Šomēnes mums ir Dikensa mēnesis tad arī es nolēmu nepalikt „vaktējot pie ratiem ābolus” un izlasīt kādu Dikensa darbu. Protams, angļu mēlē. Līdz šim ar Dikensu bija nācies saskarties tikai pāris reizes un no izlasītā atceros tikai „Oliveru Tvistu”, tas man bērnu dienās patika. Kam gan nepatīk stāsti par nabaga bāreņiem, kuriem viss beidzas labi? Nolēmu par bāreņiem šoreiz tik daudz nelasīt un paņemt Dikensa vispopulārāko darbu. ”A Tale of Two Cities” esot tiražēts vairāk kā 200 000 000 eksemplāros. Tas manī radīja aizdomas, ka, iespējams, rietumu pasaulē esmu palicis vienīgais, kas šo grāmatu vēl nav lasījis, bija pēdējais laiks ķerties klāt.

Stāsts sākas tālajā 18751775. gadā, kad kāds Misters Lorijs, Tellsona bankas darbinieks, saņem uzdevumu doties uz Franciju. Francijā viņam jāatrod un uz Britu salām jānogādā kāds doktors Aleksandrs Manette. Pie reizes tiek uzmeklēta arī šī doktora meita Lūcija, kurai tad tiek paziņots, ka viņas tēvs ir dzīvs, lai gan pavadījis ieslodzīts Bastīlijā astoņpadsmit gadus. Manette tiek atrasts kāda Parīzes vīna veikala īpašnieka mājā. Veikaliņa īpašnieks un viņa sieva ir revolucionāri, kas savu grupējumu dēvē par „Žakiem”, cīnās viņi pret aristokrātijas netaisnību un reģistrē visus, kuriem varas maiņas rezultātā būtu jāatriebjas. Manette tiek pārvests uz Britu salām, un viņš ar savu meitu dzīvo visai laimīgi, vismaz sākumā. Tālāk tekstā sekos spoileri.

Ja godīgi, tad, lasīdams šo grāmatu, nevarēju saprast kā viņa ir kļuvusi tik slavena. Lielākajai daļai no grāmatas varoņiem nav nekāda piepildījuma, tur ir tikai emocijas un saukļi. Lūcija ir ideāla Viktorijas laikmeta sieviete, kas visur klausa vīru, nesavtīgi mīl, ir īsts līdzjūtības iemiesojums un dara, ko viņai liek. Visa viņas iekšējā dzīve ir mīlestība un satraukums, kur nepieciešams, par tēvu, vīru, bērniem.

Viņas vīrs Darnay, marķīza titula mantinieks, kas atteicies no saviem īpašumiem Francijā, vispār ir dīvains tips. Ilgu laiku autors par viņu neliekas ne zinis, tik vien kā apsūdzot spiegošanā un attaisnojot. Šīs tiesas gaitā tad viņi sapazīstas un beigās apprecas.  Francijā, sākoties revolūcijai, šis cilvēks pa kluso pamet savu sievu un bērnu, lai dotos uz Parīzi. Jo Tellison bankas telpās šis bija dzirdējis no izbēgušajiem franču aristokrātiem apvainojumus, kas adresēti tādiem kā viņš, titula pametējiem un nelikšanos ne zinis par saviem īpašniekiem. Skaidra lieta, ka nonāk Parīzē viņš jau kā cietumnieks, un laika gaitā tur pārvācas arī visa ģimene, kas cenšas viņu izpestīt no cietuma. Manuprāt, absolūts bezsmadzeņu radījums, kas dzimis tikai, lai radītu problēmas citiem.

Lorijs – bankas darbinieks īsts darījuma cilvēks. To viņš mīl uzsvērt katrā sarunā ar jebkuru cilvēku. Kādi gan īsti ir tie viņa darījumi, mēs tā arī nekad neuzzinām. Tomēr viņš vienmēr parādās pareizajā laikā un vietā, lai izpestītu Manettes ģimeni no kārtējām nelaimēm.

Sidnejs Kartons – alkoholiķis ar Jēzus tendencēm. Īstenībā viens no dzīvākajiem tēliem visā grāmatā, viņam piemīt spēja racionāli domāt un beigu beigās viņš pat izpestī viņus no drošas nāves pats aiziedams bojā.

Grāmata lasījās reti lēni, tā kā tā tika izdota iknedēļas turpinājumos, tad iestiepta bija pamatīgi. Neizslēdzu, ka tajā laikā vienkārši bija tāds rakstīšanas stils, kas sevī ietvēra milzīgu liekvārdību, interesantas teikuma konstrukcijas un absolūtu nesapratni, kas šajā grāmatā notiek. Man šī nesapratne ilga pirmo grāmatas trešdaļu, visu laiku gaidīju, kad tad sāksies nopietna notikumu attīstība, kas beidzot liks man just līdzi kādam no varoņiem. Tad ar tēlu lielāko daļu biju iepazinies, sapratis, ka viņus visus uz priekšu dzen tikai tā brīža emocijas, un samierinājos, ka te nu autors ir atstājis sev iespēju izvērsties, un notikt var jebkas. Lasīju un domāju, kā nez valdošā britu elite uztvers Dikensa revolūciju aprakstus, jo grāmatas darbības laikā revolūcija notiek gan ASV, gan Francijā. Šķiet, arī pats autors ir sapratis, ka nav ko sludināt šķiru cīņu Britu Impērijā, un visi viņa parastie tēli ir kaismīgi karaliskās ģimenes atbalstītāji. Arī revolucionāru tēls neizpelnās nekādus gailamus, tie ir dzīves pamesli, kas izsitušies pie varas un nu aizrautīgi iznīcina savus pretiniekus, neuztraucoties par rītdienu. Beigās gan ir patosa pilni vārdi par to, kā no šī muklāja dzims jauni patiesi brīvi cilvēki.

Kopumā tāda viduvēja grāmata – liktu 7 no 10 ballēm, bet te jāsaprot, ka tajā laikā rakstīja pavisam savādāk. Ļaunie tēli ir absolūti ļauni, viņiem nav nekādas sirdsapziņas un žēlastības, labie tēli ir tikpat absolūti labi, kas pacietīs visas dzīves grūtības ar fatālistisku nesatricināmību. Rodas aizdomas, kādēļ Alisei no Brīnumzemes tik ļoti patika lasīti tieši dialogus, garie iestarpinājumi par laika apstākļiem un apkārtējo vidi reizēm tracināja.

Ja interesē vēl Dikensa mēnesī izlasītais, tad Ms Marii ir izlasījusi Bleak House.