Šis nu ir viens no autoriem, kuru atklāju salīdzinoši nesen, pāris gadus atpakaļ tieši lasot blogus, kas veltīti grāmatām. Tagad viņa darbus izlasu gandrīz jau iznākšanas dienā arī ar šo grāmatu nebija savādāk nopirku līdz tā bija pieejama elektroniskā versijā. Grāmata ir veltīta jauniešu auditorijai, bet es nenobijos un ķēros tik klāt.

Kaut kad sen senos laikos uz pasaules kaut kas nogāja greizi. Debesis ir tik piesārņotas, ka kāpšanai kalnos virs mākoņu līnijas nepieciešami skafandri ar gaisa padevi, jūru nav vispār, toties ir sliežu jūra. Neviens vairs neatminas kādēļ, bet visu zināmo pasauli klāj vilciena sliedes. Pa tām, protams, brauc vilcieni. Tie ir gan kurmju mednieku ar harpūnām un gaļas pārstrādes vagoniem, gan armijas ar artilēriju, gan pirāti, gan tirgotāji. Arī Sliežjūra nav nekāda drošā vieta. Ja vilciens avarēs, tad tevi apēdīs kāds no pazemes iedzīvotājiem. Tas varbūt būs parasts kurmjžurku bariņš, iespējams pats milzu kurmis atnāks apskatīties, kāds kustonis rībina zemi neatrazdamies uz sliedēm. Šajā pasaulē ir daudz dažādu reliģiju, bet spēcīgākā ir tā ar Konduktoru.

Šeit tad arī dzīvo grāmatas galvenais varonis Sham Yes ap Soorap, vilciena “Medes” ārsta palīgs. Vilciens ir standarta kurmjķērāju vilciens. Vilciena kapteinei, kā jau tas pienākas, ir sava filozofija. Balts ziloņkaula krāsas kurmis. Te par filozofijām sauc kapteiņu apsēstības. Gandrīz katram kapteinim ir kāds lopiņš nodarījis pāri, nokodis roku, sakropļojis seju, un to noķert ir katra kapteiņa dzīves mērķis, un tas nozīmēs arī filozofijas realizāciju. Bet nē, šis nav kārtējais “Mobija Dika”  variants ar apsēstu kapteini un viņa problēmām. Šis ir stāsts par Šamu, puiku, kurš nemaz negrib būt ārsta palīgs, kur nu vēl ārsts. Viņš patiesībā nemaz īsti nezin, kas viņš grib kļūt. Bet viss izmainās, kad Šams avarējušā vilcienā atrod fotoaparāta atmiņas karti, uz kura redzams tikai viens sliežu ceļš. Tagad viņam ir noslēpums, kuru grib uzzināt visi, pirāti, flote un dārgumu meklētāji.

Nenoliedzami šī nav vienīgā unikālā pasaule, kas radusies autora iztēlē, tomēr tās ir tik dažādas, ka rodas jautājums, kad viņam tās izbeigsies? Pagaidām izskatās, ka nekad. Stāstu var lasīt kā labu piedzīvojumu. Var lasīt kā pasaules aprakstu, kurā absurdais tiek pieņemts par patiesību. Var lasīt kā pamācību, kur var novest lielo korporāciju alkatība. Var lasīt kā vienkārši labu grāmatu. Ja kāds pavelkas uz varoņu rakstura un dzīves rūdījuma attīstību, tad šeit šāda lieta ir maz sastopama. Personāži nav neko dziļi vai detalizēti, visu sižetu darbina esošā situācija un emocijas. Toties pasaule ir uzbūvēta izcili, absurdi bet izcili.

Šī viennozīmīgi ir viena no labākajām grāmatām, kur man šogad nācies lasīt un lieku 10 no 10 ballēm. Cerams, ka reiz tā tiks izdota arī latviešu valodā.