Navigate / search

The Species Seekers: Heroes, Fools, and the Mad Pursuit of Life on Earth by Richard Conniff

default.jpegThe Species Seekers

Tā nu bija sanācis, ka klausoties jau kuro reizi Bila Braisona audio grāmatu “Short history of nearly everything” man radās vēlme uzzināt kaut ko vairāk par sugu atklājējiem. ņēmu savu Kindl lasīklis, novilku augstāk pieminēto grāmatu un sāku lasīt.

Parastam cilvēkam sugu atklāšana varētu šķist visai neinteresanta nodarbe. Skaidra lieta, Tev ir visas iespējas saķert malāriju, inficēties ar dažādiem interesantiem parazītiem vai vienkārši atdot galus no dzeltenā drudža. Pretī Tu saņem, iespējams, tavā vārdā nosauktu sūnu sugu vai circeņa paveidu. Pat mūsdienās tas nav nekas aizraujošs, izņemot iespēju daudz ceļot pa Jaungvineju vai Kongo džungļiem. Bet teiksim 1700-tajos gados šāda nodarbe bija vēl riskantāka, Tevi varēja noķert un pārdot verdzībā, ielikt cietumā personības noskaidrošanai uz pārdesmit gadiem, apēst saviesīgās cilts vakariņās, vai nosaukt par balto spoku un dzīt vairākas nedēļas līdz piekrastei. Pa ceļam Tu, protams, pazaudē visu savākto un savu žurnālu. Bija arī neveiksminieki, kas cītīgi vākuši augus, kukaiņus, ķirzakas un citus zvērus vairāk par desmit gadiem un tad nolēmuši doties mājās. Lieki piebilst, ka kuģis aizdegas, visi tavi materiāli sadega un desmit gadu darbs vējā. Tomēr nekas no šeit minētajiem nav bijis šķērslis īsta sugu atklājēju biogrāfijās.

Bez standarta ceļotājiem kā Humbolds un Darvins, te tiek piesaukta vesela plejāde savulaik slavenu sugu atklājēju. Šie cilvēki lielākoties nebija tie, kas deva vārdus jaunajām sugām, viņiem tam nebija laika. Viņi bija tie, kas šāva putnus, taisīja herbārijus, apstrādāja tos un nosūtīja muzejiem, institūtiem, kas tad arī nodarbojās ar kataloģizēšanu un vārdu došanu. Lieki piebilst, ka lielākajā daļā gadījumu, labākais, kas viņiem no tā atleca bija īslaicīga slava, neliela samaksa vai labs laika kavēklis. Tais laikos nebūt nepietika nošaut putnu un aprakstīt to. Putns bija arī pareizi jāiekonservē, lai to nenoēstu gaļas tārpi vai kodes. Tam bija paredzētas speciālas metodes, kas lielākoties reducējās uz pamatīgu arsēna devu izmantošanu. Tas nenoliedzami pāris jau tā ekstravagantiem pētniekiem ļāva kļūt vēl ekstravagantākiem. Mans personīgi favorīts bija kāds britu pavalstnieks, kas ikdienā strādāja par kurpnieku, bet vakaros ķerstīja dzīvniekus. Viņa moto bija netērēt patronas nekam, ko var nosist ar rokām, jo cilvēka rocība jau tā bija maza, lai vēl šautu ar dzīvu naudu pa lūšiem. Papildus interesantiem medīšanas paņēmieniem vīrs visu atrasto glabāja savā cepurē un nakšņoja laukā. Nezinu, ko par to domāja viņa sieva un bērni.

Kopumā aizraujošs un interesants stāsts, varētu šķist, ka te ir apkopotas tikai lietas, kas varētu sasmīdināt lasītāju, patiesībā tā nav. Interesantie aspekti tikai izdaiļo lasīšanu. Grāmatā ir nopietni aprakstīta, sugu klasifikācijas vēsture, apskatīta Darvina evolūcijas teorija, pastāstīts, kur un kā radās eigēnika un apskatīti daudzi citi aspekti, kas galu galā lika pamatus mūsdienu bioloģijai. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Wavewatcher’s Companion by Gavin Pretor-Pinney

the-wavewatchers-companion

Šo grāmatu iepirku visai triviāla iemesla dēļ, tā bija atrodama kādā listē, kur bija uzskaitītas visas šogad iznākušās populārzinātniskās grāmatas. Lieki piebilst, ka puse no listes jau atradās manā grāmatu plauktā, un liela daļa no atlikušajām tika pasūtītas.

Tātad grāmata, kas varētu palīdzēt iesācējam – viļņu vērotājam. Cilvēks, kas ir vismaz pabeidzis pamatskolu, ir informēts, ka viļņi ir atrodami ne tikai jūrā vai uz nemierīgāka dīķa, bet, ka tie ir visur. Tos visuresošos viļņus sauc par elektromagnētiskajiem viļņiem, bet ir jau arī skaņas viļņi un, protams, visu var aprakstīt kā viļņfunkciju. Tad nu autors pakāpeniski iepazīstina lasītāju ar dažādiem viļņu paveidiem, sākot ar parastiem un ne tik parastiem jūras viļņiem un beidzot ar mēģinājumiem izskaidrot sērfošanas pamatus.

Kā lasāmviela grāmata ir ļoti laba. Mani no laika gala bija interesējuši gigantiskie jūras stāvviļņi, tādi, kas pēkšņi parādās no nekurienes un sadragā lielu kuģi. Autors šajā jomā bija pacenties, un tagad es vismaz zinu šajā jautājumā tikpat daudz cik viņš. Viss sākas ar straumi un vētru, tas kopā spēj sasummēties stāvvilnī, kuram ir pa spēkam sadragāt pat supertankeri. Interesanti bija palasīt par to, kā upēs, kurās paisuma iespaidā rodas vilnis, kas virzās uz augšteci, tieši šādās upēs tiek uzstādīti sērfošanas ilguma un attāluma rekordi. Agrāk viena no šādām krutajām upēm bija arī Sēna, tomēr cilvēkiem ar laiku apnikās, ka mājas jābūvē labu gabalu no upes. Ķīna šāda paisuma viļņu ziņā ir rekordiste, tur laiku pa laikam šos viļņu vērotājus noskalo no krasta.

Interesanti bija arī uzzināt, kā parasti jūras vēzīši izmanto skaņas barjeras pārsniegšanas fizikālās īpašības savās medībās. Interesanti ir arī putnu veidotie viļņi un viņu bara dinamika, tas pats sakāma arī par siseņiem un citiem kukaiņiem, kuriem patīk ceļot kopā. Var uzzināt arī, kāpēc pūces pēc skaņas orientējas labāk par cilvēkiem, un kā to visu var izmantot tautsaimniecībā.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas lasāma jebkurā vecumā un ar jebkādu zināšanu bagāžu, katrs varēs atrast sev interesantu informāciju, uzzināt daudz ko jaunu un labi izklaidēties. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

Snuff by Terry Pratchett

Snuff

Kā jau īstens Pratčeta fans, nevarēju vien nopriecāties, ka autoram ir izdevies sarakstīt vēl vienu Diskzemes cikla grāmatu. Skaidra lieta, ka grāmata tika pasūtīta jau pārus mēnešus iepriekš un tikai izlasīta jau tās saņemšanas dienā. Te gan nāktos paskaidrot, ka saņemta viņa tika uz Kindle lasītāja, tas ir, tās izdošanas dienā.

Grāmata ir no Nakts sardzes cikla. Tā gan laika gaitā ir pārtapusi no nakts kārtības nodrošinātājas līdz pilnvērtīgam kriminālās, ekonomikas un cita veida policijai. Te darbā tiek pieņemti gan rūķi, gan troļļi un pat vilkači. Šo iestādi vada Komandieris Sam Vimes, kurš ir nolēmis doties mazā atvaļinājumā uz saviem lauku īpašumiem. Pareizāk būtu teikt, tiek piespiests doties, jo jāparāda taču dēlam, kā dzīvo cilvēki laukos. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā izskatās sākumā, un arī policists atvaļinājumā tomēr ir policists.

Grāmata mums vēsta par laulības dzīvi, par to kā integrēt goblinus pārējo rasu draudzīgajā saimē, par to kā Diskzemē tiek audzēta tabaka, kas ir ICE  un to kā mazi noziegumi noved līdz lieliem. Ja atceramies no Unseen Academicals grāmatas, tad arī tur centrālais tēls bija goblins. Goblinu tēma izskatās autoram ir kļuvusi aktuāla. Te gan jāpiezīmē, ka šie goblini diez ko nelīmējas kopā ar Mr Nutt tēlu pāris grāmatas iepriekš, viņš no cilvēkiem īpaši neatšķīrās. Goblini pilda tādu kā Diskzemes pabērnu lomu, neviens īsti nevar saprast, kas tad ir goblini, saprātīgas būtnes vai tikai gudrāki dzīvnieki. Likumi viņus neaizsargā un pēc būtības ar viņiem var darīt visu, kas vien labpatīk. Un arī paši goblini pie tā ir tik ļoti pieraduši, samierinājušies, ka pat paši tajā nekādu netaisnību vairs nesaskata. Viņiem nav ne revolūcijas, ne vadoņu, viņi vienkārši visu piecieš un pat necer, ka būs labāk.

Esmu izlasījis visas Diskzemes cikla grāmatas, un tā kā šī ir jau trīsdesmit devītā grāmata, tad es diez vai vairs būtu saucams par objektīvu uzskatu paudēju. Grāmatai liktu 9 no 10 ballēm salīdzinot ar citiem autora darbiem. Lai arī autors jau vairākus gadus cīnās ar Alcheimera slimību un pēdējās grāmatas ir diktējis, varbūt tikai izdomājis sižetu, neteiktu, ka tās būtu kļuvušas sliktākas. Atliek vien viņam novēlēt labu veselību un  cerēt, ka uz nākošajiem jaunajiem kartupeļiem sagaidīsim Diskzemes sērijas četrdesmito grāmatu.

In the Land of Invented Languages: Esperanto Rock Stars, Klingon Poets, Loglan Lovers, and the Mad Dreamers Who Tried to Build A Perfect Language by Arika Okrent

In the Land of Invented Languages

Kā redzams pēc grāmatu nosaukuma, garie grāmatu nosaukumi  nebūt nav pazuduši līdz ar viduslaiku aiziešanu. Šad tad man uznāk vēlme palasīties kādu populārzinātnisku grāmatu par valodām. Šoreiz, pētot kindle veikalā pieejamo literatūru, nejauši uzdūros uz šo grāmatiņu. Skaidra lieta, ka man kā cilvēkam, kas informēts ir tikai par esperanto eksistenci un par citām mākslīgi izveidotām valodām nojauš tikai miglaini, šāda grāmata šķita tīrā debesu dāvana.

Valodu izdomāšana, šķiet, ir tikpat veca kā cilvēce. Laiku pa laikam kādam gudriniekam ienāk prātā izveidot valodu, kura būtu loģiska, viegli iemācāma, sakārtotu cilvēka domāšanu un bonusā nestu pasaulei saticību un mieru. Kā likums, tiek uzstādīti tieši šādi valodas izveidošanas mērķi. Tad atkarībā no rocības un apstākļu sakritības izgudrotājs sēž pāris gadus vai desmitgades un izdod monogrāfiju, kuru izlasa pāris viņa draugi un kurā runā labi, ja izgudrotājs. Labākā gadījumā grāmata nonāk kādā bibliotēkā, kur tā stāv aizmirsta.

Arī pašu jaunizcepto valodu cepšanas veidi ir tikai pāris. Viens ir samest katlā vairākas populāras valodas, izveidot vārdu krājumu, sastādīt pārsimts lapaspuses biezu gramatikas likumu grāmatu un gatavs. Otrs veids ir visus vārdus censties pārvērst simbolos, bet lai nesanāktu kā ar hieroglifiem, tad vēlams, lai simboli izrietētu loģiski viens no otra. Tad parasti uzzīmējam pāris pamatsimbolus, izskaidrojam principus, kā saliekot kopā zeme ūdens un uz leju uzzīmēt lietu un staigājam lepni apkārt. Vēl ir veids visus vārdus saklasificēt grupās un katrai grupai iedodam pa zilbei. Tad pēc klasifikācijas ejot lejā uz konkrēto vārdu izveidot unikālu zilbju salikumu, kas ne tikai rada sakāmo vārdu, bet dod mums arī informāciju, ko mēs ar to vārdu domājam. Cits veids ir sanumurēt visus vārdnīcas vārdus pēc kārtas un tad pateikt kaut ko 234 845 734, jocīgi, bet daži uzskatīja to par labu pavērsienu valodu izgudrošanā. Un tad ir vienkārši valodas, kur visi vārdi ir izgudroti.

Skaidra lieta, ka ar tik ierobežotu arsenālu ir diezgan grūti motivēt cilvēkus mācīties tavu izgudroto valodu, ja nu draugi aiz pieklājības. Visā pasaulē kaut cik normāli ir izdevies ieviest tikai Esperanto, un arī tā darbojas vairāk uz zinātnieku entuziasmu nevis rada reālas priekšrocības. Pat Soross ir tai atmetis ar roku un nesaskata perspektīvu. No pasaku valodām ir iedzīvojušās tikai Klingonu un Tolkina elfu valoda, bet arī tā balstās uz entuziastiem.

Grāmatas beigās ir labs izgudroto valodu saraksts, autore gan apstājusies pie piecsimt valodām, kas ir guvušas vismaz kaut kādu publicitāti. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ir gan izklaidējoša, gan pamācoša. Palīdz arī apjaust, kas tad īsti ir valoda un kādēļ tās kurās mēs runājam ir populāras, bet tās kas izgudrotas ne.

Oxygen: The Molecule that Made the World by Nick Lane

oxygen

Neatceros pat iemeslu, kādēļ šī grāmata tika iegādāta. Domāju, ka galvenais dzinulis būs bijis viens no jautājumiem, uz kuriem es nekad nebiju spējis atrast sakarīgu atbildi. Vai ir tiesa, ka Akmeņogļu laikmetā, kad gaisā skābekļa daudzums bija 35% ugunsgrēkus nebija iespējams apdzēst? Šo štelli es laiku pa laikam sastopu kādā grāmatā, bet konkrētu argumentu kas un kā atrast nebija izdevies.

Grāmata, jau kā var noprast, ir par skābekli un dzīvību. Vai skābeklis ir inde, enerģijas avots un to kā mūsu šūnas tam ir pielāgojušās un reizē arī nolemtas nāvei. Diezgan smalki tiek apskatīta paša skābekļa akumulēšanās zemes atmosfērā. Dominantais uzskats, kuru var sastapt daļā grāmatu ir sekojošs, skābekli saražoja primitīvi mikroorganismi un beigās tas bija pieražots tik daudz, ka tie gandrīz vai paši ņēma galu, jo skābeklis viņiem bija tīrā inde, un tā sākusies viena no pirmajām lielajām izmiršanām. Te gan autors diezgan nopietni oponē šim pieņēmumam, jo daudzas pazīmes liecina, ka šāda izmiršana nemaz nav bijusi un ka pat mikroorganismiem, kuriem skābeklis ir inde, ir bijuši pielāgojumi, kas ļāvuši tiem izdzīvot skābekļa piesātinātā vidē. Viens no rezultātiem ir daudzšūnu organismi.

Arī par neapstādināmiem ugunsgrēkiem lieta nav nemaz tik vienkārša, jo visi šie apgalvojumi cēlušies no viena cilvēka pētījuma, kas savā pamatā pētīja pavisam citu lietu – papīra degšanu dažādos atmosfēras maisījumos. Te jāņem vērā, ka auga stumbrs un papīrs pēc sava sastāva ir tomēr diezgan dažādas lietas. Papīrā dominē celuloze, augos atrodams lignīns, kas pie reizes ir arī degšanas slāpētājs. Lai vai kā, akmeņogļu periodā ugunsgrēki tomēr ir bijuši nopietna lieta, jo augiem, kas atnākuši no tiem laikiem līdz mums ir paaugstināta ugunsizturība.

Otra grāmatas daļa ir veltīta skābeklim, antioksidantiem, DNS kļūdām, vitamīniem, šūnu aizsardzības mehānismiem pret skābekli, un kā tas viss iet kopā ar nāvi. Šī sadaļa varētu būt aizraujoša kādam bioķīmiķim vai advancētam biologam, vietām man bija grūti izprast, par ko iet runa, un kādu iespaidu tas atstāj uz dzīvo dabu kopumā. Lasīšanas ātrums samazinājās dramatiski, lai saprastu, kā starp šūnām tiek sadalīta skābekļa slodze un kāpēc, ja mūsu mitohondriji daloties ātri vien pazaudē savu sākotnējo DNS integritāti, mēs tik un tā esam piedzimuši jauni.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas solīts nosaukumā, tiek pilnībā pavēstīts. Lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkam, kas lieto antioksidantus, nāktos tomēr zināt, ka šūnās radušais brīvais radikālis izreaģē ar tuvāko molekulu jau sekundes miljardaļā, nevis ceļo uz kuņģi, kur sagaida trīsreiz dienā norīto antioksidantu. Mums par laimi šūnās ir diezgan labi aizsardzības mehānismi pret brīvajiem radikāļiem. Ja gribas ilgi dzīvot un būt jaunam, tad vadoties pēc eksperimentiem ar žurkām, mums būtu mazāk jāēd un jādzīvo nelielā bada stāvoklī, tas norūdīs šūnas pret skābekļa radīto stresu un izvedīs mūs spriganus (lai ar nedaudz izbadējušos) līdz laimīgam vecumam.

Alex’s Adventures in Numberland by Alex Bellos

Numberland

Nu diezgan sen nekas nebija lasīts par matemātiku. Šī grāmata manā plauktā nostāvēja vien pāris mēnešus, un vairākas reizes jau gandrīz nokļuva „ko lasīt?” nākamo saraksta augšgalā.

Šis nu ir kārtējais autors, kas uzskata, ka parastai tautai ir jāzina šis tas vairāk par matemātiku nekā parasta atņemšana un dalīšana. Lieki piebilst, ka viņam nebūt ne vienīgajam ir ienācis prātā, ka matemātika var būt visai interesants temats grāmatas uzrakstīšanaI. Tādēļ iesākumā bija aizdomas, ka grāmata atgremos jau novazātos matemātiskos kuriozus un jokus. Izstāstīs mums n-to reizi par Gausa dzīvi, par to kā Paskāls aizgāja par mūku, un kā Kardano neparko negribēja izpaust kubiskā vienādojuma atrisināšanas noslēpumu. Nenoliegšu, tas viss te tiek pieminēts, tomēr grāmata bija daudz interesantāka nekā biju domājis. Nekad nebiju iedomājies, ka ēģiptiešu teksta uzdevumi mūsdienu cilvēka prātam varētu likties nesaprotami.

Izlasot šo grāmatu, es uzzināju, kā, iespējams, domā to tautu pārstāvji, kas prot skaitīt tikai līdz pieci, kā nāciju spējas matemātikā ir atkarīgas no tā, kā skaitļi tiek izrunāti viņu valodā, kā kādreiz vīri varēja piešmaukt ruleti ar kabatas datoru, kāpēc cilvēks nespēj saprast gadījuma notikumus, kas tad īsti slēpjas zem gausa līknes un kādēļ to izmanto vietā un nevietā, ir intervija ar cilvēku, kas izgudrojis sudoku, kā pareizi salikt Rubika kubu, kā attēlot hiperplakni ar tamborējumiem, kas īsti nav kārtībā ar Eiklīda pamatpostulātiem, kā pareizi locīt origami, ko pasākt ar logaritmiem, kas ir krutāk galvā – reizināt lielus ciparus vai vilkt kubsaknes un pāris citas svarīgas matemātiskas lietas. Neteikšu, ka visas iepriekšminētās lietas man bija jaunumi, šis tas jau bija lasīts citur. Tomēr piekrītu Karaliskajai Biedrībai, šī, iespējams, ir vislabākā grāmata, kas veltīta matemātikai šogad. Lasās ļoti viegli, autoram ir talants neikdienišķas lietas pavēstīt vienkāršā un saistošā valodā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, pat man cilvēkam, kas lasījis desmitiem šāda tipa grāmatas, tā vēl šķita pietiekoši saistoša, lai izlasītu vienā paņēmienā. Un tas, manuprāt, ir ļoti labs rādītājs. Tādēļ silti iesaku šo grāmatu izlasīt visiem, kurus kaut nedaudz interesē matemātika. Autoram ir arī labs blogs ar pāris matemātiskiem uzdevumiem, gandrīz kā mani intelektuālie jautājumi.

ИСКУССТВО МЕРТВЫХ by Павел Миротворцев

ИСКУССТВО МЕРТВЫХ

Kaut kad gadu atpakaļ lasīju šī cikla pirmo grāmatu. Tiesa, man viņa ne visai patikās, bet kā izklaidējošā literatūra bija ciešama. Tagad, lasot par to, kā pa grunti nogāja Bear Sterns kompānija, gribējās palasīt kaut ko izklaidējošāku un ne tik nopietnu. Tad nu izvēle krita uz šo grāmatiņu. Domāju, nekas, palasīsimies, kā tad mūsu supervaronim Krisam ies jaunajā grāmatelē. Cik tūkstošus nomočīs un kā pacelsies.

Tātad Mirušo leģions, karaspēka daļa, kurā nonāk pēdējie sabiedrības pamesli, kuriem pēc likuma pienāktos cilpa kaklā, bet kuri vēl dota pēdējā iespēja laboties. Domājiet tur visi ir totāli atsaldeņi un pārpratumu upuri – nekā. Atsaldeņi dabū galu jau pirmajās cīņās, bet palikušie veido tādu kā filozofiski, intelektuāli kaujiniecisku sabiedrību. Tur valda pilnīga saticība, visi trenējas ar zobeniem vai maģiju, ja vadība liek, tad pakaro. un tikai viņi paši vien zina, cik viņi ir kruti. Grāmatas galvenais varonis Kriss to visu atkož un izsitas elitē kā mags teorētiķis un kā alķīmiķis praktiķis.  Lieki piebilst, ka visās jomās viņš kļūst par megaspeciālistu.

Pašā grāmatā nekāda darbība praktiski nenotiek, ienaidniekus sit kā mušas un to jau nu diez vai var nosaukt par darbu. Autors reāli cenšas aprakstīt kā strādā maģija, kā tur ir ar tiem līmeņiem un maģiskās enerģijas avotiem. Kopumā sanāk diezgan garlaicīgs stāsts ar abstraktiem spriedelējumiem un miglainiem mājieniem, ka visus notikumus kontrolē kāds nezināmais ar lielo burtu. Un, kas to būtu domājis, arī paša varoņa pagātne izrādās ir visai neskaidra, viņš pats par to tikai nojauš, bet līdz cēloņiem aizkulties nesanāk.

Kopumā diezgan sviestains gabals. Gudra spriedelēšana, triviāla darbošanās un milzu konspirācijas. Ja godīgi tad ar mokām izlasīju līdz galam, pārāk jau nu viegla lubu literatūra. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt neieteiktu.

House of Cards: A Tale of Hubris and Wretched Excess on Wall Street by William D. Cohan

House-of-Cards

Šī nu ir no tām grāmatām, par kuru es ilgi domāju, pirkt vai nepirkt. It kā jau gribētos uzzināt ko vairāk par pēdējās finanšu krīzes iemesliem, no otras puses bija diezgan riskanti pirkt grāmatu, kas iznāca pāris mēnešus pēc krīzes. Skaidra lieta, ka tik īsā laika sprīdī neko sakarīgu nevar vienkārši paspēt sarakstīt. Bet tad es sāku vērot, kā grāmata kļūst par dižpārdokli un arī krītas cenā, nolēmu jāpērk. Nopirku un marinēju pāris gadus plauktā, jo īsti nemaz nevilka lasīt. Tagad grāmatu izlasīju savā pašdisciplinējošās programmas “Izlasi grāmatas, kuras tu pats esi nopircis”   ietvaros.

Grāmata sastāv no trīs daļām, pirmā mums vēsta par vienu no pirmskrīzes bankrotiem priekstvēsnešiem. Jebšu par Bear Stearns pēdējām desmit pirmsbankrota dienām. Labi, bankrots jau beigās nenotika – notika pārņemšana. Otrā daļa mums stāsta par Bear Stearns ilgo gandrīz gadsimtu garo vēsturi. Trešā daļa mums stāsta par Bear Stearns darbību jau pēc pārņemšanas un pašu finanšu krīzi. Ja īsumā pirmā daļa bija interesanta, un vērā ņemamas ir arī trešās daļas pēdējās trīsdesmit lapaspuses. Viss pārējais ir steigā sakompilēts materiāls, kurš apraksta Bear Stearns augstākā līmeņa vadības spējas bridžā un golfā un ar kādu mašīnu kurš braucis, kā tērēta nauda un kā puiši izsitušies dzīvē.

Otra lieta, kas mani izbrīnija, bija fakts, ka grāmata kļuva par dižpārdokli. Labi, iespējams, ka savas zināšanas es tomēr nedaudz pārvērtēju un, iespējams, ka par to kā strādā repo tirgi, mijmaiņas darījumi, kas ir leveridžš, arbitrāža un dažādu derivatīvu novērtēšanas metodes, Amerikā ir informēta katra mājsaimniece, un viņiem šī grāmata šķita viegla lasāmviela. Man personīgi, lasot šo grāmatu, tik viegli negāja, šo to dabūju iegūglēt, padomāt, atkārtot un neskatoties uz visu to lasīšana nemaz tik raiti nevedās. Domāju, ka cilvēkiem, kuriem burtu savienojumi CDO un arb neko neizsaka, diez vai maz būtu vērts tērēt laiku un lasīt šo grāmatu. Nē, nu protams var lasīt un izglītoties, bet tad labāk sākt ar grāmatu, 1+61?.,  kas apskaidro par finanšu instrumentiem, finansēšanās veidiem, investīciju banku darbību utt.

Kopumā grāmatai lasāma ir pirmā trešdaļa, izskatās, ka autoram, kurš starp citu ir diezgan labi informēts cilvēks ar tiešu pieeju galvenajiem personāžiem, ir bijis plāns rakstīt pavisam citādu grāmatu un pirmā daļa viņam izdevusies izcila. Viss notiek hronoloģiski, jā ir reāls brokeru žargons un neizskaidrotas lietas, bet tas nekas saprast var. Pārējā grāmata gan izskatās pēc kaudzē sabērta faktu mistrojuma, kas daļēji atkārto to, kas jau tika pateikts sākumā, gan jau ka arī šeit ir taisnība un atradās arī pāris interesantas nodaļas. tomēr cauri visam tam vīdēja sasteigtība. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lieki piebilst, ka grāmatas nosaukums īsti neatbilst aprakstītajam teksta, es tā arī neuzzināju, kas slēpjas zem   “Wretched Excess” konkrēti.

%d bloggers like this: