Navigate / search

Simts vientulības gadu by Gabriels Garsija Markess

Simts vientulības gadu

Aizgāju es pagājušajā nedēļā nejauši uz grāmatu veikalu. Ārā iznācu jau ar divām grāmatām, kuras nopircis biju tikai to lētās cenas dēļ. Par šo grāmatu iepriekš interesējies nebiju, tik cik reiz viņu atradis māsas grāmatu plauktā, apjautājos, par ko tā ir. Jā, redz cik neizglītots es esmu, neko nezinu par Dienvidamerikas izcilāko literatūras darbu un labāko Kolumbijas autoru. Aizlienēt piemirsās, tā kā nācās vien nopirkt.

Par ko tad ir šajā grāmatā, par Kolumbiju un tās vēsturi. Viņu var lasīt gan kā Buendiju dzimtas vēsturi septiņās paaudzēs un tās dzīvi Makondo pilsētiņā, kas ir tieši tāda kādu to vēlas redzēt paši pilsētiņas iedzīvotāji. Bet var lasīt arī kā pašas pilsētiņas vēsturi, kas no Dieva pamesta ciema džungļu vidū, kur ceļu zina vien čigāni, kļūst par industriālu pilsētu un laika gaitā atkal pārtop par nolaistu ciematiņu, kurā vairs nekas nav glābjams. Var lasīt kā apliecinājumu tam, ka vēsturē nav nekā jauna un ka tā ir cikliska no sākta gala. Tam spilgts apliecinājums ir Buendiju ģimenes tradīcija zēniem likt vārdus Arkādio vai Aureljāno un meitenēm Amaranta, Remediosa vai Ursula. Tas viss lasītājam lasīšanas gaitā galvā rada sajukumu, jo grūti saprast kurā brīdī kurš Arkadio tiek piesaukts. Varoņi bieži vien tiek piemirsti kādā rezidences istabā, lai pēc vajadzības kā tādi pagātnes rēgi atsāktu savu darbību.

Nu un, protams, vientulība tā caurvij visu šo stāstu, sākot no vientuļa ciema, kuru dibinājis Hosē Arkādio bēgdams no sava noslepkavotā kaimiņa rēga, beidzot ar gandrīz katra grāmatas varoņa iekšējo vientulību. Kāds ieslēdzas savā istabā un ne ar vienu nekontaktē, kāds nododas greznu dzīru organizēšanā, lai aizmirstu savu vientulību un nespēju mīlēt, kāds klejo pa pasauli kā jūrnieks, kāds visu laiku organizē revolūcijas. Buendiju klans ir lieli speciālisti tajā, lai novērstu uzmanību no savas vientulības. Skaidrs arī tas, ka tik vientuļam klanam ir aktuāls arī incesta temats. Galvenās raizes ir, lai bērns nepiedzimtu ar cūkas asti. Ja ieprecas kāds svešinieks, tad tam šajā mājā ir grūta dzīve, jo ierasto kārtību nav iespējams mainīt nevienam.

Skaidra lieta, ka šai grāmatai arī prasītos nopietns priekšvārds, kas lasītājam izskaidrotu pāris lietas. Kolumbijas un, iespējams, visas Latīņamerikas vēstures peripetijas. Sākot no daudzajām revolūcijām un to varoņiem un beidzot  ar ekonomiskās attīstības cikliem un galvenajām industrijām. Tad par sliktu nenāktu apskaidrot kas ir “maģiskais reālisms”. Cik nu es nopratu tas ir tā, brīnumainas lietas tiek uzdotas par ikdienišķām un reizēm pavisam parastas situācijas pasniegtas kā maģiskas. Ja kāds varonis nomirst, viņš tik un tā dzīvo vien tālāk un ietekmē stāsta notikumus.

Noteikti labi būtu, ja es prastu spāņu mēli un lasītu oriģinālā, domāju, ka stāstam ir daudz dziļāka nozīme gan varoņu vārdos, un tajā kā izskatās oriģināla struktūra. Grāmata lasās ļoti ātri, kam gan nepatīk parakņāties pa svešu cilvēku, lai ar izdomātu, netīro veļu. Viņa ir gan laba lubene, gan ironisks vēstures stāsts un katrs lasītājs tajā spēj atrast visu, ko vien viņš vēlas. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tagad tikai man jānoskaidro, ko nozīmēja tas atrastais spāņu galeonas vraks netālu no ciemata. To, ka viņi Kolumbijā ir iebraucēji, tikai par to aizmirsuši? Tauta, kas aizmirsusi savas saknes? Jebšu tādi, kam vēsture ikdienā diez ko neinteresē? Nezinu varbūt man ir pārāk vienkārši spriedumi.

Comments

Lasītāja
Reply

Eh, šo es pusaudzes gados lasīju un pārlasīju (daudz iztēli rosinošu erotisku ainu :)), un varēju paņemt palasīt vienkārši kādu gabaliņu no vidus… Reiz kaķenei piedzima trīs kaķēni, kurus nosaucām par Hosē Arkādio (viņam, cēli melnbaltam, piestāvēja), Aureljāno (viņš noteikti mācēja pamatīgi kliegt) un Remēdiosu. Daiļo.
Tagadīt grāmata man ir arī spāniski. Katram gadījumam.
Bet maģiskais reālisms — tas ir tad, kad fantāzijas grāmata, īpaši no Latīņamerikas, jāpieskaita pie augstās mākslas. Tā nav mana definīcija, ja kas. (Milorads Pavičs arī bija maģiskais reālists. “Hazāru vārdnīca” Tev pat varētu patikt.)

asmo
Reply

Remēdiosu pie palagiem dzīvu debesīs neuzrāva? Pusaugu gados gan neko par šo grāmatu nezināju, tad es lasīju zinātnisko fantastiku, mistisko, erotisko un kriminālo sensāciju.

Man gan nepatika, ka beigās to pēdējo Buendiju skudras apēda. Nezinu ko tas simbolizēja.

Arī tevis piesauktā maģiskā reālisma definīcija atbilst patiesībai.

Lasītāja
Reply

Nē, bet viņa tiešām bija smuka. Kaķītim tas, protams, nav grūti.

doronike
Reply

Es arī Markesu lasīju kā pusaudze un, manuprāt, tad man viņš bija pārāk smags. Bet arī tagad man tas katoliciskais holerisms un savdabīgā nolemtība ne pārāk aizkustina. Lai gan maģisko reālismu novērtēju – tas man patika gan toreiz, gan tagad pie visiem autoriem. Pēdējais Buendijs droši vien no zemes bija nācis un par zemi viņam bija jākļūst, tikai nedaudz ātrāk par normālo. Bet varbūt tas ir kā lāsts -viņa kauli mūžam balos neapbedīti (es neatceros, tikai fantazēju).
Izskatās, ka esi klasikai pievērsies ;)

asmo
Reply

Buendiju dzimtas lāsts bija. Pirmais nomirs zem kastaņkoka un pēdējo aprīs skudras. Tas bija zināms jau no laiku sākuma un ierakstīts vecā čigāna grāmatā.

Jā, es nedaudz uzpiedu uz klasiku, bet nekas tagad jau lasu par ceļojošā tirgotāja problēmu. Tas par matemātiku un īsākā ceļa atrašanas optimizāciju.

Sisyphus
Reply

Šķiet, ka esi atbildējis uz manis uzdoto jautājumu: lasīt Living to Tell the Tale pirms visas pārējās viņa daiļrades, vai pēc?
Ja vēlies rūpīgāku analīzi, darbs tiešām ir jāizlasa. Pat neticas, ka lielākā daļa no Simts Vientulības Gadu aprakstītajiem notikumiem ir kaut cik reāli (pat par zelta zivtiņu meistarošanu), vismaz tiem ir reālas un pamatotas saknes.

asmo
Reply

Nu jau nu, izskatās, ka tu manu obligāti izlasāmo grāmatu sarastu esi papildinājis ar vēl vienu grāmatu, tāpat kā Lasītāja augstāk. Šādos gadījumos lietderīgāk ir izlasīt daļu no viņa autobiogrāfijas un tikai tad, jau saprotot visas šķērsreferences, mesties iekšā viņa daiļradē. Mani šis autors viennozīmīgi ieintersēja un domāju, ka šis nebūs pēdējais viņa darbs ko es izlasīšu(nekad jau nevar zināt, kad tevi var nobraukt tramvajs).

dāma gados
Reply

Ja palasa Markesa biogrāfiju, tad var saprast, kur viņa maģiskajam reālismam aug visas simt kājas.

asmo
Reply

Paldies par ieteikumu, gan jau reiz izlasīšu Markesa “Living to Tell the Tale”.

msmarii
Reply

Tā! Tagad man arī vajag šito palasīt :) Sakārdināji.

Šonedēļ internetā. 24 | Lasītājas piezīmes
Reply

[…] (abasdaļas). 4. Maģiskā reālisma romāns (Gabriels Garsija Markess “Simt vientulības gadu“, Mario Vargass Ljosa “Sliktā meitene”, Horhe Luiss Borhess “Smilšu […]

Leave a comment

name*

email* (not published)

website