Navigate / search

Neuzvaramais by Staņislavs Lems

Pavilka uz nostalģiju, un nolēmu izlasīt kādu savas bērnības grāmatu. Šo grāmatu, ja nemaldos, lasīju desmit gadu vecumā ziemas brīvlaikā. Stāsts uz mani atstāja diezgan stipru iespaidu, nolēmu paskatīties, kāds iespaids būs tagad.

Domāju, ka jebkuram ekspadomju cilvēkam šī stāsta saturs nav svešs. Liras sektora kosmosa kuģis Neuzvaramais ir nosēdies uz planētas, kurā pirms pāris gadiem ir pazudis bez vēsts cits kosmosa kuģis Kondors. Komandas mērķis ir noskaidrot kosmosa kuģa pazušanas cēloņus un, ja iespējams, izglābt dzīvi palikušos. Visu pasākumu vada astronavigators, kas ir arī kuģa kapteinis. Sākumā šķiet, ka planēta ir sterila, un nekas te nevarētu apdraudēt astronautus. Nav novērojama nekāda sauszemes flora un fauna. Cilvēki veic dažādus mērījumus, un viss norit mierīgi līdz tiek atrasts Kondors. Izdzīvojušo nav un līķi rada vairāk jautājumus nekā atbildes.

Ko lai saka? Īsta zinātniskās fantastikas klasika, šoreiz aprakstīts gadījums, kur cilvēce saduras ar pilnīgi svešu saprāta formu. Tā ir tik atšķirīga no cilvēka, ka nav pat iespējams saprast tās motīvus. Cilvēki, kurus līdz šim ir uzskatījuši par neuzvaramiem. Viņiem ir spēka lauki, antimatērijas izstarotāji, neierobežoti enerģijas resursi, bet viņi neko nevar pasākt situācijā, kurā cilvēks zaudē visu savu atmiņu. Sākums tāds diezgan vienkāršs, ekspedīcija norit kā plānots visi dara savus darbiņus līdz pirmajām mīklainām cilvēku pazušanām. Paceļas jautājums, vai ir vērts riskēt ar citu komandas locekļu dzīvībām, lai atrastu un izglābtu pazudušos, jebšu ņemt vagu no planētas, kamēr vēl ir kas lido. Šeit gan, protams, neviens netiek atstāts.

Vislabākais, kas man no grāmatas bija palicis atmiņā, bija Ciklopa cīņa ar mazajiem nanorobotiem (tai laikā gan viņus tā neviens nesauca), bērnībā man, datorgrafikas neizlutinātam puišelim, tā šķita vienkārši episka. Žēl tikai, ka Ciklops sajuka prātā. Šī grāmata arī parāda, kādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai (pat ja tās varoņi atgādina bezdvēseliskas skrūvītes, kas tikai reģistrē novēroto). Grāmata ir sarakstīta 1954. gadā, tas ir daudzus gadu desmitus pirms tāda jēdziena kā nanoroboti, nanotehnoloģijas, nekrosfēra, kibernētikas evolūcijas, nanorobotu pašorganizēšanās. Ko tur runāt pat datoru tai laikā lāga nebija? Bet Lema pasaulē tas viss eksistēja, gan koncepti, gan idejas.

Jā, no mūsdienu viedokļa ir smieklīgi lasīt par datoriem, kuru programmas rakstītas uz feromagnētiskajām lentām, bet PSRS tā bija realitāte vēl deviņdesmito sākumā. Ir jau tagad daudzas lietas radušās, par kurām Lems nebija spējis iedomāties, HD fotogrāfija, mobilie sakaru līdzekļi, bet viss pārējais tur lielākoties ir. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Comments

Lasītāja
Reply

Bāc, es laikam šito neesmu lasījusi. Vismaz tāds vāks nav redzēts, un Ciklopu arī neatceros.

doronike
Reply

Kāda nostaļģija, pat sailgojos pēc veciem labiem Andromēdas miglājiem un dārdu aizām. Man pat liekas, ka tie kvalitatīvākie zinātniskās fantastikas pārstāvji joprojām ir pat ļoti lasāmi (mani jau tās tehnikas lietas ir mazsvarīgākas). Jo visas morālās problēmas tādas pašas jau vien ir. Joprojām šad tad padomāju par “Viesis no bezgalības”, nabaga cilvēks nemaz tik laimīgs nejutās, ceļojot nākotnē.

asmo
Reply

Nezinu, man vispār ir tāda ideja, ka mūsdienās īstu zinātnisko fantastiku neviens pat vairs neraksta. :(

ap-17
Reply

Feromagnetiskas lentas,ja.
Toties jau Mgelana makoni visiem bija mobilie telefoni-telerani

Leave a comment

name*

email* (not published)

website