Navigate / search

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

Šomēnes mums ir Dikensa mēnesis tad arī es nolēmu nepalikt „vaktējot pie ratiem ābolus” un izlasīt kādu Dikensa darbu. Protams, angļu mēlē. Līdz šim ar Dikensu bija nācies saskarties tikai pāris reizes un no izlasītā atceros tikai „Oliveru Tvistu”, tas man bērnu dienās patika. Kam gan nepatīk stāsti par nabaga bāreņiem, kuriem viss beidzas labi? Nolēmu par bāreņiem šoreiz tik daudz nelasīt un paņemt Dikensa vispopulārāko darbu. ”A Tale of Two Cities” esot tiražēts vairāk kā 200 000 000 eksemplāros. Tas manī radīja aizdomas, ka, iespējams, rietumu pasaulē esmu palicis vienīgais, kas šo grāmatu vēl nav lasījis, bija pēdējais laiks ķerties klāt.

Stāsts sākas tālajā 18751775. gadā, kad kāds Misters Lorijs, Tellsona bankas darbinieks, saņem uzdevumu doties uz Franciju. Francijā viņam jāatrod un uz Britu salām jānogādā kāds doktors Aleksandrs Manette. Pie reizes tiek uzmeklēta arī šī doktora meita Lūcija, kurai tad tiek paziņots, ka viņas tēvs ir dzīvs, lai gan pavadījis ieslodzīts Bastīlijā astoņpadsmit gadus. Manette tiek atrasts kāda Parīzes vīna veikala īpašnieka mājā. Veikaliņa īpašnieks un viņa sieva ir revolucionāri, kas savu grupējumu dēvē par „Žakiem”, cīnās viņi pret aristokrātijas netaisnību un reģistrē visus, kuriem varas maiņas rezultātā būtu jāatriebjas. Manette tiek pārvests uz Britu salām, un viņš ar savu meitu dzīvo visai laimīgi, vismaz sākumā. Tālāk tekstā sekos spoileri.

Ja godīgi, tad, lasīdams šo grāmatu, nevarēju saprast kā viņa ir kļuvusi tik slavena. Lielākajai daļai no grāmatas varoņiem nav nekāda piepildījuma, tur ir tikai emocijas un saukļi. Lūcija ir ideāla Viktorijas laikmeta sieviete, kas visur klausa vīru, nesavtīgi mīl, ir īsts līdzjūtības iemiesojums un dara, ko viņai liek. Visa viņas iekšējā dzīve ir mīlestība un satraukums, kur nepieciešams, par tēvu, vīru, bērniem.

Viņas vīrs Darnay, marķīza titula mantinieks, kas atteicies no saviem īpašumiem Francijā, vispār ir dīvains tips. Ilgu laiku autors par viņu neliekas ne zinis, tik vien kā apsūdzot spiegošanā un attaisnojot. Šīs tiesas gaitā tad viņi sapazīstas un beigās apprecas.  Francijā, sākoties revolūcijai, šis cilvēks pa kluso pamet savu sievu un bērnu, lai dotos uz Parīzi. Jo Tellison bankas telpās šis bija dzirdējis no izbēgušajiem franču aristokrātiem apvainojumus, kas adresēti tādiem kā viņš, titula pametējiem un nelikšanos ne zinis par saviem īpašniekiem. Skaidra lieta, ka nonāk Parīzē viņš jau kā cietumnieks, un laika gaitā tur pārvācas arī visa ģimene, kas cenšas viņu izpestīt no cietuma. Manuprāt, absolūts bezsmadzeņu radījums, kas dzimis tikai, lai radītu problēmas citiem.

Lorijs – bankas darbinieks īsts darījuma cilvēks. To viņš mīl uzsvērt katrā sarunā ar jebkuru cilvēku. Kādi gan īsti ir tie viņa darījumi, mēs tā arī nekad neuzzinām. Tomēr viņš vienmēr parādās pareizajā laikā un vietā, lai izpestītu Manettes ģimeni no kārtējām nelaimēm.

Sidnejs Kartons – alkoholiķis ar Jēzus tendencēm. Īstenībā viens no dzīvākajiem tēliem visā grāmatā, viņam piemīt spēja racionāli domāt un beigu beigās viņš pat izpestī viņus no drošas nāves pats aiziedams bojā.

Grāmata lasījās reti lēni, tā kā tā tika izdota iknedēļas turpinājumos, tad iestiepta bija pamatīgi. Neizslēdzu, ka tajā laikā vienkārši bija tāds rakstīšanas stils, kas sevī ietvēra milzīgu liekvārdību, interesantas teikuma konstrukcijas un absolūtu nesapratni, kas šajā grāmatā notiek. Man šī nesapratne ilga pirmo grāmatas trešdaļu, visu laiku gaidīju, kad tad sāksies nopietna notikumu attīstība, kas beidzot liks man just līdzi kādam no varoņiem. Tad ar tēlu lielāko daļu biju iepazinies, sapratis, ka viņus visus uz priekšu dzen tikai tā brīža emocijas, un samierinājos, ka te nu autors ir atstājis sev iespēju izvērsties, un notikt var jebkas. Lasīju un domāju, kā nez valdošā britu elite uztvers Dikensa revolūciju aprakstus, jo grāmatas darbības laikā revolūcija notiek gan ASV, gan Francijā. Šķiet, arī pats autors ir sapratis, ka nav ko sludināt šķiru cīņu Britu Impērijā, un visi viņa parastie tēli ir kaismīgi karaliskās ģimenes atbalstītāji. Arī revolucionāru tēls neizpelnās nekādus gailamus, tie ir dzīves pamesli, kas izsitušies pie varas un nu aizrautīgi iznīcina savus pretiniekus, neuztraucoties par rītdienu. Beigās gan ir patosa pilni vārdi par to, kā no šī muklāja dzims jauni patiesi brīvi cilvēki.

Kopumā tāda viduvēja grāmata – liktu 7 no 10 ballēm, bet te jāsaprot, ka tajā laikā rakstīja pavisam savādāk. Ļaunie tēli ir absolūti ļauni, viņiem nav nekādas sirdsapziņas un žēlastības, labie tēli ir tikpat absolūti labi, kas pacietīs visas dzīves grūtības ar fatālistisku nesatricināmību. Rodas aizdomas, kādēļ Alisei no Brīnumzemes tik ļoti patika lasīti tieši dialogus, garie iestarpinājumi par laika apstākļiem un apkārtējo vidi reizēm tracināja.

Ja interesē vēl Dikensa mēnesī izlasītais, tad Ms Marii ir izlasījusi Bleak House.

Comments

Evija
Reply

Laikam tomēr Dikenss nebūs mans rakstnieks, bet es arī centīšos šomēnes izlasīt kādu no viņa darbiem.
Saka, ka ir tādi rakstnieki, kuru darbi nenoveco un ir aktuāli visos laikos. Dikenss laikam nav no tiem?

asmo
Reply

Nu nav jau tik traki, šis skaitās kā nopietnais darbs un klasika. Tomēr man zinot tā laika vēstures posmu, gribētos piezīmēt, ka visa sociālā spriedze tur pasniegta virspusēji un īpaši neiedziļinoties. Padarot revolūciju bezmaz par personiskas atriebes motivētu pasākumu. Nenoliedzami daļēji tā bija, bet nu britu pacelšana pār frančiem mani diez ko nepārliecināja.

Dikensam manuprāt daudz labāk sanāk tie viņa humoristiskie un sirdi aizgrābjošie darbi par maziem bāreņiem, kuriem nākas daudz ko izciest.Tur arī tēli ir tādi dzīvāki un notikumi interesantāki.

Lasītāja
Reply

Tu neesi pēdējais, jo es esmu izlasījusi tikai “Oliveru Tvistu”. Filma man labāk patika. Bet tas arī bija bērnībā. Un tagad man nočiepa “Pikvika klubu”, un es nevaru lasīt tālāk, un lasīt divus Dikensus uzreiz arī negribu, tāpēc palikšu pati pēdējā.
Šķiet, šādām grāmatām mūsdienās vajag komentārus un priekšvārdu, kur izskaidrota to vērtība.

asmo
Reply

Nu komentāri pa sliktu nenāktu, lai gan internets piedāvā plašas iespējas tos atrast pašiem. Es pat lekciju noklausījos. To visu es izdarīju pēc grāmatas izlasīšanas, lai nemaitātu sev lasīšanas prieku. Man jau šķita, ka tā laikmeta peripētijas zinu diezgan labi un tur nekas nepamanīts nepalika. Savukārt par mākslinieciskajiem izpausmes līdzekļiem, tur nu es tiešām neesmu stiprs. Lasīšanas gaitā smīkņāju par autora apsēstību visu salīdzināt ar ūdeņiem, bet izrādās tam visam var atrast jēgu kaut vai gremdējoties psihoanalīzē.

doronike
Reply

Nu tā, Asmo, es gandrīz sašutu, jo arī man pēc plāna no Dikensa ir “Divas pilsētas”. Nu kā tu tā varēji pirmais izlasīt ;) Bet stāsts sākas 1775.gadā, nebiedē mani, es jau padomāju, ka būšu sajaukusi revolūcijas.
Cik saprotu, tad šitā grāmata angļu (un vai tik ne amerikāņu arī) bērniem ir obligātā literatūra. Ak, kas viņiem par “Zaļo zemi” :)

asmo
Reply

Piedod ja vari! Es tiešām nedomāju, ka kāds jau šo darbu lasa un es viņu nelietīgi izlasu pirmais. Par 1775. gadu tev ir taisnība nāksies izlabot. Labi, ka kā īsts grāmatvedis nebiju ierakstījis 2012. gadu.

Ja viņiem tā ir obligātā literatūra, tad mums ar “Zaļo zemi” ir paveicies. Ak jā šajā grāmatā Dikenss esot mēģinājis ieviest franču izteicienu, tulkojot tos tieši uz angļu valodu, par ko saņēmis kritiku. Bet godīgi sakot man bija diezgan grūti lasīt tekstu, ar tik neierastām konstrukcijām, ka reizēm bija rindkopa pāris reizes jāpārlasa, lai saprastu par ko ir runa. Labi, ka Kindlē ir automātiskā vārdnīca.

doronike
Reply

Piedevu uzreiz, bez tam šito es vēl nelasu, nodarbošos ar to maijā otrā pusē. Un izvēlējos tādēļ, ka man tā grāmata likās visplānākā :) Bet angliski jau gan man tas būtu krietni par traku, kur ta nu 19.gs. angļu valoda, labi ļaudis ir pārtulkojuši.

asmo
Reply

Jā, tieši 19. gs angļu valoda man lasīšanu iestiepa uz veselām astoņām stundām. Lasīju oriģinālu tikai tādēļ, ka amazone to deva par brīvu un mājās bija slinkums meklēt.

msmarii
Reply

Sasmējos par “Zaļo zemi”, bet tieši šī grāmata man ienāca prātā, kad mocījos ar garajiem aprakstiem “Bleak House”. Starp citu, “Zaļo zemi” lasīju skolas gados un man patika.
Atviegloti nopūšos, ka neesmu vienīgā, kam Dikensa apraksti un traki garie teikumi kaitina.
Lasītāja, es tā cerēju uz tavu “Pikvika kluba” aprakstu.

asmo
Reply

Man ar pret ” Zaļo zemi” nekas pret nebija. Izlasīju gan tikai, lai varētu uzrakstīt sacerējumu par šo darbu. Tīri sakarīgs lasāmais izrādījās. Sirdi no gūžām ārā nerāva, bet lasīt varēja.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website