Navigate / search

The Dark Tower I: The Gunslinger by Stephen King

Pēc tam, kad biju izlasījis jaunāko Kinga noveli par Torni, nospriedu, ņemt un pārlasīt visas. Torņa cikls Kingam ir kaut kas tāds, ko viņš rakstījis visu savu rakstnieka mūžu. Kā viņš pats apgalvo pēcvārdā, ja nekas cits nav rakstījies, tad viņš sēdies pie Torņa cikla. To nevar nepamanīt, Torņa pasaule ir ietekmējusi, tieši vai netieši, daudzas viņa grāmatas. Ir sastopami gan Melnais vīrs, gan Sarkanais karalis. Torņa cikls ir autora mūža darbs.

Grāmata sākas pavisam vienkārši:

„ The man in black fled across the desert, and the gunslinger followed.”

Šis teikums pastāsta mums visu ko mēs šajā grāmatā izlasīsism. Strēlnieks Rolands dzenas pakaļ noslēpumainam vīram melnā apmetnī. Pakaļdzīšanās notiek vairāku iemeslu dēļ. Melnais vīrs ir pastrādājis daudz ļaunu lietu, kas novedušas pie pasaules kārtības sabrukšanas un Rolanda prāt ir pelnījis mirt, ir arī personīga atriebība un vēlme uzzināt par Torni.

Šī ir sērijas pirmā grāmata un pat autors vēl nav izstrādājis visus konceptus līdz galam, tādēļ pasaule sanāk tāda ieskicēta. Viņš pats atzīst, ka tad viņam nav bijusi pat nojausma, kas ir tie cilvēki uz kuriem Rolands atsaucas. Mēs saprotam, ka esošā pasaule ir pārpalikums no kādas senas civilizācijas, kas varbūt attīstības ziņā ir bijusi pārsimts gadus mums priekšā. Strēlnieki no visiem spēkiem cenšas saglabāt pasaulē civilizētu kārtību. Tai pat laikā Labā Cilvēka sludinātāji cenšas sagraut to pavisam. Viņi nesola neko, bet paņem visu. Tā nu Strēlnieks dzenas tuksnesī pakaļ Vīram melnā, uzduras sen aizmirstiem artefaktiem, dēmoniem , dīvainām pilsētām un atceras sen aizgājušus laikus .

Kā tēls viņš nav vēl pārāk attīstīts, viņam dominē tikai viens mērķis tikt līdz Tornim, lai tur tiktu ir jāpanāk šis cilvēks, burvis vai dēmons. Rolands nerēķinās  ne ar ko, viņš ir gatavs upurēt visu šā mērķa vārdā gan draugus, gan vienkāršus garāmgājējus. Viņam ir sava ideja par lietu kārtību un kā īsts strēlnieks viņš to cenšas ieviest visā pasaulē. Tikai vienu brīdi Rolands gandrīz novirzās no mērķa, sastopot Džeiku. Džeiks ir mazs puisēns, kas nonācis šeit no mūsu realitātes. Kadēļ un kā viņš nezina, viņš ir pārliecināts ka ir jau miris.

Man grāmata patika, ir viņa tāda savdabīga. Rolands vairāk atgādina biorobotu, kas iznīcina visus savā ceļā, bet viņa mērķis parauj līdz lasītāju. Grāmatas beigās arī lasītājam jau ir radušies jautājumi, kurus uzdot Vīram melnā un noskaidrot patiesību par Torni. Neteiksim, ka šī patiesība būtu liels izdomājums, viņa ir pat diezgan patiesa arī mūsu pasaulē. Tagad jautājums ir, kas Torņa pašā augstākajā stāvā atrodas aiz durvīm.

Grāmata ir izdota latviešu valodā, bet es šoreiz nolēmu izlasīt to oriģinālvalodā, līdz šim to biju lasījis krieviski. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm (te Torņa cikla grāmatas taps salīdzinātas savā starpā). Tik maz tādēļ, ka viss te ir tāds ieskicēts un nepabeigts.

The Wind Through the Keyhole: A Dark Tower Novel by Stephen King

The Wind Through the Keyhole

Nu ko, vakar iznāca jaunā Stīvena Kinga grāmata, kas veltīta Dark Tower ciklam. Lieki būtu piebilst, ka es to jau biju pasūtījis pērngad, un bija patiess prieks saņemt to savā Kindlē vakar no rīta. Domāju, ka ar pašreizējiem tempiem Kinga grāmatu izdošanā latviski, Dark Tower cikls, iespējams, nekad pilnībā pie mums neiznāks. Laikam jau tirgus būs par mazu, lai būtu vērts ieguldīt resursus šī darba tulkošanā, cik noprotams, tad “ Gunslinger”  ar nemaz tik pieprasīts nav bijis.

Šīs grāmatas notikumi risinās starp “Wizard and Glass” un “Wolves of the Calla” stāstiem. Sanāk tāds kā 4.5 sējums. Te mēs varam izlasīt veselus trīs savstarpēji saistītus stāstus. Pirmais ir pavisam vienkāršs, tas vēsta par strēlnieka Roland Deschain un viņa draugu ceļu no Ludas uz Kallu. Ceļā viņus pārsteidz atmosfēras fenomens “starkblast” un viņiem jāmeklē patvērums kādā pamestā ciemā. Starkblast ir pēkšņa apkārtējās temperatūras pazemināšanās kombinēta ar vētru. Cik var noprast sistēma, kas satur pasauli to izmanto, lai attīrītu ceļu zem stariem. Kamēr tiek pārlaista vētra, Rolands saviem ceļabiedriem stāsta notikumu no savas jaunības, kad vēl pasaule nebija izkustējusies un vismaz daļā no tās valdīja kārtība.

Kā viņš pats saka: „A person is never too old for stories, Bill. Man and boy, girl and woman, never too old. We live for them.”

Šie notikumi ir saistīti ar kādu Rolanda uzdevumu, kurā viņam bija jāatrod un jānogalina vietējais vilkatis jeb cilvēks ar daudzām ādām(skin-man). Šamais pastrādājis briesmu darbus, un viņa upuru skaits jau ir vairāki desmiti. Tas mums dod lielāku ieskatu Rolanda iepriekšējā dzīvē, kad viņa vienīgais mērķis vēl nebija sasniegt Tumšo torni. Te viņš vēl ir jauns puišelis, kuram tēvs uzticējis svarīgu uzdevumu. Izmeklēšanas laikā viņš sastop kādu puisēnu, kurš izdzīvojis vilkača uzbrukumā un, lai uzmundrinātu viņu izstāsta Rolands izstāsta Trešo stāstu. Pasaku no savas bērnības ” The Wind Through the Keyhole”, par kādu zēnu vārdā Tims, kurš pazudēja tēvu agrā bērnība un ko viņš izdarīja, lai palīdzētu savai mātei. Šī pasaka aizņem lielāko daļu no grāmatas, un arī te parādās Vīrs Melnajā, Sarkanais Karalis, Merlins un strēlnieki. No vienas puses tas parāda, ka Rolanda pasaule ir bijusi lemta iznīcībai jau sen atpakaļ, no otras puses kāda maza puisēna lielo ceļojumu, kas ļauj mums šo pasauli iepazīt.

Visi šie stāsti diez ko daudz nenozīmēs cilvēkiem, kas no Kinga darbiem ir lasījuši tikai pāris grāmatas. Ir grūti ielēkt pa vidu sērijai, kas jau sastāv no astoņām grāmatām un tad cerēt, ka kaut ko sapratīsi. Šie stāsti ļauj paskatīties uz Tumšā torņa cikla notikumiem nedaudz detalizētāk. Mēs vairāk uzzinām par Rolanda pasauli pirms tās iziršanas. Mēs pat uzzinām, kā cilvēki dzīvoja laikos, kad viss vēl bija labi un stari vēl daudzmaz turēja pasauli kopā. Šo grāmatu var lasīt gan kā detektīvu, gan kā pasaku un te ir burvji, drakoni, noslēpumaini meži un tumši purvi. Ir cilvēku alkatība un mīlestība, atriebība un piedošana. Grāmata nekonfliktē ar pārējām sērijas grāmatām un to papildina.

Lieku 10 no 10 ballēm un ceru, ka autors sarakstīs vēl kādu grāmatu veltītu Tumšajam tornim. Man personīgi vislabāk patika stāsta pasakas daļa, tā tiešām bija laba. Šī grāmata mani pamudināja arī pārlasīt visu sēriju, tā ka esat informēti tuvākajā laikā te būs daudz Stīvena Kinga grāmatu aprakstu.

Halloween and Other Seasons by Al Sarrantonio

Halloween and Other Seasons by Al Sarrantonio

Kārtējo reizi, kad nespēju izvēlēties ko lasīt, nolēmu pamēģināt ko jaunu. No šī autora darbiem līdz šim lasīt nācies ir tikai vienu stāstiņu – „The Cult of the Nose”, tas bija tāds savdabīgs par cilvēkiem ar knābjiem, kas izplata mēri. Tā kā stāstiņš man bija iekritis atmiņā, tad domāju, ka nebūtu slikti izlasīt vēl kaut ko. Beigu beigās apstājos pie šī stāstu krājuma.

Autors ir pazīstams kā šausmu stāstu rakstītājs, šis tas ir arī no zinātniskās fantastikas. Šis stāstu krājums ietver veselus astoņpadsmit viņa stāstiņus, kas lielākoties būtu kvalificējami kā šausmu stāsti. Pirmais, kas ienāk prātā izlasot pāris viņa stāstiņus ir – autoram reāli nepatīk bērni, viņš tos ciest nevar. Man nav ne jausmas kāds ir viņa ģimenes stāvoklis, bet šķiet, ka bērnu viņam nav. Visādi citādi, ja neņem vērā, ka lielākoties sliktas lietas atgadās ar bērniem, stāstiņi bija labi.

“Summer” – stāsts par vasaru, kas nekad nebeidzas, katru dienu kļūst arvien karstāks un karstāks, neviens nezina kādēļ. To zina tikai viens bērns. Liktu 6 no 10 ballēm, neko dižu jau tas nemāca, tikai, ka vajag būt uzmanīgam ar savām vēlmēm.

“Sleepover” – bērni pamostas dīvainā pelēkā pasaulē, kur viņi negrib neēst, ne dzert. Viņi te ir vieni paši, tomēr pēc laika parādās arī citi bērni. Skaidrs, vecāki ir atraduši veidu kā tikt no šiem sīkajiem dzīves maitātājiem vaļā. 7 no 10 ballēm.

“ Letters from camp” – vēl viens veids kā tikt vaļā no bērniem, aizsūtīt tos uz nometni, no kurienes neviens bērns neatgriežas. Manuprāt absolūta ilustrācija par bezatbildīgiem vecākiem, kas nespēj veltīt laiku bērnam augot un tad brīnās, kas sanācis. 7 no 10 ballēm.

“The return of Mad Santa” – manuprāt labākais stāsts grāmatā. Arī Salatēvs var salūzt katrus Ziemassvētkus izvadājot dāvanas. Ne pa velti viņš dzīvo Ziemeļpolā, jo neviens negrib astoņsimt gadus senas traģēdijas atkārtošanos. Tas bija tik sen, ka viss jau ir aizmirsts, bet ko darīt nabaga elfiem, kad Salatēvs pārmainās. 10 no 10 ballēm.

“Trail of the Chromium Bandits” – vesterns ar zinātniskās fantastikas piegaršu. ASV nolaidušies pāris kosmiskie bandīti, kas iznīcina mazas pilsētiņas. Tad nu kādam galaktiskajam policistam nākas ņemt lietas savās rokās un tikt ar tiem galā. 8 no 10 ballēm.

“The silly stuff” – arī no zinātniskās fantastikas. Pasaulē visu laiku notiek dīvainas lietas. Cilvēki teleportējas, līst zivju lietus, dienā kļūst tumšs. Kādam žurnālistam izdodas atrast sakarību tai visā un atrast vaininieku. Tāds ironisks stāstelis par to, ka arī citplanētiešiem nav sveša garlaicība. 8 no 10 ballēm.

“Liberty” – kāda vīra stāsts par savu draugu Zviedru, vietām bez likuma un atriebību. Labi uzrakstīts 10 no 10 ballēm.

“Dust” – interesants pasaules gala paveids. Balstīts tīri uz izteikumiem no pirmās Mozus grāmatas 2:7. 9 no 10 ballēm par inovāciju.

“ The pumpkin boy” – savāds šausmu stāsts par ziņkārīgiem puišeļiem, maniakiem un daudz ķirbjiem. 8 no 10 ballēm.

Kopumā labs lasāmais, kuru diemžēl aizēno autora problēmas ar bērniem, nezinu, ko tie viņam ir nodarījuši, bet just to var. Stāstu krājumam lieku 8 no 10 ballēm, lasās ātri un viegli.

Endera spēle by Orsons Skots Kārds

Endera spēle by Orsons Skots Kārds

Kārtējā grāmata no mana ksenofobijas plāna. Šo grāmatu pirmo reizi lasīju augstskolas gados un krievu valodā. Tad izlasīju arī visu triloģiju, šoreiz gan lasīju tikai pašu pirmo. Tam ir divi iemesli. Pirmais, grāmata nesen pārizdota latviešu valodā un nolēmu pārmaiņas pēc kaut ko izlasīt latviski. Otrkārt, pirmā grāmata bija vislabākā.

Diez vai grāmatas sižets ir kādam noslēpums. Mūsu planētai ir uzbrukuši insektoīdi, kukaiņu rase, kas pēkšņi parādās un iznīcina cilvēkus. Pirmajā karā cilvēkiem ar pūlēm izdodas uzbrucējus iznīcināt un Otrajā arī. Tomēr vēl ir priekšā Trešais, kas tad arī noteiks īstos uzvarētājus. Lai atrastu kosmiskajai flotei piemērotu komandieri, tiek meklēti bērni ģēniji, kuriem varētu iemācīt taktiskās un stratēģiskās domāšanas pamatus. Ģēniji, cik var noprast, tiek selekcionēti, ne visi tiek izvēlēti tikai labākie. Enderam ir visas iespējas kļūt par vislabāko un viņš jau sešu gadu vecumā nonāk skolā, kuras mērķis ir izaudzināt no viņa īstu komandieri.

Skola nebūt nav līdzīga Harija Potera burvju skolai, tā vairāk atgādina bērnu karavīru treniņu nometni. Skolas vadība, lai ļautu šiem pašiem attīstīt savas spējas un iegūt sapratni, ka viņiem nav kur dabūt palīdzību, par viņiem lielākoties neliekas ne zinis. Tad nu katrs izpaužas kā var, skolā galvenā lieta ir spēle, kur bezsvara apstākļos viena puišeļu un meiteņu komanda cīnās pret otru.

Stāsts ir labs pārlasot arī otrreiz, izlasījās burtiski vienā piegājienā. Par tulkojumu spriest nemāku, jo angliski šo grāmatu lasījis neesmu. Vietām gan izleca pāris dīvainības, bet ar vārdu skaitīšanu un sinonīmu esamību neesamību nenodarbojos. Pati grāmatas ideja, kā izaudzināt superkomandieri man šķita panaiva. Nu diez vai desmitgadīgs puišelis būs īsts komandieris, pat ja viņš ir mazs ģēnijs. Arī bērnu savstarpējās sarunas bija tādas ļoti pieaugušas, varbūt viņi biežāk raudāja (ar to šķiet arī izpaudās tā viņu bērnība).

Arī pamatpremisa, ka tikai cilvēks, kas pilnībā saprot un pazīst savu ienaidnieku, var to sakaut. Un šis cilvēks viņus pazīstot tik labi nevar arī viņus neiemīlēt. Uz papīra izklausās labi, bet diez vai dzīvē tā būtu. Bet nu stāstam šī ideja nāk tikai par labu un izskaidro kāpēc komandierim jābūt bērnam. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Bilde no whitebook.lv

The Mote in God’s Eye by Larry Niven and Jerry Pournelle

The Mote in God's Eye by Larry Niven and Jerry Pournelle

Nolēmu palasīt vēl nedaudz zinātnisko fantastiku un pievērsties ksenofobijas tematam. Skaidra lieta, ka ņēmu vēl līdz šim nelasītu grāmatu, lai ir interesantāk. No Nivena darbiem esmu lasījis tikai vienu, Ringworld, kas nebija slikta, bet turpinājumus lasīt kaut kā negribējās.

Ir 3017. gads, cilvēki kosmosā izveidojuši impēriju. Pie tam tā jau ir Otrā, jo pirmā kaut kādu apstākļu dēļ pajukusi. Pie varas ir aristokrātija, kas mēģina saliedēt jauno impērijas kodolu. Viss būtu labi, ja laiku pa laikam neparādītos dumpīgas planētas, kas ar savām prasībām provocē pilsoņu karu. Grāmatas galvenais varonis Komandieris Lords Roderiks Blains nodarbojas ar šādu sacelšanos apspiešanu, līdz viņam tiek dots uzdevums pārtvert nezināmas civilizācijas zondi. Tā nu kreiseris MacArthur nonāk Jaunās Kaledonijas planētu sistēmā. Zonde tiek pārtverta un cilvēce atklāj, ka viņi nebūt nav vienīgās saprātīgās būtnes Visumā. Tiek rīkota ekspedīcija, lai uzzinātu ko vairāk par Moties (Puteklīšu) civilizāciju.

Sen nebiju lasījis grāmatu ar tādu aizrautību, sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur cilvēki atklāj svešu civilizāciju, kas teorētiski var mēroties spēkiem. Sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur civilizācija tiek detalizēti izskaidrota neielienot fantasy maģijās. Toties civilizācija ir atrodama tikai vienas zvaigžņu sistēmas ietvaros. Viņu problēma ir tā, ka uz viņu zvaigžņu sistēmu ved tikai viens hipertelpas tunelis, kura viens gals atrodas sarkanā pārmilža hromosfērā. Tā nu viņi ir nosprieduši, ka virsgaismas ātruma ceļojumi nav praktiski iespējami un dzīvo savā nodabā. Viņiem jau arī nav pieņemts apšaubīt patiesības, un tādus trakos viņi sauc par Crazy Eddie. Toties viņu rase sastāv no vairākām pasugām, kas katra ir šauri specializēta, ir Inženieri, Saimnieki, Pulksteņmeistari, Vidutāji, Karotāji, Dakteri, Skrējēji, Kalpotāji un Gaļa.

Grāmatā autors mēģina atbildēt uz jautājumu, kā cilvēkiem rīkoties, sastopoties ar svešu saprātu. Naivi mēģināt viņu saprast un domāt, ka viņi ir tādi paši kā mēs. Varbūt vienkārši uzspert viņus visus gaisā, lai neradītu iespējamus draudus nākotnei. Varbūt vienkārši viņus atstāt savās sistēmā un aizmirst. Autora varoņi katrs pārstāv kādu no šīm idejām un cenšas to ieviest dzīvē. Arī paši Moties nav ar pliku roku ņemami, viņiem ir savs noslēpums, un viņi vēlas tikt uz citām planētām par katru cenu, un viņi mēģina izmantot to, ka cilvēkiem nav nekādas sajēgas par viņiem. Tas viss tiek smuki pasniegts kā ekspedīcijas notikumu atstāsts no dažādu cilvēku un moties skatupunkta.

Laba lasāmviela, brīnījos, ka līdz šim vēl nebiju izlasījis šo darbu. Tagad domāju vai lasīt turpinājumus, jeb tas kā jau turpinājumiem pieņemts būs švaks un neinteresants. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņa tās Hugo un Nebula balvas par velti saņēmusi.

UR by Stephen King

UR by Stephen King

Tā kā visi (Lasītāja, Doronike, Ilze un Dainis) sasparojušies uz Kinga darbu lasīšanu, es kā īsts latvietis nevarēju palikt malā un arī izlasīju vienu grāmatiņu, kuru biju glabājis neaizskaramajā rezervē. Šo stāstiņu Kings sarakstījis tikai un vienīgi Kindle grāmatu veikalam. Bija nācies par to lasīt gan ļoti labas, gan sliktas atsauksmes, un sliktās mani atturēja no stāsta lasīšanas.

Tātad tipiskais Kinga varonis, angļu literatūras pasniedzējs ap gadiem nedaudz pāri trīsdesmit, nesen izšķīries ar savu draudzeni. Šķiršanās iemesls visai triviāls, tā vietā, lai šamais uzklausītu savas draudzenes problēmas, viņš lasa grāmatu un tikai nosaka – aha. Sākas vārdu pārmaiņa, kur viens tiek nosaukts par analfabētisku kuci un otrs par dauni, kas lasa papīra grāmatas. Tad nu pārdzīvojot šķiršanos, galvenais varonis nolemj iespītēt un pasūta Kindle lasītāju. Kindle pienāk vienas dienas laikā un dīvainā kārtā ir ar rozā korpusu un kaut kādu UR funkciju. Spēlējoties ar to tiek atklāts, ka UR nozīmē paralēlās pasaules un tā piedāvā pasūtīt grāmatas arī no citām realitātēm, kur rakstnieki ir miruši vēlāk un uzrakstījuši vairāk. No sākuma tas viss šķiet pēc kāda datorika joka, līdz kļūst skaidrs, ka tas nav nekāds joks.

Man šī grāmata atgādināja vienu no Šeklija stāstiem “Šis tas par velti” , tur ar galvenais varonis dabūja savos nagos sev neadresētu sūtījumu. Stāsta koncepts ir vienkārši izcils, vismaz man Kindle īpašniekam un cītīgam grāmatu lasītājam iespēja lasīt paralēlo visumu autoru darbus norautu jumtu. Grāmatas varonim notiek tas pats, viņš atklāj, ka Hemingvejs ir sarakstījis grāmatu par suņiem (neesmu Hemingveja speciālists, bet tas laikam ir viņu cienītāju slapjais sapnis), Šekspīram atrodas nelasītas lugas. Vispār dzīve ir par īsu, lai izpētītu viena autora daiļradi paralēlajās pasaulēs, kuras ir pāri par desmit miljoniem. Pasākumā tiek iesaistīti draugi un līdz šai vietai stāsts ir foršs un jauks. Tad viņi atklāj iespēju lasīt arī paralēlo pasauļu avīzes, tas arī vēl nav nekas slikts, ir interesanti uzzināt dažādas lietas, kas notikušas savādāk citās pasaulēs, pat ja dažas pazūd pēc Kubas krīzes. Te man radās iespaids, ka Kings ir ielicis pamatu savai grāmatai “11/22/63”. Galvenais lietošanas nosacījums ir nepārkāpt Paradoksa likumus. Iesākumā tas izdodas viegli, līdz varonis atklāj iespēju uzzināt pašam sava apvidus lokālo nākotni.

Šo stāstiņu varētu droši pielikt pie “Dark Tower” cikla, arī te dominē Tornis un Roze, kurus rausta izmaiņas notikumu secībā, stari ir salauzti un realitātes turas kopā uz puņķiem. Tomēr beigas varēja būt labākas, atrisinājums bija tik prasts un atmazka tik vienkārša, ka zinot realitātes sargus no citām Kinga grāmatām, man nolaidās rokas. Kopumā, ja neskaita nobeigumu, stāsts bija labs lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ka otrreiz nepārlasīšu, bet iztērēto sešu dolāru arī nav žēl.

Parasites: Tales of Humanity’s Most Unwelcome Guests by Rosemary Drisdelle

Parasites Tales of Humanity's Most Unwelcome Guests by Rosemary Drisdelle

Šīs grāmatas izlasīšana bija daļa no plāna. Plāns bija izlasīt visas mājās atrodamās grāmatas par parazītu tēmu. Nav jau viņas man daudz – kādas četras tieši saistītas. Iepirku gan viņas praktiski vienlaicīgi, bet izlasīšana ievilkās vesela gada garumā. Tagad manā blogā zem šķirkļa parazitoloģija gozējās veselas četras grāmatas.

Parazīti jau cik ir, tik ir un, lasot ceturto grāmatu par šo tēmu, nekā īpaši jauna uzzināt vairs neizdevās. Vienīgais aspekts, kas atšķīra grāmatu no pārējām, ir – parazītu nozīme cilvēces vēstures attīstībā. Tad nu te varam izlasīt par malārijas aizvešanu uz Ameriku kopā ar vergiem. Kā tā izplatījās un padarīja daļu praktiski neapdzīvojamu. Par to, kā kopā ar Āfrikas pētniekiem izplatījās cece mušas un miega slimību izraisošais parazīts. Kā cērmes, lenteņi un trihonomas lika ieviest pārtikas standartus un kā, neskatoties uz tiem, vēl joprojām izredzes tās dabūt no pārtikas ir lielas.

Vispār jau cilvēks ir daudz devis parazītu attīstībā gan izmainot vidi, gan nodrošinot savu kopdzīvi ar dažādiem dzīvniekiem, kas kalpo kā parazītu starpniekorganisms. Mūsdienu ceļošanas iespējas nodrošina lielas iespējas arī parazītiem. Čagas slimība vairs nemaz nav retums rietumu valstīs un laiku pa laikam uzpeld pavisam neredzēti parazīti, kurus ieved imigranti no trešajām pasaules valstīm.

Viena lieta gan ir skaidra, savā dzīves laikā cilvēkam dabūt parazītus ir diezgan liela iespēja. Tie ir visur – gan dzeramajā ūdenī , gan pārtikā. Ja upē dzīvo bebrs, tad labāk no tās ūdeni vispār nedzert, bebrs izrādās ir visai liels parazītu izplatītājs. Izrādās pat kressalāti var būt starpnieks parazītu pārnēsāšanā. Nerunāsim nemaz par dažādu cērmju un lenteņu oliņām, kuras iespējams atrast uz dažādiem augu valsts produktiem, ja to audzētājs nopietni neattiecas pret higiēnas normām.

Interesanta bija nodaļa par iedomu parazītiem, kad cilvēkiem (ne tikai heroīna lietotājiem) šķiet, ka viņi redz kukaiņus, kas lien pa viņa ķermeni un matiem, traucē gulēt, liek kasīties un nekas pret tiem nepalīdz. Pat ārsti viņus nespēj atklāt.

Kopumā grāmata laba lieku 9 no 10 ballēm, bija par utīm, bet nekā par blusām. Tas mani apbēdināja, jo mūsdienās Latvijā tas ir viens no retajiem parazītiem, ko var salīdzinoši viegli dabūt kaut vai vilcienā.

Getting Stoned with Savages: A Trip Through the Islands of Fiji and Vanuatu by J. Maarten Troost

Getting Stoned with Savages

Šo grāmatu iepirku laikā, kad apsvēru domu aizlaist uz kādu no dienvidu salām. Domāju, jāpalasa, ko tad cilvēki tur saskata un vai maz ir vērts braukt. Tomēr, kamēr grāmata nāca pie manis, mani vairs neinteresēja ne Fidži, ne Vanuatu. Bija pārgājis, nekas neatlika kā pagaidīt četrus gadus līdz interese parādās atkal.

Izrādās, ka grāmatas autors ir slavens ar savu iepriekšējo grāmatu, kas veltīta Kiribati, tur esot vesela nodaļa, kas veltīta Klusā okeāna salu suņu seksuālajai dzīvei. Šī grāmata stāsta par to, kā autos ir pavadījis daļu no savas dzīves Vanuatu un Fidži. Te nu varam izlasīt visu, ko autors ir piedzīvojis. Cik grūti ir atrast izīrējamu māju par sakarīgu cenu, cik sliktas ir komunikācijas un ka lielākā daļa šo salu iedzīvotāju joprojām pieturas pie sentēvu tradīcijām. Vanuatu ciltis var aptuveni iedalīt divas daļās, tie kas sien ap krānu lielu lapu un tie kas sien mazu.

Vanuatu savulaik bija slavena ar kanibālismu, tika ēsti visi, kas nebija cilts locekļi. Iespējams, tas izskaidro faktu, kādēļ uz salas, kur dzīvo trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāji ir deviņpadsmit valodas. Autors ar kanibālisma tēmu ir īpaši aizrauts, viņš pat mēģina atrast kādu pēdējo kanibālu. Dīvainas sagadīšanās dēļ visi bijušie kanibāli ir miruši pirms mēneša. Tāpat autoram sirdī ir iekritusi kava padzēriens, tāds vietējais diapezāms, kas atslābina. Tik laba kava kā Vanuatu neesot nekur, Fidži kava ir tīrais ūdens salīdzinot ar to. Kavu var pagatavot vai nu dodot kavas sakni košļāt bērniem, siekalas labi fermentējot un tad masu sajaucot ar ūdeni, vai arī samaļot, kas nav tas. Labi tiek aprakstītas pludmales, tūristi un vietējo dzīves stils. Pludmalēs pirms peldēšanas labāk ir uzprasīt par haizivīm, ar vietējām aviolīnijām ir labāk nelidot, un nekas te nenotiek pēc grafika.

Fidži autors bija apmeklēji tūlīt pēc kārtējā valsts apvērsuma, kur viens Lielais Vīrs nomainīja otru. Arī te visu nosaka cilšu pārstāvji un demokrātija ir tikai tāds širmis, kas ļauj likumīgi izlaupīt valsts kasi. Fidži ir salīdzinoši attīstītāka, te ir gan ķīniešu prostitūtas, gan tūrisma bizness ar viesnīcām. Laiku pa laikam vietējie iezemieši kaujas ar indiešu ieceļotājiem, bet visa visumā dzīvei nav ne vainas. Kanibālisms arī reiz ir bijusi populāra lieta, taču te nevis kā ēdiens, bet ziedojums dieviem. Vietējā novadpētniecības muzejā pat ir saglabāta pirmā apēstā misionāra kurpes zole.

Papildus varam uzzināt daudz par kargo kultiem,  vietējā biznesa specifiku, Jaunkaledonijas frančiem un simtkājiem. Kopumā ļoti interesanta grāmata, lasīju neatraudamies, tāds saistošs stāstījums, kur varbūt ne viss ir patiesība, bet labi parāda baltā amerikāņa vietējās dzīves uztveri. Esmu lasījis par šo grāmatu arī sliktas atsauksmes, ka autors nesaprotot Fidži un Vanuatu kultūru un vispār esot tipisks tūrists, kas grauj valstu reputāciju, bet to jau saka vietējie, kas uz sevi no malas paskatīties nemaz nevar. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un noteikti izlasīšu arī citas autora grāmatas par Kiribati un Ķīnu.

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Domāju, ja jau reiz esmu sācis to Safonu lasīt, tad izlasīšu visu, kas viņam ir, un miers. Neteikšu, ka viņa iepriekšējā grāmata „Vēja ēnā” būtu atstājusi uz mani graujošu efektu, bet nolēmu savas smadzenes ar nekādu nopietno lasāmvielu nenoslogot.

Darbība tāpat kā iepriekšējā grāmatā noris Barselonā, notikumi rit no divdesmitā gadsimta sākuma līdz četrdesmit piektajam gadam. Grāmatas galvenais varonis Davids Martins, lielāko daļu savas bērnības ir bijis bārenis, un viņa ģimeni ir aizstājusi kādas Barselonas avīzes darbinieki. Sāk viņš kā izsūtāmais zēns, un beigās viņam jau ļauj publicēt savus stāstus turpinājumos. Pamazām viņš kļūst par rakstnieku, kurš publicējas zem pseidonīma, un ir visai populārs mistisko lubeņu žanrā. Tā nu tas turpinās līdz vienu dienu kāds svešinieks palūdz Davidu noslēgt līgumu ar viņa izdevniecību un sarakstīt grāmatu, kas izmainīs visu pasauli, radīt jaunu reliģiju.

Nevaru teikt, ka grāmatas sižets būtu kaut kas oriģināls. Lasot es domāju, labi, atkal kārtējais rakstnieks pārdod savu dvēseli velnam par simttūkstoš frankiem. Tēma ir tik nodrāzta, ka patiesi vēlējos, lai tad autors pastāsta to stāstu tā, kā vēl neviens nav stāstījis. Ir pozitīvas lietas no pārdabisku spēku iepīšanas stāstā, tas ļauj sižetā iepīt neloģiskas un neracionālas lietas bez jebkāda pamatojuma. Un autors pie šī paņēmiena atgriežas visai bieži.

Pārējais teksts ir piepildīts ar autora kvēlo mīlestību pret sievieti, kura viņu neprec. Ikdienu un sena noslēpuma risināšanu. Ir iekļauti pāris meksikāņu seriāla cienīgi pagātnes atgadījumi. Sižeta uzbūve līdzīga autora iepriekšējam darbam. Pamatā notikumi risinās tagadnē, un paralēli autors pamazām atklāj notikumus, kas notikuši netālā pagātnē un tieši ietekmē galvenā varoņa dzīvi. Tad vēl tiek iekļauti spriedelējumi par teoloģiju un cilvēku attieksmi pret jaunām reliģijām. Ko reliģijā meklē cilvēki un kā ar tās palīdzību manipulēt ar sabiedrību. Ko tad jaunais rakstnieks savā grāmatā tur saraksta mēs tā arī neuzzinām, pasūtītājam rakstītais patīk autors no tā baidās. Man gan visas šīs pamācības un kritika vairāk izskatījās kā Ostapa Bendera izveidotais „ТОРЖЕСТВЕННЫЙ КОМПЛЕКТ. НЕЗАМЕНИМОЕ ПОСОБИЕ ДЛЯ СОЧИНЕНИЯ ЮБИЛЕЙНЫХ СТАТЕЙ, ТАБЕЛЬНЫХ ФЕЛЬЕТОНОВ, А ТАКЖЕ ПАРАДНЫХ СТИХОТВОРЕНИЙ. ОД И ТРОПАРЕЙ” no „Zelta teļa”.

Grāmatas beigas man lika vilties vēl vairāk. Kā jau tas pienākas, beigās galvenais varonis nokārto visus rēķinus gan ar labvēļiem, gan ar pāridarītājiem. Tomēr radās priekšstats, ka autors grāmatu ir rakstījis pašam īsti nezinot, kā šo grāmatu jēdzīgi pabeigt. Acīmredzot noteiktais lapaspušu limits jau sasniegts, bet visi vēl dzīvi skraida riņķī. Tad ar steigu tiek ieviesta līķu sliede, kur cilvēki tiek nogalēti vai padara sev galu bez nekādas īpašās motivācijas, beigts un autoram par vienu personāžu mazāk. Nobeigums ir haotisks un dīvains. Tas, ka autors neko neizskaidro vēl būtu nieks, cilvēkiem ir galva lai paši domā. Trakākais ir tas, ka viss ir tik sasteigts.

Nu, bet epilogs, tas ir kronis visam, negribu te rakstīt spoilerus. Kādam romantiskāk noskaņotam lasītājam vai lasītājai, tas, iespējams, liktu noraust asaru, man tas lika šaubīties par cilvēces antagonista garīgo stāvokli.

Kopumā grāmatas sižets ir paredzams un rada tāda liela farsa iespaidu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, laba smadzeņu košļene. Joprojām nav nekas manāms ne no Eko, ne Kinga, ne Borhesa. Tāda action grāmatiņa ar mistikas piešprici un daudz personāžiem, kuri viens no otra kaut ko slēpj.

Te var izlasīt, ko par šo grāmatu domā citi grāmatu aprakstnieki Spīgana un Dainis.

 

A Brief History of Infinity: The Quest to Think the Unthinkable by Brian Clegg

A Brief History of Infinity

Pusgadu nebiju lasījis neko, kas būtu veltīts matemātikai. Nolēmu labot šo netaisnību un izvilku pirms daudziem gadiem iepirktu grāmatu, kas solījās man paskaidrot bezgalības problēmu.

Parastam cilvēkam ikdienā ar bezgalību nesanāk daudz saskarties. Parasti jau neviens ikdienā nerisina uzdevumus, kuru atrisinājuma pamatā ir atvasināšana vai integrēšana, to viņu vietā dara dators un algoritmi, tomēr abas šīs matemātiskās operācijas ir cieši saistītas ar operēšanu ar bezgalīgi maziem lielumiem, kas tiecas uz nulli, bet nav nulle. Tāpat mēs reizēm iedomājamies, ka varam aptvert bezgalību ar savu protu, jo tas jau tāds uz sāniem apgāzts astoņnieks vien ir. Lai vai kā, ar bezgalībām tā lieta nemaz tik vienkārša nav. Ir bezgalības, kas ir bezgalīgākas par citām. Nesākšu te runāt par racionālām skaitļu rindām, kardinalitātēm un kopu teoriju , to visu var izlasīt arī vikipēdijā.

Autors mums cenšas pavēstīt par bezgalības jēdziena attīstību rietumu vēsturē. Sākot no senajiem grieķiem, kas centās izrēķināt cik daudz smilšu graudiņu varētu ietilpt visumā. Sanāca iespaidīgs skaitlis, kas lika aizdomāties par bezgalību un saskaitāmību. Tad sekoja reliģiskas diskusijas par Dieva bezgalību un vai galīgs prāts spēj aptvert bezgalību. Vēlāk sekoja integrēšanas un atvasināšanas izgudrošana, un cilvēki, redzot to darbojamies, īpaši nenodarbojās ar filozofisko pusi. Un pašās beigās nāca Kantors, kas salika bezgalības pa plauktiņiem, identificējot tās pēc kardinalitātes.

Kopumā diezgan aizraujoša lasāmviela, vismaz man. Matemātikas vēsture, cilvēku dzīvesstāsti un lielas idejas, kas ir devušas savu artavu mūsdienu matemātikas attīstībai. Grāmata man ļāva atcerēties, kā tad ir pareizi jāveic atvasināšana, ja esi aizmirsis atvasināšanas pamatformulu. Joku par objektu, kuram ir galīgs tilpums, bet bezgalīga virsma un Hilberta paradoksu.

Grāmatu ieteiktu izlasīt katram, kuru interesē matemātikas vēsture. Nav ne jausmas vai tādu cilvēku maz var atrast. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: