britu Impērijas spiedienu. Militāra ekspansija parasti tika pataupīta pašām beigām, lielākoties viss sākās ar ganību paplašināšanu, tiesības uz minerāliem izpirkšanu, un tad lēnu garu kāds Āfrikas karaļvalstiņas valdnieks atjēdzās, ka viņam nekas vairs nepieder.

Kopumā diezgan interesanta grāmata, uzzināju daudz kā jauna par Dienvidāfrikas Republikas vēsturi, beidzot sapratu, kas ir visas tās Rodēzijas un Transvālas un kur tās radušās. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt cilvēkiem, kurus nebaida politiskās situācijas apraksti. Interesantākā daļa ir viennozīmīgi par dimantu raktuvēm. Veiksmes stāsti par cilvēkiem, kas no rīta ienāk pilsētā, ap pusdienlaiku iedzen īpašumtiesības nodrošinošu stabiņu raktuvēs un uz vakaru atradis lielu dimantu ar divdesmittūkstoš mārciņām kabatā dodas atpakaļ. Tādu stāstu gan bija maz, bet tie palīdzēja radīt leģendas par Dienvidāfrikas dimantu raktuvēm.

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

Šī nu ir no tām grāmatām, kuru turpinājumus Tu sākumā gaidi, bet pēc tam, kad tie beidzot ir sagaidīti, Tu vairs neatceries, par ko tad pirmajās grāmatās bija runa. Sākot lasīt šo grāmatu es diez ko daudz no pirmajām neatcerējos.

Grāmatas galvenais varonis Artjoms joprojām blandās pa Sosnovsku, tagad jau Kardināla grupējuma ietvaros un uzdevumos. Galvenais viņa uzdevums ir turēt perimetru no Gaišo un Kultistu uzbrukumiem un, ja paliek laiks, tad realizēt pašam savas idejas. To tad viņš arī dara, mācās savu paranormālo spēju pamatus, ar asinīm zīmē senas rūnas un cīnās ar vietējās pasaules dēmoniem. Viņa tagadējais mērķis ir noskaidrot, kas tie par radījumiem, kas pēc cilvēka nāves apēd to dvēseles.

Otra sižeta līnija veltīta Artjoma cīņu biedram Zaharam, šim dzīve ir nedaudz vienkāršāka. Viņa galvenais uzdevums ir nogalēt savu virsienaidnieku Leonīdu, kas blandās pa Sosnovskas apkaimi strādādams briesmu lietas, sarīdot grupējumus vienu ar otru un izmantojot to kašķus savās interesēs. Zaharam ir vara pār svēto gaismu un viņš, kad uznāk dusmas, spēj daudz ko paveikt. Kopā ar Artjomu viņi vispār ir īsta supervaroņu komanda, kas visus smērē gar sienām un rada respektu apkārtējos.

Neteikšu, ka šī grāmata ir žanra šedevrs, tas ir iespraudums stāstā, kurā būs daudz turpinājumu un, kā jau iespraudumiem ierasts, tas kalpo tikai galvenā varoņa grūtā ceļa uz pilnību atainošanai. Tādēļ teikšu tā, grāmata ir standarta fantasy pasaules sadzīves situāciju apraksts. Atšķirības ir tikai eksotiskās dekorācijās un regulārās cilvēku slepkavošanās, labi, monstrus un dēmonus jau ar slaktē.

Patiesībā grāmatas kodolu varētu izteikt pāris teikumos, varonis mācījās Patalas noslēpumus un nedaudz paaugstināja savu līmeni, senie dievi viņam bija labvēlīgi, un viņš atrada pat senu zināšanu krātuvi. Ļaunie aizmuka, labie nedaudz apgreidojās un dzīvoja tālāk.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja iznāks turpinājums tad izlasīšu, ja nē, tad neskumšu.

Spider Silk: Evolution and 400 Million Years of Spinning, Waiting, Snagging, and Mating by Leslie Brunetta and Catherine L. Craig

spider silk

Grāmatas nopirkšanas faktu varu pamatot tikai ar to, ka mani zirnekļi vienmēr ir interesējuši. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā viņi tin savus tīklus un vērpj pavedienus. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, sapratu, ka jāņem ciet. Visur tā arī tika slavināta kā labākā grāmata, kas jebkad veltīta zirnekļu zīda pasaulei, kas nespeciālistam pieejama.

Jāsaka, ka grāmata tiešām nepieviļ, tad dod sīku un smalku ieskatu gan zirnekļu klasifikācijā, gan tīklu un zīda evolūcijā, gan medīšanas paradumos, gan cilvēku aizspriedumos. Ja pirmie zirnekļi medīja sēžot savā ar zīdu izvilktā alā noslēpušies aiz nelielām durtiņām un gaidīja, kad ēdamais paies garām, tad mūsdienu zirnekļi jau nodarbojas ar 3D tīkla radīšanu un papildus maskēšanu, ņemot vērā kukaiņu uzvedības un redzes īpatnības. Ir pat zirnekļi, kas specializējas tieši uz citu zirnekļu medīšanu. Viņi ir gatavi stundām ilgi karāties virs citiem zirnekļiem, lai nogaidītu brīdi, kad varēs iecirst heliceras savā sugas brālī. Citi tīklos tēlo medījumu, citi ar mušām savā tīklā pievilina citus zirnekļus. Kopumā tā zirnekļu dzīve nemaz tik neinteresanta nav.

Zirnekļi arī diezgan uzskatāmi parāda evolūcijas darbību. To, kā specializējušies zīda izstrādes dziedzeri. Sugām, kas noturējušās uz zemes virsas ilgāku laiku (dzīvajām fosilijām), lielākoties ir tikai viena veida zīds, kas der midzeņa izoderēšanai un nelielu lamatu izgatavošanai. Mūsdienīgākam zirneklim, lai uzbūvētu tīklu ir nepieciešami līdz pat septiņiem veidiem ar dažāda tipa pavedieniem. Lieki piebilst, ka mūsdienu zinātne joprojām nav spējusi izstrādāt normāla zirnekļu zīda izgatavošanas tehnoloģiju. Tas gan ir viens no iemesliem, kura dēļ mēs tik daudz zinām par zirnekļu tīkliem un zirnekļiem. Bizness redz, ka te ir iespējams nopelnīt diezgan lielu naudiņu un radīt jaunu industriju, kuras produkti būtu gan izturīgi, gan videi nekaitīgi.

Kopumā visai interesanta grāmata, manuprāt, lieka bija nodaļa, kas stāstīja evolūcijas teorijas atklāšanas vēsturi, to jau nu varēja atstāt grāmatām par evolūciju. diezgan grūti man gremojās nodaļa veltīta gēniem, kas kodē zirnekļu zīdu. Vēl neliels mīnuss, ka tiek piesaukti daudzi zirnekļu pavediena veidi, bet tā labi apskatīti tikai kādi četri, varēja jau par citiem ar nedaudz vairāk kā nosaukumu pastāstīt. kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. domāju, ka par aizraujošu lasāmo to uzskatīs tikai īsts zirnekļmīlis.

%d bloggers like this: